Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
12
-
0
-
0
-
3
-
0
-
1
-
0
-
Maijas Bergmanes dzīvesstāsts publicēts žurnālā Ievas Stāsti 2021. gadā.
Lai deg sirdsapziņas ugunskuri!
«Man sāp, ka šis laiks mūs ir sašķēlis. Mēs nevaram vienoties, lai uzturētu stipru tautas pastāvēšanu. Esmu piedzīvojusi karu, gulagu, ilgus gara nebrīves gadus, bet tajos neļāvām apdzist saviem sirdsapziņas ugunskuriem, jo tie deva cerību. Esmu piedzīvojusi, ka lielas dzīves pārmaiņas un satricinājumi vieno, un esmu pārliecināta, ka mēs atkal spēsim vienoties,» savās pārdomās, vēl vienam sarežģītam gadam aizejot, dalās vienkārša lauku sieva, klintainiete MAIJA BERGMANE.
Citi lasa
Bērnība ar flokšu smaržu
«Esmu bagāta – man ir divi krietni dēli un pieci brīnišķīgi mazbērni. Esmu lepna par viņiem un lepna par sevi, jo esmu stipra, daudz izturējusi un nevienu ar sevi neapgrūtinu – mani dēli rūpes par mani neuzskata par apgrūtinājumu. Tās viņiem nāk no sirds,» saka Maija Bergmane.
Viņas dēli ir spēkavīrs Raimonds Bergmanis, šobrīd Saeimas deputāts, savulaik bijis aizsardzības ministrs. Par savu vecāko dēlu Jāni māte teic: «Viņš Vecbebros izmācījās par bitenieku, pēc tam Lauksaimniecības akadēmijā par agronomu, strādāja kolhozā Selga, kas bija te – Klintainē pie Pļaviņām. Trešo – juridisko – izglītību ieguva augstskolā Turība, bet tagad Jānis kopj un aprūpē savu slimo māti un nodarbojas ar labdarību.»
Domājot par savu dzīves ceļu, Maija Bergmane saka:
«Nezinu, kas man uzlika to nastu, ko esmu nesusi, – liktenis vai Dievs, bet tās lēmējs zināja, ka var to man uzlikt, jo es izturēšu.
Esmu augusi bez tēva. Pēteris Veinbergs bija aizsargs Jēkabpilī – ļoti aktīvs cilvēks, strādāja pilsētas domē, palīdzēja uzcelt Tautas namu, kurā tagad vīrusa radītās situācijas dēļ nekas nenotiek. Es zvanīju uz Jēkabpils domi un teicu, lai Tautas namā ierīko vakcinācijas centru. Tā būtu arī mana tēva piemiņas godināšana. Viņu 1941. gadā arestēja, kādu laiku turēja cietumā, tad aizveda nezināmā virzienā un nošāva.
Tēvu es neatceros, jo man bija viens gadiņš, kad viņu zaudēju. Atceros vectēvu, mammas tēvu, pie kura dzīvojām Salas pagasta Galejās. Viņš bija lielos draugos un attālos rados ar Skulmes ģimeni – Džemmas vectēvu un vecmammu, kuri dzīvoja Jēkabpilī. Kad vectēvs brauca uz pilsētu, vienmēr iebrauca arī pie Skulmēm, aizveda viņiem produktus no savas saimniecības. Viņš bija ļoti dāsns un daudziem palīdzēja, jo bija kara laiks un cilvēkiem klājās grūti. Man bija burvīgi vecvecāki, un esmu viņiem pateicīga, ka arī tajos grūtajos laikos mana bērnība bija gaiša un ziedoša. Atceros flokšus un ābeļdārzus, kas ziedēja ap mūsu mājām. Man bija pieci gadi, kad vectēvs nomira. Galejās palikām vecmamma, mamma un mēs ar brālīti, kas bija trīs gadus vecāks par mani, un tad 1949. gada 25. martā mūs visus izveda.»
Sibīrijas bērnus izglāba mātes
«Astoņus gadus pavadījām gulagā. Kad mūs izveda, man bija deviņi gadi. Mūs nometināja Omskas apgabala Kručinskas rajona Kamčatkas sādžā. Pēc kara Sibīrijas sādžās bija liela nabadzība. Vīrieši bija krituši karā, tāpēc lielākā vērtē bija tie izsūtītie, kuriem ģimenē bija kāds vīrietis vai vismaz pusauga zēns. Tos ņēma pirmos, lai būtu darbaspēks. Mēs bijām vecmamma ar kuprīti, mamma un divi bērni, bet mums paveicās. Uz vietu, kur mūs, izvestos, izsēdināja, bija atbraucis kāda kolhoza brigadieris un savās ragavās paņēma mūs. Vēl tagad atceros viņa vārdu – Aleksejs Bartačovs. Satina mūs ar brāli kažociņos, jo Sibīrijā aprīļa beigās vēl bija auksta ziema, un līdz sādžiņai, kur mūs veda, bija divdesmit pieci kilometri. Kamčatkas sādžā bija četrdesmit mājas, mūs izmitināja pie Marjas Arseņjevnas Krasņickas. Viņa bija izkurinājusi pirti.
Trīs nedēļas braucot cilvēku pilnā lopu vagonā, bijām netīri un utu pilni.
Marja nogrieza man matus, no kuriem bira utis, sasmērēja galvu ar petroleju, jo citu līdzekļu nebija. Zinu, ka visiem izsūtītajiem nepaveicās ar tik labiem un līdzcietīgiem vietējiem cilvēkiem. Ļoti daudziem dzīves apstākļi bija skarbi un nežēlīgi.
Viena daļa sādžinieku arī uz mums sākumā skatījās kā uz ienaidniekiem, jo viņu ieskatā izveda taču fašistus, bet Sibīrijā bija arī kādreizējo dekabristu pēcteči. Viņu vecāki un vecvecāki tur bija izsūtīti tāpat kā mēs. Sādžinieki redzēja, ka esam strādīgi. Mēs uzcēlām pirtiņu, izrakām aku, uzlikām vindu, un visa derevnja nāca skatīties. Tādas akas tur nebija redzētas.
Četrdesmit astotā gada rudenī biju sākusi iet skolā, martā mūs izveda. Kad nokļuvu Sibīrijā, uz skolu bija jāiet caur mežiem un vairākām sādžām. No mūsu četrdesmit mājām bijām trīs, kas mācījās skolā, – mēs ar brāli un vēl viena meitene. Bieži vien no pēdējām divām stundām mūs palaida, lai līdz naktij tiekam mājās. Mežos bija vilki. Redzējām, kā tumsā gail viņu acis. Mums līdzi bija metāla kanniņas, sitām tās, taisījām troksni, lai vilki nenāk klāt. Es nezinu, kāpēc, bet man nebija bail. Reizēm brigadieris ziemā pabrauca mums pretī.
Skolā man gāja labi. Jau pirmo klasi beidzu kā teicamniece. Deviņus gadus augu un mācījos krieviskā vidē, tāpēc man ir otra mentalitāte. Gāju uz sādžas jauniešu iecienītajām večerinkām. Viņi vakaros sanāca kopā kolhoza fermā, ielika tur radio, spēlēja mūziku, dziedāja un dejoja. Miša Markulovs bija mana pirmā mīlestība, bet mums nebija tādu attiecību, kādas mūsdienu jauniešiem rodas jau ļoti agri. Viņš bija mana brāļa draugs, un mūs ar Mišu saistīja tīras, nevainīgas jūtas. Kad viņu iesauca armijā, mēs jau bijām atgriezušies Latvijā, un viņš no Baltkrievijas, kur dienēja, atbrauca pie mums ciemos.
Sibīrijā ļoti maz runājām par mājām, tās mums bija domās un sirdī.
Vecmammas sapnis bija atgriezties dzimtenē. Tā arī notika, bet divas nedēļas pēc atgriešanās viņa nomira. Sibīrijā mūs izglāba un atpakaļ mājās atveda mātes. Tagad es varu par to runāt, bet ilgi, vien tikai iedomājot, uzreiz bija jāraud. Kad Likteņdārzā atklāja akmeni Sibīrijas mātēm, Raimonds mani tur aizveda. Tas ir piemiņas akmens arī manai mātei un vecmammai.»
Es biju svešā
«Man bija septiņpadsmit gadi, kad 1957. gadā atgriezāmies no Sibīrijas. Vectēva mājās Salā mums iedeva vienu istabiņu. Lielajā mājā dzīvoja sveši cilvēki, kādreiz skaistā māja un ziedošais pagalms bija vienos mēslos, saimniecības ēkas izpostītas. To ieraugot, man ļoti sāpēja sirds. Savās mājās un arī cilvēkos es biju kļuvusi svešiniece. Mani nepieņēma. Sāku mācīties devītajā klasē Jēkabpils krievu vidusskolā, jo Sibīrijā latviski nebiju ne rakstījusi, ne lasījusi, un mana latviešu valoda nebija tik laba, lai varētu iet latviešu vidusskolā.
Uz skolu Jēkabpilī vienmēr gāju viena. Latviešu skolas meitenes smiedamās aizspurdza bariņā. No Salas pāri upei bija jāiet pa laipām, tilta tad vēl nebija. Un tad kādā reizē mani uz laipām pagaidīja puisis, kolhoza priekšsēdētāja dēls, nolauza no savas maizītes pusīti un iedeva man. Kopš tās reizes viņš vienmēr mani gaidīja un dalījās savā maizītē, jo man ne vienmēr tā bija. Tikai ar laiku arī citi mani pieņēma. Tas man bija dzīves pārbaudījums, ko es biju izturējusi.
Kolhozs mums iedeva gotiņu, no visām visizbrāķētāko, kura deva trīs litrus piena dienā, bet vectēva no akmeņiem celtajā kūtī tai neatradās vieta. Tur bija savestas kolhoza govis. Mamma sarunāja mūsu gotiņai vietiņu pirtiņā kaimiņos. Vajadzēja gādāt sienu. Sibīrijā visas vasaras mēs pavadījām pļavās, pļaujot kolhoza lopiem sienu. Cēlāmies četros no rīta, kamēr zālē rasa un vieglāka pļaušana. Djadja Koļa mums iemācīja izkapināt izkaptiņu. Tolaik nekādu griežamo nebija, izkapti, lai tā būtu asa, izklapēja ar dzelzīti. To visu es pratu.
Kad atgriezāmies no Sibīrijas, savos septiņpadsmit gados biju gluži izskatīga, un vīrieši, kad gāju uz Daugavu peldēties, krastā makšķerēdami, skatījās uz mani un ķiķināja. Viens bija ļoti nejauks vecis.
Apcēla mani un vienmēr pateica kaut ko aizskarošu.
Netālu no mājām Daugavmalā mums ierādīja pļaviņu, kur varējām pļaut savai gotiņai sienu. Četros no rīta piecēlos un līdz deviņiem pļavu biju nogāzusi.
«Olga, kas tev to pļavu nopļāva?» tas nejaukais smīkņātājs, ieraugot, ka pļava nopļauta, prasīja manai mammai. «Maija,» mamma atbildēja. Viņš palika ar vaļā muti un kopš tās reizes vairs neteica man nevienu aizskarošu vārdu. Mani cēla darbs. Es citādi sevi tolaik nevarēju apliecināt, jo biju svešā, bet arī vēlāk un visu mūžu mani ir cēlis tikai darbs.»
Vieni uzliek maskas, citi – noņem
«Mūsu vērtību skalā šobrīd kaut kas ir pamatīgi nobrucis. Vienai daļai sabiedrības vērtības ir galīgi sajukušas. Vieni šajos laikos uzliek maskas, bet citi noņem maskas. Nesen dzirdēju vienu politiķi, kas man liekas visnotaļ saprātīgs un cienījams, sakām, ka mums jāaizmirst visi pāridarījumi un vēstures melnās lappuses. Viņš ir jauns un nezina, ko nozīmē kaut ko tādu piedzīvot. Es vēl joprojām dzirdu lopu vagonu riteņu klaudzoņu. Tā man uz mūžu iesista smadzenēs. No sešpadsmit cilvēkiem, kurus reizē izveda, esam palikuši trīs.
5. janvārī man būs 82 gadi. Kad dzirdu politiķus sakām – nerunāsim par tām lietām, aizmirsīsim –, es gribētu aizmirst. Es varu daudz ko piedot, bet mani apbēdina, ka cilvēki, kurus zināju ilgus gadus, naudas un varas dēļ ir tā mainījušies, ka viņu sirdsapziņas ugunskuri nodzisuši. Skatos, ko viņi dara, klausos, ko viņi runā, un nespēju to pieņemt. Ja cilvēks nodod sevi, tam nav attaisnojuma. Esmu izgājusi gulagu, un kopš tā laika uz visu mūžu mans bauslis bijis – nenodod sevi! Savu sirdsapziņas ugunskuru esmu uzturējusi dzīvu un nesaprotu, kā cilvēks var iet politikā un darīt sliktas lietas. Visām partijām vajadzētu izstrādāt goda kodeksu un tajā ierakstīt: «Ja esi melojis, zadzis, nodevis sevi un citus, tad nedrīksti būt politikā un lemt par savu valsti.» Bet partijas melo saviem vēlētājiem, cilvēki meklē laimi pasaulē, taču bez savas tēvzemes viņi dvēselē ir ļoti nelaimīgi, lai cik labi dzīves apstākļi būtu svešumā. Pazīstu daudzus krievus. Daļa no viņiem te ir dzimuši, uzskata Latviju par savu dzimteni, un Krievija viņiem ir sveša, bet daļai, kas te ieradusies labākas dzīves meklējumos, mūsu mentalitāte ir sveša. Viņi nemācās mūsu valsts valodu, jo tā nav viņu valsts. Viņi nevakcinējas, jo gaida Krievijas vakcīnas. Viņi nekad neintegrēsies mūsu sabiedrībā.
Es ļoti lepojos ar sava dēla Raimonda sievu Viktoriju. Viņa ir krieviete, bet latviskāka par lielu daļu latviešu.
Es savu vedeklu ceļu uz pjedestāla. Par to, ko mans Raimonds dzīvē sasniedzis, jo tas noticis, pateicoties viņai. Sieviete vīrieti var gremdēt un var celt. Viktorija manu dēlu ir cēlusi, un viņai tas ir ļoti labi izdevies. Raimonds vienmēr izjutis sievas atbalstu, tāpēc varēja četrpadsmit gadus strādāt Drošības dienestā, kļūt sekmīgs aizsardzības ministrs. Tolaik valdībā viņš bija tautā populārākais ministrs. Raimonds ir godavīrs, un, ja dara darbu, tad dara to godīgi. Arī tagad, Saeimā pildot deputāta pienākumus. Es gribētu savu dēlu redzēt Valsts prezidenta amatā un zinu, ka viņš darītu godu Latvijai. Raimonds ir krietns cilvēks, krietns vīrs, krietns tēvs, krietns dēls un krietns visos savos amata pienākumos. Man sāp, ka tauta ir sadalījusies, un es nezinu, vai vienoti spētu aizstāvēt savu zemi, ja tas būtu vajadzīgs, bet par saviem dēliem un mazdēliem esmu droša, ka viņi to darīs. Nekā dārgāka par tēvzemi mums nav. Mums ir tik skaista zeme, un mums jābūt par to lepniem. Es katru rītu skatos uz ainavu, kas man paveras aiz loga, un esmu laimīga.»
Esmu labāka par jums
Tā Maija atbildējusi aicinājumam stāties partijā. «Pabeigusi skolu, es aizbraucu uz Rīgu un iestājos 4. medicīnas māsu skolā. Pēc tam piecpadsmit gadus nostrādāju 1. bērnu poliklīnikā, kas tolaik atradās Ļeņina ielā 100. Biju virsmāsa par Proletāriešu rajona bērnudārziem un skolām. Dzinu no ēdnīcām laukā zagļus, saimnieces, kas stiepa uz mājām sev produktus. Mani aizsauca uz partijas komiteju, jo tās bija sūdzējušās.
Poliklīnikas galvenais ārsts gribēja, lai stājos partijā. Teicu, ka es nederu partijā. Viņš jautāja, kāpēc, un
es atbildēju: «Tāpēc, ka esmu labāka par jums.»
Kādā reizē, kad viņš atkal sāka runāt par stāšanos partijā, atbildēju: «Ja es būtu atrasta mežā, man nebūtu ne tēva, ne mātes un es nezinātu, ka manu tēvu ir nošāvuši komunisti, nebūtu pieredzējusi, kā mūs visus izsūtīja, varbūt, neko nezinādama un mežā augusi, es iestātos jūsu partijā, bet es zinu, ko komunisti ir nodarījuši, un nevaru nodot savus vecākus.» Viņš mani cienīja un par mani čekai nenoziņoja. Strādādama par virsmāsu, ilgus gadus poliklīnikā mazgāju trepes un uzkopu telpas. Man bija divi bērni, aldziņa maza. Papildus izmācījos ārstniecisko fizkultūru, strādāju ar bērniem, kuriem bija skolioze.
Tagad es piederu putnu partijai. Saku, ka visi pensionāri esam putnu partijā. Lai neapvainojas tie, kuri nejūtas tai piederīgi, un saprātīgie, bet, kad es radio paklausos Brīvo mikrofonu, man jāsaka, ka daudzi zvanītāji tiešām ir ar putniem. Šausmas, kādas dumības runā tie, kas nav vakcinējušies un sakās to nedarīt! Mēs nekad no šitās sērgas netiksim laukā, ja tik daudziem putni čivina galvā. Raimonds man uzdāvināja grāmatu par Latvijas putniem, un tā gan man ļoti patīk. Skatos, kādi mums dabā ir putni, un bēdājos, ka daudzi jau kļuvuši par lielu retumu.
Vienmēr esmu iestājusies par taisnību. Māsu skolā mani izslēdza no komjaunatnes, jo iebildu, ja kādi rīkojumi man nelikās pareizi, runāju pretī arī skolas direktorei. Kad strādāju slimnīcā, sūtīju māsiņas, kuras atnāca uz darbu caurspīdīgā halātiņā un tādas gāja palātās pie vīriešiem, pārģērbties pieklājīgā virsvalkā.
Manā darba biogrāfijā ir arī Narkoloģiskais dispansers. Tur es biju galvenā māsa. Galvenais ārsts bija narkologs Jānis Strazdiņš – izcils ārsts un godavīrs. Pēdējos gadus, pirms aizgāju pensijā, nostrādāju Kara hospitālī, un tad Rīgas dzīvei pieliku punktu. Pārcēlos uz laukiem, vīra dzimtajām mājām Vecārēm, kas man mīļas. Ilgus gadus dzīvojot Rīgā, biju ļoti aktīva,
rakstīju dzejas, gāju augstpapēžu kurpēs, smaržodama pēc labām franču smaržām,
bet, atnākot uz laukiem, kur man bija jākāpj gumijas zābakos, jāravē, jāstāda, jākopj dārzs, neizjutu nekādu nožēlu un neskumu pēc bijušās dzīves. Es esmu lauku bērns un esmu pateicīga šai mājai, pateicīga savai vīramātei, kas man šo māju atstāja, esmu pateicīga savai mammai, kas palīdzēja man audzināt bērnus. Viņi visas vasaras dzīvoja pa laukiem, prata malku skaldīt, pļaut, sienu kraut un vēlāk to iemācīja saviem bērniem.»
Lepna par savējiem
«Ar savu vīru Oļģertu Bergmani nodzīvoju piecdesmit četrus gadus. Satiku viņu, kad vēl mācījos māsu skolā. Nācām ar draudzeni no sacensībām stadionā, un uz Tallinas ielas sākām runāties ar puisi, kurš gāja uz savām sacensībām svarcelšanā. Viņš uzaicināja mūs tās paskatīties, lai gan svarcelšana mani nemaz neinteresēja. Es nodarbojos ar vieglatlētiku, biju laba skrējēja. Izrādījās, ka Oļģerts dzīvo netālu no mūsu skolas. Māsu skola bija Jāņa Asara ielā, Oļģerts dzīvoja Krāsotāju ielā, un mēs sākām satikties. Viņš bija deviņus gadus par mani vecāks. Labs cilvēks, bet briesmīgi greizsirdīgs. Uz visiem vīriešiem, kas man tuvojās, skatījās ar aizdomām, bet es par viņa raizēm tikai pasmējos. Apprecējāmies. 1962. gadā piedzima Jānis, pēc četriem gadiem Raimondiņš, un tēvs viņu aizveda savās pēdās.
Raimonds spēlēja basketbolu, bet tēvs paņēma pie sevis, lai puika cilā svarus, un Raimonds no trīspadsmit gadiem cēla stieni.
Tēvs viņam bija liela autoritāte, lai gan Oļģerta prasības reizēm man likās pārāk bargas. Kritizēja – tu maz pacel, maz esi izdarījis… Tēvs gribēja, lai svarcelšanā viņam nav pretinieku. Raimondam divas reizes dienā bija treniņi, skola, jāmācās, taču sports viņu norūdīja, un par saviem sportiskajiem panākumiem viņš var pateikties tēvam. Oļģerts bija Latvijas čempions svarcelšanā, ar panākumiem startējis Eiropas un pasaules sacīkstēs, piedalījās PSRS spartakiādēs, nesa karogu, un Raimonds turpināja nest karogu, un viņam bija tā laime nest jau savas valsts karogu, nevis svešas, kā viņa tēvam.
Es raudāju, skatoties Barselonas olimpisko spēļu atklāšanu, kurās mans dēls nesa Latvijas karogu.
Nav vārdos aprakstāms, ko mātei nozīmē piedzīvot tādu lepnumu. Jutu līdzi trijās olimpiādēs, kurās viņš piedalījās.
Raimonds ieguva labu izglītību. Vispirms pabeidza Politehnisko institūtu, pēc tam Sporta akadēmiju, viņam ir divi maģistri, pieredze militārajā jomā, bet visvairāk mani gandarī, ka Raimondam ir stipra ģimene. Viņi ar Viktoriju izaudzinājuši trīs bērnus. Vecākais dēls Teodors beidza Latvijas Universitāti, Marta šogad – Veterinārijas fakultāti, mazajam Arnoldam ir piecpadsmit gadi. Lai iegūtu dzīvē noderīgas prasmes, viņš mācās Rīgas Amatniecības pamatskolā, jo tagad visi sēž telefonos un internetos un nemāk naglu iedzīt. Kad Arnoldiņš vasarās atbrauc pie manis, visu prot izdarīt.
Mēs ar Oļģertu izaudzinājām divus dēlus. Saku, ka vienu es atdevu tautai, otrs palika man. Jānis pēc akadēmijas atnāca uz šo māju. Nomira mana vīramāte, māja palika tukša, un Jānis atnāca te dzīvot. Apprecēja Ivetu, un es ieguvu sirsnīgu un mīļu vedeklu. Viņa bija rīdziniece, bet brauca te ciemos pie draugiem, vienās kāzās sapazinās ar Jāni un atnāca uz laukiem. Izaudzināja divus lieliskus dēlus – Pēteri un Tomu. Manam pirmajam mazbērnam Pēterītim jau ir 32 gadi, viņš ir precējies. Pirms gada apprecējās arī mana vienīgā mazmeitiņa Marta. Esmu ļoti pateicīga savām vedeklām, ka viņas izaudzinājušas man foršus mazbērnus. Visi mācās, ieguvuši izglītību.
Un esmu pateicīga savam dēlam Jānim, jo 20 gadus viņš dzīvoja kopā ar saviem vecākiem, aprūpēja mūs ar tēvu.
Tagad turpina aprūpēt mani. Varbūt tāpēc kaut ko savā dzīvē viņš ir zaudējis. Nekad tā nav teicis un licis ko tādu manīt, bet zinu, ka viņam ir piedāvātas labas darba iespējas, taču tad būtu jābrauc projām no mājām, un viņš nevar mani atstāt. Man sāp sirds par tiem vecākiem, kurus bērni aizved un atstāj aprūpes namos, lai gan viņiem ir skaistas mājas, pārtikusi dzīve, bet māte aprūpes namā stāv pie loga un gaida, vai bērni neatbrauks apciemot.
Man ir silta māja, es esmu aprūpēta, paēdusi. Man ir silti ne tikai fiziski, bet arī emocionāli silti, un esmu lepna par saviem dēliem. Jānis šajā pusē ir zināms, cienīts, daudziem palīdzējis un arvien palīdz. Raimonds ar savējiem atbrauc pie mums. Man ir labi kaimiņi, cits citam izlīdzam un palīdzam.
Pirms vienpadsmit gadiem slimība iesēdināja mani ratiņkrēslā. Jau četrus gadus iepriekš piedzīvoju pirmo sitienu savai veselībai. Kādā reizē, atnākot no pirts, ģērbos un sataustīju krūtī bumbulīti. Tas bija ļaundabīgs audzējs jau trešajā stadijā. Es neko nebiju jutusi. Paldies brīnišķīgajam onkologam Jānim Eglītim! Viņš mani izoperēja, dēli ļoti daudz palīdzēja, jo pirmais laiks pēc tam bija smags. Bez ģimenes atbalsta ļoti grūti ar onkoloģiju sadzīvot. Pēc tam radās citas kaites, kuru dēļ nonācu ratiņkrēslā. Katru dienu vingroju, lai būtu stipras rokas un vismaz ar staiguli es varētu sevi pavilkt. Mans vīrs bija svarcēlājs, dēls ir spēkavīrs, un es nedrīkstu kļūt vārgule. Nedomāju par savām kaitēm. Ja iegrimšu tādās domās, drīz būšu Auzānu kapos Jēkabpilī, kur guļ mana mamma un vecmamma, un arī man tur būs vietiņa.
Mans Bergmanis guļ Pļaviņās Bārakalna kapos, bet es tur negulēšu. Viņam blakus nogulēju 54 gadus, pietiek.
Es viņam piezvanīšu, lai nomierinās un nav greizsirdīgs. Humoru es neesmu zaudējusi. Par daudz ko spēju pasmieties, vispirms pati par sevi. Un vienmēr sev pasaku – nedrīkst čīkstēt un žēloties! Man riebj, ka tā dara, jo visbiežāk tie čīkstētāji nezina, kā ir tad, kad patiešām ir grūti.»
