Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Zinot par jūsu nopietno slimošanu, liekas, ka esat gluži vai atgriezusies no tās pasaules. Jums šis pavasaris varēja arī nepienākt?
Pilnīgi reāli. Man arī Ziemassvētki varēja nepienākt. Tas, ka esmu un atkal visu varu, tīri medicīniski ir brīnums.
Kad nonāc tā grāvja otrā pusē un pats kļūsti par pacientu, tavas ārsta smadzenes diemžēl neizslēdzas un tu visu saproti. Kad jau biju pie samaņas, tas bija dubultgrūti, jo nevar nedomāt par to, kas ar tevi notiek. Brīžiem bija sajūta, ka gals ir pavisam tuvu. Un, kad vēl saproti, kā jūtas tuvinieki…
Citi lasa
Jūs pati esat plaušu ārste un kopš pandēmijas sākuma visu laiku esat atradusies sarkanajā riska zonā.
Jā, man pirmais kovida pacients bija pagājušā gada aprīlī, un visu šo laiku līdz tam nelaimīgajam decembrim es ar tādiem strādāju diendienā. Infekcijas man nav nekas jauns, visu mūžu esmu strādājusi klīnikā, kur tās ārstē: plaušu slimības, tuberkuloze, HIV… Kovids man bija tāda pati infekcija kā daudzas citas. Mēs esam pieraduši sevi aizsargāt, mūsu dzīvē respiratori nebija nekas jauns. Arī mana imunitāte pa šiem vairāk nekā divdesmit gadiem bija ļoti pieradusi pie tā, ka mani diendienā apklepo daudzi cilvēki. Pat neatceros, kad būtu slimojusi ar parastajam saaukstēšanās slimībām, iesnām vai klepu. Bet varbūt tas savā ziņā bija iemesls manas slimības gaitai, varbūt mana labā imunitāte izspēlēja ļaunu joku ar šo pilnīgi neadekvāto reakciju uz koronavīrusu.
Kā jūs vispār sapratāt, ka arī jums pašai ir kovids?
Bija 11. decembris, atbraucu mājās no dežūras pilnīgi vesela. Tajā dienā tika atklāta kalnu slēpošanas sezona, aizvedu meitu uz pirmo treniņu un priecīgā noskaņojumā atbraucām mājas. Aizgāju pagulēt diendusu, jo iepriekšējo diennakti nebiju gulējusi, un pamodos slima. Nekas tāds, tikai sāpēja galva, nebija spēka, negribējās ēst, pavisam neliela temperatūra. Nepilnu nedēļu slimoju mājās, sliktāk nekļuva, bet labāk arī ne. Kolēģu mudināta, iestājos mūsu slimnīcā, lai veiktu analīzes. Pārmaiņas plaušās bija pavisam nelielas, apstiprinājās koronavīrusa infekcija, un man sāka terapiju – tā bija ceturtdiena, bet sestdien es pēkšņi vairs neelpoju. Mani izglāba tas, ka atrados slimnīcā, būtībā – izglāba kolēģi, kuri pirms divām dienām gluži vai piespieda doties uz slimnīcu, jo mājās es tajā sestdienas pievakarē varēju mierīgi aiziet viņā saulē – varbūt neviens no tuviniekiem pat nesaprastu, ka es neelpoju. Tālāk neatliekamajai palīdzībai izdevās mani dzīvu pārvest uz Stradiņa slimnīcu, kur jau gaidīja EKMO sistēma – aparāts, kas spēj nodrošināt skābekli, apejot plaušas, – jo man nepalīdzēja arī mākslīgā plaušu ventilācija. Tāda bija mana organisma īpatnējā reakcija uz vīrusu. Tas ir unikāls aparāts, tomēr arī ar to visur pasaulē tādās situācijā mirstības procents ir liels. Brīnums notika, un mani izglāba.
Iznāk, ka no mirkļa, kad pārstājāt pati elpot, jūs bijāt nonākusi komā?
Protams. Brīdis, kad atkal pati sāku saprast, kas notiek, bija 24. decembra vakars – tad Stradiņu reanimācijas nodaļā nācu pie samaņas. Pati jutos tik ļoti slikti, ka nevarēju saprast, kāpēc māsiņas, tik ļoti priecājās par to, ka esmu pie samaņas – dzīva!
Nespēju iztēloties, kā tas ir – būt komā. Tu guli un esi dzīvs, bet (..)
Par Evijas Livčānes piedzīvoto komā, brīnumaino izveseļošanos un viņas ieteikumiem citiem pacientiem lasi Santa+.
