«Simtprocentīgi visus darbus veicu no mājām, un man katru dienu ir vairākas videosesijas. Tas palīdz noturēties konkrētos laika rāmjos,» PDz saka pusaudžu psihoterapeits un Latvijas Universitātes lektors.
«Jau kādu laiku nodarbojos ar attālināto terapiju, kurā ir svarīgi izveidot acu kontaktu. Lai datora kamera atrastos acu augstumā, vienā augstumā, izmantoju vairākas mantu kastes. Lai gan videosarunām iesaka izvēlēties vienkrāsainu fonu, man fonā ir grāmatu plaukts. Pagaidām neviens vēl nav teicis, ka tas traucētu,» pieredzē dalās Nils.
Citi lasa
Viņš dzīvo Jūrmalā un par attālinātā darba lielāku priekšrocību uzskata laiku, kuru agrāk pavadīja ceļā uz darbu Rīgā un no tā.
«Pusotras stundas no rīta un vakarā, ko esmu ieguvis, paliekot mājās, veltu fiziskajām aktivitātēm un grāmatu lasīšanai,» saka Nils.
Arī videotiešraides Nils sauc par šī laika ieguvumu. «Pusaudžiem saziņa internetā ir daudz tuvāka un saprotamāka nekā tikšanās klātienē. Nesen saņēmu universitātes studentu vidū veiktas aptaujas rezultātus, kas atklāja – mācoties attālināti, viņi jūtas labāk, labprāt to turpinātu.»
Klātesamības sajūtu, kas nereti ir ļoti būtiska, protams, internets aizvietot nevar. «Attālināti satiekoties ar kolēģiem, vienmēr lūdzu visiem ieslēgt kameras. Tas tomēr rada klātesamības iespaidu un liek sagatavoties sarunai. Tas ir veselīgi. Videosaruna ir labs iemesls izmazgāt matus, uzvilkt glītākas drēbes un piekārtot telpu,» atgādina Nils un neslēpj pārsteigumu, kā videotiešraidēs mēdz izskatīties Latvijas vadošie cilvēki.
«Brīnos, ka nav speciālista, kurš varētu viņus pakonsultēt. Ir neveikli vakara ziņās redzēt, kā izskatās, piemēram, ministres guļamistaba. No otras puses, mēs visi tagad mācāmies komunicēt attālināti. Man nesen bija TV intervija, pirms kuras atklāju – tieši sejā spīd rietošās saules stari. Logiem priekšā aizskaru nav, tāpēc pirms TV intervijas mēģināju logu aizlīmēt ar segu.»