Psihoterapeits Māris Siliņš: Pusmūža krīze ir pēdējā iespēja atrast dzīvei jēgu

Kas jūsu gadījumā bija iemesls tam, ka dzīve vairs nebija laimīga?

– Kas jūsu gadījumā bija iemesls tam, ka dzīve vairs nebija laimīga?

– No savas pieredzes varu teikt, ka arī darbs psihoterapijā nav panaceja pret pusmūža krīzi. Manā gadījumā ne tik daudz parādījās jautājums, vai es daru to, kas man ir jādara. Drīzāk – cik dziļi un kā es daru to, ko daru? Neapšaubāmi – arī strādājot psihoterapijā, cilvēks nav pasargāts no rutīnas. Tāds jau arī ir viens no pusmūža krīzes jautājumiem: vai tiešām visas šīs iestrādātās shēmas un tas, ko esmu iemācījies, ir viss manā dzīvē? Vairāk nekā jauna nebūs?

Patiesībā tas ir ļoti līdzīgi kā ar klasisko stāstu par cita vai jauna partnera meklējumiem… Es domāju, ka bieži vien tie ir izmisīgi centieni atrast kaut ko jaunu sevī.

Citi lasa

Santa.lv

Personības

«Panorāmas» diktore Ilze Dobele par rūgtāko mirkli karjerā: Sev pateicu – neko nepareizu neesmu izdarījusi

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Gita Vīksne

Notikums

FOTO: Latviešu mākslinieks sarīko šokējošu tējas vakaru: Kaila meitene viesu priekšā izdēj olu…

Ja skatos uz smilšu pulksteni un domāju – tas ir viss, ko savā dzīvē esmu iemācījies un sastrādājis, sasniedzot viduspunktu, un no šī brīža nekas jauns vairs klāt nenāks, un arī tas, kas ir bijis, ies mazumā, – tad tā ir diezgan baisa izjūta… Ja paliek pie tā, tad cilvēks psiholoģiski mirst. Un dažkārt pusmūža krīzē cilvēks arī pie tāda risinājuma vai secinājuma nonāk – viņš paņem savas čības, aliņu, apsēžas pie televizora un gaida nāvi.

Gados jaunāks partneris mazliet rada ilūziju, ka es tagad restartēju laiku.

Taču pusmūža krīze bieži vien ir pēdējais un stiprākais klauvējiens no mūsu zemapziņas puses, kas saka: vai nu tu man pievērsīsies tagad vai nekad vairs. Tieši tā es to saprotu un izjūtu – pusmūža krīzes pamatuzdevums ir likt cilvēkam atrast jaunu dzīves jēgu. Un darīt to tiešām apzināti. Nevis vispārīgi, bet ļoti konkrēti, saistībā ar sevi. Kas tad es esmu? Kas tieši man ir vajadzīgs?

Kas man vēl ir jāizdara, lai ir sajūta, ka esmu nodzīvojis pilnvērtīgu dzīvi. Pusmūžs diezgan bieži liek cilvēkam vairāk domāt par garīgo pasauli. Un mēs taču paši to redzam – ja kāds piedāvā gudru un mūsdienīgu garīguma konceptu, tad izrādās, ka cilvēki pēc tā ir izslāpuši tā, ka maz neliksies. Piemērs tam ir Jura Rubeņa Elijas nams.

Pusmūžā cilvēks diezgan skaidri saprot, ka tur, ārpasaulē, jau tās laimes nav. Ne velti šī atziņa visvairāk trāpa tiem, kuriem – kā tas ir daudziem mūsdienu sabiedrībā – iespēju ir pietiekami daudz. Viņi pietiekami daudz varējuši aizbraukt, ieraudzīt, izdzert, izmīlēt, un nu nāk apjausma, ka nekā jauna vairs ārpusē nav. Viss kļūst garlaicīgs, visu tu jau zini – aizbrauksi uz siltajām zemēm, būs tur saule, okeāns… Nu un? Ārpasaulē ir daudz jauna tikai tad, ja vari tai piekļūt caur sevi. Caur kaut ko jaunu sevī. Līdz ar to jautājums par cita skatpunkta atrašanu sevī pusmūžā kļūst eksistenciāls.

Noteikti ir cilvēki, kuri gan savas personības, gan dzīves struktūras dēļ pusmūža krīzi piedzīvo smagāk un grūtāk, citi – vieglāk, taču tā nav kaut kāda smaga un neizbēgama slimība. Bet tas tik un tā ir laiks, kurš liek ikvienam cilvēkam padomāt. Jo sevišķi, ja cilvēks ir ieradis domāt. Ja līdz tam šāda ieraduma nav bijis, šaubos, ka to ir iespējams tik ātri vai radikāli izmainīt.

Es absolūti negribu teikt, ka pusmūža krīze nozīmē partnera maiņu. Ja pāris bijis kopā desmit, divdesmit gadu, viņus saista dziļas un nopietnas saites, kuras nav reāli pilnībā pārraut.

– Bet tad var mainīt partneri!

– Diezgan bieži pusmūža krīzes signālzvaniņš ir attiecību krīze. Ja cilvēks atjēdzas, ka profesionālā dzīve vairs nav tik piepildoša, tik radoša vai uzrunājoša kā iepriekš, viņš kādu laiku var vilkt tālāk un par to nedomāt. Attiecībās tā nevar. Un vēl jāņem vērā, ka, mums sasniedzot pusmūžu, bērni parasti jau ir pieauguši un dodas paši savā dzīvē. Jautājums par bērniem kā vienu no centrālajām asīm attiecībās pamazām no dienas kārtības tiek noņemts.

Līdz šim laikam samērā mierīgi var izdzīvot ar to, ka mūs vieno kopīgas rūpes, pienākumi un atbildība, kas, protams, ir forši un svarīgi, bet tagad ar to vien nepietiek. Brīdī, kad bērni dodas prom, rodas labs jautājums: kas vēl mūs saista? It sevišķi, ņemot vērā nosacījumu, ka pusmūžs katru individuāli uzrunā meklēt jēgu vai piepildījumu savai dzīvei. Un kā tad tas būs mums kopīgi? Visbiežāk reālajā dzīvē tas parādās līdz ar trešo lielumu – jaunu partneri.

Redzot, kas notiek dzīvē, tas būtu ļoti vienkāršoti – domāt, ka tikai vīrietim parādās cita, jaunāka, sieviete. Zinu arī sievietes, kurām šajā laika posmā rodas sajūta: man vajag kaut ko citu.

Ir svarīgi apzināties – tas kaut kas cits ir tās vajadzības, kas parādās cilvēkam pusmūža krīzē. Vai cits partneris ir panaceja? Vai viņš atbilst tam kaut kam citam, ko meklēju? Tas ir ļoti liels un kopumā neatbildams jautājums. Es teiktu, ka visdrīzāk pilnā mērā mūsu vajadzību pēc kaut kā cita jaunais partneris neapmierina.

Stāsts par to, ka vīrietis pusmūžā saiet kopā ar krietni jaunāku partneri, velkas mums līdzi no pagājuša gadsimta vidus, jo tad tiešām tā visbiežāk notika. Lai gan, protams, gados jaunāks partneris mazliet rada ilūziju, ka es tagad restartēju laiku. Cilvēki taču mūždien ir sapņojuši par jaunības eliksīru. Un šī izvēle sniedz iespēju pašam atjaunināties.

Turklāt otrs tad tieši ir tajā punktā, kad tiek vīta ligzdiņa un domāts par bērniem. Var jau mēģināt visu to ciklu iet vēlreiz, tā teikt, liekam jaunu bildi iekšā, bet tas jau nav tas jaunais piepildījums, ko cilvēka dvēsele meklē pusmūžā. Daudz jēdzīgāk ir tad, ja atrodam cilvēku, ar kuru kopā ir sajūta: ar viņu man ir daudz vairāk pa ceļam nekā ar bijušo. Tomēr ar to es absolūti negribu teikt, ka pusmūža krīze nozīmē partnera maiņu. Ja pāris bijis kopā desmit, piecpadsmit, divdesmit gadu, viņus saista dziļas un nopietnas saites, kuras nav reāli pilnībā pārraut. Jo piedzīvots ir tik daudz!

Ja mums vairs nav nekā jauna, ko uzzināt, tad tā jau ir nāve.

Tāpēc reizēm cilvēki nešķiras tādā klasiskajā versijā, bet turpina funkcionēt tā dēvētajā svētdienas vai vīkenda laulībā, kas, starp citu, ir diezgan izplatītas rietumu pasaulē. Katram ir savas finanses, sava dzīvesvieta, taču sestdienu un svētdienu viņi pavada kopā. Arī tas ir variants, kā kopdzīve var mainīties, ja nav iespējams kopā katram virzīties pa savu ceļu.

Jebkurā gadījumā tas ir jautājums par to, kā pārmaiņas, ko nes līdzi pusmūža krīze, atbalsojas attiecībās. Taču tas patiesi ir labs jautājums, ko varam viens otram uzdot: ja šobrīd gribam atlikušo dzīves posmu nodzīvot pilnvērtīgi un saskaņā ar sevi, tad cik tas mums savstarpēji saskan? Cik lielā mērā varam būt ceļabiedri arī šajā punktā? Garīgie meklējumi, ko pieminēju, dažkārt aizved cilvēkus ļoti atšķirīgā virzienā. Un kā tad būt kopā?

– Nudien – kas to ir izdomājis, ka dzīvot ir vienkārši?

– (Smaida.) Tas ir viens no šokējošākiem dzīves mirkļiem, kad esi nodzīvojis pietiekami ilgi šajā pasaulē, daudz ko iemācījies, izdarījis un pēkšņi vienā dienā jūties kā izmests no laivas. Un vairs nesaproti, kā dzīvot tālāk. Divdesmit gadu vecumā ar šo jautājumu ir vieglāk samierināties. Tāpēc svarīgi būtu apzināties, ka mēs neesam robotveidīgas būtnes un mūsu rīcībā nav universālas shēmas, kā dzīvot. Arī neziņa, neskaidrība un iekšējs apjukums ir neizbēgami mūsu dzīves pavadoņi.

Patiesībā tieši tas, ka domājam – bāc, man ir četrdesmit vai piecdesmit gadu, man vajadzētu zināt visu par dzīvi! – rada grūtības savu krīzi vispār apzināties. Mēs nekad nezinām visu par dzīvi un sevi, un pusmūža krīze tam ir labs atgādinājums. Ja mums vairs nav nekā jauna, ko uzzināt, tad tā jau ir nāve.