Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
– Kad zvanīju, lai aicinātu uz interviju, teici, ka skrien krosiņu. Tu jau sen sporto?
– Manas attiecības ar sportu ir ļoti savdabīgas. Septītajā astotajā klasē, mācoties 49. vidusskolā, es sportu nīdu, bet, pārejot uz 2. ģimnāziju, kurā bija superīgs fizkultūras skolotājs, manī atvērās kaut kāda čakra uz sportu, un es sapratu, ka to varu darīt un man tas patīk.
Man ārkārtīgi agri piedzima vecākais dēls. Jūnijā es pabeidzu skolu, un jau novembrī piedzima Kristaps. Kad viņam bija divi gadi, sāku apmeklēt aerobikas nodarbības. Augstas intensitātes treniņi pa pusotrai stundai trīs četras reizes nedēļā man bija ierasta lieta. Kad saistībā ar Covid-19 visas sporta zāles bija ciet, trenere Zanda Zariņa-Rešetina man izveidoja treniņprogrammu mēnesim, un es viņai katru nedēļu sūtīju atskaites. Tā ir mazliet tāda sevis izaicināšana. Man pat šķiet, ka varētu kaut kad noiet arī Santjago ceļu. Kāda kolēģe man saka, ka es esot perpetuum mobile (mūžīgais dzinējs).
Esmu domājusi par to, kas es būtu, ja nebūtu šajā profesijā, jo savulaik pabeidzu divus kursus žurnālistos un Rolands Tjarve mani pieņēma praksē Panorāmā. Viņš vairākas reizes man prasīja, vai es droši zinu, ka gribu būt žurnālistikā. Pati biju pārliecināta, ka būšu karsto punktu reportiere – Teherānā staigāšu safari šortos ar korķa cepuri galvā un veidošu reportāžas no notikumu vietas.
Tagad jau paklanos pasniedzējam Ābramam Kleckinam, kurš, kā vēl šodien atceros, teica tā: «Ja tu gribi rakstīt par to, ka kaut kur šauj, atceries, ka cilvēkiem jāsajūt klātesamības efekts. To nevar panākt dramatizējot un pārspīlējot.»
Bet man pietika ar vienu dienu, lai saprastu, ka šajā profesijā nevaru palikt.
Atceros, kā astoņos no rīta kopā ar žurnālisti Oditu Krenbergu braucām taisīt sižetu, pēc tam ar Andreju Volmāru Operetes teātrī bija jāgatavo nākamais. Manam dēlam tolaik bija pusotra gada, desmitos vakarā atnācu mājās un sapratu, ka to visu apvienot nevaru. Ka man jāizvēlas: vai nu pilnībā būt žurnālistikā, vai atstāt ģimeni pašplūsmā. Bet Kleckina vārdi: «Vai nu tu dari līdz kaulam, vai nemaz,» manī kaut kā ļoti ieķērās.
– Manuprāt, lai kaut ko sasniegtu, jebkurā jomā ir jābūt iekšā līdz kaulam.
– Jā, kādu laiku es biju tāda kā pazaudējusies un, kā tagad moderni teikt, nevarēju sevi atrast. Domāju – ko es varētu gribēt? 90. gados atradu presē reklāmu, ka Starptautiskā psiholoģijas institūta kursos var apgūt psiholoģiju. Interese man par to bija, un jau pēc gada iestājos institūtā, kur sāku apgūt ne tikai psiholoģiju, bet arī itāļu valodu. Tas bija reāli kruti. Tad pārgāju studēt psiholoģiju Universitātē, pie kuras bija izveidots Rīgas Humanitārais institūts ar ekskluzīvu programmu – loģiku, filozofiju – pie visiem lielajiem korifejiem.
Visinteresantākais, ka tolaik šķita – to visu mācīšos sev un šajā profesijā nestrādāšu nevienu dienu. Iedomājies, kā es kārtoju eksāmenu anatomijā! Biju cītīgi mācījusies, bet man bija tādas bailes nenokārtot eksāmenu, ka atradu detektīvu kantori un noīrēju noklausīšanās sistēmu. Mašīnā tuvumā Bioloģijas fakultātei sēdēja mana draudzene ar anatomijas pierakstiem. Biju uzvilkusi jaku, ausī man bija austiņa, rokās sažmiegts tāds puļķītis. Kad pēkšņi no aizmugures pie mana sola pienāca pasniedzēja un palūdza, lai es parādu savu kreiso roku, domāju – viss pazudis! Taču izrādījās, ka viņa meklēja uz plaukstas uzrakstītu tekstu vai špikerus uz lapiņas. Tik un tā stress bija tik milzīgs, ka nekad dzīvē ne uz ko tādu vairs neparakstītos. Mana nākamā pieredze bija darbs Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Piespiedu ārstēšanas nodaļā psihiski slimiem pacientiem, kuri veikuši smagus noziedzīgus darījumus. Laktas ielā, kur nostrādāju gandrīz trīs gadus. Secināju, ka man ļoti patīk darbs ar psihiski traucētiem cilvēkiem, un tā arī es paliku šajā profesijā.
– Bet ko tu pirms tam gribēji?
– Apgūt psiholoģiju, vairāk saprast par cilvēku attiecībām, kāpēc kaut kas notiek vai nenotiek. Domāju, ka strādāšu savam priekam kādā birojā par administratori vai menedžeri. Bet jau pēc gada iestājos maģistrantūrā, pabeidzu klīniskos psihologus. Jau tad bija skaidrs, ka man ar psiholoģiju vien nepietiek. Ka īsti nesaņemu atbildes uz saviem jautājumiem. Uzzināju, ka Lietuvā strādā izcils profesors Eugenijs Laurinaitis, kam ir apmācības programma psihoterapijā. 2004. gadā man atvērās pilnīgi cita pasaule. Reizēm sev saku: «Es jau neko citu, kā tikai palīdzēt cilvēkiem, neprotu.»
– Vai tev nekad nav gribējies kardināli mainīt dzīvi? Tev taču arī tīri labi patīk rakstīt. Varbūt tu varētu rakstīt stāstus?
– (Smejas.) Kaut ko ik pa laikam rakstu. Bet man vienmēr ir jautājums, vai tas, ko es varētu pateikt, citiem šķistu tik vērtīgs, lai viņi to lasītu.
Pamatskolā mācījos kopā ar Annu Putniņu – nelaiķa dramaturga Paula Putniņa meitu. Atceros, ka pēc astotās klases izlaiduma viņš man teica apmēram tā: «Ak Dievs, cik tev skaista, blonda galva, nez vai tur kaut kas ir arī iekšā!» Tas bija tik mīļi. Kas man iespiedies prātā? Ka man vienmēr būs jāpierāda, ka zem blondajiem matiem ir saturs. Jā, man, piemēram, patīk teātris un šad tad gribas uzrakstīt par izrādēm. Arī pacientu dzīvesstāstu pieredze ir manā galvā. Bet labi atceros profesora Laurinaiša teikto: «Jūs piedzīvosiet tādu brīdi, kad kopā ar pacientu kabinetā ierodas arī viņa stāsts. Un jums caur desmitkārtīgu filtru būs jāizlaiž cauri tas, ko jūs pēc tam sakāt.» Kad pacients aiziet, stāsts beidzas, bet, kad atkal ierodas, tas atdzīvojas. To vienmēr atceros.
– Vienmēr apbrīnoju psihoterapeitus par to, ka viņi dienas laikā var uzklausīt cilvēkus, kuru pasaule ir sabrukusi, un pēc tam iet paši savā dzīvē. Tīri cilvēcīgi – kāda tu esi dienas beigās pēc tik daudziem stāstiem?
– Interesants jautājums. Bet es teikšu tā: psihoterapija ir dzīvesveids, un savā ziņā mans darbs ir mana kaislība. Reizēm, izlasot tviterī savu pacientu rakstīto, man gribas kaut ko komentēt, taču to nedrīkstu, jo tas atklās manu pacientu identitāti. Es arī tā pēkšņi nevaru paņemt atvaļinājumu vai komandējumu, tāpēc par to, ka tas notiks, brīdinu pacientus mēnesi iepriekš.
Nevaru iedomāties, ka vienkārši varētu nebūt darbā.
Pacients piesaistās terapeitam, bet arī terapeits piesaistās pacientam, un profesionāla neitralitāte nav vienaldzība.
Mana kaislība psihoterapijas laukā izpaužas arī tā, ka nu jau kādus septiņus gadus darbojos Eiropas Psihoterapeitu asociācijā, esmu Latvijas Psihoterapeitu biedrības pārstāve Eiropas asociācijā un Eiropas asociācijas pārstāve Latvijā. Mana lielākā vēlēšanās ir, lai Latvijā, līdzīgi kā dažās ES valstīs, būtu atsevišķs likums par psihoterapiju.
Terapeitam jābūt kā atbalstam, kā spogulim, kurā klients ierauga, kā viņam iet. Tas viss prasa resursus. Tāpēc tas ir kā dzīvesveids.
– Ko šī pieslēgšanās līdz kaulam profesijā atņem ģimenes dzīvei?
– Cilvēkiem bieži vien šķiet, ka terapeiti paši jau ir gana izrunājušies. Taču kabinetā terapeits lielākoties klusē, viņš klausās un kaut ko saka tikai tad, kad viņam ir, ko teikt. Kad man citu sakāmā jau ir pārāk daudz, mājās gribas klusēt vai arī klausīties mūziku un izbaudīt mieru. Bet tas, ka man gribas klusumu, ir mana problēma. Pārējie ģimenes locekļi par to nav atbildīgi, arī vainīgi ne. Mana meita jau ir iemācīta, ka var man zvanīt desmit minūtes pirms apaļas stundas, jo pacienti ir mana prioritāte un citā laikā es varu būt nost.
– Vai psihoterapija der visiem?
– Nē, psihoterapija nav panaceja. Šobrīd ir milzum daudz dažādu avotu, kuros katrs var pasmelties. Tikpat labi tā var būt Austrumu filozofija vai arī mācītājs, kurš cilvēkam parāda īsto ceļu. Terapijā nepaliek pilnīgi visi, jo daudzi nav gatavi ilgstošam, regulāram darbam ar sevi. Bet labi jau ir tas, ka cilvēki saprot, ka var paslaucīt gružus zem paklāja, taču nevar izlikties, ka to tur vispār nav.
– Inese, tev ir ciešas saites ar bērniem un nu jau arī mazmeitu?
– Manam dēlam šobrīd ir 30 gadu, meitai – 13, mazmeitai – četri. Ja man 18 gados, kad dzima dēls, būtu bijis šīsdienas prāts… Kaut kādā mērā varbūt esmu viņu apdalījusi. Protams, vienmēr kā lauvene esmu bijusi gatava cīnīties par saviem bērniem, bet, kad piedzima meita, man jau bija pilnīgi cita pieredze. Mazmeita Samanta vispār ir īsts eksaitments. Kopš 13. marta viņa, piemēram, dzīvo pie manis, jo pati tā izdomāja. Uztveru to kā komplimentu.
– «Man ir vislieliskākā vedekla pasaulē,» tu reiz ierakstīji feisbukā. Vīramātes parasti ar šādiem komplimentiem nebārstās.
– Starppersonu attiecībās es noteikti neesmu viegls pasažieris, jo esmu pietiekami ātra un asa. Bet es tiešām apbrīnoju savu vedeklu par to, ka viņa spēj sadzīvot ar manu dēlu. Pati viņu droši vien jau sen būtu nositusi ar pannu (smejas). Katrs cilvēks, protams, piedzimst ar savu raksturu, taču mans dēls mēdz būt grūti paciešams, dažkārt emocionāli neiecietīgs. Nav tā, ka man viss patīk un es visam piekrītu, bet savu bērnu dzīvē cenšos nejaukties un akceptēt viņu izvēles.
– Esi jauna ome…
– Jā, šogad jūnijā man paliek 49. Visādi citādi jūtos absolūti normāli, bet uz piecdesmit gadu dzimšanas dienu gribu sev uzdāvināt pilnu sejas plastiku. Jo daba tomēr dara savu.
Vēl es gribu iegūt motocikla vadīšanas tiesības. Jau pirmajā reizē, kad apsēdos uz moča, sapratu, ka tas ir man.
Atceroties sevi, 20 gados nēsāju samta zīmuļsvārkus, stingri līdz zodam aizpogātu biroja darbinieces blūzīti un melnas laiviņkurpītes, tagad – plēstus džinsus un melnus šņorzābakus. Kad ar mazmeitu aizbraucam uz IKEA veikalu, citiem šķiet, ka esmu kopā ar meitu.
– Tu seko stila ikonai Airisai Apfelai, kurai ir pāri deviņdesmit. Kāpēc?
– Mana meita Emīlija saka, ka esmu tik traka, ka viņa iztēlojas mani vecumdienās lidojam ar sarkanu helikopteru. Bet pirms kāda laika kāds mans klients teica tā: «Klausies, nevar būt, ka tu dzīvē esi tik mierīga!» Jā, mierīgums ir daļa no manis, bet arī trakums ir daļa no manis. Vizuāli noteikti esmu daudz vairāk ieturēta nekā Airisa Apfela, bet tas, ka viņa tik ļoti uzdrīkstas visu darīt citādi, mani fascinē. Terapeits jau arī pats ir spiests ieraudzīt un pieņemt līdz galam savu ēnas pusi, ar kuru negribas lepoties un rādīt citiem. Man gribētos teikt, ka esmu ceļā, lai līdz galam to pieņemtu. Man nav nekādu īpašu ilūziju par sevi, un uzskatu – kamēr vien cilvēks dzīvo, šis pieņemšanas process turpinās.
– Inese, tu esi aizrautīga kulināre. Tā ir tava meditācija?
– Gatavojot ēst, es atpūšos. Mums ir čats vatsapā, ko sauc Lieliskās receptes. Protams, reizēm mūsu mēģinājumi cieš fiasko. Taču mani mierina, ka gan Raimonds Zommers, gan Māris Jansons, gan Gordons Remzijs atzīst, ka reizēm piedeg arī profesionālam pavāram.
Mans tēvs savulaik teica: «Tev jāizvēlas vīrs, kuram ir notīrītas kurpes, kurš māk gludināt bikses un prot notīrīt un izcept zivi.» Bet mamma man iemācīja, ka makaronu ēdienus ēd tikai virsnieku madāmas un makaroni po flotski nekotējas. Viņa teica: «Kārtīga saimniece bulciņas cep pati.»
Katrā ziņā gatavošana nebija mana aizraušanās jaunības gados. Agrāk pat karbonādi nepratu izcept. Taču, kad piedzima dēls, man šķita, ka viņam ir jāzina, kā smaržo Ziemassvētki, Lieldienas, Jāņi.
Manu mammu savulaik astoņu gadu vecumā izsūtīja uz Sibīriju, desmit gadus viņa pavadīja tur, un es sapratu, ka tieši man ir jāatjauno pārrāvums ģimenes svētku tradīcijās.
Man patīk, ja kaut kas sanāk, un patīk arī ieviest dzīvē pašas izdomātas receptes. Piemēram, ķiršu ievārījumu ar rumu. Katru gadu savāru 12 kilogramu ķiršu ievārījuma, un tad es cepu Švarcvaldes torti. Tagad mans izaicinājums ir Velingtona cepetis.
Šobrīd man patīk arī dārzs. Kad piedzima meita, manī parādījās misijas apziņa – parādīt bērnam, ka zemenes neaug lielveikala plauktā. Tad es dārzā sāku audzēt gan rukolu, gan zemenes, gan redīsus, visu ko. Mani vecāki un mana krustmāte jau smejas: «Šī ir tā meitene, kura teica, ka viņai labākajā gadījumā dārzā būs tikai mauriņš.»
– Kurā dzīves posmā tu sev esi patikusi visvairāk?
– Ap gadiem četrdesmit. Kad nesen Covid-19 laikā feisbukā parādījās uzaicinājums publicēt senās bildes, arī es atsaucos. Kāda mana draudzene ierakstīja: «Cik tu esi bijusi smuka jaunībā!» Pašai, skatoties uz šīm bildēm, tikai tagad šķiet, ka tur kaut kas ir bijis. Es sevi neuztvēru kā skaistu. Tikai pēc 30 un ap 40 sāku apzināties sevi kā sievieti un to arī izbaudīt.
– Runājot par gadiem, es, piemēram, vienmēr saraujos, kad izlasu apzīmējumu – sieviete pusmūžā. Kā tu to uztver? Kāda gadiem ir pievienotā vērtība?
– Dažas lietas, kas agrāk prasīja milzīgu emocionālu plosīšanos un drāmu, kaut kādā mērā ir beigušās. Man biežāk nekā agrāk izdodas paklusēt. Reizēm pacientiem saku tā: «Atzīstiet savas jūtas, jo jūs esat dzīvi cilvēki, nevis bioroboti!» Katram no mums ir savi klupšanas momenti, un man ļoti patīk kolēģa Māra Siliņa teiktais: «Ja tev sāp, tas ir labi, tas tikai nozīmē, ka esi dzīvs.» Šo visu vēl gribētu papildināt ar teicienu – bezizejā ir tikai miroņi. Protams, arī es par kaut ko uzcepos. Reizēm man cilvēkiem kaut ko gribas paskaidrot, ierosināt viņus kaut kādā ziņā, bet tad es pie sevis nodomāju: «Vai to vajag, vai ir tā vērts?»
Ezoteriķi runā par atmaksu, kas atnāk pie visiem. Mana pārliecība ir, ka īstajā laikā un īstajā vietā viss vienmēr tik un tā sastājas pareizajā kārtībā. Tikai ar gadiem saproti, ka skolotājs atnāk tad, kad viņam ir jānāk. Nav tā, ka kaut ko ļoti nožēlotu savā dzīvē, bet man, kā ikvienam cilvēkam, ir jāaizdomājas par to, ka ar savu šābrīža pieredzi būtu varējusi rīkoties gudrāk.
– Vai tu esi optimiste?
– Man arī, protams, nolaižas rokas, bet kopumā esmu optimiste. Man mīļš teiciens ir – lai izdomātu attaisnojumu kaut ko nedarīt, daudz prāta nevajag. Pasakiet man, kā to izdarīt! Iespējams, tāpēc, ka man ir konstanti paaugstināts kortizola līmenis, mani sauc par perpetuum mobile. Nekas šajā dzīvē nenotiek tāpat. Visam ir kaut kāda jēga un nozīme, galvenais to mēģināt atrast un ieraudzīt.
– Kam ir jānotiek, lai tu teiktu – šis bijis laimīgs gads, laimīga diena. Tavas prasības pret laimi ir augstas?
– Pēc 10 gadu kopdzīves mans dēls ar vedeklu šogad apprecējās, un nu oficiāli esmu vīramāte. Dēlam pirms tam atdāvināju mammas kādreizējo bildināšanas gredzenu, bet kāzu dienā abiem nolasīju Māras Zālītes dzejoli Vakarā. Dzejolī ir šāds teksts: «Es durvīs iestājos un skatos, vai ir visi. Vai ir mans sievas gods, vai bērnu smiekli, kas rīt būs atkal vajadzīgi smiešanai…» Jā, un tā ir laime, kad visi ir mājās un kad zini, ka taviem svarīgajiem cilvēkiem viss ir labi. Reizēm es atbraucu mājās un man negribas runāt. Bet saprotu, ka citiem to gribas. Un tad ir tie mazie solīši, kurus tu izdari tāpēc, lai tuvajiem būtu labi. Reiz kāda paciente jautāja, vai man ir draugi. Man nav brāļu un māsu, bet man ir labākā draudzene, ar kuru draudzējamies jau 25 gadus un katru vakaru pēc darba sazvanāmies. Viņa man ir kā māsa.
– Vai tev patīk strādāt?
– Esmu darbaholiķe. Bet tāda bija un arī ir mana mamma, kas visu mūžu strādājusi vadošā amatā. Man tiešām patīk strādāt. Piemēram, rīt man ir jāiestāda piecas rozes un trīs vīnogas. Laikam rezultāts man patīk vairāk nekā pats process. Arī par psihoterapeita darbu runājot, man ir milzīgs prieks, ka cilvēkam šis process ir palīdzējis. Tas man pašai palīdz dzīvot un justies labāk. Tāpēc jau saku, ka psihoterapija ir mana kaislība.
– Dzīves baudīšana – tā ir par tevi?
– Jā, esmu feinšmekere. Man patīk laba mūzika, labs kino, labs teātris, baudīt garšīgas un skaistas lietas. Patīk uzvilkt kaut ko skaistu. Šī profesija gan drusku izbojā skatīšanās vieglumu. Jo man prasās skatīties smagas lietas, bet ne pašdarbību un balagānu.
Šajā profesijā ir tik daudz piedzīvots, ka šķiet – cilvēki mani vairs nespēj pārsteigt. Bet tad atveras durvis, kāds kaut ko sāk stāstīt, un es saprotu, ka tomēr spēj gan.
– Kas būs pirmais, ko tu darīsi, kad krīze būs beigusies?
– Iešu uz teātri. Man jau sen ir nojucis skaits, cik iegādātu biļešu šobrīd ir uzkārušās. Vismaz kādas desmit neredzētas izrādes ir manā kontā. Bet man ir pārliecība, ka es tās redzēšu. Vēl ļoti pietrūkst ceļojumu. Man ļoti patika īsie vīkenda izbraucieni ar vedeklu un meitu, piemēram, uz Liepāju, Zviedriju, Pink koncertu. Bet mana TOP valsts ir Itālija jebkurā gadalaikā, un Venēcija ir visromantiskākā pilsēta pasaulē. Esmu absolūta Itālijas fane un vismaz vienu reizi gadā mēģinu turp aizbraukt. Man patīk itāļu mode, kultūra, ēdieni, viss. Ja ticētu reinkarnācijai un iepriekšējām dzīvēm, tad esmu dzīvojusi Itālijā. Tā kā mazliet zinu arī itāļu valodu, man ir kaifs ieiet pirmajā benzīntankā un pasūtīt dubulto espreso itāļu valodā. Itālijā man ir sajūta, ka esmu atgriezusies mājās. Arī Latvijā katru rītu sāku ar dubulto espreso. Turklāt man tuva arī itāļu filozofija – problēma, kuru tu nevari atrisināt šodien, atrisināsies rīt.
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
