Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
2
-
0
-
1
-
0
-
Profesors PDz atzīst – ar Irēnu nekad nav bijuši lieli strīdnieki, un arī koronavīrusa laiku pārcieš mierīgi. «Jau sen esmu sapratis – ja notiek vārdu pārmaiņa, jāpadomā, kāpēc otrs cilvēks tā uzskata. Iejušanās otra ādā ļoti palīdz,» uzskata Anatolijs.
Profesors uzsver – laiks, kad vīruss saspiedis kopā cilvēkus dažās istabās, attiecībās var radīt saspīlējumu. «Runā, ka dzeršana mājās palielinājusies, vīri sievas iekausta… Tam vajadzētu beigties tiklīdz sabiedrība atgriezīsies pie ierastās dzīves,» prognozē Anatolijs un lēš, ka Latvijā šķiršanās viļņa nebūs.
«Šis vīruss pasaules galu mums nesola. Dažas ģimenes tas sagraus, bet grūtākos laikos tā vienmēr ir bijis. Ja meklē kašķi, to var dabūt visur,» saka profesors.
«Jā, ekonomiski būs grūtāk, bet mēs, latvieši, pie tā jau esam pieraduši. Ne pirmo reizi! Savilksim ciešāk jostas, ar draugiem satiksimies, un nekā traģiska nebūs. Man nepatīk ņaudēšana un vaidēšana. Tas padara cilvēku agresīvu. Tāpēc, lai ģimenē viss būtu kārtībā, galvenais – neņaudiet!»
Taujāts par receptēm, kā pārlaist šo laiku un neizšķirties, Anatolijs atzīst: «Es jūtu, ka visu laiku jābūt kopā ar sieviņu. Drusciņ jāieklausās, ko viņa saka. Jāpieņem arī sievas viedoklis. Arī citiem saku, lai padomā, ka varbūt ar otru cilvēku var biežāk kopā kaut ko padarīt. Ja par to domā un neuzvelkas par niekiem, saprot – nemaz tik traki nav, ir ko parunāt, ir kopējas lietas, ko pasākt.»
Pandēmijas laikā profesors mājās daudz lasa. «Mums ir trīs nelielas istabiņas. Visu laiku divatā, un drusciņ ir tā kā par maz izklaižu. Tad mēs parunājam, izdomājam kaut ko. Ar sievu daudz staigājam pa parku. Eju uz fiziskajiem treniņiem, bet viņai ļauju iet uz tirgu. Nelaime tik tā, ka viņa reizēm mani velk līdzi uz to tirgu, jo negrib stiept smagas tašas. Man tur ne visai patīk, taču piekrītu iet… Bet man ir garlaicīgi un, kamēr viņa iepērkas, es ar skuķiem amzieri dzenu, tā uzsitot greizsirdības asinis sieviņai,» smej profesors.
Irēna un Anatolijs iepazinās pirms 60 gadiem, kad abi stājās Rīgas Medicīnas institūtā. Irēnai pirmais iespaids par Anatoliju nav bijis no tiem pozitīvākajiem.
Pirms diviem gadiem žurnālam Ieva viņa stāstīja: «Todien bija eksāmens ķīmijā. Atceros – mēs, pārējie, vēl gaidījām savu kārtu, bet Anatolijs jau eksāmenu bija nokārtojis un saņēmis piecnieku. Šis neliela auguma lauku puika, kuram bija atkārušās ausis, ieskrēja auditorijā, kur bija vairāki simti cilvēku, un, uzskrējis visaugstākajā rindā, kliedza: «Pieci, pieci!» Uz mani viņš atstāja bravūrīgu un ļoti nepatīkamu iespaidu.» Mācoties kopā sešus gadus, gan atklājās – Anatolijs ir citāds.
«Ļoti gudrs, ikvienā nodarbībā viņš bija tas, kurš diskutēja ar pasniedzēju, bet mēs pārējie – klusējām. Reiz abas ar draudzeni un grupas biedri nospriedām: tā gan būs laimīga meitene, kura ar viņu apprecēsies. Es viņu izvēlējos gudrības un godprātības dēļ,» atzina viņa. Par Danilāna sirdsdāmu viņa kļuva augstskolas pēdējos gados.
«Irēna bija tiešām skaista meitene, un ap viņu grozījās vairāki braši čaļi. Skaistuļi. Es taču nevarēju izskata ziņā konkurēt, tāpēc nācās izdomāt paņēmienus, lai viņu nokantētu. Vēl tagad atceros, kā Irēnīti lencu. Piemēram, kolhoza talkā Salienā uzlīdu uz kādas lauku mājas jumta, uzkāpu uz skursteņa un tur sēdēju ar neaizdegtu cigāru rokā. Pašam šķita, ka skats ir varens… Visi skuķi no apakšas uz mani lūrēja, bet tie pārējie mani neinteresēja, tikai Irēna,» atminas Anatolijs.
