Problēmraksts: Vai Oskars ir vainīgs?

Vispirms izlasu vien pārdesmit eksemplāros izdoto grāmatu Šizofrēnija iesācējiem. Uz vāka sniegbalts, gluds uzvalka krekls ar viegli sasietām piedurknēm, krekla apkaklītē autora vārds – Oskars Rancevs. Kvalitatīvas fotogrāfijas: ģimene, draugi, kolēģi, Oskars 2010. gadā TV šovā Dejo nost! un 2015. gadā šovā Lauku sēta. Labā, līdz kaulam atklātā valodā Oskars raksta pats par sevi, līdzās – tuvinieku, draugu un kolēģu stāsti par viņu.

Viss sākās, kad Oskars pēc vidusskolas sāka studēt. Skaists, enerģisks, pieklājīgs. Dejoja Latīņamerikas dejas, aizrāvās ar Austrumu filozofiju, ­kļuva par veģetārieti, pārtrauca smēķēt, pilnībā atteicās no alkohola. Un… kādā rītā pamodās īpašāks, spēka, enerģijas, entuziasma, neizmērojamas pasaules mīlestības pilns, galvā – mežonīgs ideju un domu ātrvilciens par to, kas un kā jādara. Sāka atbrīvoties no materiālajām vērtībām. Saplēsa un izmeta visus deju sacensībās iegūtos diplomus, atdeva mammai deju kausus, tētim medaļas, skolai grāmatas, draugiem pulksteņus un mobilo telefonu.

Jutās kā mesija, draudzenes priekšā demonstratīvi saplēsa 20 latu naudaszīmi, lai parādītu, ka nauda viņu vairs neinteresē. Tuvinieki meklēja palīdzību, psihiatriskajā slimnīcā Oskaram 19 gadu vecumā pirmoreiz konstatēja akūtu psihozi. 

Trīs gadus dzīve ritēja ierasto gaitu, un tas deva cerību. Darbs, joga, retrīti, deju nodarbības bērniem, tad – dejošana un pat kruīza vadītāja asistenta darbs uz prāmja. Izrakstītās zāles padarīja Oskara domāšanu lēnīgu, tāpēc viņš tās dzēra neregulāri vai nedzēra vispār. Slimība atkal pamodās: milzīga enerģija, apmātība, sajūta, ka ir īpašs, izredzēts – saule starp mākoņiem spīd tikai tāpēc, lai redzētu viņu. Diemžēl eiforijas posmam sāka sekot agresija. Un slimnīcā noteica jau citu diagnozi: paranoidālā šizofrēnija. Iespējams, iedzimtība, jo šī slimība ir bijusi tēva rados. 

Oskara stāsti par to, kas notiek krīzē, ir kā no citas pasaules – pēc vairāku diennakšu negulēšanas viņš spējis pārvietot mākoņus, izsaukt varavīksni, sajuties kā Dievs un pat ticējis, ka spēj lidot. Oskaram Latvijā piešķīra invaliditāti. Pēc tam viņš atrada dejotāja darbu uz kruīza kuģa, pārtrauca lietot zāles un atkal bija Dievs – galvā skanējušas balsis, kas deva pavēles, viņš izjutis sevī kosmosa enerģiju. Psihiatriskajā slimnīcā Urugvajā Oskara ārstēšanā izmantoja smadzeņu elektrošoku, ko Eiropā jau labu laiku nelieto. 

Grezna, koša, bet savā ziņā bezcerīga – tāda ir Oskara sarakstītā grāmata. To caurvij pārliecība, ka viņš spēs ar savu slimību sadzīvot tā, lai nekad vairs nenonāktu slimnīcā, bet vienlaikus nezina, kas jau rīt notiks ar pašu un dzīvi. 

Latvijā dzīvot nevarēja

Oskara mamma atnāk smuka, forša un ļoti stipra. Ilze ir bijusī rīdziniece, pēc profesijas – skolotāja, triju dēlu mamma. Šķīrusies, kopā ar otro vīru Stīvenu jau ilgstoši dzīvo Skotijā. Vecākā dēla Oskara slimības laikā viņa izgājusi smagu ceļu un tagad ir vietā, kur spēj paskatīties pasaulei acīs un teikt: «Nē, man nav kauns par savu dēlu, jo viņš nav ne zaglis, ne dzērājs. Viņš ir slims, un slimību, kā zināms, neizvēlas. Ar savu stāstu gribu uzrunāt ģimenes, kas cenšas savu tuvinieku garīgo slimību noslēpt. Nav jāslēpjas! Ir jārunā! Cilvēki ar garīgām kaitēm starp mums bija, ir un būs, turklāt viņu kļūst arvien vairāk.» 

Pēc vairākkārtējas ārstēšanās Oskars Latvijā dzīvot nevarēja – invaliditātes pabalsts bija sasodīti mazs. Saprotot, ka dēls jāpieskata, mamma viņu aicināja pie sevis uz Skotiju. Ilze un viņas vīrs Stīvens, kas arī no sirds rūpējās par Oskaru, ātri vien pamanīja, ka Latvijas un Skotijas speciālistu attieksme pret slimību būtiski atšķiras. Latvijā Oskaram bija noteikta diagnoze paranoidālā šizofrēnija, bet Skotijā pārdesmit minūšu laikā mediķi noteica krietni vieglāku diagnozi – bipolārie traucējumi. «Kam lai es ticu? Neesmu speciāliste – nevaru strīdēties,» saka Ilze. Kas zina, Skotijas speciālisti strādāja ķeksīša pēc vai arī tiešām nesaprata, cik nopietna ir slimība, – Oskars runāja četrās valodās, bija īsts džentlmenis. «Latvijā mediķi ļoti ieklausās tajā, ko saka psihiski slimā cilvēka ģimene, Skotijā visu izlemj speciālisti. Latvijā ieskatās reģistros un saka: nē, tu nestrādāsi, bet Skotijā ierosina neatklāt savu slimību un pat mudina mācīties vadīt kuģi,» stāsta Ilze.

Traģēdiju varēja novērst

Oskaram Skotijā sākotnēji bija dzīvoklis mājā, kur viņu pieskatīja. Īsti nebija, ko darīt, tāpēc mamma mudināja: raksti grāmatu! Un Oskars rakstīja. Atrada vislabāko redaktoru, vislabāko mākslinieku un pats visu finansēja no Skotijas valsts izmaksātajiem dāsnajiem invaliditātes pabalstiem. Oskars pat uzrunāja vairākas izdevniecības par plašāku grāmatas izdošanu, bet viss apstājās, jo viņš atkal nonāca slimnīcā – šoreiz Glāzgovā. Turklāt, lai cik tas dīvaini, pēc iznākšanas no slimnīcas speciālisti Oskaru mudināja dzīvot patstāvīgi, ierādīja viņam citu dzīvokli, un pēc laika viņš mammai teica: «Tu esi vienīgā, kas nezina, ka es jau septiņus mēnešus nedzeru zāles.» 

Patiesībā galvenais iemesls, kāpēc Ilze piekrita mūsu sarunai, ir tas, kas ar Oskaru notika pēc grāmatas izdošanas un kur viņš ir tagad: «Kad pirms trim gadiem interneta meklētājā ierakstīju sava dēla vārdu, biju lepna lasīt par viņa sasniegumiem gan sporta dejās, gan piedaloties TV šovos un teātru izrādēs. Ja viņa vārdu interneta meklētājā ierakstu tagad, Anglijas, Skotijas un arī Latvijas medijos var lasīt, ka Oskars ir slepkava. Pilnībā pieņemu, ka mans dēls ir slims, bet to, ka viņš ir slepkava, – nē, to es nepieņemu, jo tā nav viņa vaina. Visu izšķīra piecas dienas, kurās šo traģēdiju varēja novērst. Joprojām meklēju atbildi jautājumam: kā varēja notikt tas, kas notika, un kāpēc tie, kam bija jārīkojas, neko nedarīja?»

Notika sliktākais

«Diemžēl te, Skotijā, neviens nenoticēja, ka Oskars ir nopietni slims un bīstams. Kad viņš sāka man sūtīt ziņas, kā spēlējas ar Mēnesi, bija skaidrs – sākusies krīze, situācija steidzami jārisina, jo agresivitāte var attīstīties ļoti strauji. Izdarīju visu iespējamo un arī saucu palīgā visus, ko vien varēju iedomāties. Ziņoju speciālistiem, kas bija uzņēmušies atbildību par Oskara veselību, zvanījām policijai vēl un vēlreiz. Neviens neko nedarīja, mums atbildēja: «Varēsim rīkoties tikai tad, kad viņš būs izdarījis kaut ko sliktu.» Šis apburtais loks ir vienkārši ārprāts! Bija jānotiek nelaimei, lai Oskars saņemtu palīdzību – lai viņu aizvestu pie ārsta un no slima cilvēka pasargātu citus! Zvanījām, meklējām, cīnījāmies, līdz man vairs nebija spēka, – atlika tikai gaidīt, cik un ko sliktu Oskars izdarīs. Lai Dievs man piedod, bet tiku domājusi: labāk lai viņš izdara pašnāvību nekā kādu nogalina.»

Diemžēl notika sliktākais. Oskars, būdams krīzē, nogalināja kaimiņu, no kura pirms tam ļoti baidījās, – visticamāk, slimība izspēlēja stāstu, ka viņš ir labais, bet kaimiņš sliktais. Otrs kaimiņš, to redzot, nomira no sirdstriekas. Oskaru apcietināja. Ilze atceras: «Ar mums vispār vairs neviens nerunāja – tagad viņš bija noziedznieks. Nonācis ieslodzījumā, Oskars psihozē ārdījās, kliedza, ka ir slims, bet medicīnisko palīdzību nesaņēma. Turklāt viņa kā slepkavas vārds izskanēja arī presē – nevienu neinteresēja, ka viņš ir psihiskās slimības invalīds. Visas vietējās avīzes bija pilnas! Tikai pēc deviņām dienām, ko Oskars pavadīja bez medikamentiem, kuri šizofrēnijas krīzes laikā jāsaņem iespējami ātri, tika izsaukts psihiatrs, kas noteica – Oskara vieta ir nevis cietumā, bet stingra režīma psihiatriskajā klīnikā. 

Krīze jāpamana līdzcilvēkiem

Kriminālprocesa laikā Oskara sarakstīto grāmatu izlasīja visi policisti, advokāti, tiesneši un ārsti, kas nodarbojās ar šīs lietas izmeklēšanu. «Esmu pārliecināta, ka tieši Oskara grāmatai bija liela nozīme, lai pierādītu, ka viņš tiešām bija slims,» saka Ilze.

«Pirmos mēnešus dzīvoju šokā – katru dienu uz ielas redzēju mirušo cilvēku sejas, arī tagad, aizbraucot uz to pilsētiņu, turpinu redzēt. Man nav viegli. Vēlāk tiesa Oskaru atzina par nevainīgu, bet kas no tā? Ja Skotijā speciālisti varēja pateikt, ka psihiski slims cilvēks drīkst darīt, ko grib, mirušo būs vēl vairāk! Tā nedrīkst būt! Jā, arī cilvēkam ar psihisku slimību ir cilvēktiesības, bet ir brīži, kad no viņa jāsargā gan viņš pats, gan sabiedrība. Slimais cilvēks ir nelaimīgs – to, ko viņš dara krīzē, ar veselu prātu nedarītu. Tāpēc jau ir gan tuvinieki, gan speciālisti, lai krīzi pamanītu. Man būtu vieglāk, ja Oskars nekad neapjaustu šo traģisko realitāti un nevainotu sevi notikušajā. Nevar vainot slimu, nepieskaitāmu cilvēku, kas bija atstāts bez jebkādas palīdzības! Bet viņš jūtas vainīgs un cieš. Savukārt es atbildīgajām institūcijām joprojām prasu: vai ir atrasts kāds, kas neizdarīja to, kas viņam jādara?»

Beidzot atrastas īstās zāles

Pašlaik Oskars atrodas stingra rakstura psihiatriskajā slimnīcā, kurā ievietotie sabiedrībai bīstamie cilvēki ar psihiskām slimībām pavada vidēji septiņus gadus. Oskaram rit trešais. «Pirmoreiz sešpadsmit gadu laikā man vairs nav bail. Ne tik daudz par sevi, kā par rītdienu. Visus šos gadus esmu bijusi nepārtrauktā stresā – vai nu Oskars jau bija slimnīcā, vai gaidīju nākamo reizi, kad viņš tur būs, un centos laikus pamanīt, kad tuvojas krīze. Esmu viņu redzējusi tik dažādu – kad nedzēra zāles, vispirms bija eiforijas fāze, pēc kuras viņš kļuva nikns, un psihozē cilvēkam ir īpašs fiziskais spēks. Oskara melnajos sarakstos esmu bijusi vairākkārt, bet tas man nesāpēja – zināju, ka viņš ir slims, zināju, kā ar viņu jārunā. Toties pēc psihozēm viņš sekoja man kā četrgadnieks,» saka Ilze.

Iepriekš Oskars zāles pārtrauca dzert tāpēc, ka no tām jutās kā pūpēdis – nekas neinteresē, neko negrib. Stingra rakstura psihiatriskās slimnīcas mediķi ir atraduši viņam visvairāk piemērotos medikamentus. Oskars ar lielu entuziasmu dzied slimnīcas korī, lasa, darbojas. Ilze jautā: «Vai tiešām kāds bija jānogalina, lai saņemtu tik uzmanīgu un kvalitatīvu veselības aprūpi? Ja ārstēšana jau kopš pirmās epizodes būtu bijusi ļoti skrupuloza – ar visvaitāk piemērotajām zālēm un regulāru to lietošanu –, tik tālu nebūtu aizgājis! Oskara smadzenes tagad ir smagi cietušas – zāļu dzeršana un nedzeršana, elektrošoks, vairāk nekā nedēļa bez medikamentiem apcietinājumā. Man mediķi ir teikuši: šajā slimībā – jo ātrāk saņem palīdzību, jo labāk, citādi smadzeņu šūnas iet bojā.»

Ja Oskaram jautā, ko viņš darītu, ja varētu iet, kurp vēlas, un dzīvot, kā vēlas, viņš atbild – ietu uz makdonaldu! Ilze saka: «Vai es gribu, lai viņu laiž ārā? Nē! Viņam nav reālas vēlmes dzīvot patstāvīgu dzīvi. Kur viņš ies? Zinu, ka viņam slimnīcā jautāts, vai Oskars gribētu atgriezties Latvijā, jo, protams, Skotijai viņš izmaksā lielu naudu. Bet, nē, Oskars gribot palikt Skotijā. Viņš apzinās, ka nevar pats par sevi parūpēties, bet vienlaikus krāj naudu dzīvoklim. Tātad – ir sapnis! Lai Oskars atgrieztos sabiedrībā, būtu vajadzīga speciāla sistēma, kurā viņam dzīvot. Ja tādas nebūs un Oskars nonāks brīvībā – kas rūpēsies par viņu, kad manis un Stīvena vairs nebūs?» 

Gribu palīdzēt citām ģimenēm

Ilze raksta turpinājumu Oskara grāmatai par to, kas notika pēc tam, kad viņš pats to bija pabeidzis, izdevis un izdalījis. Viņa gribētu abas daļas apvienot un izdot plašākam lasītāju lokam – ne tikai tuviniekiem. «No Oskara rakstītā es dažas daļas izņemtu, lai sargātu citu cilvēku privātumu. Tāpat samazinātu viņa tīksmināšanos par sevi, bet paplašinātu psihiatrijas speciālistu komentāru sadaļu,» saka Ilze. «Izdodot grāmatu, mēs abi ar Oskaru atgādinātu: slimība nav jāslēpj – labāk neaizvērt acis, nekaunēties un laikus iet pie speciālista. Psihisko slimību problēma nākotnē nesamazināsies, bet augs. Es būtu priecīga, ja varētu iesaistīties atbalsta sniegšanā ģimenēm, kam ir tuvinieks ar psihisku slimību. Cik neapskaužamā situācijā ir ģimene, cik ļoti viņiem ar kādu vajag parunāties! Oskars man ir teicis: «Jums ir daudz grūtāk nekā man…» Zinu, kā jūtas mamma, izdzirdot šizofrēnijas diagnozi. Arī es tolaik, pirms sešpadsmit gadiem, biju bezpalīdzīga – bija jāpaiet ilgam laikam, lai pilnībā izprastu, kā sadzīvot ar psihiski slimu tuvinieku, atšķetinātu patiesību un saprastu, kā kurā brīdī rīkoties. Cilvēks, kas ar Oskaru runā pirmoreiz, pat nenojaustu, ka viņam ir kādas problēmas, bet mēs zinājām – reāli viņš nespēj pats vadīt savu dzīvi, jo bija to izmēģinājis atkal un atkal. Katrreiz pēc slimnīcu epizodēm ņēmu Oskaru pie sevis, jo viņš nespēja neko – gulēja 25 stundas no vietas. Brīžiem šaubījos: varbūt viņš ir nevis slims, bet slinks? Kad mudināju strādāt, Oskars nedēļas laikā pārcentīgi pieteicās 20 darbos! Darbu atrast varēja, bet strādāt nevarēja, un tas nebija slinkums.»

Tikai pa labam! 

Vēl Ilze deg par to, cik svarīgi raisīt diskusiju par to, kur cilvēkiem ar psihiskām slimībām dzīvot iespējami laimīgāku dzīvi, neapdraudot ne sevi, ne citus. Ilze saka: «Oskars ļoti gribēja dzīvot Latvijā! Bet kā to izdarīt, ja cilvēkam, kas iznācis no slimnīcas, ir pavisam niecīgs pabalsts, bet viņš, lai kā gribētu, nespēj strādāt? Šādiem cilvēkiem būtu vajadzīgi speciāli mājokļi: lai kāds pieskata, vai izdzertas zāles, bet vienlaikus atkarībā no slimības smaguma dod brīvību. Tāpat sabiedrība jāizglīto, kā rīkoties, satiekot agresīvi noskaņotu cilvēku ar psihisku saslimšanu. Nekādā gadījumā nedrīkst iziet uz konfliktu – tikai pa labam, tikai pa labam. Esmu šerpā mamma, bet dēla slimības saasinājumos ticēju visam, ko viņš saka un runāju līdzi.» Un vēl Ilze atgādina nekavēties meklēt palīdzību, ja izskatās, ka ar tuvinieka psihisko veselību kaut kas nav kārtībā: «Pamanīt pirmo brīdi ir ļoti svarīgi.»