Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
17
-
1
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Ingrīda Kariņa-Bērziņa ir ļoti aizņemts cilvēks. Lūk, tikai daļa no viņas pienākumiem! Advokātu biroja COBALT Latvijas biroja partnere, zvērināta advokāte un intelektuālā īpašuma un tehnoloģiju prakses grupas vadītāja. Kvalificēta praktizēt gan ASV, gan Latvijā. Latvijas un Eiropas Savienības patentpilnvarniece preču zīmju un dizainparaugu lietās. Pasniedzēja Rīgas Ekonomikas augstskolā, Rīgas Juridiskajā augstskolā. Amerikas Tirdzniecības palātas Latvijā (ATPL) valdes priekšsēdētāja un prezidente. Arī dienā, kad mēs tiekamies, viņai pulksten četros sākas ļoti intensīva sēde, tā ka mājās Ingrīda būs pēc deviņiem vakarā.
Vistumšākais laiks
«Esmu dzimusi un bērnību pavadījusi Delavēras štata Vilmingtonā, kur mani vecāki ieradās 1959. gadā. Viņi iepazinās un apprecējās Zviedrijā, bet, kad Zviedrija izdeva jaunos leģionārus PSRS, daudzi latvieši, lai drošāk, nolēma no valsts aizbraukt. Tētis stāstīja, ka vīzu gaidīja astoņus gadus… Uz to pieteicās arī viņa vecāki un abas vecākās māsas ar ģimenēm. Kad vīzas saņēma, apbrīnojamā kārtā pa dažādiem ceļiem viņi visi nonāca vienā pilsētā. Un visi Vilmingtonā arī palika, neaizceļoja uz kādu citu vietu. Tikai tagad saprotu, cik tas bija neparasti, ka vienā valstī un pilsētā dzīvojām tik daudzi radinieki. Atceros paziņu, kura kā skolniece bija izbraukusi no Latvijas, kur palika visa pārējā ģimene. Mums tādā ziņā ļoti laimējās. Cik tad ir trimdas bērnu, kam omamma vienmēr līdzās? Jo tēta mamma pēc kārtas dzīvoja savu bērnu ģimenēs un pēc nepieciešamības pieskatīja mūs, mazbērnus. Arī tad, kad omamma nedzīvoja pie mums, viņa bija cilvēks numur viens, kurš nāca palīgā.
Tēta vecāki Salacgrīvā bija saimnieki, un tas nozīmē, ka viss kapitāls – zeme, lopi, ēkas, citas lietas – palika te, kad viņi laivās pārcēlās uz Gotlandi. Vajadzēja sākt dzīvi no nulles.
Tētis stāstīja, ka pēc pāris mēnešiem bēgļu nometnē viņam iedeva bikses, divas kronas un palaida dzīvot Zviedrijā.
Mans vectēvs tur strādāja mežā, viņam uzkrita koks, pēc tam ilgi slimoja un vairs nevarēja strādāt. Vecāmāte gāja par bērnaukli, tēta māsas strādāja par pastniecēm. Tētim ir daudz stāstu, kā viņš Zviedrijā par vēdera tiesu mazgājis traukus. Reiz iebāzis kabatā desu, un par to viņu tūlīt atlaida. Gan tētis, gan viņa māsas apprecējās ar latviešiem. Tētim bija piecpadsmit gadu, kad nonāca Zviedrijā, bet tolaik tur jau desmit gadu vecumā skolā izšķīrās, vai cilvēks dzīvē aiziet pa akadēmisko vai praktisko ceļu. Tā kā tētis bija par vecu akadēmiskajai izglītībai, viņš izmācījās par rasētāju.
Manas mammas dzimta arī nāca no laukiem, no Kaltenes kuģu būvētāju Dambekalnu dzimtas. Viņa Stokholmā gāja tādā vidusskolā, kur mācīja angļu valodu. Iebraucot Amerikā, viņai bija tik laba angļu valoda, ka uzreiz varēja strādāt par sekretāri. Vēlāk mamma bija administrācijas darbiniece lielā koncernā. Tētis angliski no sākuma neprata, mamma viņa vietā bija aizpildījusi darba pieteikuma anketas, un viņš dabūja rasētāja darbu. Pamazām tētis apguva angļu valodu, iestājās augstskolā un vienlaikus strādāja. Vispirms pabeidza bakalaurus, tad maģistrus kā būvinženieris. Viņš strādāja pašvaldībā, pēc tam uzsāka savu uzņēmumu. Tas, ka viņš bija iebraucējs, nevienu galīgi neinteresēja. Tētis vienmēr teica, ka biznesā jāizdara vien pāris lietas: jāpiesaista klients, tātad jādabū darbs, jāizdara darbs un jāsaņem samaksa. (Smejas.)
Es piedzimu 1971. gadā, kad lielākās sadzīves grūtības jau bija aiz muguras, vecāki bija iekārtojušies, nopirkuši māju, nomainījuši auto… Tomēr tas bija vistumšākais laiks. Jo ziņas par Latvijā esošo protesta balsi aizfiltrējās arī līdz Amerikai, bet manā bērnībā partizānu laiki jau sen bija beigušies, aukstais karš bija augstākajā posmā un cerība par Latvijas nākotni neeksistēja. Neskatoties uz visu to, mani kristīja vietējā latviešu luterāņu draudzē, sūtīja latviešu svētdienas skolā, vasaras nometnēs utt. Viss tāpat kā citiem trimdas latviešu bērniem.»
Vilmingtona
«Lai izprastu vidi, kurā augu, man jāpastāsta par Vilmingtonu. Tā ir neliela pilsēta, kurā dzīvo ap simt tūkstošiem iedzīvotāju. To dibināja zviedri, kas austrumu krastā ieceļoja 1635. gadā. (Man patīk gadskaitļi un datumi, es taču studēju vēsturi!)
Pilsēta uzplauka, kad 18. gadsimta beigās Duponti sāka ražot sprāgstvielas, kuras izmantoja arī Amerikas pilsoņu karā. Laika gaitā DuPont uzņēmums kļuva par milzīgu ķīmijas koncernu. Vilmingtonā ir izgudrots neilons, teflons un daudzi citi loni. Skolā mācījās daudzi ķīmijas doktoru bērni. Uz pilsētu pārcēlās daudzas bankas, jo to veicināja īpaša nodokļu politika. Tā bija ļoti atvērta vide, labvēlīga čakliem iebraucējiem kā mani vecāki. Pilsētā dzīvoja ļoti daudz imigrantu no Īrijas, Grieķijas, Itālijas. Latvieši, protams, bija neliels skaits. Latviešu kopienā ziedu gados bija līdz 200 cilvēkiem, bet mēs ļoti turējāmies kopā, darbojās latviešu draudze, brīvdienās latviešu skoliņa, pašiem sava teātra kopa u. c.
Vilmingtonā imigranti un eiropieši nelikās nekas eksotisks. Tas, ka mēs mājās runājām latviski, nebija nekas sevišķs. Kaut gan maniem skolas draugiem, kuru ģimenes arī bija ieceļojušas, mājas valoda bija angļu. Kad atnāca pie mums, tad izcēlāmies ar latviskiem ēdieniem.
Mamma, kā jau visas latviešu saimnieces, cepa rupjmaizi un pīrāgus, jo tos nevarēja nopirkt.
Tā paša iemesla dēļ pati gatavoja piparkūku mīklu. Latvieši savās mājās veidoja ap sevi tādu kā saliņu: gleznas pie sienām – latviešu autoru, grāmatas plauktos – latviešu valodā. Tas šoks, kad tu pazaudē savu dzimteni… Domāju, maniem vecākiem tā bija apzināti neapzinātā izvēle, ka viņi ir tādi, kādi ir, un tad nu lai kāds mēģina viņus piespiest mainīties, bet viņi to nedarīs! Mums visiem pats par sevi bija saprotams, ka ģimenē runājam latviski, ārpus mājas – angliski, un mēģinām būt ne vien tikpat sekmīgi kā amerikāņi, bet vēl sekmīgāki. Savulaik iznāca grāmata, ko visi letiņi bija izlasījuši, par dažādām etniskajām grupām Amerikā un to, kādas ir to sekmes. Ebreji un latvieši saraksta priekšgalā! Priekšstats par sevi kā par cilvēku ar latvisku identitāti man vienmēr ir bijis pozitīvs.»
Jaunākā
«Es piedzīvoju anglosakšu audzināšanu, kad mazam bērnam gulēt jāiet jau astoņos, bet dzīve vēl nav sākusies! Atceros to sajūtu: man jau jāiet gulēt, taču lielie var darīt visu ko… Esmu jaunākais bērns ģimenē: māsa Anna ir deviņus gadus, bet brālis Krišjānis – sešus ar pusi gadus vecāks. Esmu jaunākā ne vien ģimenē: brālis, māsa, divi brālēni un māsīca piedzima strīpiņā cits pēc cita un tikai tad, pēc gandrīz septiņu gadu pārtraukuma – es. Bērnībā lielajiem maisījos pa kājām, bet ar laiku jau tā vecuma starpība izzuda. Mājās man neviens nemācīja angļu valodu, bet, kad aizgāju uz bērnudārzu, izrādījās, ka no lielajiem bērniem jau daudz biju saklausījusies un kaut kāda angļu valoda man jau bija. Tā es daudz ko no lielajiem nemanot iemācījos. Mamma atceras, kā viņa izdomājusi, ka vajag man mācīt lasīt arī latviešu valodā. Paņēmusi vakarā lasāmgrāmatu, bet es teikusi: «Es jau māku!» – «Mēs taču neesam mācījušās!»
Amerikā vārds pasē ir otršķirīgs, svarīgāk, kā tevi ikdienā sauc.
Bils Klintons patiesībā ir Viljams Džefersons Klintons. Mani mājās sauca par Ingu, visos skolas papīros tā arī ierakstīja, un tas man nekad nesagādāja grūtības. Angļu valodā nav mīkstinājumu zīmju, tāpēc amerikāņiem izrunāt uzvārdu Karins nesagādāja lielas grūtības. Kaut gan visi Amerikas latviešu bērni teiks vienu: kad klasē skolotāja jautāja, kurš atnācis, un nosauca alfabēta secībā uzvārdus, iestājoties pauzei, jau zināji – tas esi tu.» (Smejas.)
Pirmā augstskola
«Latviešu kopienā bija vairāki ķīmijas doktori, mana krustmāte ir ķīmiķe, kas kļuva par bibliotekāri specializētā ķīmijas bibliotēkā, mums ir tāls radinieks ķīmiķis, kura izgudrojumi saņēma patentus… Arī es labprāt būtu gribējusi studēt ķīmiju, bet man tā nepadevās. Dabaszinībās man gāja daudz grūtāk, nekā es būtu gribējusi. Man padevās lasīt, atcerēties lietas un vienmēr paticis rakstīt. Tā kā Amerikā augstskolā bakalaura līmenī tieslietas nevar mācīties, izvēlējos vispirms studēt vēsturi, kas mani interesēja.
Mani uzņēma Jeila Universitātē – brīnišķīga universitāte! Nokļuvu vietā, kur gaiši jaunieši un katram centība izpaužas atšķirīgos veidos. Mācību process, lekcijas, nodarbības un eksāmeni, protams, bija svarīgi, bet visvairāk, manuprāt, ieguvu no tā, ka visapkārt ir cilvēki, kas tev netieši liek mēģināt kļūt labākam. Ja tolaik nebūtu tik jauna un dumja, tagad es to darītu daudz centīgāk! Bet universitātē man patiešām bija sajūta, kā iznākot saulītē. Mana joprojām viena no labākajām draudzenēm bija no Kalifornijas – niršanas čempione, Amerikas mēroga debašu kluba dalībniece, viņas tētis strādāja kodolreaktoru pētniecības laboratorijā. Citam studentam tēvs bija TV producents, viņš pats – dzejnieks. Tā caur citiem studentiem es iepazinu jomas, kuru līdz tam nebija manā redzeslokā. Ar mammu pārrunājām, kāpēc mani uzņēma Jeilā. Jā, man bija labas atzīmes, bet arī daudziem citiem tās bija labas. Laikam jau tāpēc, lai nirēja no Kalifornijas satiktu latviešu bēgļu bērnu, lai jauni cilvēki paplašinātu savu pasauli. Protams, studijām vajadzēja naudu. Domāju, šajā ziņā mans tētis ir klasiskais iebraucējs Amerikā.
Mēs pat nepieteicāmies kaut kādiem atvieglojumiem, kas droši vien pienācās, jo tēta lepnums to neļāva.
Kad iepazinu citus studiju biedrus, kuru vecāki no dažādām pasaules malām bija ieradušies Amerikā, izrādījās, ka viņi, tāpat kā mani vecāki, bija lepni – es nelūgšos. Tētis mūs visus trīs izskoloja, arī brālis un māsa mācījās fantastiskās augstskolās. Tas bija pluss, ka man ar viņiem ir vecuma starpība, jo tad bija tāda kā atelpa. Manam brālēnam pagājušajā gadā trešais bērns iestājās augstskolā, visi trīs studē gandrīz vienlaikus, un tas ir traki.
Tētis brauca ar vecu mašīnu, un tas viņam bija mazsvarīgi, jo varēja atļauties sūtīt bērnus labās skolās. Viņš ir stāstījis, ka mans vecvectēvs sapelnīto bija ieguldījis cara kara akcijās. Bijis pilns koferis! Latvijas laikā viņa mazbērni, mans tētis ar māsām, spēlējās ar akcijām, pat tās mazgājuši… Tāpēc tētim bija svarīgi ieguldīt bērnu izglītībā. Viņš stāsta, ka viena no lepnākajām dienām dzīvē bijusi tā, kad viņš rakstīja čeku Jeila Universitātei par sava jaunākā bērna studijām…»
Andris no Austrālijas
«Ziniet, kā tas ir, kad tu no mazotnes tiec sūtīts uz latviešu skolām un nometnēm? Meitenes un zēni cits citu pazīst jau no četru gadu vecuma tik ļoti labi, ka drīzāk jūtas kā brālis un māsa, kāda tur vairs romantiska interese?!
Ar Andri, kurš piedzimis un izaudzis Austrālijā, iepazinos romantiski neromantiskā veidā. 1984. gadā bijām aizbraukuši uz Minsteres latviešu Dziesmusvētkiem. Izrādās, Andris arī tur bija, bet toreiz nesatikāmies. Tajos Dziesmusvētkos Andris ar Eiropas draugiem nodibināja Eiropas latviešu padsmitgadnieku apvienību, jo Jauniešu apvienībai viņi bija par jaunu. Tika dalīta informācija, ka tīņiem vajag pieteikties, un, aizbraukusi uz mājām, es aizrakstīju. Andris bija apvienības sekretārs. Tā nu mēs vairākus gadus veicām formālu saraksti. Pirmo reizi satikāmies 1987. gadā Minsterē, atkal Dziesmusvētkos. Tad viņš uz mani neatstāja nekādu iespaidu – labi mācījās, tāds centīgs, kārtīgs puisis, kas patīk mammām.
Pabeigusi Jeilu atbraucu uz Latviju un strādāju Ārlietu ministrijā. Zināju, ka arī Andris ir te, un mēs sarunājām randiņu. Tolaik es dzīvoju vienā dzīvoklī ar tēti un speciāli vilcināju gatavošanos iziešanai, lai viņi abi var aprunāties. No blakus istabas dzirdēju, kā tētis prasa, vai Andrim ir darbs. Nodomāju, ka normāls jautājums, lai ir skaidrs, vai puisis varēs par vakariņām samaksāt vai ēdīsim uz krīta! (Smejas.) Izrādījās, manu tēvu Andris bija intervējis, vācot materiālus savam bakalaura darbam, jo viņš interesējās par trimdas latviešiem, kuri 80. gados bija sākuši ieguldīt Latvijā. Jau no puiša gadiem Andris vienmēr zinājis, ka būs uzņēmējs un gan bakalauros, gan maģistrantūrā mācījās uzņēmējdarbību.
Mūsu pirmajā randiņā gājām uz restorānu Vecrīgā. Pretī Trīs brāļiem bija kafejnīcā Vērdiņš, kur cepa pankūkas, un mums abiem tās garšo. Tajā vietā daudzkārt mainījies saimnieks, tagad tur ir meksikāņu restorāns. Drīz būs divdesmit pieci gadi kopš tā randiņa!
Bijām diezgan jauni, man divdesmit trīs gadi, bet ātri sapratām, ka…
Satikt otru pusi, ar kuru jūties kā mājās, – to es novēlu saviem bērniem.
Man ir ļoti ļoti laimējies, ka man ir Andris. Es vienmēr esmu gribējusi ģimeni, ļoti gribēju bērnus, un esmu dziļi pateicīga, ka arī Andris ir ģimenisks. Tā ka abi diezgan ātri saredzējām, ka mēs to varam darīt kopā. Maniem vecākiem noteikti patika, ka izvēlējos partneri latvieti, jo – kāpēc tad viņi mani par latvieti audzināja? Bet viņi bija gana gudri: nekad neizdarīja spiedienu un neizrādīja uz āru lielu prieku un sajūsmu, ka tāds Andris manā dzīvē parādījies.
Un tad Andri uzņēma Stenforda Universitātē. Kad viņš tur pieteicās, pat nesapņojām, ka tā notiks. Jeilā tikt ir grūti, bet Stenfordā – vēl daudz grūtāk. Tā ka nevajag baidīties, bet darīt. Uz vasaru es aizbraucu Andrim līdzi uz Ameriku un gaidīju, ka viņš mani bildinās. Pēc tam atbraucām uz Latviju apprecēties. Protams, kāzas bija Latvijā!»
Vēl deviņi gadi Amerikā
Ne jau tikai Andris studēja. To darīja arī Ingrīda, vispirms iegūstot maģistra grādu tiesībās un diplomātijā un tad – doktora grādu jurisprudencē, kā arī nokārtoja advokāta eksāmenu un saņēma licenci strādāt Pensilvānijā un Ņūdžersijā. Un tas nebija viss! Ģimenē ienāca bērni. Kā to visu pagūt un apvienot? Ingrīda teic: «Mans vīrs nevienu sekundi nav šaubījies, ka arī man ir jāmācās, jāstrādā. Mēs kaut kā pratām viens otru atbalstīt: kad viņš mācījās, es strādāju, un tad atkal otrādi. Abi jūtam, kad otram ir vajadzīgs laiks, un protam pateikt – OK, tev tagad ir eksāmeni, saspringts laiks darbā, es tikšu galā ar bērniem! Savai vīramātei daudzreiz esmu pateikusies, ka viņa man izaudzināja ļoti sakarīgu vīru. Varam abi gatavot ēst, mazgāt traukus, iesaistīties mājas solī, un Andris to dara veiklāk par mani. Viņš ir čakls un izdarīgs, īstenībā es esmu slinkāka. Jā, arī es izdaru, bet man sev tas ir jāatgādina, toties Andrim sev nav jāatgādina.
Un vēl… Mācoties lielajās universitātēs, redzi to, kas ir ārpus tevis piedzīvotā. Pirmajā gadā doktorantūrā es gaidīju vecāko meitu. Mēs bijām četras, kas kopā mācījāmies, un visas četras pēc lekcijām gājām uz bibliotēku un vēl vairākas stundas kopā atkārtojām. Bet vienai no mums jau bija sešus mēnešus vecs bebis! Starp lekcijām viņa skrēja uz netālo dārziņu, jo baroja mazo ar krūti. Tad viņa atklāja, ka sieviešu tualetē ir kontakts, atnesa piena atslaukšanas aparātu un reizēm tur stāvēja un atslauca pienu. Kad tu to redzi… Tas, ka es mācījos un gaidīju bērnu, salīdzinot ar viņas ikdienu, bija štrunts! (Smejas.)
Kopš brīža, kad aizbraucām mācīties uz Ameriku, Andrim vienmēr bija absolūti skaidrs, ka mēs atgriezīsimies Latvijā.
Būšu godīga: par sevi tik noteikti es nevaru teikt. Domāju, ka tā ir daudzās ģimenēs, kas tagad ārpus Latvijas dzīvo, – tev var būt profesionāli ierobežojumi, lai atgrieztos. Juristiem licence, kur vari darboties, ir teritoriāla. Man bija licence Pensilvānijā un Ņūdžersijā, bet pārceļoties atkal bija jākārto smags eksāmens. Otrs iemesls – tu jau ap sevi veido vidi un mājas, kur labi jūties un pamazām iedzīvojies. Taču Andrim bija pārliecība, un esmu pateicīga, ka viņš bija tik ļoti noteikts: ja mēs esam latvieši un gribam, lai mūsu bērni nākotnē ar mums runā latviski, trimdā to būs ļoti grūti uzturēt. Viņa vecāki, vecmāmiņa, divi no trijiem brāļiem jau bija pārcēlušies uz dzīvi Latvijā. Mana māsa arī bija Eiropā – ieprecējās Londonā. Annas vīrs bija latvietis, viņas trīs bērni runā latviski. Brālis ar ģimeni arī dzīvoja Rīgā.
Kad Andra vecmāmiņa, kas bija atgriezusies no Austrālijas, smagi saslima, tad bija tā – tagad vai nekad. Mēs atbraucām uz nenoteiktu, iespējams, īsu laiku, un tas notika pirms piecpadsmit gadiem. Godīgi? Tas nebija ne viegli, ne izdevīgi. Profesionāli te bija grūtāk ielauzties, jo pirms piecpadsmit gadiem daudzi nesaprata – vai tu tiešām esi jocīgs, ka atstāj fantastisko, bagāto zemi, lai brauktu šurp?! Tātad kaut kas nav riktīgi, tad jau tev Amerikā palikuši kaut kādi skeleti, tu no kaut kā bēdz… Vajadzēja uzaudzēt elefanta ādu, kad jutu šādu attieksmi.
Kad pagājušā gadā brālis kļuva par Latvijas premjerministru un drīz pēc tam Egils Levits par valsts prezidentu, es domāju par to, kā laiki ir mainījušies. Atceros, kad 5. Saeimā ievēlēja piecpadsmit trimdas latviešus, skanēja runas, ka viņi nesaprot, īsti nepieder, kāds gan būs pienesums… Tagad tas, ka Levits un Kariņš nav te dzīvojuši visu mūžu, vairs nebija sarunu temats. Es domāju, ka mēs kļūstam daudz atvērtāki.»
Divi plus divi
«Mūsu bērni pašlaik ir vecumā no astoņiem līdz astoņpadsmit gadiem. Vārdi tika doti apzināti. Abām meitenēm ir manas un Andra vecmāmiņu vārdi: vecākā meita ir Lūcija, bet jaunākā – Leonora, saucam viņu par Noriņu. Mans tēvs ir Uldis, Andra tēvs – Guntis, un viņa četri dēli ir Valdis, Andris, Dainis un Reinis. Tātad dēlu vārdu struktūra jau bija ieprogrammēta, nekādu citu variantu kā ar galotni -is. Kad piedzima vecākais dēls, no trimdas latviešu kalendāra izvēlējāmies vārdu Kaldis. Tas veidots no vārda kaldināt, manas mammas dzimtene ir Kaltene, plus vārdadiena ir manu vecvecāku kāzu dienā. Kaldis ir ļoti cienīgs sava vārda nēsātājs. Jaunākajam dēlam izprovējām visādus vārdus, bet viņš piedzima un tas bija pilnīgi skaidrs – Daris! Ruds, enerģisks, darbīgs – tāds viņš mums ir.
Man bieži jautā: «Kā tas ir, kad ir tik daudz bērnu?» Man tas ir tik dabiski – Andris savā ģimenē ir otrais no četriem, es – trešā no trim. Nu, ir jau visādi… Dažreiz skaties, ka bērnam iet labi, un tad domā – o, esmu laba mamma! Bet tad redzi, ka skumjš, jo ar draugiem sakašķējies, E-klasē parādījies vieninieks, pienāk e-pasta vēstule no skolas, vēl kaut kas, un tad domā – es esmu slikta mamma. Ideāli jau nebūs nekad. Domāju, bērnam galvenais – lai viņš zina, ka ir kāds, kas viņu mīl, lai var pilnībā paļauties uz to. Mani bērni zina, ka tā ir.
Jā, mēs esam pasaulē stingrākie vecāki, bet domāju, ka savā ziņā tas viņiem dod drošību.
Man ir fantastiski vecāki! Viņi izšķīrās – ļoti draudzīgi! –, kad man bija deviņi gadi, un tētis no manas dzīves nepazuda. Viņš dzīvoja netālu, ar mani pavadīja katru trešdienas vakaru un katras otrās brīvdienas, kā arī katru dienu bez izņēmuma man zvanīja. Tētis zināja par manām mācībām, sekmēm, draugiem, veda uz latviešu bērnu nometnē un visādi citādi atbalstīja. Šoruden tētis nolēma, ka nebrauks pārziemot uz Ameriku, un palika Salacgrīvā. Kaut gan arī būdams Amerikā, manuprāt, viņš, tāpat kā mamma, savā būtībā nav projām no Latvijas – katru dienu ar kādu te sazvanās, domā līdzi, kas te notiek, kādi darbi jādara. Tētis tagad dzīvo mājā, kurā piedzima. Neticami, ka, pāri ejot visiem kariem un okupācijai, māju nenopostīja.
Tētis un mamma ir precējušies otrreiz, tā ka man ir ārkārtīga bagātība – vīra vecāki, mani vecāki un viņu otrās puses ir latvieši. Ziemassvētkos visi, izņemot tēva sievu, kas pašlaik Amerikā, bija pie mums. Lielais galds, ēdieni, sarunas… Kad ciemiņi aizgāja, mēs ar vīru un trim vecākajiem bērniem 90 minūtēs pilnīgi visu novācām, traukus nomazgājām, tepiķi izsūcām. Tas bija tik jauki – tāda kopības sajūta, darbojoties un klausoties bērnu sarunās.»
Ģimenes fotogrāfija
«Mājās mums ir kārtība, visiem bērniem pēc saraksta ir veicami darbi. Tiesa, mājas solī palīdz auklīte. Liene ir kopā ar mums, kopš Kaldim bija divi mēneši, bet nu jau vasarā viņam paliks septiņpadsmit. To saku, lai lasītāji nedomā, ka esmu tik varena četru bērnu mamma, kas paspēj strādāt, ar visu tikt galā un vēl naktī cept un vārīt.
Man ir svarīgs mans darbs. Domāju, mums katram ir uzdevums kaut ko no sevis izveidot. Protams, tas ir amerikāniski, jo amerikāņi – un es arī! – tic, ka tev ir pienākums pret sevi – mēģināt, un tas var izpausties dažādi. Man mēģināšana izpaužas akadēmiskajā vidē un profesionālismā. Lai es būtu godīga pret sevi, man bija jāapgūst profesija un tajā jāstrādā. Protams, ja ir tāds pulks bērnu, vecākiem ir jāstrādā arī tādēļ, lai visus nodrošinātu. Lielai ģimenei vajadzību ir daudz. Mums visas lietas ir reglamentētas, piemēram, katram puisim vienmēr ir jābūt vismaz divām biksēm, kuras der, un vēlams, lai vienas ir bez caurumiem. (Smejas.)
Domāju – ja esi dzīvojis dažādās vietās, vari tur noskatīties jaukas lietas un tās pārņemt. Tā no amerikāņiem esmu pārņēmusi tradīciju Family Photo – ģimenes fotogrāfija, kad reizi gadā visi kopā fotografējamies. Tad mums patīk paspēlēties: esam bildējušies pie Austrālijas kartes, jo togad tur bijām, bet šogad vīrs vēlējās, lai esam formastērpos, jo visi bērni ir skauti, Daris arī jaunsargs un vīrs – zemessargs. Ir kāds jautājums, kas mani nodarbina: kurš šeit, Latvijā, dzīvos, ja dzimst tik maz bērnu? Noriņa mums piedzima 2011. gadā, kad valstī bija antirekords jaundzimušo skaitā. Diemžēl pagājušais gads uzstādīja vēl lielāku antirekordu, skaitliski aina ir skumja.
Es ļoti priecājos, ka pie mums birojā un citur ir jaunieši, kas studējuši citur vai tur izauguši, un tagad meklē ceļu uz mājām. Kad es par to aprunājos, reizēm gan mani māc šaubas – vai mēs patiešām gribam, lai viņi brauc atpakaļ? Vai patiešām priecājāmies, ka no pilnīgi citām valstīm iebrauc tie, kuri vēlas Latvijā būt? Vai esam gatavi šai konkurencei? Es domāju, ka Latvija ir tik pievilcīga vieta, tāpēc mums ir jārēķinās ar to, ka uz šejieni grib un gribēs braukt. Kad dzirdu, ka tie cilvēki, kas tagad aizbraukuši no Latvijas, saviem bērniem nemāca latviešu valodu, manuprāt, viņi neaizdomājas par to, kas notiks nākotnē. Ikdienas steigā valodas jautājums var šķist nesvarīgs, bet nākotnē šiem bērniem būs papildu darbs apgūt mūsu ne visai vienkāršo valodu un saglabāt saikni ar savu valsti un tautu.
Taču labā ziņa ir tā, ka valodu var iemācīties jebkurā dzīves brīdī, vien jāpieliek pūles. Mana patēva Aivara Celmiņa mamma Maija bērnībā nerunāja latviski, jo viņas mamma bija zviedriete un ģimene ilgus gadus dzīvoja Krievijā, kur strādāja tēvs, mākslinieks Rihards Zariņš – Latvijas ģerboņa un pieclatnieka Milda autors. Kad ģimene 1920.gados atgriezās Latvijā, Maija apprecējās ar latvieti un, lai ar saviem bērniem varētu sarunāties latviski, iemācījās valodu.»
