Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
32
-
0
-
0
-
12
-
0
-
6
-
1
-
AGNESE: Pavisam nesen atklāts portāls santa.lv, par kuru jau esmu dzirdējusi atsauksmes – tas ir nopietns konkurents citiem medijiem.
SINDIJA: Portāls ir jauns produkts, kurš izmanto gan jau esošu informāciju – īpaši izvēlētus rakstus, kas publicēti izdevniecības Žurnāls Santa žurnālos –, gan jaunu informāciju:
Man ir liels prieks, ka tapis šāds portāls, jo tas dod iespēju daudziem rakstiem dzīvot ilgāk. Jau savulaik strādājot mēneša žurnālā Mans Mazais, man daudzkārt bijusi sajūta – šis raksts ir ļoti labs, žēl ka tas ieguls bibliotēkas plauktos un vairs nebūs pieejams. Pat ja mājās sakrāta paprāva žurnālu kaudzīte, kad bērnam ir klepus, tu nemeklēsi informāciju tajā kaudzē, bet internetā. Bet internetā informācija ir dažāda. Negribu teikt, ka viss, kas tajā ir, ir slikts, taču dažkārt jābūt lielam ekspertam, lai saprastu, kas ir lietderīgi un uzticami un kas ne. Lieliski ir tas, ka portālā pieejama izlase ar to saturu, kas šobrīd ir aktuāls un lasītājiem svarīgs. Piemēram, ja šobrīd aktuāla bērzu sula, ievietojam to informāciju, kas ir ever green jeb nenovecojoša, un atrodam arī daudz ko jaunu.
Vai jau zināms, kuri raksti, tēmas ir visvairāk pieprasīti?
Šobrīd iepazīstam mūsu lasītājus, jo internetā iespējams precīzi nomērīt, ko cilvēki lasa un ko ne. Kad ievietojam jaunu rakstu, man blakus ir atvērta statistikas programma, kas tūlīt parāda, vai šis raksts cilvēkiem ir interesants. Līdz ar to pieprasījums un piedāvājums jaunajā portālā ir ļoti saistīti.
Pirmajos divos mēnešos redzu, ka visvairāk interesē intervijas. Īstas sarunas ar īstiem cilvēkiem, turklāt nevis tādas, kur rāda izdomātu vai neīstu dzīvi, bet ļoti patiesas un atklātas. Cilvēkiem svarīgi īsti un nesamāksloti stāsti. Tāpat pierādījies, ka cilvēki labprāt lasa ne tikai īsos tekstus, kā pieņemts uzskatīt, bet arī garus, kvalitatīvus rakstus. Izdevniecības Žurnāls Santa panākumu atslēga vienmēr ir bijusi tās kvalitatīvais saturs. Arī interneta portāla saturs ir ar šo kvalitātes zīmi. Lai gan šobrīd tirgus ir ļoti piesātināts, portāls jau pirmajā mēnesī kļuva populārs – pārsniedzām 120 000 lasītāju skaitu. Esmu droša, ka līdz gada beigām ar uzviju sasniegsim arī izvirzītos mērķus.
Joprojām trends ir gatavošana mājās. Portālā atrodami arī daudzi tūkstoši recepšu.
Manas meitas, skatoties telefonā gan recepšu portālus, gan Youtube, iemācījušās gatavot tā, kā es, visticamāk, nekad neiemācīšos. Kad viņas cep kēksiņus, tad tikai ar sarežģīti pagatavojamu krēmu. Meitas māk izcept tortes ar pildījumu un daudz ko citu. Un vietnē santa.lv pārbaudītas un kvalitatīvas receptes var atrast un izmantot ikviens.
Lai gan šobrīd tirgus ir ļoti piesātināts, portāls jau pirmajā mēnesī kļuva populārs – pārsniedzām 120 000 lasītāju skaitu.
Ilgus gadus biji Mana Mazā redaktore. Kāda bija tava sajūta, atvadoties no žurnāla?
Ikviena šķiršanās ir mazliet skumja. Tai pašā laikā es priecājos par iespēju pāriet no Mana Mazā tematikas uz daudz plašāku. Kāpēc, šķiroties no žurnāla, bija mazliet skumji? Pirms sāku vadīt žurnālu, biju strādājusi interneta vidē, tāpēc spilgti atceros to foršo sajūtu, kad paņēmu rokās pirmo pašas veidoto žurnālu. Internetā iespējas paņemt rokās kaut ko taustāmu nav. Kaut vai šīs sajūtas vien esmu pilnīgi pārliecināta, ka kvalitatīvi žurnāli izdzīvos.
Kad sāku strādāt žurnālistikā, gribēju darboties pētnieciskajā žurnālistikā – atmaskot politiķus, nelietības. Ar laiku gan esmu sapratusi, ka arī ar kvalitatīvu dzīvesstila žurnālistiku iespējams mainīt lietas. Strādājot Manā Mazajā, bija misijas apziņa – kaut ko iemācīt, iedvesmot. Man likās ļoti svarīgi rādīt dzīvi, kāda tā ir. No citu cilvēku pieredzes dažkārt iemācāmies pat vairāk nekā no ekspertu padomiem, lai gan tie, protams, arī ir ļoti svarīgi. Bet man šķita būtiski vecāku stāstos parādīt, ka ne tikai vienai no mūsu lasītājām, bet arī daudziem citiem dzīve vecāku lomā līdzinās amerikāņu kalniņiem. Vienu dienu tev var šķist: cik man forši bērni un cik es forša mamma, ka man ir tik forši bērni, bet jau nākamajā – ka esmu pilnīgi izgāzusies kā mamma. Tad ir ļoti būtiski caur žurnālu ieraudzīt, saprast, ka neesi tāda vienīgā. Ka ir vēl citas mammas, kas jūtas tāpat.
Reiz bērns biji arī tu, taču – daudz biežāk nekā mammu tu vienmēr esi pieminējusi savu omīti. Kāpēc tā?
Droši vien tāpēc, ka lielākoties mani audzinājusi tieši omīte, nevis mamma. Kad man bija četri gadi, mamma un tētis izšķīrās. Kad bija astoņi gadi, atkal sagāja kopā, taču uzsāka dzīvi citā vietā. Visiem šķita, ka būs labāk, ja nemainīšu skolu un pulciņus, uz kuriem braukāju pēc stundām. Tā nu sanāca, ka paliku pie omītes.
Tas bija domāts kā pagaidu variants?
Sākumā kā pagaidu variants, bet pamazām kļuva skaidrs, ka tas ir labākais reālais variants. Mana tēta dzīvē vienmēr bija klātesošs alkohols, tāpēc formāli man ir mamma, tētis un omīte, bet pēc būtības esmu augusi disfunkcionālā ģimenē. Padsmit gadu vecumā biju spiesta pieaugt, un tas, protams, atstājis sekas uz visu manu dzīvi. Jau septītajā klasē vasaras brīvlaikā, vēlāk arī pēc stundām strādāju – biju apkopēja, pārdevēja, mācīju bērniem hiphopa dejas. Pati izlēmu, ka pēc devītās klases noteikti mācīšos Rīgā – pamatskolā gāju Saulkrastos. Biju noskatījusi Ziemeļvalstu ģimnāziju un Rīgas Centra humanitāro ģimnāziju, kurās abās bija ļoti stingri iestājeksāmeni. Ar milzīgu neatlaidību mācījos, un man jāsaka liels paldies angļu valodas skolotājai, kura bez maksas man pasniedza privātstundas, lai es tur tiktu. Iestājos abās, izvēlējos humanitāro. Šķiet, jau vidusskolā sevi pilnībā nodrošināju ar apģērbu un nepieciešamākajām lietām. Vēl nepabeigusi vidusskolu, astoņpadsmit gadu vecumā sāku strādāt Vakara Ziņās. Šī pieredze mani ietekmējusi tādā ziņā, ka man raksturīgs gan darbaholisms, gan ļoti izteikta atbildības izjūta. Iespējams, tādēļ man šobrīd ir lielas grūtības ar savu vecāko dēlu, kuram ir 18 gadu un kurš ir man pilnīgs pretstats, – man ir grūti to pieņemt. Ar draugiem gan spriedām – varbūt ir pilnīgi normāli, ka viņš ir tieši tāds, un tieši mana pārspīlētā atbildība un vēlme izdarīt pēc iespējas vairāk, iespējams, ir tā nepareizība…
Omītes ir ļoti mīļas, bet tomēr nevar aizstāt vecākus…
Protams, dzīvojot bez vecākiem, emocionāls tukšums rodas, un droši vien darbs ir bijis viens no veidiem, kā to piepildīt. Tomēr… Man šogad būs jau 40 gadu, un domāju, ka līdz šim vecumam cilvēkam vajadzētu iemācīties nevainot vecākus un uzņemties atbildību par savu dzīvi. Tāpat es zinu, ka vecāki mani ir mīlējuši un mīl, un, lai arī ir situācijas, kurās viņi rīkojušies citādi, nekā rīkotos vai rīkojos es, arī es viņus mīlu un par daudz ko esmu pateicīga. Taču tas, ka man ir pieci bērni un viens no tiem adoptēts, iespējams, neapzināti ir atbildes reakcija tam, kas ar mani noticis, un parāda, kā man būtu gribējies.
Kādas izjūtas tev pret vecākiem ir tagad?
Emocijas ir dažādas: no lielas mīlestības un pateicības līdz dusmām un dažbrīd pat žēlumam. Nu beidz, tas taču ir tavs tēvs, viņam arī nav viegli… No šīs žēluma izjūtas, kas ir ļoti kaitnieciska, cenšos tikt vaļā. Domāju, lielā mērā tas arī izdevies. Jo tas, kas ar vecākiem ir vai nav noticis, patiešām nav mana atbildība.
Turklāt līdz ar vecākā dēla piedzimšanu mūsu attiecības ir uzlabojušās. Gan mamma, gan omīte man ļoti palīdzējušas vecākā dēla pieskatīšanā. Es gan ļoti nožēloju, ka neesmu pietiekami piedalījusies Dāvja audzināšanā, ka toreiz steidzos pēc iespējās ātrāk atgriezties darbā un viņa pirmajos gados nebiju tik klātesoša, kā tam vajadzēja būt. Par to man ir žēl, bet arī to esmu mācījusies sev piedot, jo toreiz darīju, ko spēju. Tas man palīdzējis arī citā gaismā ieraudzīt savas un vecāku attiecības. Ko es varu pārmest? Viņi darīja, ko spēja, un tā, kā varēja. Turklāt mamma man ļoti daudz palīdzējusi, arī pieskatot manas meitas, un es to ļoti novērtēju.
Bez liekas koķetēšanas varu teikt, ka ir grūti, ka ar daudz ko mēs netiekam galā. Guntars gan lepojas, ka mums ir tik daudz bērnu.
Runāji par to, ka tev bija agri jāsāk strādāt. Šo pieredzi vērtē ar plusa vai mīnusa zīmi?
Lepojos ar to, kur esmu šobrīd. Tas viss ir sasniegts tikai ar darbu, man nekad nekas nav kritis no gaisa. Sliktais ir tas, ka bieži strādāju par daudz un mans pašvērtējums ir ļoti saistīts ar darbu.
Portāls šai ziņā ir lamatas, jo tajā vienmēr var atrast, ko darīt, darbs ir nebeidzams. Pirmos divus mēnešus uz liela pacēluma viļņa strādāju ļoti, ļoti daudz. Burtiskā nozīmē gan modos, gan gāju gulēt ar portālu, pat brīvdienās! Visu laiku gribējās redzēt, cik daudz cilvēku šobrīd ir tiešsaistē, ko viņi lasa, kā reaģē uz ieteikumiem sociālajos tīklos. Tam nenoliedzami bija arī augļi, bet šobrīd esmu nolēmusi noteikt sev astoņu stundu darba limitu, jo, lai produktīvi un radoši strādātu, ir nepieciešams arī kvalitatīvi atpūsties.
Vai darbaholisma iemesls ir tikai tas, ka esi pieradusi daudz strādāt?
Domāju, aiz tā slēpjas arī grūtums un bailes palikt vienatnē ar sevi, ar savām skumjām un vientulību. Tas noveda pie tā, ka pēc jaunākās meitas piedzimšanas es izjutu, kas ir pēcdzemdību depresija. Neslēpšu, man pašai tas bija liels pārsteigums. Ne jau tāpēc, ka domātu – šī depresija ir izdomāta. Nekādā gadījumā! Taču es biju pārliecināta, ka grūtniecības laikā, dzīvojot mierīgu un harmonisku dzīvi, to var novērst. Vēl es biju šokā par to, ka depresija var uznākt arī pēc piektā bērna.
Tavs vecākais dēls pieteicās ļoti agri, tikko biji sākusi savu karjeru žurnālistikā.
Jā, un man tas bija liels šoks, jo tā nebija apzināti plānota grūtniecība. Taču attiecībā uz bērniem man ir sajūta, ka par viņu esamību vai neesamību neizlemjam mēs paši. Pat pie lielākās uzmanīšanās un nopietnākās kontracepcijas bērns var pieteikties, un var gadīties arī pretēji. Un pret to man ir ļoti dziļa cieņa. Varbūt toreiz pašā pirmajā brīdī iedomājos par tādu iespēju kā aborts, taču tas ilga vien kādas piecas minūtes. Bērnībā kopā ar omīti regulāri apmeklēju katoļu baznīcu, un, man aborts šķita lielākais grēks. Šobrīd, kad vairāk saprotu dzīvi, gan vairs tik radikāli nedomāju. Tomēr joprojām attiecībā uz bērniem man ir tāds fatāls skatījums – uzskatu, ka katrs bērns nāk ar savu svētību. Gaidot Dāvi, pieņēmu, ka tā tas ir, un viss. Man arī nešķita, ka dzīve tagad beigusies. Tieši otrādi – mani pavadīja motīvs Maskava asarām netic. Biju pieņēmusi to, ka bērnu, iespējams, audzināšu viena, un man bija tāda supervarones sajūta, ka es ar visu tikšu galā.
Un tiki arī?
Jā. Un es arī toreiz nepaliku viena. Tikai… beigu beigās sanāca tā, ka mūsu attiecības bija nevis kaislīga mīlestība, bet drīzāk labu draugu kopābūšana. Taču ar labu draugu kopābūšanu ir par maz visai dzīvei.
Tad sekoja dienesta romāns…
Pa vidu aptuveni gadu gan vēl bija brīvās meitenes posms. Uh! Tā gan bija zibeņošana (smejas). Man ļoti patika šis periods, tai pašā laikā man arī ļoti gribējās, lai Dāvis uzaug ģimenē. Līdz ar to bija skaidrs, ka man var būt tikai tāds draugs, kam ar manu dēlu veidojas labas attiecības. Iespējams, ar Guntaru (savulaik viens no «draugiem.lv» veidotājiem, uzņēmējs un žurnālists Guntars Meluškāns – red.) būtu bijusi kopā jau agrāk, taču bija kāda epizode, kad man nepatika, kā viņš ar Dāvi runā. Taču galu galā viss izvērtās citādi.
Tas bija pārsteigums visiem. Jo Guntars savulaik bija teicis, ka nekad neprecēsies, ka viņam nebūs bērnu…
Jā, jā. Ka neprecēsies, ka tad, ja viņa meitene būs stāvoklī, viņai nepieskarsies… Rezultātā viņš gan apprecējās, gan piedalījās ģimenes dzemdībās. Acīmredzot cilvēks vienkārši pieauga.
Man vienmēr bijis svarīgi, lai vīrietis ir gudrs, un Guntars nenoliedzami tāds ir. Tomēr mūsu kopābūšanai tāda racionāla izskaidrojuma nav. Bija neizskaidrojama iemīlēšanās izjūta. Sajūta – ja viņš man pieskaras, tad ir tie tauriņi vēderā un skudriņas noskrien. Joprojām atceros to, un man šķita svarīgi tai uzticēties.
Ar vīru esi kopā ne tikai to tauriņu dēļ. Ko viņā novērtē visvairāk?
Viņš vienmēr bijis klātesošs, absolūti pieņemošs. Pateicoties viņam un mūsu attiecībām, esmu uzplaukusi, atplaukusi un daudz labāk spēju sevi realizēt, piepildīt, pieņemt. Un tas ir noticis caur to, ka viņš ir varējis pieņemt mani, kāda esmu.
Kā ar desmit gadu laulības krīzi, kas piemeklējot ikvienu pāri?
Man krīzes laulībā iet roku rokā ar personīgajām krīzēm. 30 gadu vecumā, kad adoptējām bērnu, piedzīvoju pieaugšanas krīzi. Līdz tam man bija sajūta – kādi mēs esam forši vecāki, cik mēs labi tiekam galā ar saviem trim bērniem. Es nebiju ne reizes pacēlusi uz bērniem balsi, dzīvoju tādā kā eiforijā. Taču pēc adopcijas es iepazinu sajūtu, ka mēs netiekam galā, ka neizdodas.
Iepriekš, kad domāju, kā es palīdzēšu adoptētajam bērnam, būšu laba un jauka, virs manas galvas gandrīz vai iemirdzējās nimbs. Taču pēkšņi sāku justies kā ļaunā pamāte.
Kāpēc pēc adopcijas sākās krīze?
Tāpēc, ka pirmo reizi piedzīvoju un sapratu, ka netieku ar visu galā ne fiziski, ne emocionāli. Adoptētam bērnam ir vajadzīga liela uzmanība, un arī pārējiem bērniem pēkšņi bija vajadzīga lielāka uzmanība. Iepriekš, kad domāju, kā es palīdzēšu adoptētajam bērnam, būšu laba un jauka, virs manas galvas gandrīz vai iemirdzējās nimbs. Taču pēkšņi sāku justies kā ļaunā pamāte. Tas notiek brīdī, kad bērni kaujas un tikko adoptētais bērns sit tavu bioloģisko bērnu. Nimbs izdziest, tevī mostas milzīgas dusmas un doma – mēs neadoptējām, lai tiktu sists mūsu bērns. Domās tu pēkšņi sāc dalīt bērnus – mūsu, ne mūsu. Parādās dusmas par situāciju un arī par to, ka nevari pavēlēt jūtām un emocijām, lai gan ļoti gribētu. Ja tev vēl šķitis, ka vari iemīlēt ikvienu pasaules bērnu, tad sāc arī domāt, ka neesi labs cilvēks, ja tas tā uzreiz nenotiek. Taču galu galā visas šīs emocijas bija uz labu, jo tas palīdzēja pieņemt sevi un pasauli. Parādīja, ka tā nav tikai skaista un saulaina. Tas palīdzēja sastapties ar tām sliktajām emocijām, kas manī bija apspiestas. Jo ar emocijām ir kā ar skaņu un dažādām notīm.
Nevar nogriezt skaņu tikai dažām notīm. Nogriežot skaņu sliktajām un sāpīgajām emocijām, nevar pilnībā izbaudīt arī pozitīvās.
Ilgstoši ejot terapijā, sapratu, ka savā dziļākajā būtībā esmu skumja un vientuļa. Un ka pret to jāizturas ar cieņu. To saprotot, pārņem baigais atvieglojums. Starp citu, šī sapratne man kā sabiedriskam cilvēkam, kam patīk jokot un smieties, bija liels pārsteigums. Jo psihoterapijā, kur jārunā, tu vēl vari kaut ko sadomāt un noslēpt, bet ne mākslas terapijā, kur nevari noslēpt neko.
Kā jūties tagad, kad pēc adopcijas pagājis jau gandrīz desmit gadu?
Es nejūtu atšķirību – viņi visi ir manējie. Vienīgais, ko izjūtu, ir dzimumu atšķirības. Man ir vieglāk saprast meitas, nevis dēlus. Nesaprotu, kāpēc un kādā veidā salvete var pielipt pie griestiem. Man nav skaidrs, kā vispār tāda doma var ienākt prātā (smejas). Kad kādu riebeklību izdara meitas, es viņas saprotu. Jo pati esmu bijusi meitene.
Teici, ka jaunākā meita Dārta jums nāca kā pārsteigums, kā Dieva dāvana. Kāda tev pašai ir sajūta par to, ka tev ir pieci bērni?
Kad man bija trīs bērni, vecāku sapulcē ar lielu lepnumu teicu: esmu Dāvja mamma, Dāvim vēl ir divas māsas. Atceros, kad gaidīju Dāvi, man bija milzīgs prieks, kad Annu un Grietu – absolūta laimes izjūta, jutos bērniem absolūti nobriedusi. Arī ar jaunāko – Dārtu – tas viss bija, taču ilgi to nevienam nestāstīju, man pat bija kauns to atklāt, un arī šobrīd, ja ar sevi ir jāiepazīstina, es neminu savu bērnu skaitu. Jo man ir sajūta, ka vairumam cilvēku pieci bērni šķiet kaut kas traks. Ir jau arī! (Smejas.) Bez liekas koķetēšanas varu teikt, ka ir grūti, ka ar daudz ko mēs netiekam galā. Guntars gan lepojas, ka mums ir tik daudz bērnu.
Par spīti visām dzīves grūtībām, esi ieguvusi grādu gan politoloģijā, gan mākslas terapijā.
Es taču teicu – Maskava asarām netic! (Smejas.) Pat neesmu apsvērusi iespēju neizmācīties un neiegūt augstāko izglītību. Jā, mācījos septiņus gadus, lai iegūtu bakalauru, jo bija viens dekrēta atvaļinājums, pēc tam otrs. Tomēr, tiklīdz radās kāda iespēja mācīties, es to izmantoju. Jo pašattīstība man šķiet ļoti, ļoti svarīga.
No malas šķiet – tavs komplektiņš jau ir pilnīgs: ģimene, karjera, izglītība. Ko vēl tev gribētos?
Tu vēl nepieminēji draugus. Viņi manā dzīvē ieņem ļoti lielu vietu. Turklāt tie draugi, kas man ir, lielākoties ir vai nu no pagalma, vai vidusskolas laikiem. Draugi ir mana otra ģimene, kas daudzkārt kompensējuši arī to, kā trūka mājās. Un tā ir milzīga vērtība un bagātība.
Bet ko es gribētu… Lai bērniem viss ir kārtībā. Par sevi es parūpēšos, taču bērni kādā brīdī būs jāatlaiž, un es ļoti vēlos, lai viņiem dzīvē viss ir labi.
