Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pagājis vairāk nekā divdesmit gadu kopš abu pirmās kopīgās izstādes, kopš laika, kad divas mākslas studentes, latviete un amerikāniete, satikās, iemīlējās un savienojās kā SKUJA BRADEN.
Kad likvidēja Rīgas porcelāna rūpnīcu, viņas nopirka maisus ar Kuzņecova porcelānu, un tagad vairāk nekā trīssimt mākslas darbu, kas radīti šeit, Aizkraukles vasarnīcas darbnīcā, ceļo uz Rīgas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju – uz personālizstādi Samsāra.
Viens teikums latviski, viens american english. Melisas eksplozīvie smiekli un Ingūnas pieklusinātākā tonalitāte. Arī viņu veidotajās skulptūrās nevar atšifrēt, kur roku pielikusi Melisa, kur Ingūna. Porcelāns ir viņu terapija un katarse. Viņas to neapglezno, bet, gluži kā miesā, tajā ietetovē savu stāstu.
– Kad ir labākas sajūtas – pirms izstādes vai pēc?
Ingūna: – Pēc iepriekšējās izstādes teicu: viss! Vairs nekādas izstādes! Bet māksliniekam visu laiku vajag būt procesā. Nekāds mākslas tirgus jau te nav, tad vismaz ir šis mērķis, kura dēļ strādāt, kurš pozitīvi dzen uz priekšu. Šī ir mūsu lielākā izstāde. Jaunībā man dikti patika atklāšanas. Likās, ka izstādes jātaisa atklāšanu dēļ vien. Bohēma. Tu esi jauns, visi sanāk, tusē, viss notiek, vārās. Tagad man liekas, ka svarīgāka ir tieši gatavošanās.
Agrāk man savus darbus vispār nebija bail rādīt. Bet tagad man ir bail.
Melisa: – Tas ir interesanti, jo man gan nav. Vienmēr būs kāds, kam kaut kas nepatiks. Man arī nepatīk Pikaso vai Rotko, bet daudziem patīk. Man labāk patīk Luīze Buržuā. Tas, ko cilvēki domās, nav mana darīšana. No tā mana māksla nekļūs ne labāka, ne sliktāka. Iespēja parādīt sevi ir liela dāvana.
Ingūna: – Man patika reiz Melisas mammas teiktais. Mēs uztaisījām filmu par manu mammu, kas būs arī izstādē, un nevarējām saprast – vajadzēja taisīt, nevajadzēja taisīt? Vajag rādīt vai tomēr nevajag? Un viņa teica: ja neuztaisīsi, jutīsies slikti; ja uztaisīsi, iespējams, arī jutīsies slikti, bet vismaz nenožēlosi, ka neesi to izdarījusi.
– Kā ir būt tādām košām un skaļām Latvijas mākslā?
Ingūna: – Reiz teicu, ka tā, kā ir autobusā pēdējā rindā, tur, kur melnie sēž. (Melisa smejas.) Tas ir stāsts par keramiķiem – viņi vienmēr tā sēž. Kaut gan mums bieži saka: «Nu ko jūs! Par jums vismaz raksta, par citiem pat to ne.»
Melisa: – Mūsu darbi absolūti nav latviski, tas gan nenozīmē, ka Latvija nav tos iedvesmojusi. Latvija ir milzīgs iedvesmas avots, kaut vai ņemot vērā to, kas ar mums šeit ir noticis. Esmu neizsakāmi pateicīga Latvijai par izžmiegšanas faktoru. Ir bijis ļoti grūti, bet šajās grūtībās ir radies kas patiešām vērtīgs. Ir saņemti tik daudzi sitieni pa galvu, ka tie pilnībā mainījuši veidu, kā būt, kā skatīties uz pasauli.
– Jo atļaujaties drosmīgi paust savu seksuālo orientāciju?
Melisa: – Par to, ka esam divas sievietes, mums neviens nedod papildu punktus, īpaši Latvijā. Tev ir jātēlo lesbietes, tad viss būs cool. Bet, ja patiešām esi, tad labāk to slēp. Ance Vilnīte (jaunā māksliniece, kam bija performance, kurā viņa skūpstījās ar sievieti – aut.) mums pienāca klāt un teica: «Meitenes, es nesaprotu, kā jūs to varat izturēt!» Viņa, kura to notēloja kā performanci, saņēmusi tik daudz naida vēstuļu, kur cilvēki teikuši pašas briesmīgākās lietas.
– Un kā ir lauku vidē, kur cilvēki nereti ir vēl aizspriedumaināki?
Melisa: – Cilvēki ir bijuši atklāti naidīgi. Mēs Latvijā esam vairākas reizes fiziski ietekmētas, mūsu suņi ir cietuši. Ar mums ir notikušas daudzas patiešām sliktas lietas. Taču viss mazliet mainījās, kad kļuvām par Aizkraukles goda pilsonēm. Cilvēki vairs veikalā atklāti neņirgājas, viņu attieksme kļuvusi cieņpilnāka. Un tas patiešām ir ļoti jauki. Bet vajadzīgs laiks, un gan jau beigās viss būs labi.
– Vai mūsdienās cilvēkus interesē porcelāns?
Ingūna: – Ja runājam par to, vai cilvēki pērk mākslu, tad māksliniekiem vienmēr ir bijuši grūti laiki.
Melisa: – Latvija ir lieliska vieta, kur taisīt nevis biznesu, bet mākslu. Ja darbus var pārdot citur, tad šeit var labi dzīvot. Par diviem Vācijā pārdotiem darbiem šeit var gadu labi dzīvot, bet, pārdodot divus darbus Latvijā, tas nav iespējams. Latvijā redzu perspektīvu mākslas tūrismam, jo šeit tiešām ir ļoti profesionāli mākslinieki, ar ļoti labu gaumi un zemām cenām.
Bet, runājot par porcelānu, kā mēs, tā nestrādā neviens pasaulē. Mums porcelāns ir kā audekls, mēs to gleznojam glazējot.
Tāpēc jau iepriekš ir jāparedz, kā visas krāsas kopā izskatīsies, jo procesā to nav iespējams redzēt un koriģēt. Porcelāna apgleznošana ir pavisam kas cits.
Ingūna: – Mēs radām porcelāna tetovējumus. Tos nevar nokasīt, nomazgāt, zīmējums ir iekšā. Īstenībā Melisa bērnībā gribēja būt tattoo māksliniece.
Melisa: – Tagad mana brāļa meitene ir tattoo māksliniece, bet esmu laimīga, ka varu tetovēt porcelānu, nevis cilvēkus. Cilvēkus tetovēt būtu creepy, tur būtu nepatīkamas smaržas un sajūtas.
– Jūs ar porcelānu strādājat ilgi. Vai vispār ir iespējams vēl atklāt kaut ko jaunu?
Ingūna: – Ārprāts, cik daudz kļūdu joprojām pieļaujam! Joprojām to iepazīstam. Piemēram, divas lielākās vāzes nevaram izlikt izstādē, jo pieļāvām kļūdu vienkārši nezināšanas pēc. Mēs visu laiku gribam atklāt kaut ko jaunu.
Melisa: – Kļūdas ir tracinošas, bet, ja vēlies radīt kaut ko nebijušu, tad ir jāeksperimentē. Leonardo da Vinči arī visu laiku eksperimentēja ar tehnikām, un tieši tāpēc tik maz viņa darbu ir saglabājušies – liela daļa viņa gleznojumu vienkārši nokrita no sienas. Šeit ir piemērs kļūdai, kas salauza mūsu sirdis. (Melisa izvelk no kakta vāzi.) Lai panāktu pareizās krāsas, mēs to cepām, cepām un cepām, līdz sāka lobīties glazūra, un visbeidzot vāze saplaisāja. Ar katru reizi tā kļuva neglītāka. Varbūt jācep vēlreiz un tā pārklāsies ar zeltu…
– Jūs strādājat plecu pie pleca?
Ingūna: – Mēs visu laiku esam kopā. Tagad Melisas galds nolikts tā, ka viņa sēž ar seju pret sienu, un viņai sanāk nemitīgi pagriezties, lai atbildētu uz maniem jautājumiem. Amerikā mums abi galdi bija sastumti kopā, tā, ka sēdējām viena otrai pretī un visu laiku redzējām, ko dara otra. Tas ir ideāli. Šeit tā nevaram, jo nav vietas. Un tas besī.
– Skatoties uz jūsu vāzēm un šķīvjiem, nevar pateikt, kur sākas Ingūna un beidzas Melisa.
Ingūna: – Mēs vairs pašas nespējam izšķirt. Bieži vien, kad darbs gatavs, brīnāmies: «Ei, es nemaz nezināju, ka tu to papēdi iebāzi viņam mutē!» Un Melisa saka: «Kā, vai tad es to izdarīju? Man liekas, ka tu!» Viena uzzīmē, otra skrāpē. Visu laiku kaut ko mainām.
– Vai ir atšķirība būt māksliniecēm Latvijā un būt māksliniekam Amerikā?
Melisa: – Protams. Manā valstī daudzi cilvēki nesaprot mākslu, tā netiek uztverta kā profesija. Cilvēki jautā – ar ko tu nodarbojies? Un, kad es atbildu, ka esmu māksliniece, seko interesanta reakcija. Taču es no vienpadsmit gadu vecuma esmu gājusi mākslas koledžā, pēc tam ieguvusi grādu mākslā, mākslas vēsturē, glezniecībā, bet joprojām cilvēki to neuztver nopietni, viņiem tas ir tikai hobijs. No otras puses – Amerikā ir ļoti daudz nopietnu mākslas kolekcionāru.
Amerikā māksla lielākoties ir izglītotajiem un intelektuāļiem. Šeit tā ir pieejama ikvienam.
Jums ir daudz labāka kultūras izpratne. Kaut gan salīdzinājumā ar laiku pirms divdesmit gadiem, kad te ierados, šķiet, ka Latvija sāk iet materiālisma virzienā. Agrāk nozīmīgākas bija idejas, nevis tas, kas cilvēkiem mugurā. Vēl politiķi, kas pieāķējas māksliniekiem, lai vairotu savu reputāciju un palielinātu ietekmi.
Vēl novērots viedoklis: ja mēs nestrādājam lielā fancy studijā, tad neesam labas mākslinieces, jo labam māksliniekam jābūt bagātam. Žēl, jo tāda fokusēšanās uz materiālo aizslauka prom to, kas patiešām ir īsts un vērtīgs. Un viss sāk izskatīties vienāds. Esmu redzējusi, kā tas notiek manā valstī, un redzu, kā tas sāk notikt arī šeit. Amerikā valda milzīga atsvešinātība. Cilvēki nezina savus kaimiņus, dzīvo ļoti izolēti savās mājās, jūtas pazuduši un vientuļi.
– Šeit gan par to, ka jūs nezina kaimiņi, droši vien nevarat sūdzēties.
Melisa: – Tas ir ļoti patīkami. Piemēram, tu kādam veikalā uzskrien virsū un pasaki – mums te ir problēma, mums frizieris atteica, bet steidzīgi vajag frizūru. Un tev atbild, ka uz rītdienu palīdzēs. Sajūta, ka tu visu laiku esi mazliet pieskatīts. Visapkārt ir cilvēki, kas tevi noķers, ja kritīsi.
– Ingūna, kā jums? Neilgojaties pēc Rīgas, laika, kad dzīvojāties mākslinieku kafejnīcā M6, kur bohēma sita augstu vilni?
Ingūna: – Katram vecumam vajag savu garšu. Jaunībā gribēju tikt prom no šī visa, no Aizkraukles – nemūžam nevarēju iztēloties, ka te atgriezīšos. Tagad man te ļoti patīk. Melisa teica: «Braucam, taisām augšā māju!» Bet es atbildēju: «Tu traka? Šeit? Nē!» Tagad es ļoti novērtēju šo Melisas ideju.
Man patīk plašums, kad aiz loga paveras tāles. Un baigā brīvība. It kā visapkārt vasarnīcas, bet patiesībā neviena nav, pilnīgs tukšums. Kad ejam ar suņiem staigāt gar Daugavu, mums liekas, ka esam kā divas grāfienes. Te arī forši var strādāt, neviens netraucē. Mums patīk cilvēki un joprojām patīk bohēma, bet cilvēki atrauj no darba. Bieži domājam, kā būtu, ja mēs būtu iesakņojušās Rīgā. Un secinām, ka tas būtu drausmīgi, visu laiku būtu jādomā par naudu, visi tie rēķini… Šeit mums vienīgie rēķini ir telefons un elektrība. Tas ļoti atbrīvo.
Katrreiz, kad ir jābrauc uz Rīgu, simts reižu padomā, vai tev tiešām to vajag. Jo diena ir pazaudēta. Protams, uz Rīgu mēs aizbraucam pietiekami bieži, lai apskatītu visas labākās izstādes. Bet Rīgā jau vairāk nav tādas vietas kā M6. Varbūt jauniešiem ir, bet vecie vairs kafejnīcās nesēž, nevienam vairs nav laika, katram sava dzīve.
– Vai ikdienas ciešā kopā būšana jums nekļūst par problēmu?
Melisa: – Kopā būšana ir divdesmit viena gada garumā. Bet es domāju, ka problēma ir tajā, ka divas sievietes kopīgi ieiet menopauzes periodā. Jo tu vienkārši kļūsti weird. Tu vairs normāli nespēj gulēt, tavas emocijas sakāpinās, arī stresa līmenis ceļas. Tavs ķermenis sāk darīt visādas dīvainas lietas, ko tas iepriekš nekad nav darījis. Un tā tiešām var kļūt par problēmu.
Ingūna: – Un vēl: mēs esam pasākušas regulāri saskrieties. Mēs jau arī kļūstam tādas kā lielākas.
Melisa: – Nekad mūžā es neesmu bijusi resna! Bet tagad, skatoties spogulī, šausmās atklāju: «Ak Dievs, es izskatos tieši tāpat kā mana mamma!»
– Jūsu mākslā liela nozīme ir kailam sievietes ķermenim. Vai novecošana arī tajā ienāk?
Melisa: – Mēs tagad taisām daudzas resnas sievietes.
Ingūna: – Agrāk bija tikai skinny girls*, tagad mēs cenšamies uztaisīt seksīgi arī fat*.
Melisa: – (Nopūšas.) Sexy fat girls*…
Ingūna: – Bet tāda ir realitāte, mēs maināmies. Kā sēnes. (Abas smejas.)
– Bet jūs neizskatāties pēc vecām sēnēm. Ko jūs darāt, lai sevi uzturētu formā?
Ingūna: – Pilnīgi neko. Pastaigas ar suņiem ir mūsu dopings. Mēs strādājam, strādājam un, tiklīdz uzspīd saule, kas Latvijā notiek reti, ejam staigāt. Aizejam tālu, izstaigājamies tik ļoti, ka dažreiz atnākam tik nogurušas, ka jāiet pagulēt, kaut gan vēl nekas daudz nav padarīts.
Melisa: – Es domāju, ka mums tomēr vajag hormonus. Mēs beidzām smēķēt, beidzām lietot alkoholu, mēģinām mazāk ēst un esam arī mēģinājušas badoties.
Ingūna: – Kopš pagājušā gada sestā februāra, kad nomira mana mamma, es neesmu smēķējusi. To sev apsolīju un solījumu izpildīju. Un mana mamma man palīdzēja.
– Mātes tēma ir lielā tēma visām sievietēm. Šķiršanās no mammas dzīvē noteikti ir viens no lielajiem robežpunktiem.
Ingūna: – Tā jau saka, ka ir dzīve pirms mātes un dzīve pēc mātes. Viņa man vienmēr teica: «Tad tu redzēsi, kad manis vairs nebūs! Tev manis pietrūks.» Un tiešām! Viņai bija taisnība. Tiešām tas ir baigi. Tāpēc, visas meitenes, mīliet savas mammas, kamēr viņas dzīvas, jo tā ir baigā saikne, kas pārtrūkst!
Melisa: – Šajā izstādē viena no lielajām tēmām ir nāve, ko ietekmēja arī tas, ka Ingūna atvadījās no mammas. Ingūna uztaisīja mammai pēcnāves masku un pēc tam no tās vāzi. Un šis process vēl tika nofilmēts. Tam nebija nekāda sakara ar provokāciju. Tas bija superterapeitiski. Līdzīgi kā sēdēt saulē un izsviedrēt to ārā. Notiek maģiska dziedināšana Un pēc tam vēl uztaisīt šo mākslas darbu – kā altāri.
Ingūna: – Tā bija kā atvadīšanās no mātes. Varēju viņu aptaustīt, apmīļot, pēc tam nomazgāt. Mēs bijām stāstījušas mammai par šo ieceri, un viņa bija ļoti atsaucīga, teica, ka to vajag. Mamma bija ļoti radoša, filoloģe, izdomāja latviešu valodas teikuma grafisko analīzi. Televizoru skatoties, šausminājās kā diktori latviski runā, kādas kļūdas. Lasot grāmatas, viņa visu pasvītrojusi, izsvītrojusi. Kad skatās uz viņas pasvītrojumiem, uzreiz saproti visu grāmatas jēgu. (Smejas.)
– Jums radniecīgais mākslinieks Greisons Perijs teicis, ka bērnībā piedzīvotais ietekmē cilvēka mākslu. Vai tas ir arī par jums?
Ingūna: – Man bija īsta, forša padomju laiku bērnība. Varbūt viena no manām problēmām ir tā, ka liekas – visam jābūt lietojamam, visur jābūt praktiskajam elementam. Man patīk puķes, man patīk, ka tās var ielikt vāzēs, podos. Var būt skulptūra, bet var būt arī puķu pods.
Melisa: – Kad biju maza, mani sapņi bija kā multfilmas. Es biju Grietiņa, mans brālis bija Ansītis, un pēc mums nāca ragana. Bērnībā, kad mani kaut kas nomāca, lai negācijas dabūtu ārā no savas sistēmas, es vienkārši sāku kaut ko veidot.
Māksla man vienmēr bijusi kā terapija vai katarse.
Ja tu nevari situāciju vērst sev par labu, bet tev ir divi mazītiņi zobu bakstāmie, tad tu vari no tiem uzbūvēt mazu lidmašīnu un no šīs situācijas aizlidot projām. Man tā ir joprojām. Tagad man ir piecdesmit, un esmu sākusi domāt par savu dzīvi, par to, kā esmu nonākusi līdz šim punktam. Esmu sapratusi, ka viss sliktais, ko esam saņēmušas, tāpat kā mana disfunkcionālā bērnība, ir bijis pamudinājums, lai radītu mākslu. Tā nu ir radušies trīssimt mākslas darbu, kurus izstādīt muzejā. Un tie visi ir par mūsu dzīvi.
– Jūs vispār nodalāt mākslu no dzīves?
Ingūna: – Nē, tas nav reāli. Amerikā mēs iekārtojām darbnīcu izbijušā milzīgā garāžā, kas piecdesmitajos gados apkalpoja miskastes mašīnas. Uztaisījām loftu, un visi, kas pie mums ienāca, teica: «Wow! Jūsu darbnīca ir tieši tāda pati kā jūsu darbi!» Tu radi to, kā tu dzīvo. To nevar nodalīt.
Melisa: «Visa mana dzīve ir kā tāda punktu sērija mākslā. Gan mācības koledžā, gan pēc tam izstādes – tie visi ir dažādi punkti uz manas dzīves skalas. Tagad, savos piecdesmit, mēs esam savas mākslas augstākajā virsotnē. Visu iepriekšējo laiku izkopām savu tehniku, savu izpratni. Sākumā pati lielākā problēma ir tā, ka tu vēl īsti nezini, ko teikt. Ingūna vienmēr saka: «Tas ir skaisti, un ar to pietiek.» Bet man svarīgs ir jautājums: ko tas nozīmē? Gaidu, kad darbs pie šīs izstādes būs pabeigts un mēs varēsim darīt kaut ko jaunu. Mēs gribam radīt tā, lai mūsu pašu radītais mūs pārsteidz: «Wow, mēs vēl neko tādu neesam redzējušas!»
