Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jūrmalas pludmalē pēdējos mēnešos uzradies par vismaz vienu skrējēju vairāk, proti, laikā, kamēr Latvijas robežas ir ciet un uz darbu Briselē nebija jādodas, Eiropas Parlamenta deputāts Andris Ameriks aizrāvās ar savas sportiskās formas uzturēšanu.
«Esmu sarēķinājis, ka no 12. marta, kad Latvijā ieviesa ārkārtējās situācijas režīmu, līdz 9. jūnijam, kad tas beidzās, sevi uzturot sportiskā formā, esmu noskrējis vismaz 600 km. Katru dienu minimums, ko pievarēju, bija astoņi kilometri. Būtībā tā bija norma, jo mazāk negribēju atļauties, un arī vairāk negribēju, jo nav jau man 20 gadu, ir 59,» PDz atzīstas Ameriks.
Viņš teic, ka visu izolācijas laiku viņam bijis gana vienveidīgs režīms.
«Rīts sākās ar to, ka, agri pamodies, ieēdu mazas brokastis, vilku sporta tērpu un devos skriet. Atgriežoties mājās un nomazgājies, sēdos pie datora, lai sāktu attālināti strādāt,» par ikdienu teic Ameriks. Sporto viņš turpat Jūrmalā, kur viņam ir mājas.
«Aizskrienu līdz jūrai un tad gar krastu tik uz priekšu. Izolācijas laikā vairākus pazīstamus jūrmalniekus redzēju. Runā, ka arī daži citi politiķi tur skrien, bet saticis neesmu,» tā eiroparlamentārietis.
Viņš atzīst, ka visu dzīvi bijis diezgan sportisks puisis. «Tik daudz gan neesmu skrējis nekad. Esmu sporta meistars dambretē, pirmais Latvijas Florbola federācijas prezidents, alpīnismā man ir pirmā sporta klase. Bet tas viss salīdzinoši ir pagātne. Vēl katru gadu piedalos Rīgas maratonā, noskrienu tur 10 kilometrus, bet tas jau tikai vienu reizi, ne regulāri.
Tagad pa radio dzirdēju, ka viena no olimpiskās vienības vieglatlētēm teica – lai tiktu uz olimpiādi, viņai mēnesī jānoskrien ap 200 kilometriem. Nu, to normu esmu izpildījis ar uzviju. Lieciet mani olimpiskajā vienībā,» nosmej Andris.
Atminoties pieredzēto, deputāts atzīst, ka marta vidū skriet bijis pavēsi, jo gaisa temperatūra tomēr bijusi tuvu nullei, vien ap pieciem grādiem. Labi, protams, ka ziemas šogad nebija, ne ledus, ne sniegs netraucēja Andrim attīstīt pieklājīgu ātrumu. «Pa visām šīm ārkārtējās situācijas dienām noturējos un neizlaidu nevienu rītu.
Gadījās skriet lietus laikā, arī tad, kad vējš pūš tik stipri, ka gandrīz gāž no kājām.
Protams, ka smagākās bija sportošanas pirmās dienas. Domāju – paskriešu un metīšu mieru. Muskuļi sāpēja. Tam visam jau vēl klāt, ka ne jau pilnībā kļuvu par sportisku sausiņu, kuram skriešana tik prātā. Vakaros kādreiz pa kādai pudelītei vīna iedzēru, un ne jau nu uzreiz pēc Panorāmas gulēt gāju. Neskatoties uz to, iekšējais dzinulis man neļāva padoties, un nākamajā rītā atkal skrēju. Tas taču viss nāk par labu ķermenim un labsajūtai,» atzīst Andris Ameriks.
