Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Vai 15 gadu vecumā meitene vispār var būt mentāli gatava bērnam?
– Toreiz man šķita, ka esmu jau ļoti pieaugusi, bet tagad saprotu, ka nebiju tam gatava. Es pati vēl biju bērns. Pie manis nāca ciemos draudzenes – parunāties un uzkrāsoties pirms došanās uz klubu. Kad viņas aizgāja un es paliku divatā ar zīdaini, man šķita, ka mana dzīve ir beigusies.
Biju pārliecināta, ka visu turpmāko mūžu būšu mājsaimniece. Nekas liels un pārsteidzošs mani noteikti vairs negaida…
Pēc laika, kad dēls sāka iet bērnudārzā un es varēju atkal pilnvērtīgi pievērsties mācībām, sajutu, ka manā dzīvē parādās jaunas krāsas, un… aizgāju no vīra. Pat nevaru pateikt, kāpēc, jo viņš bija ļoti labs. Varbūt no manas puses tā nebija mīlestība, bet tikai ilgas pēc tēva rūpēm. Varbūt baidījos, ka, paliekot kopā ar bērna tēvu, nekad nespēšu izrauties no mājsaimnieces lomas. Pēc pieredzes zinu – kad cilvēki šķiras vēlākos gados, ir ļoti, ļoti sāpīgi, pat ja apzinies, ka attiecībām nav nākotnes. Bet toreiz man bija pilnīgi vienalga. Mana dēla tēvs ļoti vēlējās palikt kopā, bet es biju tik auksta… Tā ar dēlu pārcēlos pie mammas.
– Notika tā, kā cerēji, – tava dzīve sāka mainīties vēlamajā virzienā?
– Nosacīti. Pabeigusi vidusskolu, es iestājos augstskolā, paralēli studijām apguvu arī grāmatvedes profesiju, bet pa naktīm strādāju bārā-laimētavā. Tas bija pats trakākais periods manā dzīvē. Pēc nakts darba acis lekcijās krita ciet, puika bija superaktīvs, nepaklausīgs. Tajā laikā sapņoju tikai par vienu – kaut varētu izgulēties. Tomēr biju apņēmusies – lai vai kas, bet augstākā izglītība ir jāiegūst. Vispirms es studēju Vides pārvaldes zinības, bet tad sapratu, ka tas nav mans lauciņš. Un, lai gan mēs ar mammu atkal dzīvojām, cīnīdamās ar nepārtrauktām naudas grūtībām, iestājos Turībā Mārketinga nodaļā un paņēmu studiju kredītu. Par laimi, radās iespēja pāriet uz neklātienes nodaļu, un beidzot man bija laiks, lai varētu izgulēties!
– Kā tu vispār spēji šo režīmu izturēt? Miegs taču cilvēkam ir tikpat svarīgs kā ūdens!
– Es neticēju, ka man kādreiz varētu būt citāda, labāka un skaistāka, dzīve. Mana ikdiena griezās kā vāveres ritenī – mācies, strādā, rūpējies par dēlu, visu laiku skrien, un šajā skrējienā nav iespējams noteikt sev tālākus un augstākus mērķus. Kādus gan lielus plānus tu vari kalt, ja hroniski trūkst naudas un esi pārgurusi!
Es neredzēju nekādu perspektīvu un baidījos pazaudēt to pašu mazumiņu, kas man bija.
Un šī nolemtības izjūta man bija, domājot arī par savu privāto dzīvi. Reiz skatījos romantisku filmu, kurā pāris piedzīvo savu pirmo skūpstu, un domāju: man tā nekad vairs nebūs. Jo kam gan es ar mazu bērnu pie rokas būšu vajadzīga? Nevienam! Mani vienaudži brauca uz festivāliem, gāja uz klubiem, bet mamma man visu laiku atgādināja: «Tev ir jābūt kopā ar savu bērnu! Es varu viņu pieskatīt, bet mammu aizstāt nevaru.» Un tas jau arī ir pareizi. Tikai es tai laikā biju ļoti jauna, un man gribējās piedzīvot ko vairāk.
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla Ieva jaunākajā numurā!
