Rīga +9°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
3
-
Cik tukša kļūst dzīve…
«Pieņemu, ka pienācis laiks visu izstāstīt atklāti. Par notikušo traģēdiju. man nav viegli runāt pat tagad. Tāpēc, ka
katra māte, kas zaudējusi savu bērnu, sapratīs manas sāpes.
Trulas, stipras, nepārejošas sāpes sirdī. Zina, cik tukša kļūst dzīve,» atzīstas basketbolista māte Ausma Timma.
Pēc Jāņa Timmas nāves lielākoties komentārus par notiekošo sniedzis viņa tēvs Raitis Timma un māsa Lelde. Viņi aizvien cenšas atrast atbildes uz jautājumu – kāpēc ar Jāni notika šī nelaime? Kas viņu pamudināja sagraut savu dzīvi? Kā vīrietis, kurš bija miljonārs, šo pasauli pameta, būdams bez graša kabatā? Īpaši Timmu ģimeni sāpinājusi Jāņa pēdējās mīlestības popzvaigznes Annas Sedokovas attieksme un izteikumi, kas noniecina Jāņa personību. Jāņa mamma Ausma, kura aizvien nespēj pieņemt dēla zaudējumu, līdz šim bija izvēlējusies klusēt.
«Manam bērnam bija tikai 32 gadi, » Instagram tagad savu stāstu krievu valodā sāk sportista māte. «Jānis Timma – cilvēks, kura vārdu zināja un cienīja visā pasaulē. (..) Treniņš, treniņš, treniņš. Disciplīna un režīms. Tāda bija viņa dzīve. Viņš panāca visu ar uzcītīgu darbu. Un Jānis mirdzēja gan basketbola laukumā, gan ārpus tā. Un, lai cik banāli tas izklausītos, man viņš bija pats tuvākais, pats gaišākais, pats labsirdīgākais cilvēks uz pasaules.
Mans puisītis. Pats mīļākais, kas man šajā dzīvē bijis.
Viņš bija dāsns, godīgs, atsaucīgs, vienmēr gatavs nākt palīgā. Viņš cienīja cilvēkus un ticēja labajam,» pauž Ausma.
Labi cilvēki kļūst par svešas bezsirdības upuriem
«Šīs zaudējuma sāpes ir ne tikai tāpēc, ka Jāņa vairs nav. Sāpes ir arī par to, kā tas notika. Tā ir traģēdija, kuras pamatā ir viena kļūda,» uzskata Timmas māte.
«Viena liktenīga kļūda.
Pieci gadi kopā ar cilvēku, kurš manu dēlu piespieda noticēt savai mīlestībai,
milzīgai un neapturamai kā okeāns, bet pats valkāja masku, jo patiesas jūtas, morāle un cilvēciskums viņam bija sveši. Šīs attiecības sagrāva ne tikai sapņus un karjeru. Tās sagrāva viņa personību. Paņēma visu, ko viņš 32 gadus bija radījis. Visu, kā dēļ dzīvoja,» uzskata sportista māte.
«Jānis gribēja dzīvot Krievijā, sāka kārtot pilsonību, sapņoja atvērt savu basketbola skolu Maskavā. Diemžēl viņa sapņiem un plāniem nebija lemts piepildīties, jo dažkārt labi cilvēki kļūst par ļaunuma un svešas bezsirdības upuriem,» raksta viņa.
Pazuda vairāku mljonu uzkrājumi
«Šobrīd advokāti nodarbojas ar juridiskiem un īpašuma jautājumiem. Pēc šobrīd pieejamajām ziņām – Krievijā nepalika nekas, kas piederētu Jānim. Pazuda viņa vairāku miljonu uzkrājumi un pat mantas… Viss, ko mūsu dēls nopelnīja ar savu darbu, tika ieguldīts nekustamajos īpašumos, kas tika noformēti uz sievas vārda. Taču tam visam nav nekādas nozīmes. Mums svarīgākais ir atjaunot dēla labo vārdu, kuru netaisnīgi apmelojis cilvēks, kurš vēl vakar viņu cēla debesīs, » uzsver Ausma.
«Šis cilvēks pat formāli negribēja pateikt viņam pēdējos vārdus,
negribēja kā vienīgais viņam tuvais cilvēks Krievijā atbraukt uz morgu un atpazīt viņu.
Negribēja ierasties, lai atvadītos. Neatnāca, lai noliektu galvu tā priekšā, kuru vēl nesen par katru cenu ievilka šajā laulībā. Šī laulība kļuva par Jāņa pēdējo ilūziju. Mīlestības ilūziju, kas izrādījās nāvējoši bīstama,» tā Ausma.
Lai viņam tur būtu viegli…
«Gribu pateikties visiem pasaules cilvēkiem – latviešiem, krieviem, visiem, visiem, kas no sirds jūt līdzi, saka atbalsta vārdus, ziedoja naudu, lai pavadītu manu dēliņu pēdējā ceļā. Paldies brīnišķīgām krievu meitenēm, kas izveidoja piemiņas vietu Jānim Timmam Latvijas vēstniecībā,» pateicas Ausma.
«Tagad mūsu ģimenei visa dzīve dalās uz pirms un pēc. Pirms – kur bija viņš, saule, siltums, smiekli, prieks, lepnums un cerības. Pēc – kur viņa nav. Kur ir tikai klusums, tukšums, fotogrāfijas un asaras. Palikušas tikai atmiņas. Mīlestība un lūgšana – lai viņam tur būtu viegli. Lai viņš zina, cik stipri mīlam. Cik ļoti mums viņa pietrūkst. (..)
Katru dienu es domās atgriežos tajā oktobra vakarā, kad Jānis aizlidoja uz Maskavu,
lai aizvērtu šīs savas dzīves lappuses. Es atceros katru sarunu, katru detaļu. Manu puisīt, manu dēliņ. Es eju gulēt un mostos asarās. Tik netaisnīgi!»
