Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šokšovs slimnīcā
«Pirmo insultu piedzīvoju 2019. gada novembrī. Bija jau vēls, patiesībā nakts, un devos gulēt, bet pēkšņi ķermenī sajutu tādu kā augstsprieguma elektrības vadu sīkšanu. Zumēšana nepārgāja. Izvilku no segas apakšas kreiso roku un jutu, ka tā ir ļengana. Atverot acis, nespēju fokusēt skatienu – katra acs rādīja savu bildi. Šķita arī, ka mute ir šķība. Sapratu, ka labi nav, un lūdzu vīram Vilnim, lai viņš novērtē, vai seja nav kļuvusi asimetriska. Viņam šķita, ka izskatos kā parasti. Neatceros, prasīju spoguli vai skatījos telefonā, bet, cik nu varēju ar savu neskaidro redzi saskatīt, dramatiskas izmaiņas nemanīju – lūpas kaktiņš nebija līdz zodam nokāries. Tomēr, tā kā studēju medicīnu, uzreiz tapa skaidrs, ap ko lieta grozās. Kad atbrauca ātrie, biju jau pati sev noteikusi diagnozi.
Pirmajā brīdī nāca smiekli: wow, baigais piedzīvojums, prakse uz līdzenas vietas! Realitāti neaptvēru arī tad, kad jau biju aizvesta uz Stradiņiem un nonākusi Neiroloģijas nodaļas Insulta vienībā.
Nepamanīju, kurā brīdī bija noļucis plakstiņš – atvērt varēju vienīgi ar pirkstu palīdzību. Insults bija trāpījis nervu krustpunktā, tāpēc man bija traucēta kreisās rokas un kājas darbība un cietusi labā acs.
Citi lasa
To, ka joki mazi, sāku aptvert pirmās dienas pēcpusdienā, kad pie manis uz Insulta vienību bija atnākuši studenti. Viņi vērtēja neiroloģiskos simptomus, un no stāstītā sapratu, ka esmu «interesants gadījums», jo redzes problēmas nav tā izplatītākā slimības izpausme. Sākumā ik reizi, kad pie manis nāca ārsts, asaras bira kā pupas. Pati sapratu, ka nerviņi pavisam švaki, bet neko nevarēju sev padarīt.
Vienā momentā no jaunas sievietes biju pārvērtusies par jaunu un tizlu. Pirmā doma bija, ka jāšķiras no vīra. Nolēmu, ka viņam tādu vienaci nevajag.
Būtībā es biju sevi jau norakstījusi. Pirmo reizi dzīvē nonācu pamperos, nevarēju pat uz tualeti aiziet, un tā šķita kā zīme, ka tālāk jau vairs nav kur. Vislielākais šoks bija par to, ka bilde dubultojas un nevaru neko normāli saskatīt. Nespēju pat mandarīnu pacelt, kur nu telefonu vai vēl kaut ko. Traki.
Kad no Insulta vienības nonācu palātā, tur biju kopā ar divām kundzēm gados. Viena no viņām neko negribēja darīt, meita lūdzās, lai kaut nedaudz mēģina sev palīdzēt. Tad es savai palātas biedrenei – viņa bija krieviete – sacīju: «Плачем, но дeлаeм! Raudām, bet darām!» Tā nu mēs abas cēlāmies un šļūkājām pa gaiteni. Viņai ar acīm viss bija kārtībā, bet ar runāšanu gan gāja grūti. Man – otrādi. Smieklīgi jau sanāk – pusaklais un pusmēmais viens otru stutē. Secināju, ka varbūt mana misija uz šīs zemes ir kādu iedvesmot un motivēt, lūk, kaut vai šo veco kundzi! Viņa gan brīžiem lūdzās: «Боженька, забери меня! Dieviņ, paņem mani pie sevis!», un to ļoti labi varēju saprast, jo insults tiešām ir īsts šokšovs.»
Lupatu lelle
«Kad atgriezos no slimnīcas, kādu laiku dzīvoju pie mammas Veras Mazsalacā, jo pati ar ikdienas rūpēm galā netiku, bet vīram bija jāiet uz darbu. Bija ziema, un Rīgā dzīvoju piektajā stāvā, dzīvoklī ar malkas apkuri: ne es varēju pa kāpnēm lejā tikt, ne atpakaļ uzrāpties, kur nu vēl pagales stibīt. Arī fizioterapeite Stradiņos brīdināja, lai uzmanos ar karstu. Kāda krāsns?! Iekristu pelnos kā circenis!
Esmu ļoti pateicīga mammai, ka viņa mani dzina, mudināja rīkoties. Skatījos televizoru, bet vienlaikus darbojos ar rokām. Vispirms gan vajadzēja sagaidīt, lai roka beidz drebelēties. Neviens ārsts nevarēja pateikt, vai tas vispār kādreiz pāries. Nepamanīju, kurā brīdī roka atsāka pilnvērtīgi strādāt, pirksti paši sāka kustēties, un tikai tad aptvēru, ka atkal spēju izdarīt to, ko varēju līdz slimnīcai.
Nebiju vēl pilnībā atguvusies pēc pirmā insulta, kad sekoja nākamais. No rīta parasti no gultas ceļos, atbalstoties uz labās rokas. Bet te pēkšņi jutu, ka roka ir mīksta – kā bez satura. Tas bija pērn, dienu pirms valstī tika izsludināts ārkārtējais stāvoklis saistībā ar kovidu. Gribēju kaut ko teikt vīram, kā pašai likās – normālā, skaidrā latviešu valodā, bet viņš nemaz neklausījās, ko vervelēju, pietrūkās gultā sēdus, ķēra pēc telefona un uzreiz zvanīja neatliekamajai palīdzībai. Pati es ātros nebūtu varējusi izsaukt.
Otrais insults skāra ķermeņa labo pusi, nevarēju valdīt pār mēli. Ja pēc pirmās triekas ar palīdzību pati nokāpu no piektā stāva, lai brauktu uz slimnīcu, otrajā reizē mani nesa, nosēdinātu uz krēsla. Tajā brīdī vīram prasīju: «Vai es nomiršu?» Mani aizveda, bet joprojām atceros skatu, kā viņš palika pie kāpņutelpas durvīm ar asarām acīs…
Bija grūti sadzīvot ar apziņu, ka tikko esmu sasniegusi uzlabojumus pēc pirmā insulta, bet pēkšņi nāk atkritiens un tagad cietusi arī ķermeņa otra puse. Tu atkal esi jauns un tizls, tikai vēl tizlāks. Jutos nevarīga kā lupatu lelle.
No otras puses, nonākot slimnīcā, bija apziņa: ko es te vēl neesmu redzējusi? Eksperte!
Savu dzīvi dalu pirms un pēc insultiem. Man laikam ir lemts vienā mūžā nodzīvot divas dzīves. Divas operācijas, divi insulti, bez brillēm arī bilde dubultojas – viss pa pāriem. Kādu laiku dzīvoju pagātnē, atceroties, kāda biju: jauna, skaista un varoša, bet viens mirklis, un esmu nesmuka, nevarīga un vienacaina. Vecajā dzīvē vairs atgriezties nevarēju, bet jaunā arī īsti nepatika. Pieņemt notikušo man palīdzēja vīra sacītais: «Ir tā, kā ir.» Ar šādu domu arī dzīvoju – tajā realitātē, kurā esmu, rīkojoties pēc labākās sirdsapziņas un labākajā veidā, kā spēju.»
Nāve un mīlestība zem viena jumta
«Manas atmiņas par bērnību galvenokārt saistās ar atrašanos slimnīcā. Insulti ir likumsakarīgas sekas iedzimtai sirdskaitei – maģistrālo asinsvadu transpozīcijai, kad aorta un plaušu artērija anatomiski apmainījušās vietām. Mamma gan saka: patiesībā gada griezumā no mājām prom biju vien pāris dienu vai nedēļu. Bet atmiņā saglabājušies spilgtākie pārdzīvojumi. Deviņu un četrpadsmit gadu vecumā man operēja sirdi. Latvijā tolaik tādas operācijas neveica, bija jādodas uz Maskavu. Vienkārši sakot: man sirds labajā pusē neieplūst asinis, un ir izveidots apvedceļš. Cilvēki savas sirds darbību parasti nejūt un satraucas, ja sirdsdarbību sāk just… Man ir otrādi – dunēšanu jūtu visu laiku un, ja tās nav, tad taustu krūškurvi, vai motors vēl klapē.
Latvijā Bērnu slimnīcā man nepatika, jo, stājoties nodaļā, vienmēr vajadzēja pārģērbties slimnīcas pidžamā. Maskavā varēju palikt savās drēbēs, un tas psiholoģiski ļāva justies labāk. Pēc pusdienām drīkstējām iznēsāt pa palātām termometrus. Dažas dienas pirms man plānotās otrās operācijas nomira kāds puisītis, un kopā ar slimnīcas biedreni iegājām viņa palātā. Gulta bija saklāta, un uz skapīša stāvēja puikas fotogrāfija. Tajā brīdī telpā ienāca viņa mamma kopā ar vairākām sievietēm – visas tumšos lakatos, un viņas sāka raudāt. Ātri vien pazudām no palātas, bet tajā brīdī sajutu bailes no nāves.
Neiegrimt domās par miršanu palīdzēja kāds cits notikums nodaļā. Biju iepatikusies puisim no Tadžikistānas, atceros pat viņa vārdu – Ikrams. Vienvakar spēļu istabā viņš man saka: «Марина, я тебя люблю! Marina, es tevi mīlu!» Pirms tam biju iztēlojusies: ja man kāds atzītos mīlestībā, tad bezmaz mākoņi pavērtos, saule uzmirdzētu un orķestris sāktu skanēt. Kā jau mazas meitenes sadomājas, ka dzīve ir kā filma. Nu tas brīdis bija pienācis, bet man ne silts, ne auksts, un nekas pārdabisks arī nenotika. Ikrams mani pavadīja līdz istabai, paprasīja adresi, un pēc tam saņēmu vēstuli, kas sastāvēja tikai no trim vārdiem un to saīsinājuma.
Kad pēc operācijas vajadzēja braukt uz pārbaudi Maskavā, māsiņa pastāstīja, ka tajā pašā dienā arī Ikrams bijis pie daktera. Esot apvaicājies par mani, stāstījis, ka gribējis pēc operācijas atnākt uz palātu ar rozēm, bet pie gultas sēdējusi mana mamma. Nezinu, nobijās vai sakautrējās, bet vairs viņu neesmu satikusi.
Tomēr nāve bija tepat. Manai palātas biedrenei, gruzīnu meitenei Guzelai, ko mīļi saucām par Guļu, sirdi operēt bija paredzēts nākamajā dienā pēc manis. Mani atveda no reanimācijas, bet viņas gulta tā arī palika tukša. Prasīju mammai, kur tad Guļa, bet viņa atbildēja īsi: «Nav!» – «Kā nav?! Mēs taču sarunājām satikties!» Vēlāk uzzināju, ka pēc operācijas ārstiem neizdevās iedarbināt Guzelas sirdi…
Slimnīcā piedzīvotais pirmo reizi dzīvē lika man uzdot sev jautājumu: «Kāpēc es esmu šajā pasaulē? Kāpēc dzīvoju?» Insulti atkal uzjundīja šīs pārdomas. Reizēm šķiet, ka visam ir kāda īpaša nozīme. Tev pašai kāda lieta šķiet nesvarīgs sīkums, bet citam īstajā brīdī pateiktie vārdi var nozīmēt ļoti daudz. Man tuva ir arī doma, ka šajā dzīvē esam nākuši, lai mācītos un augtu.»
Pelni plastmasas maisā
«Neslēpšu, no nāves man joprojām ir bail. Kā tas būs: klakt, un gatavs? Aizgāji gulēt un nepamodies? Kā tas ir, kad tevis vairs nav? Tikko sēdēji vai gulēji, darbojies, elpoji… Tas ir tāds tricky
Nezinu, cik ilgi dzīvošu. Ja nu sabūvēju Napoleona cienīgus plānus, bet pēc pieciem mēnešiem jau guļu kapā? Vai arī – sagatavojos uz dažiem mēnešiem, bet nodzīvoju desmit gadus, nekāda plāna nav, un tā arī savu laiku nobumbulēju?
Kad pēc otrā insulta, vīram vaicāju, vai nomiršu, prasīju to tādēļ, ka man likās: pag, pag, tikai ne tagad, vēl neesmu morāli nobriedusi! Bet ko nozīmē būt gatavai? Pa pusei ar humoru domāju, ar kādu manikīru gribētu nomirt, ar kādām brillēm mani guldīs kapā.
Vienā dienā liekas: lai notiek, kas notikdams, bet nākamajā – jāuzvelk labākās apenes, ja nu pēkšņi tagad pienāks pēdējā stundiņa.
Saprotu, ka mēģinu kontrolēt nekontrolējamo, bet skaidri apzinos, ka nāve var pienākt jebkad. Vīram esmu pateikusi, lai mani kurina ar laulības gredzenu pirkstā. Pelnus viņš pēc tam var likt, kur grib, kaut vai plastmasas maisā, bet galvenais, lai izkaisa virs Salacas. Man nevajag nekādu kapavietu. Plānoju savus orgānus pēc nāves novēlēt transplantācijai, protams, ja vispār kaut kas vēl būs derīgs. Vai arī anatomikumam – studentu apmācībai. Domāju, mana sirds varētu būt interesants uzskates materiāls.»
Nejaušības mierinošā apziņa
«Man ļoti gribas būt noderīgai. Bet reizēm tas ir traucējoši, jo, kad piedzīvoju insultu, likās: viss, no manis vairs nav nekādas jēgas, bezmaz vienīgais variants – mesties ārā pa piektā stāva logu. Protams, nekur es nelēktu, jo man ir bail no augstuma. Mana māsa Kristīne ir psiholoģe, un jutu, ka viņa mēģināja iztaustīt, vai man nav pašnāvniecisku noslieču. Ņemot vērā, ka nevarēju pat pannu pacelt, šķiet komiski. Tās bija mirkļa sajūtas, jo vispār neesmu depresīvais tips, esmu sabiedriska, man vajag komunikāciju, un tas ļauj tikt galā ar emocijām. Jā, esmu aktīvas dabas cilvēks, vienīgi ķermenis netiek līdzi. Kādreiz filozofiski domāju: kāpēc gan šī lielā enerģija ir ielikta tik vārgā miesā? Varbūt tādēļ, lai turētos līdzsvarā, citādi aizietu pa gaisu kā petarde?!
Esmu mēģinājusi saprast, kāpēc insulti ķēra tieši mani, turklāt dzīves posmā, kad jutos varoša un jaudīga. Bet te pēkšņi esi kā ar seju pret galdu atsitusies.
Nomierinājos, klausoties kādu krievu psihoterapeita Andreja Karpatova lekciju. Dzīve ir pilna nejaušību, vienkārši – tā gadās. Kādam taču jātrāpa tajos procentos, ko ķer insults. Slimība mani apturēja, taču vilku sevi aiz matiem ārā. Tu kāp kalnā, krīti, tomēr atkal sāc no jauna.»
No pacienta par mediķi
«Iedzimtā sirdskaite un veselības ierobežojumi, ar kuriem sadzīvoju jau kopš bērnības, ir ietekmējuši manu izvēli saistīt dzīvi ar medicīnu. Pirms insulta biju uzsākusi studijas māsu koledžā, lai kļūtu par ārsta palīdzi. Pirms tam trīspadsmit gadus strādāju par zobu higiēnisti, bet pēdējos divus sapratu, ka vairs sevi šajā jomā neredzu. Tomēr medicīna mani tiešām interesē un arī patīk, tādēļ pēc nopietnām pārdomām nolēmu kļūt par ģimenes ārsta palīdzi. Man tolaik bija paciente – pasniedzēja Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžā, un viņa mani iedrošināja mācīties.
Insulti studijas apturēja, un pagāja desmit mēneši, līdz varēju atgriezties. Man nebija vēlmes atmest visam ar roku. Pirmkārt, tādēļ, ka galva joprojām strādā. Otrkārt, pazīstot sevi, man kā mazam bērnam vajag novirzīt domas un uzmanību. Ja es nemācītos, droši vien visu šo gadu būtu pārdzīvojusi par to, kas ar mani noticis. Vīrs arī smējās: ja sēdēšu mājās, viņam visas smadzenes izēdīšu.
Grūtākais bija atgriezties pie intensīvā dzīves ritma, vajadzēja saņemties, jo likās – ai, laiks vēl ir, labāk izdarīšu rīt. Nesapņoju par darbu neatliekamajā palīdzībā vai slimnīcas uzņemšanā, studēt uzreiz gāju ar domu, ka vēlos kļūt par ģimenes ārsta palīdzi, tāpēc man nav vilšanās un sajūtas, ka slimības dēļ jāaplauž spārni. Šī brīža lielais jautājums ir: gribu, bet vai varu? Raizējos, vai kāds mani tādu vēlēsies pieņemt darbā. Šovasar man būtu jāiziet prakse, un tas ir labi, jo vienīgais veids, kā pārbaudīt, ir darot.
Atzīmes ir pazeminājušās, daudzas lietas tagad ir jāmācās no galvas, jo redzes dēļ, kā smejos, vairs nevaru nošpikot. Vai līdz slimībai špikoju vien? Protams, nē, bet tāds grēciņš bija, kā jau visiem studentiem. Pieredzētais lika piebremzēt perfekcionismu. Man nevajag, lai ir desmitnieki, svarīgākais ir zināšanas. Esmu sapratusi, ka jāšķiro būtiskais no nebūtiskā, tas, par ko ir vai nav vērts pārdzīvot. Labs piemērs: kad sākās kovids, daļai cilvēku lielākais pārdzīvojums bija nevarēšana tikt pie friziera vai manikīra. Bet tad, kad divas nedēļas esi dzīvojusi ar nemazgātiem matiem, jo vienkārši nespēj sevi apkopt, cepiens par netikšanu pie friziera šķiet, goda vārds, jocīgs. Man lielākais prieks bija beidzot tikt ar saviem spēkiem līdz tualetei. Un nekas, ka stutējoties gar sienām!
Kad mani ķēra pirmais insults, nesen biju bijusi pie friziera, manikīra, pedikīra, un sākumā slimnīcā gulēju kā skaistule. Pēc nedēļas likās, ka ožu pēc bezpajumtnieces, tāpēc lūdzu kursabiedrenei Olgai, kas strādāja slimnīcas uzņemšanas nodaļā, lai palīdz tikt līdz dušai un nomazgāties. Atklājot sevi otram kailu un nespēkā, mācījos pieņemt savu vājumu. Tas, ka Olga ir saistīta ar medicīnu, protams, atviegloja procesu, jo ar ko gan var pārsteigt cilvēku, kas strādā uzņemšanā!
Otrajā reizē insulta vienībā atrados kopā ar diviem vīriešiem. Atceros, pirms tam man ļoti gribējās uz tualeti, bet pati nekur aiziet nespēju, tāpēc organisms noreaģēja, aiztaisot vēderu. Bet vienu dienu pēkšņi jutu, ka tūlīt pašai kartupeļi nāks ārā. Tu saproti, ka nekur neliksies, viss būs jādara tepat: atnesīs šīberi, varbūt aizliks priekšā širmīti, process nenotiks klusām, bet gan ar skaņas un smaržas efektiem. Metu kaunu pie malas un teicu: «Veči, piedodiet, es vairs nevaru, man d…t gribas!» Tas bija smieklīgi un grūti reizē, bet palīdzēja aptvert, ka cilvēki ir saprotoši. Dabiska lieta!»
Dzīvotspējas gēns
«Lai sadzīvotu un tiktu galā ar insulta sekām, un atgrieztos dzīvē, vajag daudz iekšējo resursu, citādi vari vienīgi tēlot amēbu. Nespēju iedomāties, kā tiek galā tie, kas dzīvo vieni. Esmu ļoti pateicīga savai ģimenei: mammai, māsai, kas mani uzklausa un iedod kādu labu ideju, bet visvairāk vīram, jo viņš ir mana stiprā aizmugure. Attiecības ar Vilni man ir nenovērtējams enerģijas avots. Esam kopā desmit gadus, un vīrs ir svarīgākais cilvēks manā dzīvē. Kas gan ar mani būtu noticis, ja viņš abas reizes nebūtu bijis man līdzās?! Reiz aizdomājos: bet kas ir viņa aizmugure? Kur viņš smeļas spēku? Tāpēc, cik nu varu, cenšos būt vīra atbalsts. Kaut vai praktiskā ziņā: lai viņam vismaz mājās ir kārtība – drēbes tīras, gulta saklāta, vakariņas gatavas.
Manā dzīvē nav bijis brīža, kad varētu aizmirst par savu veselību.
Kopš bērnības esmu pieradusi pie tā, ka kaut ko nespēju. Esmu ļoti uzmanīga un piesardzīga, man ir tieksme sevi saudzēt, mamma vienmēr brīdināja. Saku vīram, ja kaut ko nevaru. Viņš iebilst: «Nē, tu vari gan!» Tad es daru. Vilnis mani konfrontē ar pašas varēšanu vai nevarēšanu. Patiesībā stāsts nav tik daudz par spējām, bet gan par to, ka pēc insultiem daudzas ikdienišķas lietas prasa lielāku piepūli un ilgāku laiku, līdz ar to – arī lielāku piespiešanos. Vieglāk sevi motivēt ir tiem, kam ir bērni, bet man viņu nav. Esmu sapratusi, ka pirmām kārtām jācenšas sevis dēļ.
Reiz kādā seriālā dzirdēju frāzi, ka pat vieglu operāciju laikā cilvēks var nomirt, ja viņam nav motivācijas dzīvot. Attiecinot to uz sevi, secinu, ka vitalitāte un dzīvotgriba man ielikta šūpulī. Viena mana vecmāmiņa nodzīvoja līdz 90 gadiem, un viņai pat nebija ģimenes ārsta, otras vecāsmātes mūžs arī sniedzās pāri astoņdesmit. Tas ļauj cerēt, ka esmu mantojusi dzīvotspējas gēnu.
Atziņas, kas Marinai palīdz, un viņa iesaka arī tev
1. Dari to, kas ļoti patīk.
Vienmēr esmu vēlējusies paplašināt savu apvārsni. Man ļoti patīk mācīties. Protams, tagad galvenokārt lasu medicīnas literatūru, bet gribētu apgūt vācu valodu, ieskaņot grāmatas. Ja dari to, kas tevi no sirds aizrauj, vairojas interese par dzīvi. Lai dzīvotu, ir svarīgi kaut ko vēlēties. Bija periods, kad, kur vējš pūta, tur peldēju. Pieturas punktus tomēr vajag, bet jāatceras, ka nekas nav cirsts akmenī.
2. Meklē atbildes un palīdzi sev augt.
Ja cietusi redze, laba alternatīva ir audiogrāmatas un dažādas lekcijas. Pirmais ieraksts, ko noklausījos pēc insulta, bija austriešu psihiatra un neirologa Viktora Frankla grāmatas Saki dzīvei: «Jā!» Psihologs pārdzīvo koncentrācijas nometni ieskaņojums krievu valodā. Autors rakstīja par paša piedzīvoto, un es spēju identificēties ar dzīvi neziņā, kad un ar ko beigsies ciešanas un dzīve. Frankla vērojumi liecina, ka grūtības var izturēt tad, ja esi atradis mērķi, kura dēļ ir vērts dzīvot. Latviski grāmata nav izdota, bet audioversiju krievu valodā bez maksas var noklausīties mājaslapā knigavuhe.org. Man patīk arī mācītāja Induļa Paiča lekcijas Facebook kanālā Elizeja, tāpat – Jura Rubeņa darbi. Tajos nav moralizēšanas vai melnbalta skatījuma, bet ir iespēja pielaikot rakstīto un tādējādi atklāt ko jaunu.
3. Nebaidies pasmieties par sevi.
Agrāk sapņoju nokļūt IEVAS Mājā ar sava dzīvokļa nestandarta interjeru. Sapņi piepildās, tikai no Mājas tiku uz Veselību. Ar domām jāuzmanās – žurnālu ir daudz, ej nu sazini, kurā trāpīsi. Humors, dažreiz arī ļoti melns, un pasmiešanās par sevi palīdz uztvert dzīvi vieglāk.
4. Meklē cilvēkus ar līdzīgu pieredzi.
Jā, katra cilvēka ciešanas ir ekskluzīvas, bet, kad biju Vaivaros uz rehabilitāciju, parunājos ar slimības kolēģi, un atklājās, viņam arī bija ideja, ka jāšķiras no sievas, lai nebūtu viņai par apgrūtinājumu. Patiesībā tās nav unikālas domas, un jautājumi, ar kuriem saskaramies, kad nopietni saslimstam, ir līdzīgi. Šajā ziņā man noderēja Facebook blogs Diagnozei pāri cilvēks, kur savos pārdzīvojumos dalās meitene, kurai ir multiplā skleroze.
5. Paņem labos atribūtus no vecās dzīves.
Ir bijuši brīži, kad nespēka dēļ visa diena pavadīta halātā un nemazgātiem matiem. Tomēr slimība nenozīmē, ka jāaizmirst par pucēšanos. Ja ārēji esi nošļukusi, tas nepalīdz savākt ne fizisko, ne emocionālo veselību. Kad pēc slimnīcas pirmo dienu devos uz rehabilitācijas nodaļu, saposos kā uz svētkiem – mugurā kleita, ausīs auskari –, nav vairs jābūt naktskreklā un ar pamperu uz dibena!
6. Pieņem realitāti.
Pašai šķiet, ka pārvietojos normāli un gar sienām negramstos, bet redzes dēļ jūtos nedroši un izmantoju spieķi. Ir bijis, ka cilvēki, piemēram, pieturā prasa, vai man ir problēmas ar kājām vai muguru. Tā nonācu līdz atziņai, ka man ir vajadzīgs nevis parastais, bet baltais spieķis, jo ar to skaidri dodu signālu, ka man ir redzes traucējumi. Baltais spieķis liecina, ka pieņemu realitāti un neloloju ilūzijas, nemānu sevi un citus, ka pēkšņi sākšu redzēt, kā tikko dzimusi.
7. Viss, kas notiek, ir piedzīvojums.
Un tā patiešām arī ir! Pat pastaigu ārā var uztvert kā piedzīvojumu, un tāda ir arī visa dzīve.
(1) Tricky (angļu val.) – kutelīgs, viltīgs.
