Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
30
-
0
-
0
-
5
-
0
-
1
-
0
-
Tikai ne skolotāja!
«Esmu riktīga liepājniece – caur un cauri. Tā vēl arvien jūtos, lai gan mana dzīve jau trīsdesmit divus gadus rit Vecpiebalgā. Dīvaini sanācis – esmu dzimusi Cēsīs, dzīvoju Vecpiebalgā, un iznāk, it kā Liepāja no manas dzīves būtu izkritusi. Mamma bija cēsniece, studēja Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, apprecējās ar liepājnieku un tur palika. Es tikai piedzimu Cēsīs, bet mana dzīve bija Liepājā. Mamma – latviešu valodas un literatūras skolotāja, vēlāk strādāja bibliotēkā, un pie viņas es nemācījos. Gāju Jāņa Raiņa 6. vidusskolā, un paldies manai literatūras skolotājai Rasmai Āboliņai – viņa man radīja interesi par literatūru. Protams, mums mājās bija daudz grāmatu, lasīju visu pēc kārtas un jutos laimīga, kad skolā bija jāraksta sacerējums. Nesapratu tos, kurus sacerējumi biedēja. Nedomāju, ka man bija neparasti dzīva iztēle un fantāzija, bet biju daudz lasījusi un labi peldēju valodā. Atceros, ka, beidzot pamatskolu, rakstīju izvēles tēmu – Varoņkalna baltā bērza stāsts, protams, tolaik drīkstēja apcerēt tikai varonīgā padomju karavīra likteni. Gribēju būt skolotāja, bet mamma teica: «Tikai ne to!… Beigsi institūtu, paliksi tepat Liepājā, bet jāpaskatās taču tālāk par savu slieksni.» Es arī pati to sapratu.
Bija jādodas prom un jākļūst patstāvīgai. Tētis bija projektētājs. Padomju laikos bija tāda iestāde Latkolhozprojekt, kurā viņš strādāja, un tāpēc laikam lieks ir jautājums, kāpēc es aizgāju uz Lauksaimniecības akadēmiju un iestājos Celtniecības fakultātē. Kad 1978. gadā beidzu vidusskolu, man bija vienalga, kur stāties, jo visos priekšmetos gāja labi, arī eksaktajos.
Biju ļoti apzinīga, varētu pat teikt – zubrītāja.
Tas gan prātā nenāca, ka rakstīšu kādreiz grāmatas.»
Uz kurieni esmu atvesta?!…
«Jelgavā savā celtnieku kursā iestājāmies piecdesmit divi, un visā lielajā barā bijām tikai astoņas meitenes. Protams, ka ar kursabiedru es arī apprecējos. Aigars bija no Smiltenes mežiem, Cēsīs beidzis matemātikas klasi. Piebalgas pusē Ķeņģos viņa tētis bija mežsargs, un tur viņi dzīvoja. Kad Aigars pirmo reizi mani aizveda iepazīstināt ar saviem vecākiem, pie viņiem uzreiz jutos kā mājās. Tāpat kā Aigars pie maniem vecākiem Liepājā. Uzvilka mana tēta trenuškas, un tētis iesaucās: «Tas jau tikpat kā mans dēls!» Otrajā kursā apprecējāmies.
Aigaram stipendiju maksāja Vecpiebalgas kolhozs Alauksts, un priekšsēdētājs Andrejs Jurciņš viņu kā jauno celtniecības speciālistu pēc augstskolas gaidīja atpakaļ. Es kā sieva nācu viņam līdzi. Kas cits man atlika! Manas vienīgās atmiņas par šo pusi bija no skolas laika, kad reiz caur Vecpiebalgu braucām uz Brakiem, un to braucienu es atcerējos kā murgu. Tie līkumainie Vidzemes ceļi, kas gāja augšā un lejā – no ceļojuma uz Blaumaņa mājām atmiņā palika tikai slikta dūša.
Aigars studiju laikā Vecpiebalgā vienu vasaru bija praksē, un pēdējā studiju gada rudenī abi braucām iepazīties ar savu nākamo darba un dzīves vietu. Bija novembra vakars. Izkāpām Vecpiebalgas pieturā pie vidusskolas, visapkārt tumšs. Pilnīgi melna pekle. Aigaram jautāju: «Kur te ir tā Vecpiebalgas pilsēta? Kur ir lielo māju ugunis?» Mūs sagaidīja mūsu darbaudzinātājs Ainārs, pāris gadu par mums vecāks, strādāja kolhozā par celtniecības darbu vadītāju. Caur kaut kādiem brikšņiem pa tumsu un dubļiem bridām uz viņa mājām. Domāju – svētā Marija, uz kurieni esmu atvesta?
Tovakar kolhozā notika pārvēlēšanu sapulce. Nolikām pie Aināra savas mantiņas un gājām uz balli. Kaut ko tādu nebiju iedomājusies… No Rīgas bija atbraucis vesels bars aktieru. Atceros, ka bija Vija Artmane, un viss bija ar vērienu – galdi klāti kā pa kāzām un gāja ļoti lustīgi. Domāju – riktīga leiputrija, bet kā te dzīvot? Tāda bija mana pirmā reize Vecpiebalgā. Es pat atceros, kas man bija mugurā – rūtaina zila kleita, krādziņa ar šleifīti.
Es biju kārtīga pilsētas meitene, un dzīve, kas mani gaidīja šajā pasaules nostūrī, mani šausmināja.
Domāju – nekā te nav, tikai dubļi un tumsa…»
Meiten, vai tu duma?
«Kad nākamā gada vasarā pēc augstskolas sākām strādāt, pirmos trīs mēnešus nodzīvojām pie Aināra, kas mūs toreiz novembrī sagaidīja, jo mūsu māju vēl tikai cēla. Tajos laikos bija izplānots kolhoza ciemats – purva vidū, kur kādreiz bijuši mārrutku lauki, cēla standarta mājiņas. Kur vienai kūtspakaļa, tur otrai durvis. Jurciņš mums jautāja: «Ko jūs gribat – dzīvokli vai māju?» Es uzreiz teicu: «Dzīvokli!» Nācu no Liepājas daudzdzīvokļu mājas piektā stāva, kur pašam nekādu bēdu – centrālā apkure, silts ūdens tek pa krānu… Ko mums diviem jauniem cilvēkiem vairāk vajag? Jurciņš teica: «Meiten, vai tu duma? Ņem māju!»
Kā šodien atceros – 1984. gada 13. augustā sākām strādāt kolhozā, novembra vidū ienācām savā mājā. Milzīgi liela, divi stāvi. Riktīga gaismas pils, bet mums nekā nebija, ko iekšā likt. Par pārcelšanās naudu, ko toreiz deva, nopirkām televizoru, skatījāmies Vefiņa basketbola spēles. Vēl arvien tepat dzīvojam. Te piedzima un izauga mūsu bērni, sešpadsmit gadus pie mums nodzīvoja arī vīramāte.
Aigars kolhozā bija celtniecības inženieris, darbu uzraugs un vadītājs, man tika darbs ar dokumentiem – taisīju tāmes, večiem, kas strādāja celtniecībā, rēķināju algas. Instrukciju grāmatu kaudze stāvēja uz galda, būros un rēķināju, pēc attiecīgā panta katram viss bija jāiegrāmato. Kolhozā strādāja Jūrmalas celtnieku brigāde, katrs saņēma pa tūkstoš rubļiem mēnesī. Par mazāku samaksu viņi nekustēja, un man vajadzēja sadzejot, ko viņi par tādu naudu darījuši. Iespējams, ka tur radās mans rakstniecības talants. Alauksts bija bagāts kolhozs un varēja maksāt, bet visam vajadzēja stingru pamatojumu, katram darbam bija savs izcenojums. Ar večiem karoju tā, ka spalvas putēja. Algas dienā viņi mani lamāja, jo vienmēr visiem likās, ka esmu par maz sarēķinājusi. Par tādu netaisnību paraudāju. Kad nebija jārēķina algas, zem galda adīju zeķes un domāju – iešu dekrētā, bet Matīss mums piedzima tikai 1988. gadā, kad kolhozā biju nostrādājusi jau četrus gadus.»
Kļuvu skolotāja Bauere
«Kantorī vairs neatgriezos. Vecpiebalgas vidusskolas direktore Marija Supe aicināja strādāt uz skolu. Jauns speciālists pēc augstskolas spēj visu! Es biju gan rasēšanas, gan zīmēšanas un darbmācības, gan arī veselības mācības un pat tautisko deju skolotāja. Kļuvu skolotāja Bauere. Latvijas Universitātes Pedagoģijas katedrā ieguvu maģistra grādu un savā pamatprofesijā vairs neatgriezos. Domāju – nu, kur es jaunībā biju tik stulba! Man tā celtniecība dzīvē nemaz nebija vajadzīga.
Kāpēc gāju uz celtniekiem? Acīmredzot, lai satiktu Aigaru.
Nebūtu aizgājusi uz Jelgavu, nesatiktos. Mums bija divdesmit gadi, kad 1981. gada 31. oktobrī apprecējāmies. Nupat nosvinējām laulības trīsdesmit piekto jubileju. Forši! Viņš man ir vienīgais vīrs, es viņam vienīgā sieva, un kopā dzīvošana kļūst arvien labāka.
Skolā mācību programmā ieviesa jaunu priekšmetu – kultūras vēsturi, bet nebija, kas to māca. Aizgāju uz kursiem un sapratu – tas ir tik interesanti! Man vispār ļoti patīk mācīties. Tagad, kad rakstu vēsturiskos darbus, visinteresantākais ir tieši sagatavošanās laiks, faktu meklēšana un apkopošana, bet skolā vēsture man nebija mīļākais priekšmets. Lasījām Ļeņina darbus, neko nesapratu, mamma uz mazām lapiņām galvenās tēzes sakonspektēja. Es kontroldarbā špikoju, skolotāja Tamberga mani pieķēra un ielika vieninieku – pirmo un vienīgo visā mūžā!
Tikai mācot kultūras vēsturi, radās dziļāka interese par Latvijas senatni, Vecpiebalgu. Sākumā novads ar visu savu bagāto kultūras mantojumu man nemaz tik ļoti nebija pie sirds. Gribēju uz mājām, uz Liepāju, gribēju pie jūras un līdzenuma… Es negribēju tos kalnus, līkumotos ceļus un ezerus. Kādi kalni? Neko aiz tiem nevar redzēt! Kāpas un jūra aiz tām ir daudz skaistāks skats. Es ļoti ilgi sēroju pēc Liepājas, jūras un vējiem, pēc mājām. Vēl tagad tā visa pietrūkst… Man vajag to plašo, brāzmaino jūras vēju, kas paņem un noliec pie zemes, nevis to saraustīto, kas te skraida uz visām pusēm kā pamuļķis.
Liepājā pa savu piektā stāva logu reiz skatījos, kā tante ar iepirkuma maisiņiem rokās cīnījās, iedama pa noledojušu taciņu pret vēju. Cik soļus pagāja, tik vējš viņu atpūta atpakaļ, un tā visu laiku. Tante beigās nometa kules, nometās rāpus un aizrāpoja gar stūri… Tas ir vējš! Un tam ir jūras smarža. Savā agrajā bērnībā 1969. gadā piedzīvoju lielo vētru. Mēs tolaik dzīvojām Palangas ielā, kurai galā ir jūra, un es redzēju, kā ūdens no jūras pa mazo ieliņu plūda iekšā pilsētā. Liepāja – tas ir neizstāstāms stāsts manā dzīvē. Kad esmu Rīgai tajā pusē, kur ceļi ved uz Kurzemi, es braucu uz mājām. Un, braucot no Liepājas, kad esmu Rīgai tajā pusē, kur ceļi ved uz Vidzemi, es atkal braucu uz mājām. Vecpiebalga man ir mājas, un Liepāja man vēl arvien ir mājas. Liepājā dzīvo mana mamma, Grobiņā – māsa. Tētis pirms pieciem gadiem nomira. Aizgāja manas un Aigara trīsdesmitās kāzu jubilejas rītā.
Jūtos kā izredzēta divkārt – man ir divas mājas: pilsēta, kurā piedzimst vējš, un Vecpiebalga. Nekur citur, izņemot studiju laiku Jelgavā, neesmu dzīvojusi, kā tikai šajās divās maģiskajās, Dieva izredzētajās vietās. Vecpiebalgai nenoliedzami ir sava aura, un domāju, ka šajos vairāk nekā trīsdesmit gados esmu te pieņemta par savējo. Vismaz es tā jūtos.»
Sirds bija pilna
«Kurā brīdī es sāku rakstīt? Tas bija 1998. gads. Man bija pilna sirds, un gribējās izkliegt savu sašutumu par to, kā lauku cilvēkus neciena. Vecpiebalgā notika valsts svētkiem veltīts pasākums, atbrauca Rīgas mākslinieki, slavena mūzikas grupa. Ieradās ar lielu novēlošanos, pa aizkulisēm dzerstījās, cilvēku pilnā zāle vairāk nekā stundu pacietīgi viņus gaidījām. Kad beidzot izvilkās uz skatuves, dažas dziesmas nodziedāja, pagvelza stulbus jociņus, un viss…
Cilvēki jutās pazemoti, biju šausmīgi pārskaitusies, domāju – uzrakstīšu par šito cūcību kādam preses izdevumam.
Nevienu no preses cilvēkiem nepazinu. Nezin kāpēc uzrakstīju IEVAI. Žurnāls tikko bija sācis iznākt. Saņēmu vēstuli no Ingas Gorbunovas. «Redzu, ka Tev sirds ir pilna. Tas, par ko Tu raksti, nav īsti mūsu profils, bet mēs publicēsim,» viņa rakstīja un nopublicēja arī. Inga aicināja, lai uzrakstu par sava novada cilvēkiem, un viņas uzrunāšana mani iedrošināja. Tā es sāku izpausties caur rakstītu vārdu. Uzrakstīju par mūsu kultūras nama vadītāju, tad par aptiekas pārvaldnieci Daci, Jurciņa sievu. Cilvēki atklāti runāja par savu dzīvi, uzticējās, bet es vienmēr esmu piedomājusi, ko drīkstu publiski izpaust un ko cilvēks teicis man kā savējam. Visu, ko sūtīju, IEVA publicēja, tā lieta aizgāja, un cilvēki pārsteigti jautāja: «Vai tu to raksti?» Sāku domāt – varbūt varu arī kaut ko lielāku, ne tikai atsevišķus dzīvesstāstus? Kādu romānu? Tikai – kam to došu, kur likšu? Varbūt kādam konkursam? 2004. gadā Lata romāna konkursam izdevniecībā Latvijas Avīze iesniedzu savu pirmo romānu Sauc mani sniegā. Pagāja pailgs laiks, un man piezvanīja – romāns ieguvis pirmo vietu… Bet sākās arī visādi mājieni, jutu – mani tur aizdomās, ka esmu no kāda to norakstījusi. Nu, nevar taču tā būt, ka nevienam nezināms cilvēks pēkšņi uzraksta lasāmu romānu! Tomēr tā bija noticis. Kad iesniedzu nākamos darbus, arī tie tika pie balvām.
Vīrs mani no sākta gala atbalstīja. Viņš ir rakstnieces vīrs, šoferis, miesassargs un viss pārējais, labākais draugs, otra puse,
uzticamākais cilvēks, uz kuru paļauties. Nu jau viņš vairs nespēj izsekot līdzi, ko atkal rakstu. Aigars strādā divos darbos, pabeidza otru augstskolu – Latvijas Universitātē Ekonomikas fakultāti. Viens darbs viņam ir Valmierā Sadales tīklos, otrs grāmatveža darbs tepat Vecpiebalgā. Aigars strādā, lai viņa princesīte varētu rakstīt. Es nezinu, vai viņš manu rakstīšanu novērtē kā kaut ko svarīgu, bet viņam ir ļoti labs raksturs. Izdarīs visu, lai viņa tuviniekiem būtu labi. Viņš ir ļoti labestīgs, un esmu laimīga, ka dēls no tēva pārņēmis šo īpašību. Vīrietī visaugstāk vērtēju trīs labas lietas – jūtīgu sirdi, patiesu gudrību (kā Aigars saka – katram vecim jāzina fizika) un humora izjūtu.
Mūsu dēls Matīss fiziku pārzina, un arī tas viņam no tēta. Viņš ir auto elektronikas speciālists, strādā un labi nopelna Rīgā, bet sapņo par atgriešanos Vecpiebalgā. Meita Laimdota agri kļuva patstāvīga, mācījās Cēsīs Draudzīgā aicinājuma ģimnāzijā, pusotru gadu Dānijā mākslu skoliņā, tad Kultūras akadēmijā studēja starptautiskos kultūras sakarus ar Ziemeļvalstīm. Viņa labi prot norvēģu, mazliet arī zviedru un dāņu valodu, gadu pavadīja apmaiņas programmā Norvēģijā. Ļoti neatkarīga meitene, jau no septītās klases prom no mājām, un lauciniece viņa noteikti nebūs.»
Sēdi un raksti!
«Tolaik vēl strādāju skolā, kad aizbraucu uz augstskolas salidojumu Jelgavā, un kursabiedri – celtnieki smēja: «Ko tu ņemies pa skolu! Tagad biznesa laiks, dari kaut ko celtniecībā!» Pusgadu pamēģināju Cēsu būvniekā, bet kaut kas nelikās lāgā – cilvēku attiecības, darbu organizācija… Skolā tik jauki – neviens uz tevi nebļauj, bērni klausa un cienī, tu esi boss, nevis kāds cits tev ir boss, atrodies siltumā, alga vienmēr laikā, vasarā garš atvaļinājums. Bet no Vecpiebalgas skolas biju aizgājusi un domāju – atpakaļ vairs neatgriezīšos, jo tas būtu kā ar nolaistu asti nākt atpakaļ.
Ieliku Madonas rajona laikrakstā Stars sludinājumu, ka celtniecības inženiere meklē darbu. Saņēmu vairākus piedāvājumus, un kādā jaukā dienā iesēdāmies ar Aigaru mašīnā un sākām to riņķi apbraukt – Ērgļi, Vestiena, Madona. Pirmie bija Ērgļi, kur arodvidusskolā piedāvāja pasniedzējas vietu. Skolas direktors Andris Spaile ar mani jauki parunājās. Labā noskaņojumā kāpu mašīnā, braucām tālāk uz Vestienu, un es iesaucos: «Stop! Griezies atpakaļ! Palikšu Ērgļos.» Mācīju guļbūvniekus un koka ēku celtniekus – atkal jauna joma, kuru apgūt no pašiem pamatiem. Klasē tikai puikas, starp mums bija ļoti laba saprašanās un cilvēciska sirsnība. Mācīju arī Nodarbinātības valsts dienesta grupas, kurās bija bezdarbnieki, arī vecāki vīri, kas apguva koka ēku celtniecību. Skaidroju par sagatavoto baļķu uzmērīšanu, baļķu līmeņošanu, par pamatu hidroizolāciju, guļbūves sienu veidošanu – nācās arī pašai krietni atsvaidzināt augstskolā iegūtās zināšanas. Tā kā trūka mācību literatūras, kāda projekta ietvaros uzrakstīju grāmatu Tradicionālu guļbūvju celtniecība, kas papildināta ar maniem zīmējumiem.
Ērgļos nostrādāju desmit gadus. No Vecpiebalgas braukāju pati ar savu mašīnu, ziemā pa aizputinātiem ceļiem, rudenī – pa zemes ceļa grambām un dubļiem. Tajā laikā rakstīju savu pirmo biogrāfisko romānu par dzejnieka Kārļa Skalbes ģimeni – Lizete, dzejniekam lemtā. Braucot uz Ērgļiem, domāju par grāmatu, braucot mājās, domāju par grāmatu. Tikusi mājās, steidzos pie datora un rakstīju. Tā apmēram četrus gadus. Arodskolā priekšmeti specifiski, slodze neliela, Latvijas valdības lēmumu rezultātā alga kļuva arvien mazāka un mazāka, līdz jau sāka līdzināties bezdarbnieku pabalstam, un Aigars pateica: «Ko tu mašīnu lauz? Es strādāšu, bet tu sēdi mājās un raksti!» Tā es sāku sēdēt un rakstīt.»
Atstāt liecību par bijušo
«Vairums manu grāmatu ir par piebaldzēniem. Esmu ienirusi Piebalgas kultūrvēsturē kā dziļā jūrā. Vecpiebalgā katra pēda, kuru liec uz zemes, pieskaras izcilai pagātnei. Reizēm šo novadu iztēlojos kā sniegotu lauku, kuru nopēdojuši neskaitāmi staigātāji. Uzsnieg jauns sniegs, lauks kļūst balts, un vairs nav ne jausmas, kas pirms mums tur gājuši, bet tu viņus jūti.
Esmu latviete un savu identitāti izjūtu ārkārtīgi spēcīgi.
Cilvēks, kurš atļaujas ņirgāties par latviskām vērtībām, manās acīs ir mironis.
Visādi mums savā valstī iet. Uzskatu, ka viens no iemesliem, kāpēc neveicas, ir tieši vēsturisko faktu nezināšana (vai negribēšana zināt), pagātnes noniecināšana. Lai neceptos par lietām, kurās neko nespēju mainīt, labāk pārceļos uz kādu no pagājušajiem gadsimtiem un rakstu par cilvēkiem, kurus izjūtu kā savējos, kuri mūsu valstij ļoti daudz devuši. Galvenais, ko vēlos ar uzrakstīto panākt – lai mani varoņi atdzīvotos, lai viņu darbus atcerētos un tautieši zinātu, ar ko viņi mūsu likteņgaitās bijuši nozīmīgi. Kronvalda Atis romānā Piedod, Karolīne!, Andrejs Pumpurs romānā Ede, Pumpura sieva, brāļi Kaudzītes Skolas Līzē, mācītāji Kēlbranti, Emīls Dārziņš, Kārlis Miesnieks romānā diloģijā Ne zelts, bet putekļi, bijušā Rīgas mēra Hugo Celmiņa sieva Marta grāmatā Marta, mana Andromeda…
Ar savu Piedod, Karolīne! es tiešām lepojos. Protams, ir prieks par Eduarda Veidenbauma prēmiju un Egona Līva balvu, ko par šo darbu saņēmu, bet vēl jo lielāks prieks, ka Karolīnei bibliotēkās netrūkst lasītāju. Par Lizeti saņēmu Lielo lasītāju balvu. Lasītāju atzinība neesot noteicošais rakstnieka darba kvalitātes mērs – esmu dzirdējusi sakām rakstniecības dižgarus. Neviens literatūrkritiķis manus darbus nav analizējis, un man ir iespaids, ka neviens no literatūras zinātājiem tos vispār nav lasījis. Viņi skatās man pāri. Nu lai! Varbūt pat labi, jo saņemt iznīcinošu kritiku būtu ļoti sāpīgi.
Man nav milzīgu ambīciju, bet reizēm tomēr vajag, lai kāds pasaka, ka tas, ko daru, ir svarīgi. Paldies tiem daudzajiem lasītājiem, kuri tikšanās reizēs neskopojas ar labiem vārdiem! Kad Atim Kronvaldam tuvojās nozīmīga jubileja, iesniedzu projektu Valsts Kultūrkapitāla fondam. Saņēmu atteikumu, ka tāds darbs neesot aktuāls. Visu citu saprastu un pieņemtu, piemēram, ka ir šaubas par māksliniecisko kvalitāti, bet šis – nav aktuāls – vēl tagad grauž, kad to atceros. Atis Kronvalds latviešiem IR un būs aktuāls vienmēr! No tā, ka esam sajaukuši vērtības, ceļas daudz ļaunuma mums pašiem.»
Inguna Bauere
