Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
30
-
1
-
0
-
2
-
0
-
3
-
0
-
Īsumā par Lielkrūzēm jeb mājas CV
Jaunpiebalgas Krūžu mājas jau zviedru laikos minētas 1681. gada revīzijas dokumentos. Krūzes bijis vietējais centrs jeb pagasts – tādu muižai pavisam bijuši pieci. Dievgaldnieki Krūzēs pulcējušies no 18 māju puduriem jeb ciemiem. Protams, uzvārdu toreiz latviešiem vēl nebija, tos piešķīra 1826. gadā, un tad arī parādījies pirmais Dolmanis, tagadējā saimnieka Guntara vectēva vectēvs Jānis.
Lielkrūžu māju pirms vairāk nekā simt gadiem Guntara vectēva Antona bērnībā pārcēla no citas vietas. Tā ir guļbūve, kas vēlāk apšūta ar mājās gatavotiem cementa ķieģeļiem.
Citi lasa
Krūžu mājas iemītnieki
Guntars Dolmanis, Lielkrūžu saimnieks. Zemnieks, mežsaimnieks, kaismīgs dabas draugs un sargs. Prot darīt alu, plēst skaidas, likt jumtus un vēl neskaitāmas lietas. Valentīna Dolmane, saimniece, Guntara sieva. Valentīna Leimane un Guntars Dolmanis kāzas svinēja 1978. gada 29. jūlijā tepat, Lielkrūzēs. Diplomēta skolotāja, mājas dvēsele un dārza kopēja, prot no nekā uzburt ne tikai tērpu, bet arī mājas interjeru, svētkus un maltīti sešdesmit cilvēkiem.
Diāna Dolmane, Guntara un Valentīnas vecākā meita, mācījusies un strādājusi gan Rīgā, gan Londonā, pašlaik atgriezusies dzimtajās mājās. Silva Dolmane, vidējā meita, dzīvo Rīgā un strādā starptautiskā uzņēmumā. Ieva Dolmane-Ciekurzne, jaunākā meita, ar vīru Edgaru Ciekurzni dzīvo netālu un audzina divus puikas. Rūdolfs Dolmanis-Dravants (19), Diānas dēls, šogad pabeidza Jaunpiebalgas vidusskolu un iestājās RTU Būvniecības fakultātē. Eduards Dolmanis-Ciekurznis (5), Ievas dēls. Emīls Dolmanis (3), Silvas dēls. Valters Dolmanis-Ciekurznis (5 mēneši), Ievas dēls.
Cik ilgi dzimta jau dzīvo Krūžu mājās?
«Esmu piebaldzēns vismaz septītajā paaudzē,» ar lepnumu stāsta Lielkrūžu saimnieks Guntars Dolmanis. «Tik īsti, cik vien var būt. Pirmais zināmais sencis – vēl bez uzvārda – ir Ansis, viņam seko Jānis un Miķelis, tad nāk Antons, mans vectēvs. Vectēva tēvs Miķelis zemi ieguva 1878. gadā, mērnieku laikos, unvectēvs to mantoja 1908. gadā. Lai gan saimniecība bijusi diezgan liela – 64 hektāri –, par laimi, vectēvu vismaz neizsūtīja un viņš varēja palikt pats savā mājā.
Varbūt tāpēc, ka viņam bija tikai meitas un pats esot bijis dzērīgs, turklāt zinājis, ar kuru sadzert, bet ar kuru labāk ne. Vectēvam bija meitas vien. Trīs jau bija piedzimušas, kad 1917. gadā Tērbatā veidojās latviešu nacionālie pulki, un vecāmāte, nevarēdama vīru mājās sagaidīt, jūdza zirgu ragavās un brauca uz Tērbatu ciemos. Aizbrauca, satikās – un kā tad tādā reizē iztikt bez mīlestības – pārbrauca mājās ar ceturto bērnu zem sirds.
Gaidīja, ka nu gan beidzot piedzims puika. Bet nekā. Piedzima ceturtā meita, tad vēl viena un vēl, un beidzot septītā, pati jaunākā – Elza, mana mamma. Tad vectēvs tik vien noteicis: «Pašam māja.» Ja reiz nav mantinieka, lai nav, māja paliks pašam… Vectēva meitas nebija bērniem svētītas. Kā jau pēc kara, kad vīriešu vispār bija maz, un mana mamma tā arī neapprecējās. Tomēr es, redz, piedzimu. Dolmaņu uzvārdu mantoju no mammas.
Man ar Valentīnu, tāpat kā vectēvam, arī ir laime tikai uz meitām. Viņām atkal dzimst tikai puikas vien, un arī viņiem visiem ir Dolmaņu uzvārds. Vectēvs nepiedzīvoja manu piedzimšanu, kas visai Dolmaņu saimei bija laimīgs notikums. Mamma strādāja kolhoza lauku brigādē un bija smuka, sabiedriska, un viņā ieskatījās brigadieris, apkārtnē ļoti iemīļots cilvēks ar labu balsi. Tā viņi apkūlībās un citos kopīgos svētkos sadziedājās.
Taču tēvs bija precējies, un viņa ģimene tepat netālu aiz kalna dzīvoja. Satikšanās turpinājās, bet ģimeniskas attiecības neveidojās. Kad tēvs kājas gangrēnas dēļ nokļuva slimnīcā, pusmāsa piezvanīja: «Guntar, ja tu tēvu gribi dzīvu redzēt, brauc uz slimnīcu!» Un es aizbraucu. Viņa piemiņai mūsu vecākā meita Diāna savu dēlu nosauca par Rūdolfu – man tēva un mūsu meitām vectēva visu mūžu ir trūcis.»
Valentīnas stāsts
«Esmu dzimusi Sibīrijā,» stāsta Valentīna. «Mans tētis tika izsūtīts līdz ar saviem vecākiem 1941. gada 14. jūnijā, jo viņa tēvs Eduards Leimanis bija Rankas pagasta vecākais. Tētim tad bija divpadsmit gadu, un Sibīrijā viņš nodzīvoja līdz 28 gadu vecumam. Tur viņš iepazinās un apprecējās ar manu mammu, kas savukārt bija izsūtīta no Tulas apgabala, piedzima trīs bērni – mani brāļi un es. Latvijā atgriezāmies 1957. gada pavasarī.
Kur agrāk vectēvam bijusi rija, mums iekārtoja divu istabiņu dzīvoklīti. Pagastā gan esot spriests, vai nelaist Leimaņu Jāni dzīvot tēva mājās, bet skolas direktors Jānis Šķerbergs sitis dūri galdā: «Ko? Kulaka dēlu?! Nemūžam!» Tur es dzīvoju, līdz atnācu mācīties uz Jaunpiebalgas vidusskolu, kur latviešu valodu mācīja skolotājs Pēteris Knāķis. Man vienmēr paticis lasīt un arī rakstīt, vārdos es esmu meklējusi un radusi patvērumu, kad gājis grūti. Tāpēc likās, ka latviešu valodu būtu vērts arī studēt. Bet čiks vien no tā iznāca.
Skolotājam Knāķim nepavisam nepatika, kā es rakstu. Neviens sacerējums nebija gana labs.
Tā nu dzīve aizvirzījās pa gluži citu ceļu – Daugavpilī studēju krievu un latviešu filoloģiju, un vēlāk astoņpadsmit gadu tepat, Jaunpiebalgas vidusskolā, nostrādāju par krievu valodas skolotāju. Rankā es vairs neatgriezos. Jo, lūk, kad mēs, meiteņu ansamblis kultūras namā mēģinājām savu priekšnesumu žetonu vakaram, tur ienāca puisis ar mirdzošām, zilām, laimīgām acīm. Man tas skatiens tā kā iedūra un, protams, bija jānoskaidro, kas tas par pusi.
Esot Guntars Dolmanis, tikko no armijas atnācis. Pabeidzu vidusskolu, aizgāju mācīties uz Daugavpili, bet pa gabalu tā kā sekoju, un viņš man. Gandrīz katrā ballē viņš mani uzlūdza, bet, kad es viņu uzlūdzu uz dāmu deju, neatlūdza nekad. Sēdēju Daugavpilī un domās rakstīju viņam vēstules. Man bija pielūdzēji, arī krievu tautības, bet, lai gan pati studēju krievu valodu, saistīties ar krievu puisi šķita nepieņemami. Latviskā vide man vienmēr likusies ļoti būtiska.
Augustā pirms trešā kursa uzrakstīju Guntaram vēstuli: vai nu mūsu attiecībās iestājas kāda pārmaiņa, vai arī… Visu septembri studentiem Latgalē, Mūrniekos, bija jāplūc lini, uz Jaunpiebalgu atbraucu tikai toreizējos valsts svētkos novembrī. Viņš bija tajā ballē. Uzlūdza. Pēc pirmās dejas apsēdās blakus – gluži nebijis gadījums.
Starpbrīdī aicināja pastaigāties, ārā piedāvāja man savu žaketi: «Vai nav salti?» Man tas vārds salti likās jocīgs. Viņš bija atbraucis ar motociklu, pēc balles vedīšot uz mājām. Sēdos blakusvāģī – kleitā taču nepiedienētos aizmugurē sēdēt – un braucām pa tīrumu, kur cukurbiešu laukā iebraukts ceļš. Bija nolijis lietus, un viņš apstājās lielas peļķes vidū. Domāju, kas nu notiks. Viņam līdzi bija pašdarinātais vīns. Vēl tagad atceros to pudeli, tāda kā karafīte ar alni virsū. Ieraujam kādu šļukucīti, parunājamies, untad mani veda tālāk.
Atceros, ka laimē ielēcu pie mammas gultā: «Viņš mani pavadīja!» Tālāk viss notika ļoti strauji.
Uzaicināja mani Jauno gadu sagaidīt šeit, Lielkrūzēs. Atbrauca pretī ar zirgu, un Guntara mamma mani uz sliekšņa gaidīja. Gājām čigānos, savilkām galvā zīda zeķes, sataisījām maskas, bet vēlāk atklājās, ka tas bijis tikai manis iedrošināšanai. Viņi jau visu bija izlēmuši, ka pieņems mani par savējo. Pārnācām mājās, no rīta sildīju muguru pie izkurinātas krāsns, Guntara mamma teica: «Mums jānorunā datums, kad vasarā varam posties uz kāzām.»
Pirmo reizi ienācu Lielkrūzēs Vecgada vakarā, un kopš tās dienas no Daugavpils vairs nebraucu uz mājām, bet uz šejieni, jo sākās mājā remonti un gatavošanās kāzām. Norunājām datumu, bet īstā bildināšana sekoja janvārī, manā dzimšanas dienā. Sabrauca tantes ar dāvanām, Guntars ar torti un ananasu liķieri, ko pats vasarā bija atvedis no Kubas, kur devies ar komjaunatnes ceļazīmi. Arī kāzas svinējām tepat – lielajā šķūnī – ar 150 viesiem, kā tolaik bija pieņemts.»
Kā Valentīnai izdevās iejusties ģimenē?
«Citas par savu vīramāti saka: vellamāte, bet es varu teikt, ka mana vīramāte bija labākā pasaulē. Guntars bija viņas vienīgais dēls, bet es ne mirkli nejutu, ka viņa būtu greizsirdīga, jo es viņai esmu atņēmusi dēlu. Viņa vienmēr tik vēlējās, lai viņas jaunā ģimene ir laimīga un brīva, lai vedekla vienmēr būtu sapucēta.
Viņa gribēja, lai uz katru balli – un balles tajā laikā kolhozā notika bieži – vedeklai būtu jauna kleita.
Vadāja mani pie galma šuvējas Pētersona kundzes, un tad mēs noskatījām audumu un šķirstījām senās modes lapas, lai izvēlētos, kādu kleitu šūt. 1979. gada 24. decembrī piedzima mūsu vecākā meita Diāna. Tieši Ziemassvētkos. Kad neļāva Ziemassvētkus svinēt, svinējām dzimšanas dienu. 1982. gada 20. jūnijā piedzima Silva, mūsu Jāņu bērns. Visas trīs meitas ir dzimušas Cēsīs, kur tolaik bija medicīnas skola.
Slimnīcā strādāja daudz praktikantu, un 21. jūnijā tās meitenes man saka: «Vīrs atbraucis tevi apraudzīt.» Eju pa gaiteni – mīļo stundiņ! – tur viņš stāv ar neaizmirstuļu klēpi un saka: «Rozes es tev nenopirku. Bet, sienu pļaujot, puķes salasīju.» Man asaras bira kā pupas. Tāds Guntars ir. Neprognozējams, nekad nevari zināt, kad viņš tevi pārsteigs un ar ko pārsteigs. Protams, neaizmirstules ielikām nevis istabiņā, bet ēdamtelpā, lai ne tikai man, bet visām jaunajām māmiņām zāļu vakarā prieks. Taču tas vēl nebija viss.
Viņš dod man turziņu: «Un tas meitiņai.» Vīramāte no baltā āboliņa nopinusi smaržīgu vainadziņu. Noliku vainadziņu skapītī aiz savām lietām. Vakarā māsiņa atnes meitiņu uz barošanu: «Kas te tā smaržo?» Paēdināju meitiņu, uzliku viņai vainadziņu, papriecājāmies, un tad jau bērniņu nesa prom, kā tajos laikos bija pieņemts. Bet visu mūžu Silvai ir īpašas attiecības ar vainagiem. Deju kolektīvā viņai tas vienmēr ir visskaistākais, viņa ir tā, kas Līgo vakarā mums visiem nopin vainagus. 1989. gada 14. aprīlī piedzima mūsu Lieldienu bērniņš, jaunākā meita Ieviņa. Lai gan viņa ir visjaunākā, audzina jau divus bērniņus. Ja vajag, vienmēr atskrien uz Lielkrūzēm palīgā.
Es domāju, ka meitenēm ar mani nav bijis viegli. Jāatzīst, ka man ir apbrīnojamas darba spējas – sakopt māju, apģērbu, vīru, mājas teritoriju. Uzņemt viesus, ceļotāju grupas, kam jāpagatavo ēdiens. Un arī meitenes iemācījās – piecpadsmit minūtēs uzklās galdu jebkuram viesim, ja vajag. Viņas man bija vienīgie palīgi. Sākumā es pat kārtaino želeju 45 cilvēkiem gatavoju. Vienu kārtu no dzērvenēm, sarkanu, otru no piena, baltu, tad no fantas, oranžu. Tajā laikā mums vēl bija gan savas cūkas, gan slaucamas govis. Tagad visu vienkāršoju, kā vien protu un varu.»
Kā rit dzīve Lielkrūzēs?
Zemnieku saimniecība Lielkrūzes dibināta deviņdesmitajos gados un Zemesgrāmatā ierakstīta pati pirmā Jaunpiebalgas novadā. Lielkrūzes ir daudznozaru saimniecība, kur saimnieko ar dabai draudzīgām metodēm. Te audzē gan savvaļas govis un zirgus, ko netur kūtī, gan zivis dīķos.
Dabiskās Gaujmalas pļavas pļauj vēlu, lai pagūtu noziedēt un iesēties daudzās puķu un zāļu sugas, saglabājot dabas daudzveidību. Pirmās pavasarī zied baltās vizbulītes, un tā līdz pašam vēlam rudenim, kad nozied zeltslotiņas – vietējās, nevis Kanādas. No pavasara līdz rudens salnām visu laiku pļavā kaut kas zied kukaiņiem, bitēm un tauriņiem par prieku.
«Tādu vērtīgu pļavu mums ir 40 hektāru,» priecājas Guntars. Dolmaņi vienmēr ir bijuši atvērti cilvēkiem. Lielkrūzēs ir svinēti Jāņi ar simtiem līgotāju, rīkoti dziesminieku saieti, Guntara sapnis ir vides izglītības centrs, lai varētu rādīt arī citiem to, ko paši sapratuši un iemācījušies par videi draudzīgu saimniekošanu: «Piebalgas apstākļos jau nemaz nav citu iespēju, kā tikai saimniekot zaļi un videi draudzīgi. Mēs strādājam moderni, saglabājot to darbu, ko ielikuši senči, un neskrienam līdzi industrijai, kas attīstās uz dabas sagandēšanas rēķina.»
No izvēlētā ceļa nav novērsuši arī smagie pārbaudījumi, ko nācies piedzīvot. Pirmā bija lielā vētra 2010. gadā, kas septiņās minūtēs nopostīja Guntarataupīto un loloto mežu, kur viņš netika cirtis nevienu kailcirti. Tikai atsevišķus, rūpīgi izvēlētus kokus. Zaudēja vērtīgu lietkoksni, bet ieguva tikai savērptu, salauzītu malku. Valentīna saka: «Grūti bija uz Guntaru skatīties, cik sāpīgi viņš to pārdzīvoja.» Pēc vētras Lielkrūzēs pārtrauca ražot arī jumta skaidas.
Taču viņu jumti ir ne tikai pašu saimniecības ēkām, bet arī Vēveru muzejam Vecpiebalgā, Aizkraukles vēstures un mākslas muzejam Kalna ziedi un citām sabiedriskām uz privātām ēkām visā Latvijā. Pēc dažiem gadiem nāca otrs smags pārbaudījums – 2016. gada 21. oktobrī gaišā dienas laikā aizdegās Guntara vectēva celtās akmens kūts skaidu jumts.
Izdevās paglābt lielo labības šķūni un piena māju turpat blakus, taču dzirkstele aizlidoja 300 metru tālāk un nodega jumts arī jaunajai, vēl nepabeigtajai guļbūvei, kur bija iecerēts veidot vietu sabiedrības labumam – vides apziņas centru. Taču abas ēkas pamazām tiek atjaunotas un nu tām būs metāla jumti. Tāds pats kā pirms dažiem gadiem uzlikts dzīvojamai mājai.
Lielkrūžu gardumi!
Gardums, ko Valentīna atceras no savas bērnības, ir biezpiena bumbiņas jeb pončiki. Tos viņa gatavojusi gan saviem bērniem, gan mazbērniem. Paciņu biezpiena samaisa ar 2–3 olām, nažagalu dzeramās sodas un šķipsniņu sāls. Pēc izjūtas pievieno miltus – ja biezpiens ūdeņaināks, tad vairāk, ja sausāks, tad mazāk, tāpat arī cukuru un vanilīna cukuru.
Katliņā uzkarsē eļļu, bet ne līdz burbuļiem, citādibumbiņas no ārpuses apdegs, bet iekšā vēl nebūs gatavas. Tā kā eļļas vajag daudz, izvēlas vienkāršāku, piemēram, saulespuķu vai rapša Risso. Ar vienu ēdamkaroti no bļodas ņem trešdaļu karotes mīklas, ar otru to iebīda katliņā.
Uz lēnas, vienmērīgas uguns dažas minūtes pavāra, līdz bumbiņas kļūst zeltainas un uzpeld. Ar putu karoti izzvejo, liek traukā uz papīra dvieļa, kas uzsūc lieko eļļu. Pārkaisa ar pūdercukuru. Var ēst arī aukstas – ja kāda līdz atdzišanai izdzīvojusi, taču parasti gan tā nenotiek.
Dolmaņu vēlējums Latvijai simtgadē
To izsaka Guntars: ««Kaut tu lepns paliktu!» – tas esot sens čigānu tautas lāsts. Diemžēl tas jau noticis ar mūsu tautas virsslāni. Tāpēc, lai Latvija neiznīktu, nākamajā simtgadē mēs tai vēlam pieticību, atbildību un dabas mīlestību!»
