Rīga +20°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Pirms jau teju divdesmit gadiem
«Ar mani tas notika pirms gandrīz divdesmit gadiem – mani operēja 2007. gadā. Tieši tā pati diagnoze – krūts vēzis – bija arī manai mammai. Kad mamma saslima, viņai bija sešdesmit gadu. Ar slimību viņa cīnījās četrus gadus, un sešdesmit četru gadu vecumā mamma nomira. Man vēža gēns ir pārmantots. Kad mammas mūžs jau tuvojās beigām, viņas daktere Aizkrauklē man piekodināja: «Dace, arī jums vajadzētu ļoti rūpīgi pārbaudīties!» Un es to arī ļoti cītīgi darīju. Tiesa, par izmeklējumiem vienmēr esmu maksājusi pati. Sākumā laikam biju par jaunu, lai man sūtītu aicinājuma vēstules uz valsts apmaksātajām profilaktiskajām pārbaudēm. Un pēc tam jau vairs nesūtīja, jo bija noteikta diagnoze.
Pie manām durvīm slimība pieklauvēja septiņus gadus pēc mammas nāves. Daudz agrāk nekā viņai. Mammai bija jau sešdesmit, man – tikai četrdesmit astoņi gadi. Tāpēc, ka biju regulāri veikusi pārbaudes, man audzēju atklāja agrīnā stadijā. Un tas mani glāba. Mammai tas notika par vēlu, jau bija attīstījušās metastāzes.
Tomēr, pat zinot, ka slimība ir noteikta ģenētiski un varbūt pat neizbēgama,
es nebūtu bijusi gatava izdarīt līdzīgi kā Andželīna Džolija – noņemt abas krūtis, kad nekā slikta vēl nav.
Pat ja pie mums tas būtu iespējams. Un nevienai citai sievietei arī to neiesaku bez vajadzības darīt tikai tāpēc vien, ka liekas – tā varētu laimēties vairāk. Sievietei ir maksimāli jāpaliek sievietei! Un pie šīs slimības vēl jo vairāk ir jāpaliek sievietei, nedrīkst zaudēt savu skaistumu un sievišķības izjūtu. Man tas šķiet bezgala svarīgi. Varbūt kāda no tā neciestu. Es skaidri zinu, ka ciestu.
Aktīvā ārstēšanās ilga gadu. Tā gan nebija pati smagākā, jo bija pats slimības sākuma posms, tomēr pietiekami grūta. Saņēmu pilnu komplektu – operāciju, ķīmijterapiju, starošanu, hormonu terapiju. Piepes, mušmires, krupīšus un citus brīnumus, ko cilvēki lieto un kam tic, gan nemēģināju.
Es domāju, ka noliegt šābrīža medicīnas sasniegumus un nodoties visādām alternatīvām ir stulbi.
Tā pavisam tieši un skarbi runājot – ārstu tu kaut vai tiesā iesūdzēt vari, bet kā tu iesūdzēsi dziednieku? Kur ir redzēts, ka kāds dziednieks uzņemtos atbildību par savām kļūdām, vai vismaz pateiktu – es kļūdījos? Bet daži dakteri tomēr pasaka, ka viņi kļūdījušies.
Es daudz vairāk spēju uzticēties cilvēkiem, kuri spēj pateikt, ka ir kļūdījušies. Man likās, ka man ir labi dakteri – sonogrāfiste Ingrīda Šlosberga, onkoloģe Mārīte Putniņa, ķirurgs Andrejs Srebnijs, ķīmijterapeite Žanete Zvirbule –, un es ļoti uzticējos viņiem. Arī pati domāju līdzi visam, ko un kā es daru. Man tas likās ļoti svarīgi. Man radās gūzma jautājumu – kas un kāpēc notiek. Man ļoti gribējās zināt, ko un kāpēc ar mani dara. Man bija ļoti būtiski saprast un izprast, kas ar mani notiek. Nepaļāvos – dariet ar mani, ko gribat, es visam pasīvi pakļaušos. Dakteriem uzstājīgi jautāju, līdz saņēmu atbildes. Jautāju nekautrējoties, nebaidoties izskatīties stulba vai uzmācīga. Kaut desmit reižu lūdzu paskaidrot, līdz sapratu. Kāpēc man sāp kājas? Cik ilgi tās sāpēs? Kāpēc veidojas tūska? Kādas blaknes būs katrai ārstēšanas metodei? Kad tās beigsies? Ko es drīkstēšu un ko nedrīkstēšu? Ēst? Dzert? Vingrot?
Ja kādas atbildes nav, es sēdēšu un gaidīšu, kamēr to atradīs. Tā ir mana veselība, un es par to cīnos – gribu par sevi saprast un zināt visu. Nevienu citu taču tā neinteresē vairāk par mani. Tagad man ir īsts arhīvs, kurā vienmēr varu ieskatīties.»
Baiļu sastingumā
«Mans ķermenis pilnīgi skaidri un nepārprotami teica, ka jākustas. Likās, ja apstāšos, tad gan ar mani būs cauri. Ja sākšu gulšņāt, tad nepiecelšos vairs nekad. Tāpēc jau nākamajā dienā pēc starošanas gāju uz sporta zāli. Taču, līdzīgi kā visiem citiem darbiem, arī sportošanai jāatrod tāds veids, kam arī dvēsele būtu klāt. Nevajag cīnīties ar sevi: ak Dievs, kā man tas nepatīk un es to negribu, tomēr es piespiežu sevi, eju un daru!
Jāatrod veids, kas pabaro visus līmeņus – gan ķermeni, gan garu. Man tā ir staigāšana.
Jau tad, kad vēl notika starošana, es katru dienu kājām gāju no Teikas, kur dzīvoju, cauri mežam uz Onkoloģijas centru un atpakaļ.
Atnācu sarkaniem vaigiem, aizelsusies, bet staigāšana vairoja manu spēku. Es arī tagad ļoti daudz staigāju – visur, kur vien iespējams aiziet kājām, es arī eju. Mugursomiņa mugurā, ūdens pudele līdzi, un uz priekšu! Ap to laiku populāra kļuva nūjošana, un arī man tā iepatikās. Man vienmēr paticis peldēt, turklāt brīvā dabā un svaigā gaisā, nevis baseinā. Katrā dīķī gribētu izpeldēties. Pēc ķīmijterapijas peldēju īpaši daudz. Man likās, ka es visiem tiem ūdeņiem – ezeriem un upēm –, kuros peldēju, atdodu karstumu, kas mani no iekšienes dedzina.
Ārstēšanās laikā ļoti daudz lasīju garīgo literatūru un meklēju eksistenciālās atbildes.
Sāku apmeklēt psihoterapeitu, un ar šodienas pieredzi jāatzīst, ka sāku to darīt pārāk vēlu. Tagad katram, kas pārcietis vēzi, iesaku to darīt uzreiz.
Protams, psihoterapija prasa naudu. Bet, ja vien ir līdzekļi, vajag šo iespēju izmantot. Sākotnēji arī uz vietas Onkoloģijas centrā šāda iespēja ir, un arī man tā bija. Taču es toreiz no tās lepni atteicos. Biju tik pārbijusies, baiļu sastinguma varā, ka nekādus piedāvājumus nespēju uztvert. Toreiz likās – kas tas par zvēru vēl klāt visām manām problēmām! Es to negribu, un man to nevajag, pati tikšu ar visu galā.
Ja būtu uzreiz sākusi terapiju, varbūt pēc tam nepiedzīvotu tik smagu klīnisko depresiju un man nebūtu bijis tik grūti. Tagad, metot skatu atpakaļ, psihoterapiju varu ieteikt visiem. Šī slimība maina visu – arī galvā, un ir labi, ja kāds palīdz padarīt saprotamu to, kas ar tevi notiek un ko tu jūti. Neesmu redzējusi nevienu, kurš nebūtu pārbijies, kad uzzina šo diagnozi. Bailes sastindzina, padara tevi par koka pagali. Šausmīgas bailes… Taču bailes nav nekāds labais padomdevējs. Saku lielu paldies savai dakterei Maijai Kārkliņai, kas mani izvadījusi cauri visādiem sēkļiem. Sarunās reizi nedēļā pavadījām piecus gadus. Ja es būtu agrāk šai ziņā sākusi meklēt palīdzību, būtu daudz vieglāk tikusi cauri.
Kad saslima draudzene, es viņai to no visas sirds ieteicu, un, skatoties uz viņu, es pārliecinājos, ka psihoterapija tiešām palīdz – arī ārstēšanai.»
Bille palīdz noturēties
«Teātrī es pa īstam nebiju gadu. Spēlēju tikai sīkas lomiņas, kas neprasīja daudz spēka. Nebija jau arī ne spēka, ne vēlēšanās strādāt vairāk. Šādos brīžos svaru kausi nosveras uz pavisam citu pusi, un teātris paliek beidzamajā vietā.
No vienas puses, aktiera profesija ir īpaši nežēlīga – lai kā tu pats justos, tev bieži vien jārāda kaut kas pilnīgi cits. Jāpārkāpj sev pāri, sevi jāaizmirst. Bet ir arī pretēji – tā ir kā vistaisnākais tunelis, kas, izspēlējot uz skatuves, ļauj atbrīvoties no daudzām savām problēmām un sāpēm.»
Pirmā loma, ar kuru Dace pēc slimības pa īstam atgriezās teātrī, bija Bille izrādē pēc Vizmas Belševicas autobiogrāfiskās triloģijas ar tādu pašu nosaukumu.
«Es ļoti šaubījos, vai atgriezīšos teātrī. Biju tādā kā starpstāvoklī – darīju, bet savā dvēselē nebiju īsti pārliecināta, ka tieši šis darbs man jādara.
Man ļoti gribējās salikt savu dvēseli kopā ar savu miesu, būt šeit un šobrīd. Apšaubīju pilnīgi visu, visu savu dzīvi pārbaudīju – kas man no tās der un kas neder. Mana pasaule bija sākusi grūt, un likās, ka darbs ir viena no jomām, kurā kaut kas jāmaina. Meklēju kādu citu impulsu, uz kurieni doties, bet, tā kā dvēselē nekas cits neatsaucās, biju spiesta atgriezties. Tad piedāvāja šo darbu, un es nodomāju: ja tas izdosies, es palikšu teātrī, ja ne, tad iešu projām.
Man ar Billi vispār ir ļoti īpatnējas attiecības, jo šis darbs man ļoti lielā mērā ir palīdzējis. Pirms to iestudēja teātrī, ar Billi biju dzīvojusi jau piecus gadus – runājusi fragmentus, lasījusi tos radio. Tieši ķīmijterapijas laikā visu darbu pilnībā ielasīju interneta bibliotēkā. Tas notika mājā pie Vecās Ģertrūdes baznīcas, septītajā vai astotajā stāvā. Tur bija tādas šauras kāpnītes, un es labi atceros – lai tiktu līdz ierakstam, gāju uz turieni pusotru stundu agrāk, jo man nebija spēka uzkāpt. Kad tiku augšā, vēl bija jāatpūšas, lai varētu sākt lasīt. Katru reizi tā bija sevis pārvarēšana. Bet Bille mani piesēja gan pie profesijas, gan pie tā, ka kaut kas jāpadara, nevis vienkārši jāguļ mājās gultā un jāgaida nākamā ķīmijas reize. Es kaut ko varēju darīt, turklāt darbu, kas man ļoti patīk. Bija daudz apstākļu, kāpēc Bille teātrī varētu neizdoties. Es rēķinājos, ka, iespējams, pat fiziski nevarēšu tik lielu lomu kā Bille nospēlēt. Vēl sāpēja visas malas, kad apsēdos, bija grūti piecelties… Baidījos arī par to, vai spēšu to psiholoģiski. Taču izrāde izdevās, un es paliku teātrī.»
Bille Dacei atnesa 2009. gada Spēlmaņu nakts balvu kā labākajai aktrisei. Grīziņkalna meitenes stāsts trāpījis arī skatītāju sirdīs. Izrāde spēlēta jau astoņas sezonas, un būs arī šoruden – pirmā jau 21. septembrī. Drīz pēc tam nāca arī Nacionālā teātra tautiskā humora hits Latgola.lv, kur Dacei galvenā – Annes – loma.
Pēc daudziem gadiem
«Lai gan ir pagājuši jau gadi, šī ir hroniska slimība, un pa īstam tā nepamet nekad. Tā visu laiku karājas virs tevis kā Dāmokla zobens. Protams, ne jau katru dienu es par to domāju. Bet ir brīži, kad jūtu – tepat vien tā ir. Ir daudz versiju, bet pa īstam neviens nezina, no kā vēzis rodas.
Tas ir satricinājums, kas pilnīgi izmaina dzīvi un skatu uz pasaules ēku.
Satricinājums notiek vienā dienā, bet sajūta, ka vari atkal dzīvot, atgriežas tikai pēc gadiem. Tu sāc domāt šajā virzienā – kas tas ir, kāpēc, no kurienes, kas nav kārtībā? Tas nenotiek vienā dienā, tu mainies ilgi, mainies visu laiku, nezinādams, uz kurieni un kā mainīties. Gadiem klumpačo uz kaut kurieni un nezini, kad beidzot sajutīsi cietu un stabilu zemi zem kājām. Bet mainība notiek, to es ļoti stipri un ilgi jutu. Nevarētu teikt, ka tas ir apstājies, jo visu laiku ir atskaites punkts, ka kaut kas jāmeklē. Bet kas? Droši vien kāda patiesība par sevi.
Man ir grūti precīzi formulēt, kas tieši šajos gados kļuvis citāds.
Pirmais, ko sapratu – es neesmu mūžīga.
It kā jau mēs visi un visu laiku to zinām. Tomēr dzīvojam, strādājam, un viss ar mums notiek, nedomājot, ka vienā mirklī tas viss var izbeigties. Turklāt šis mirklis var būt ļoti tuvu. Dienā pirms operācijas es ļoti skaidri apjautu, ka varu arī palikt uz tā galda. Nav nekādas garantijas, ka es pamodīšos.
Tu nevienu neapmānīsi – ne debesīs, ne uz zemes. Tu esi tas, kas tu esi. Tevis ir tik, cik ir, visas tavas kvalitātes ir tādas, kā ir. Tu nevari izlikties labāks, gudrāks, bagātāks, vērtīgāks gan iekšēji, gan ārēji. Saskarsme ar šo slimību ir šausmīgi skarba, līdz ar to paveras arī skarbs skats uz dzīvi. Nobrāž visu virskārtu kā pret asfaltu. Tas ir šausmīgi sāpīgi. Tas ir atskaites, pagrieziena punkts, kas iesviež sejā visas tavas varēšanas un nevarēšanas. Un tad tu vai nu pacel rokas un kājas gaisā un padodies, vai cīnies. Es domāju, ka necīnīties ir stulbi. Jebkurā variantā necīnīties, saskaroties ar šo slimību, ir stulbi.
Es uz visu skatos diezgan reāli. Nereālo pusi, dimensiju, kuru mēs neredzam, nesataustām, nevaram arī nevienam pastāstīt. Tomēr es varu teikt, ka piedzīvoju arī šo pasaules daļu. Es to piedzīvoju, bet pastāstīt nevaru, jo to saprot tikai tie, kuri tam gājuši cauri. Pirms diviem gadiem saslima mana draudzene. Es biju viņai blakus un dabūju iziet visus tos etapus, skatoties uz viņu, un palīdzēt viņai. Tad es sapratu, ka tur iestājas cita realitāte, bet to nevar saprast neviens, kas nav tam cauri gājis.
Manos gados ārpuse, pasaules vērtējums – ko par mani domā, uzskata – vairs nav tik būtisks. Man interesantākas šķiet iekšējās lietas, arvien vairāk patīk iekšpusē rakāties un kārpīties – tur ir interesantāk.»
«Daru tikai to, kas patīk!»
«Es vairs necepos tur, kur neko nevaru mainīt, neapmeklēju vietas, kas man nepatīk, neskatos to, kas man nepatīk, un par to neuztraucos. Es pieņemu: ja ir lietas, kas man nepatīk, tātad man tās nevajag. Vairs nevibrēju līdzi tāpēc, ka citi tā nedomā. Agrāk man likās, ka viss ir jāizdara, viss jāpaspēj. Protams, ar kaut ko netiku galā, un tad pārdzīvoju, ka netieku. Tagad mani tas vairs neuztrauc. Arvien vairāk novērtēju būšanu ārpus teātra mājas, cik ļoti bagāta tā ir. Man ļoti patīk satikt senus draugus, kuri ir pilnīgi cita loka cilvēki, ārpus teātra. Man patīk daba, daudz staigāt, izbraukt ārpus Rīgas, cik nu varu. Man savu lauku nav, braucu pie draugiem. Tur es jūtos ļoti labi. Man vienkārši šobrīd patīk dzīvot, un tā ir tā foršā sajūta. Ir bijis tā, ka man patīk strādāt, bet tagad man patīk dzīvot harmonijā ar sevi. Neuztraucos, ja kāds saskaišas par to, ka es kaut ko neesmu izdarījusi. Kādam ne pa prātam esmu nostartējusi. Zinu, ka es tieši tā biju domājusi, kā iznāca. Es ar to pat amizējos, ja kāds tāpēc uzlec uz pannas, domāju – redz kā, bet es taisni tā gribēju.
Man pašreiz ir ļoti harmonisks dzīves posms.
Vairs nenodarbojos ar to, kas man nepatīk. Daru to, kas man patīk, tā, kā man patīk. Man vienmēr ir paticis dziedāt, skaņas dzimšanas brīdis ir brīnišķīgs. Pateicos teātra ilggadīgajam vokālajam pedagogam Andrim Daņiļenko. Viņš mani tā uztrenēja izrādei Žilbinoši, kurā spēlēju pasaules sliktāko dziedātāju, ka tagad esmu savā vislabākajā vokālajā formā. Man tā ir ļoti mīļa loma un izrāde. Man ir viegli un patīkami dziedāt.»
Atbalsts citiem
«Vairākus gadus biju saistīta ar onkoloģisko pacientu atbalsta biedrību Dzīvības koks. Es pat vairs neatceros, kurš kuru atrada – viņi mani vai es viņus, un varbūt tas arī nav tik svarīgi. Bet toreiz, kad pati biju izrāvusies no vēža spīlēm, man likās, ka man vajag par to kaut kā pateikties un ka vislabākā pateicība būtu palīdzēt kādam citam, kurš vēl cīnās. Neko grandiozu jau es nedarīju, tikai tādus sīkumiņus. Internetā vadīju sarunas par šo tēmu ar dažādiem speciālistiem, kuras varēja skatīties tiešraidē. Tās vēl tagad var noskatīties mājaslapā www.dzivibaskoks.lv. Nometnēs palīdzēju veidot koncertus un uzstājos arī pati. Teātrī no kolektīva savācu naudiņu un noziedoju Dzīvības kokam.»
Dace iesaka arī tev
- Jautā un pieraksti. Ejot pie ārsta, pieraksti itin visus jautājumus, ko vēlies viņam uzdot, lai steigā un satraukumā neaizmirstu kaut ko svarīgu pavaicāt. Pieraksti arī atbildes.
- Psihoterapija. Ja vien ir iespēja, apmeklē psihoterapeitu. Man ļoti palīdzēja daktere Maija Kārkliņa, kas strādā Latvijas Onkoloģijas centrā.
- Grāmatas. Man kopš bērnības ļoti patīk lasīt. Kad atklāja slimību, kādu laiku nelasīju daiļliteratūru, atbildes uz saviem jautājumiem meklēju garīgajā un ezoteriskajā literatūrā. Tagad atkal esmu pievērsusies daiļliteratūrai. Tikko pabeidzu krievu rakstnieka – viņu dēvē arī par krievu Umberto Eko – Jevgeņija Vodolazkina romānu Laurus krievu valodā. Grāmatām mēs apmaināmies ar kolēģi, viena otrai iesakām interesantākās.
- Mūzika. Man patīk mūzika, ļoti daudz apmeklēju klasiskās mūzikas koncertus, jo es tur nekad neviļos.
- Izmanto valsts apmaksātās skrīninga pārbaudes! Varbūt tieši tās palīdzēs laikus atklāt dzemdes kakla, krūts un zarnu vēzi. Neizmet, nepazaudē aicinājuma vēstuli, ja esi to saņēmusi! Nepalaist garām slimības sākumu tiešām ir ļoti svarīgi. Es pati tam esmu apliecinājums. Dzīvs apliecinājums.
