Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Jau 12 gadu man ir epilepsija,» žurnālam «Privātā Dzīve» atklāj 23 gadus vecā māksliniece un modele Bernadeta Paula Ripa. Kalnciema kvartāla galerijā viņa atklājusi izstādi «Epilepsija: drosme runāt!» – savu stāstu par epilepsiju. Ar to viņa cer iedrošināt arī citus ar epilepsiju sirgstošos vairs neslēpt šo slimību. «Ir jāatrod drosme runāt arī par nepatīkamo,» ir pārliecināta Bernadeta. «Tā savā ziņā ir kā izģērbšanās svešinieku priekšā. Bet, ja es nerunāšu par epilepsiju, tad – kurš cits?»
Šajā gadā piedzīvotais viņai dāvājis drosmi runāt atklāti. «Man ir otrās grupas invaliditāte.
Nevaru ne braukt ar mašīnu, ne iegūt auto vadīšanas tiesības.
23. dzimšanas dienu sagaidīju slimnīcā. Smejoties kopā ar neiroķirurgiem, jo pat grūtākajos brīžos vienmēr atceros smaidīt,» teic Bernadeta. kurai par sauli drūmajās dienās atgādina īpašs tetovējums. «Tā ir saule. Tieši man pa vidu – manā kodolā. Uztaisīju to pirms gada, kad uzzināju, ka pēc 10 gadu ilgas zāļu lietošanas un pusotra gada gaidīšanas man ir iespējams veikt operāciju,» stāsta Bernadeta.
Šajā pavasarī Bernadeta kļuva par pirmo pieaugušo epilepsijas slimnieku Latvijā, kam par valsts apmaksātiem līdzekļiem veica operāciju, kas atvieglo epilepsijas lēkmes. «Tāda operācija maksā 20 000 eiro,» zina teikt Bernadeta un skaidro, ka zem kreisās krūts viņai ievietots klejotāja nerva stimulatora implants. Tas nosūtot Bernadetas smadzenēm vieglus elektriskos impulsus, kas samazina epilepsijas lēkmju skaitu, kā arī padara tās mazāk smagas.
«Savu pirmo epilepsijas lēkmi piedzīvoju 12 gadu vecumā. Praktiski tas nozīmē zaudēt samaņu. Es pēkšņi atslēdzos un vienkārši krītu…
Mans ķermenis var raustīties krampjos, pa muti var nākt putas.
Lēkmju dēļ 13 reižu esmu izmežģījusi plecu. Atslēgusies esmu arī publiskās vietās, tādēļ aicinu līdzcilvēkus – neesiet vienaldzīgi! Tie ir stereotipi, ka uz ielas pakritis jaunietis noteikti ir pārnarkojies. Tikpat labi tā varu būt arī es savā epilepsijas lēkmē. Uz piecām minūtēm apturiet savu ikdienas skrējienu un paturiet šī cilvēka roku, jo epilepsijas lēkmes brīdī esam bezspēcīgi,» atgādina Bernadeta.
Pēc operācijas viņai lēkmju skaits ir mazinājies, taču pavisam pazudušas tās vēl neesot. «Toties tagad varu uzzināt arī novērsto lēkmju skaitu. Implants man ir uz visu mūžu, bet baterija gan jāmaina ik pēc pieciem līdz septiņiem gadiem,» atzīst Bernadeta.
Bernadetas stāstu lasiet žurnālā «Privātā Dzīve».
