Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
2
-
1
-
0
-
0
-
2011. gada 27. janvāra rīts pienāca ar skumju vēsti – mūžībā aizsaukts mūziķis, kinofilmu aktieris un dzejnieks Mārtiņš Freimanis, aiz sevis atstājot iemīļotas dziesmas, dzejoļus un kino lomas. Mārtiņš sevi nesaudzēja, līdz viņa dzīvi piebeidza toksisks hepatīts, taukainā hepatoze un vispārēji novājināts organisms. Piedāvājam ieskatīties vienā no pēdējām Mārtiņa intervijām – tā tapusi vien dažus mēnešus pirms Freimanis devās mūžībā.
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2010. gada 45. numurā.
-Pēdējā laikā grozies vien UgunsGrēkā un Dziedi ar zvaigzni. Kas jauns noticis tavā dzīvē?
Citi lasa
-Esmu pārvācies uz jaunu dzīvokli, mēģinu pabeigt remontu. Esmu sarakstījis vairākus gabalus jaunajām grupām. Tumsas dziesmām vēl briestam, bet, kad sapratīšu – ir īstais brīdis, ieraksimies studijā un ilgi un dikti nevilksim savas pēcpuses laukā no turienes. Visu vasaru rakstīju dzeju, un tagad ir gatava mana jaunā dzejas grāmata, kurai vēl nav izdomāts nosaukums.
Ko vēl? Sēžu šovā, filmējos seriālā. Kažam un Dženijai Mejai uzrakstīju dziesmu. Tumsa tikko iespēlēja gabalu ar krievu megazvaigzni Jūliju Čečerinu…
Vēl katru pirmdienu kopā ar draugiem organizējam pasākumu, ko dēvējam Pusdienas draugiem. Pērku pārtikas produktus, pēc tam gatavojam mazturīgiem cilvēkiem ēst. Galdus saklājam kā restorānā – ar smukiem šķīvjiem, nažiem, dakšiņām… Arī ēdieni ir īpaši, dažā labā restorānā tādu nav. Piemēram, baraviku zupa ar brieža gaļu vai ķirbju un dārzeņu biezzupa ar kraukšķīgu bekona krūtiņu. Katrreiz klāt ir arī kāds gardumiņš. Tā kā pirmdienās ir šīs pusdienas, nekad neeju uz šova afterpārtiju – zinu, ka man no rīta jābūt virtuvē.
–Vai tu pats arī gatavo?
– Es taču esmu virtuves monstrs – ielaid tikai mani virtuvē! Man pat ir IEVAS Virtuves abonements. Tagad ir grūtāk, jo virtuvē vēl nav pieslēgta gāze. Bet es atradu izeju – gatavoju kamīnā. Ietinu folijā kartupeļus, kas pārkaisīti ar garšvielām, un ierušināju oglēs. Virs tām vokpannā uzcepu gailenes. Kamīnā var cept arī desiņas.
– Joprojām raksti nonstopā?
– Protams. Citādi nemaz nevaru. Es arī tagad varu paņemt lapiņu un uzrakstīt dzejoli. Man ar tiem nemitīgi ir pilna galva, tāpēc krogā «Pieci vilki» ir speciāla kastīte ar lapiņām un pildspalva. Tā kā te bieži uzturos, jebkurā mirklī, kad man vajag pierakstīt, eju un rakstu. Kroga īpašnieku meita jau sakrājusi veselu mapi ar maniem dzejoļiem. Smējāmies – tas ir viņas pensijas fonds. Ja nu ātri atdošu galus, viņa varēs tos pārdot.
Ja tu paskatīsies apkārt, te ir tik daudz informācijas! Čaks un Veidenbaums taču arī vazājās pa krogiem un rakstīja dzeju. Piemēram, atnāk pārītis katrs ar savu laptopu, ēd un stundu vispār nesarunājas. Tur taču ir, par ko rakstīt! Vai, piemēram, uz tevi skatoties, mierīgi varētu sarakstīt dzejoli par tavām krūtīm. Tev ir skaistas krūtis. Vai par tavu somiņu ar sarkanām magonēm – tur jau sanāk pat diska nosaukums. Pēc būtības tas ir ļoti vienkārši – aprakstīt lietas. Galvenais ir vērot.
– Pieminēji šovu Dziedi ar zvaigzni. Pēc tā, kā uzvedies žūrijā un ko saki, daudzi tevi uzskata par pilnīgu kretīnu.
– Labi, neesmu nekāds jēriņš. Bet es taču neesmu nevienu rupju vārdu pateicis! Kaut studijā, kur nāk jaunie mākslinieki, dažu labu esmu novedis līdz asarām… Esmu ļoti prasīgs. Tāpēc godīgi vienmēr pasaku, ka es nebūtu izvēlējies tik sarežģītu dziesmu un nekādā ziņā ar tādu nekāptu uz skatuves. Ja arī kādam šķietu kretīns, es vērtēju tā, kā tai brīdī jūtu. Pirms laika izbalsoja Olgu Rajecku un Vari Vētru. Nezinu, kas Varim bija noticis, bet priekšnesumi bija vāji. Vai tikai tāpēc, ka esmu Olgai labs draugs, man jālec kājās un jāliek abiem desmitnieki? Piemēram, kāpēc man ļoti patīk Jānis Kvēps… Jo viņš cīnās, dara. Viņš nav dziedātājs, viņš ir hokejistu ārsts! Ja noliek viņu blakus citiem dalībniekiem, pirmajā priekšnesumā viņš turas, bet otrajā savos septiņdesmit gados jau ir piekusis. Viņa centība ir apbrīnojama! Un, galvenais, es no viņa vēl šajā laikā neesmu dzirdējis nevienu šķību noti.
Par manu vērtēšanu runājot, tās dēļ internetā pat ir draudēts mani nogalināt… Bet tas taču ir šovs! Izklaide. Tāpēc jau cilvēki skatās šovu – lai izklaidētos. Kāpēc tā šūmēties? Nu labi, vienīgais, ko man varētu piešūt, kad Baibai pateicu: «Aizver muti!» Baiba saprata, ka tas ir latviešu nacionālais teiciens, nevis kaut kas personisks. Bet skatītāji nesaprata.
– Vai tev šovā piešķirta sliktā policista loma?
– Nē, nē. Vienīgais, ko man pieteica lietuviešu producents, – lai ar katru raidījumu kļūstu arvien bargāks un bargāks un nebaidos, ka mani noraks. Tikai tā var atsijāt labākos.
– Kādā intervijā teici, ka esi noguris mūžam smaidīt.
– Šovbizness uzliek savu zīmogu. Mēdz būt dienas, kad man ir slikti un negribas ne ar vienu runāties. Tad pirms iziešanas no mājas apstājos pie durvīm un uzvelku savu mākslīgo smaidu, jo apzinos, ka nedrīkstu nesmaidīt. Jā, man varbūt ir tāds samocīts smaids, bet ir! Parasts cilvēks var izvēlēties dusmoties, lamāties, nesmaidīt vai būt īgns, taču publiskajām personām jāsmaida. Un es to pieņemu. Bet reizēm no tā visa piekūstu. Iedomājies situāciju – esmu pasākumā, kāds svešs cilvēks man nemitīgi mācas virsū, grib ar mani runāties. Es viņu pasūtu. Viņš apvainojas: «Tu esi lepns, uzpūtīgs!» Un tad es viņam vaicāju: «Ja tev kāds svešs cilvēks mauktos augumā, vai tu ar viņu sarunātos, ja tev tai brīdī gribas paklusēt?» Viņš atbild: «Nē…» Vaicāju atkal: «Tad kāpēc man tas obligāti jādara?» Cilvēks atplauka, saprata un beigās arī mierīgi parunājām.
Taču ar gadiem tik ļoti esmu pie tā pieradis, ka uz notiekošo skatos jau it kā no malas. Varbūt mazāk eju ārā no mājām, uzturos tikai tajās vietās, kur visi mani zina. Vienīgi man nepatīk tā dēvētie zombiju pasākumi. Koncerta laikā pats uzkurinu publiku, bet pēc tam pašam no šiem cilvēkiem jālaižas. Kādā pasākumā muku no zombijiem, pakritu un riktīgi sadauzījos…
– Kādreiz teici, ka esi noguris būt viens, bet citādi nemāki.
– Es neesmu viens, man ir dzīvnieki. Mans suns Pepe. Papagailis gan pērnziem izlidoja pa logu un aizlaidās, bet mani bruņrupuči vasarā saķēra kaut kādu infekciju un nomira. Tagad akvārijā dzīvo zelta zivtiņas un sams. Abi kaķi Tīkliņš un Pirāts pārsvarā sēž uz grīdas pie akvārija un kā hipnotizēti skatās uz to, laiku pa laikam ar ķepu noglāstot akvāriju.
Vasarā aizbraucu uz koncertu un atstāju vaļā logu. Kaķiem patika sēdēt uz palodzes un skatīties laukā. Tonakt uznāca vētra. Kaķim sēžot uz palodzes, logs acīmredzot bija aizcirties. Tīkliņš izlidoja no ceturtā stāva. Trīs dienas viņu meklēju. Staigāju pa Esplanādi un – «pofig» rudzi, ko cilvēki par mani domā, – klaigāju: «Tīkīj, desu gribi…» Beigās atradu uz Latvijas Universitātes garāžas jumta. Kad atnesu viņu mājās, nedēļu no manis neatkāpās.
Bet vispār… Man patīk būt vienam. Esmu izmēģinājis būt kopā, taču man nesanāk. Viss apstājas pie situācijas, kad kāds mēģina mani kontrolēt.
– Vai tad tev pašam nav tendence kontrolēt?
– Nē, man ir pilnīgi «pofig». Mani tracina otra kontrolēšana. Man ir sava kārtība mājās, sava sistēma, kā dzīvoju. Ja kāds šajā sistēmā iejaucas, kļūstu dusmīgs. Nosaukšu savas īpašības, un tu man nosauc sievieti, kas varētu ar to ne tikai samierināties, bet arī rēķināties. Zeķes es atstāju tur, kur gribu. Guļu līdz divpadsmitiem, gulēt eju tikai ap četriem pieciem rītā, jo pa nakti diezgan daudz strādāju. Man patīk čurāt dušā. Esmu stipri nevīžīgs. Ja man nav garastāvokļa vai iedvesmas, varu nerunāt. Vispār. Katru dienu man vajag avīzes un pabūt vienam. Es izmazgāju veļu un tikai nākamajā dienā izņemu to no veļasmašīnas. Vēl man ļoti patīk gulēt vienam, jo neviens man neatņem segu. Atrodi man tādu sievieti, kura būtu ar mieru paciest mani tādu. Ikdienas dzīvē esmu pilnīgi neciešams tips…
– Māksliniekam jau tas piedien…
– Var jau būt, taču es pats šad tad uz sevi dusmojos par savu neciešamību. Piemēram, nevaru ieskrūvēt tualetē izdegušo lampiņu. Mani tracina, ka tās lampiņas nav, bet iespītējos un neskrūvēju.
– Teici – ja negribas runāt, tu nerunā. Bet ko tad, ja sagribas runāt?
– Runāju ar dzīvniekiem. Reizēm piezvanu draugiem. Mierīgi varu nopļāpāt pa telefonu pat veselu stundu. Tusiņu cilvēks gan neesmu. Neciešu tos, un, ja ir vairāk par pieciem cilvēkiem, man jau šķiet, ka ir pūlis. Tāpēc man ir šausmīgas bailes no Mārtiņiem. Šī diena man asociējas nevis ar svētkiem vai atpūtu, bet to, ka es smagi strādāju, lai visi justos omulīgi. Labi vēl, ka man ir mājkalpotāja, kas visu novāc. Sevišķi pēdējo mēnesi, kad man divās vietās bija lauzts plecs. Nevarēju pieliekties, lai kaut ko paceltu. Vienīgi varēju nokrist uz ceļiem un tad celt. Bet! Pamēģini pēc tam tikt atpakaļ kājās…
– Kaut kā bieži tev lūzt kauli.
– Es jau biju pārbaudīties. Ārsts teica, ka man ir trausli kauli un neko nevar darīt. Dzeru kaļķi un vitamīnus, bet labumā neiet. Zini, kā salauzu degunu? Man ir lielā divguļamā gulta, taču vienu vakaru aizmigu mazajā dīvāniņā. Miegā nospriedu, ka esmu savā lielajā gultā, un mēģināju pagriezties. Rezultātā izkritu no gultas un salauzu degunu. Savs labums arī tur ir: kopš viena kautiņa man bija līks deguns, bet tagad – taisns. Taču kaulu lūšana jau aiziet līdz stulbumam. Es jau piedzimstot sev salauzu vidējo pirkstu!
– Zinu, ka tev bija arī veģetatīvā distonija.
– Nu, tā jau nekur nepazūd. Izārstēt to nevar. Man ir pilnīgi stulba fobija – bail no gājēju pārejām. Kad eju tām pāri, man paaugstinās asinsspiediens, sirds kāpj pa muti laukā. Bet esmu iemācījies sakoncentrēties. Varu nosaukt, cik balto strīpiņu ir katrai gājēju pārejai šajā kvartālā… Kaut kā jātiek galā, zāles taču nerīšu! Vēl man dzīvoklī palaikam zūd orientēšanās spēja. Kāds džeks man ieteica adīt. Nopietni! Līdz tam spēlēju šautras, kas ļoti nomierina un palīdz. Un nu es sāku arī adīt. Distonija ir koncentrēšanās trūkums. Apsēdies ar adīkli un koncentrējies. Pēc brīža jūti, ka nomierinies. Cik šaļļu es draugiem pagājušoziem noadīju!
– Zinu, ka tev riebjas Ziemassvētki. Bet nu tie ir jau teju degungalā.
– Man joprojām tie nepatīk. Es uzaugu bez ģimenes. (Mārtiņa tēvs bija tālbraucējs jūrnieks, kas lielākoties bija jūrā. Mamma – mājsaimniece. Diemžēl Mārtiņa mamma mēdza uz nedēļu aiziet no mājām un atstāt dēlu vienu. Puiku tad pieskatīja kaimiņi, kas viņu arī pabaroja. Uzzinājis par sievas izdarībām, Mārtiņa tēvs kārtējā sauszemes vizītē atņēma sievai mātes tiesības un arī pats atteicās no tēva tiesībām. Mārtiņu bija paredzēts ¬nodot ¬bērnunamā. Taču mazo puiku pie sevis pieņēma tēva mamma, kas viņu arī uzaudzināja. Mārtiņa tēvs jau ir miris, bet mamma atrodas psihoneiroloģiskajā pansionātā – viņa nevienu nepazīst un neatceras, ka viņai ir dēls.) Ziemassvētkos mani studijbiedri parasti brauca pie ģimenēm, bet es paliku viens. Man nebija, kur iet, tāpēc nepatika šie svētki. Bet ar laiku pie visa pierod. Tagad man ir daudz ģimeņu, pie kurām aizbraukt.
– Viens ir ģimene, pie kuras aizbraukt, kaut kas pavisam cits – ģimenes izjūta…
– Ar tikpat dziļu interesi, ar kādu vēroju krogā apmeklētājus, es vēroju ģimenes. Redzu – ir laimīgas ģimenes, nelaimīgas ģimenes… Sēžu un prātoju pie sevis: nez kā tas ir? Kā ir sajusties kā daļai no ģimenes? Man diemžēl ģimenes izjūtas nav, un šaubos, vai kādreiz arī būs. Kaut apzinos, ka tagad man ir vairākas ģimenes. Viena ir mana māsa Ilze un viņas mamma Inta, tad te, «Piecos vilkos», man ir tētis, mamma un trīs māsas. Viņi smejoties mani dēvē par adoptēto brālīti. Bet tik un tā joprojām neesmu spējīgs aprakstīt ģimenes izjūtu, jo nezinu, kas tas ir. Protu vērot no malas, bet nemāku iejusties tajā visā. No otras puses, ja ar mani nebūtu noticis tas, kas noticis, es diezin vai būtu tas, kas esmu.
Bet, kas bijis, pagājis. Viss taču ir labi, viss ir kārtībā! Zini, man ir tāda dziesma Dzīve kā košums. Tā arī mēģinu dzīvot. Ar savu gaudošanu neko mainīt nevaru. Turklāt nevienam par manām sāpēm nekas arī nav jāzina. Kad dzīvē ir problēmas, palīdz tuva cilvēka padoms. Bet tur, kur tu vairs neko nevari mainīt, neviens arī nevar palīdzēt. Un neviens nav jāvaino, ka tā noticis. Tie cilvēki palika tur, es esmu šeit, un man jāveido nākotne. Godīgi sakot, pagātnes pieredze man palīdz. Tā mani vērsusi stiprāku.
– Ko dari, kad tevi saķer sāpes?
– Man ir vairāki varianti. Pirmais – paņemu nomā vairākas fantastikas filmas un vienkārši skatos. Otrais – zvans draugam, ejam piedzeramies un parunājam par dzīvi. Bez žēlošanās. Trešais – mājas tīrīšana. To jau psihologi teikuši, ka ļoti labi palīdz grīdu mazgāšana. Nezinu, kā viņi to secinājuši, bet man patiešām palīdz. Jādara kaut kas tāds, kas ļauj sāpes kā lampiņu izslēgt. Vienalga – spēlē šautriņas, mazgā grīdu vai dari jebko citu. Kad savu lampiņu atkal ieslēdz, skats uz dzīvi atkal ir noskaidrojies un viss ir daudzmaz kārtībā.
– Viens no taviem tuvākajiem cilvēkiem bija tētis…
– Tēva pleca sajūtu es dabūju reizi pusgadā, bet man tā bija. Vēl tagad reizēm šķiet, ka saožu viņa odekolonu un cigaretes… Neprātīgi viņu gaidīju. Stundām. Visbiežāk viņš neieradās, bet, ja ieradās, biju tik laimīgs! Viņš man daudz sāpju nodarījis, taču arī daudz laba. Viņš bija tālbraucējs jūrnieks, un bērnībā viņu redzēju vien tik, cik melns aiz naga. Visu mūžu viņš man solīja, ka savāks pie sevis. Solījumu nepildīja. Taču līdz pat pēdējam brīdim saglabājām čomiskas attiecības. Nebijām kā tēvs un dēls. Pēdējā reizē viņš, būdams jūrnieks, ļoti pārdzīvoja, ka es viņu pārdzēru un aizvedu mājās. Viņš bija šausmīgi dusmīgs, tik dusmīgu viņu sen nebiju redzējis. Bet pēc tam tēvs vienkārši pazuda. Pēc astoņiem mēnešiem uzzināju, ka viņš ir miris… Viņa mantas bija uz kuģa, bet viņa paša vairs ne.
– Vai bērnības traumas tavu dzīvi ļoti ietekmējušas?
– Protams! Man, piemēram, ir bail dibināt ģimeni, jo baidos nodarīt pāri saviem potenciālajiem bērniem. Ja nu es izdaru tāpat, kā savulaik ar mani izrīkojās mani vecāki? Bet man ir doma palīdzēt kādam bērnam vai pat vairākiem, kam nav vecāku un dzīvē nav paveicies. Kļūt par aizbildni. Pagaidām tas ir idejas līmenī, bet šo domu nopietni apsveru.
Tās manas bailes… Saprotu, ka baidos pats no sevis. Bet no sevis jau neaizbēgsi. Vēl viena mana bērnības trauma – man ir paniskas bailes no lapsenēm. (Smejas.) Izklausās smieklīgi, taču man bērnībā šortos ielidoja lapsene un kādu brīdi padzīvoja pie pautiņiem. Tagad, kā ieraugu lapseni, kā mazs skuķis skrienu un kliedzu.
– Dzejnieki, rakstnieki apgalvo, ka dzīves skaistākais piedzīvojums ir mīlestība. Vai esi to piedzīvojis?
– Protams. Domāju, ka esmu aizlaidis prom arī sava mūža mīlestību. To meiteni ļoti mīlēju. Domāju, arī viņa mani. Bet mēs vienkārši nevarējām būt kopā tā paša iemesla dēļ, ko jau minēju, – neesmu radīts attiecībām. Es to meiteni vienkārši mocīju un vienu dienu izlēmu, ka nedrīkstu tā darīt viņai pāri. Teicu, ka mums jāšķiras. Sāpēja drausmīgi abiem. Taču viņai tagad ir ģimene, arī es dzīvoju.
Bet zini, kas ir vēl skaistāk nekā mīlēt? Darīt citiem labu. Tās izjūtas, kad nospēlē labdarības koncertu vai uzdāvini ģitāru bērnunama bērniem un viņi tev atsūta vēstuli ar paldies vai pašu uzzīmētu bildi. Tās ir tādas izjūtas… Ko nevar izskaidrot. Ja mēs visi varētu cits citu nelamāt, nebraukt augumā… Vienkārši būt labi. Bez jebkāda savtīga iemesla, vienkārši tāpēc, ka tas ir forši.
– Mārtiņ, nevaru tev nepavaicāt par sievietēm – vai esi izpratis sievietes?
– Būšu skarbs. Sievietes ir radījumi, kurus līdz galam izpētīt nav bijis lemts nevienam. Bet jūs esat tik interesantas, ka vērot un pētīt var ilgi un dikti! Un par sievietēm var rakstīt dziesmas. Sieviete ir radības kronis. Šodien izlasīju labu sakāmo par sievietēm – visām sievietēm ir pilns drēbju skapis, kurā nav nekā, ko uzvilkt. Tas ļoti raksturo jūsu dzimumu.
Sievietes ir ļoti dažādas – kaprīzas, cacas, gudras. Man ārkārtīgi patīk inteliģentas un gudras sievietes, ļoti. Pēc horoskopa esmu Ūdensvīrs, un manas zīmes džekus vairāk interesē, kas sievietei galvā, nevis mugurā. Es nevaru ciest neaptēstas sievietes. Manām smadzenēm primārais ir kontakts ar otrām smadzenēm, un tikai tad es varu likties gultā. Mana priekšspēle ir trīs stundu gara saruna.
