Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Latviešu biedrības namā 24. septembrī notika savulaik populārajam Latvijas Radio žurnālistam Raitim Kalniņam veltītais piemiņas sarīkojums, kurā atvēršanas svētkus piedzīvoja arī viņa kādreizējās kolēģes Ievas Luikas grāmata …Kā teiktu Raitis… «Laika Vecis ir liels maita… Tik ātri gadus skaita!» saka Ieva.
Jau kopš 2009. gada viņa dzīvo Lielbritānijā, kur strādājusi par tulci un kā brīvprātīgā palīdzējusi apgūt angļu valodu angliski nerunājošiem cittautībniekiem. Lai gan izcīnījusi smagu cīņu ar ļaunu slimību un pārcietusi nopietnas operācijas, beidzamais gads Ievai bijis ļoti ražīgs – viņa uzrakstīja grāmatu.
«Pirms pieciem gadiem bijušie radio kolēģi atlidināja pie manis domu, kuras autors bija mācītājs Edgars Mažis, – varbūt es varētu uzrakstīt grāmatu par mūžībā aizgājušo Raiti Kalniņu. 2015. gada vasarā bija vecās radio gvardes pēdējā tikšanās, kad ar Raici, kā mēs ikdienā saucām Raiti, priekšgalā triecām jokus un atcerējāmies laiku, kad zāle bija zaļāka. Tā paša gada 24. augustā Raitis aizlidoja stārķiem līdzi. Viņam ļoti patika dziesma Augusts, kurā stārķis «ozolā klabina – lidošu prom… »,» atceras Ieva.
Raitis Kalniņš, kur veidoja savulaik populāros radio raidījumus Dzirkstele un Būsim pazīstami!, mūžībā devās 71 gada vecumā.
«Palēnām sāku uzrunāt Raita draugus, kolēģus, kultūras un mākslas darbiniekus, kurus viņš reiz bija intervējis un kuri pēc tam bija kļuvuši viņam labi draugi. Vācu domas, izteikumus, atmiņas un sāku rakstīt,» stāsta Ieva.
«Kad biju 60 lappuses uzrakstījusi, meklēju iespēju grāmatu izdot. Aizsūtīju pieteikumu Kultūrkapitāla fondam. Atbilde bija noraidoša.
Runāju ar vairākām izdevniecībām, bet bez rezultātiem. Lai gan Latvijā draugi vairs neticēja, ka grāmata būs, mana spītīgā Auna daba uzvarēja mani pašu. Jā, ilgu laiku jutos ļoti slikti, taču pirms gada sāku just, ka spēki atgriežas un pašapziņa tiem līdzi.
Atkal pieķēros iepriekš radītajiem tekstiem un jutu, kādai grāmatai ir jābūt. Jā, tai vajadzēja būt uzrakstītai jau vakar, pat aizvakar, bet pats Raitis allaž, redzot kolēģu radošās mokas, smaidot ķircinājās: «Caur ērkšķiem uz rozēm, bērniņ…»
Lasot, rediģējot, pārrakstot kolēģu atsūtītās atmiņas par Raiti, izkristalizējās vajadzīgie akcenti, un grāmata salikās kā puzle,» atminas viņa.
«Rakstīju arī par cēloņiem, kāpēc Raitim tik ātri vajadzēja doties stārķim līdzi, skaidri apzinoties, ka ne visiem tas patiks. Nevarēju noklusēt lietas, kas pašas par sevi kliedza. Grāmata nav hrestomātija, kurā hronoloģiski aprakstīta biogrāfija, tā ir kā bestsellers ar daudziem kurioziem no Raita dzīves.
Jebkurš pikanti izteikts vārds viņa mutē skanēja kā mūzika, viņa izteicieni folklorizējās un ienāca kolēģu ikdienā. Galu galā grāmata ir kā viens liels radioraidījums, kurā par Raiti izteikušies Raimonds Pauls, Edmunds Freibergs, Gunārs Jākobsons, Sandra Glāzupa, Varis Vētra, Olga Freiberga, Marina Kosteņecka, Inga Jēruma un daudzi citi viņa kolēģi un draugi. Kad teksts bija gatavs, beidzot atradu arī izdevēju – Ezerrozes grāmatas.»
