«Pēc manis atsūtīja melnu helikopteru.» Mācītāja Korāļa pārsteidzošie kāzu, kristību un bēru stāsti

Laulā dažādu ticību pārstāvjus

«Dažreiz mostos tikai desmitos no rīta, citreiz esmu augšā jau pusseptiņos. Ja kāzas, bēres vai kristības notiek pēcpusdienā, labāk paguļu ilgāk, jo tad esmu možāks. Pirms kristībām vienmēr pajautāju, cikos bērniņš iet gulēt un kad ir nomodā. Šim laikam tad arī pielāgojos, lai kristāmais nebūtu miegains,» PDz atzīst mācītājs Valters Korālis. Jau vairāk nekā 14 gadu viņš rituālos pakalpojumus sniedz ārpus reliģiskām organizācijām kā individuālais komersants. Pirms Lieldienām satikts Brīvdabas muzeja Usmas evaņģēliski luteriskajā baznīcā, viņš uzsver: «Šī ir viena no retajām baznīcām Latvijā, kuru jebkurš ticīgs cilvēks var noīrēt. Neesmu piederīgs nevienai draudzei, tāpēc šī ir viena no baznīcām, kurā varu laulāt. Te mēdzu tikties ar jaunajiem pāriem un taisīt kāzu mēģinājumus.»

Valters stāsta, ka Latvijā, ja ļaudis grib laulāties baznīcā, lielākoties viņiem ir jākļūst par draudzes locekļiem. «Ikdienā es strādāju ar tiem, kuri nav piederīgi kādai no draudzēm vai arī ir no dažādām konfesijām. Latvijā kopš pagājušā gada 90. gadiem ir kļuvis vairāk budisma, dievturības, hinduisma un jūdaisma piekritēju.

Ja, piemēram, budists vēlas salaulāties ar katoli, viņam ir divas izvēles – vai nu pāriet otra reliģijā, vai laulāties pie manis,» atklāj Korālis.

Kāzu vieta atkarīga no pāra gaumes un maciņa biezuma. «Esmu laulājis tikpat kā visur – uz kuģa, arī jaunlaulāto mājas pagalmā. Pēdējā laikā aizvien biežāk pāri izvēlas precēties ārzemēs, paņemot mani līdzi. Vieni priekšroku dod Grieķijai vai Itālijai, citi Norvēģijas fjordiem. Pēc tam, kad darbu esmu padarījis, atgriežos Latvijā, bet viņiem ir medusmēnesis. Parasti jaunlaulātie pēc atgriešanās mēdz sarīkot lielāku balli, lai iepriecinātu ģimeni un draugus,» stāsta Korālis.

Uz kāzām nogādāts ar helikopteru

Pa šiem gadiem mācītājam bijis ne viens vien piedzīvojums. «Reiz steidzos uz kāzām kādā no Krimuldas pļavām, bet uz šosejas bija sastrēgums – priekšā avarējis degvielas vedējs. Zvanīju pārim un teicu, ka, iespējams, nepaspēšu norunātajā laikā,» atceras Valters un turpina: «Toreiz precējās turīgi ļaudis, kas negaidīto situāciju atrisināja vienkārši.

Pēc manis atsūtīja melnu helikopteru. Noslēdzoties ceremonijai, veda arī atpakaļ, jo mašīnu biju atstājis ceļmalā.»

Izplatīta vieta laulībām ir jūras krasts. «Mēdzu smieties, ka ikdienā kāpju pāri leišu tūristu ķermeņiem. Bet, ja nopietni, kad laulāju jūras krastā, nereti sastopu lietuviešus, kas atbraukuši atpūsties. Atrast vietu, kur būtu mazāk cilvēku, sevišķi siltajā laikā, nav tik vienkārši.»

Lai nokļūtu skaistākajās laulību vietās, nereti kājām jāmēro garāks ceļš. «Staipu līdzi lietas. Piemēram, man ir pamatīgs, smags un saskrūvējams oša galds. Kad tas ir jānes uz ceremonijas vietu, man palīdz kāzu dalībnieki, bet pēc procesijas nereti atpakaļ tas man jānes vienam,» viņš atklāj. Valters novērojis, ka Ziemeļvidzemes puses jaunlaulātie iecienījuši minimālismu: «Viņiem nav nekā lieka, tikai lina sedziņa, kas uzklāta uz kāda no akmeņiem, šķīvītis vai gliemežvāks gredzeniem. Arī man tā patīk – jo mazāk nesamā, jo vairāk kilometru varam noiet, lai atrastu pēc iespējas labāku vietu.»

Ne vienmēr laulības pie jūras notiek saulainā un siltā laikā. «Reiz precējās, šķiet, laivotāji. Jūrā bija lieli viļņi, pūta stiprs vējš, auksts… Par vētru jaunais pāris teica: «Vai, cik labs laiks!» Tikmēr es, zem talāra pavilcis divus džemperus, salu un domāju – kad šis viss beigsies,» stāsta Valters. Pretstatam – Korālim savus darba pienākumus sanācis pildīt arī debesīs: «Esmu laulājis gaisa balonā, kur lielā šaurībā jāsatilpst četriem cilvēkiem: jaunajam pārim, man un pilotam.»

Laulājis arī bijušo Itālijas vēstnieku

Korāļa klienti ir ne tikai latvieši. Reiz mācītājs kādā pilī laulājis bijušo Itālijas vēstnieku, kas pie altāra vedis latgaliešu meiteni. «Tantiņas ar raibajiem lakatiņiem galvā bija ieradušās uz kāzām gandrīz vai rožu kroni skaitīt, tāpēc tur valdīja tāda dievbijīga atmosfēra. Un pēkšņi ierodos es, mācītājs ar gariem, plīvojošiem matiem, kas atgādina Gestu Berlingu,» atceras Valters. Latgalieši bija ieradušies precīzi laikā, taču itāļi uz kāzām nesteidzās: «Viņi kavēja divas stundas un septiņas minūtes! Stīgu kvartets gaidot bija izspēlējis jau visas dziesmas, kad itāļi iebrauca pagalmā ar mašīnu, kurai pie izpūtēja bija piestiprinātas konservu bundžas.» Kad Valters beidzot varējis vadīt ceremoniju, bija ļoti jāpadomā, lai aizrautu gan latgaliešus, gan itāļus. 

«Itāļi kāzu ceremonijā bija ar saulesbrillēm, žļambāja košļenes un stāvēja ar izplestām kājām.

Savukārt latgaliešu tantiņas, kas regulāri iet baznīcā, rūpīgi klausījās katru vārdu. Šo kāzu ceremoniju man vajadzēja vadīt divās valodās – latviešu un angļu. Pats interesantākais, gan vieni, gan otri bija piederīgi katoļu konfesijai,» izaicinājumu atminas Valters.

Kapos nav bail pat pusnaktī

Garīdznieks cilvēkiem ir līdzās gan kāzās, gan bērēs. «Tie, kuri saka, ka kāzas vada biežāk nekā bēres, blefo. Es pārsvarā izvadu mūžībā un daru to jau 35 gadus. Nedēļā vadu divas vai pat trīs bēru ceremonijas. Diemžēl mirst vairāk nekā dzimst…» nopūšas Valters un neslēpj, ka viņa pakalpojumi ir dārgi. «Latvijā esmu viens no dārgākajiem mācītājiem, kas par pakalpojumu var prasīt trīsciparu skaitli, taču bērēs mēdzu strādāt pēc principa – cik iedod, tik ir labi. Man nav bail iet kapos pat pusnaktī, tur jūtos labi tāpēc, ka neesmu nodarbojies ar reketu pret mirušajiem,» teic Valters. Vienīgā summa, ko nosauc mācītājs, ir ceļanauda par benzīnu, bet viss pārējais ir ziedojums.

Ir gadījies, ka cilvēki, izsakot pēdējo gribu, vēlas, lai viņu izvada tieši Korālis. «Bijuši pat lūgumi, lai atvadās pasaku ko smieklīgu. Tad es neraudinu cilvēkus un mēdzu arī pateikt kādu joku. Protams, mācītājam jāprot jokot tā, lai nepārkāptu robežas,» viņš teic. Cilvēku raksturu atšķirības var redzēt arī bērēs. «Latgalē cilvēki ir atvērtāki un vienmēr par aizgājēju teiks garas runas, savukārt Rīgā ļaudis atvadās klusējot,» novērojis Valters.

Pašam savs gateris

Valteram atšķirībā no daudziem citiem amata brāļiem arī ir savs rūpals – kokapstrādes gateris. Dienās, kad nav jāveic mācītāja pienākumi, viņš saimnieko mežā – cērt un apstrādā kokus. Praktiskie darbi viņam palīdz izkāpt no mācītāja kurpēm

«No mācītāja tēla ir jātiek ārā. Aktieriem, mācītājiem un citiem cilvēkiem, kuri strādā ar balsi un publiku, ir jāprot izlaist gaisu, un tā ir milzīga māksla,» nosaka Valters. Viņš, kad brauc prom no bērēm, mašīnā skaļi uzgriež radio vai klausās grupas ABBA dziesmas.

«Pa ceļam piestāju kādā kafejnīcā, apēdu salātus un izdzeru kolu. It kā sīkumi, bet arī tas man palīdz,» pieredzē dalās Korālis.

Mācītāja idillisko dzīvi pie dabas krūts ir izjaukusi kāda negaidīta problēma. Proti, Latvijā tiek paplašinātas dabas aizsargājamās teritorijas. «Man šobrīd burtiski tiek noņemti pieci seši hektāri. Žēl, jo tieši tur ir mans saimnieciskais mežs. Gan es, gan citi Latvijas meža īpašnieki tagad cīnāmies, lai dabūtu kompensāciju. Taisnīgi būtu, ja valsts no mums šos mežus nopirktu vai iemainītu pret citiem. Tam es nebūtu pretī,» teic Korālis.

Citus interesantus rakstus lasiet jaunākajā žurnāla Privātā Dzīve numurā!

• Arnis Krauze atklāj slavenību noslēpumus
• Jana Duļevska pastāsta, kāpēc tagad izskatās tik lieliski
• Mūžībā aizsauktā uzņēmēja Maligina jaunākā meita nopērk māju par 1,45 miljoniem eiro
• Gundega Skudriņa pirmo reizi runā par savu jauno mīlu
• Operdziedātāja Garanča pēkšņi nonākusi slimnīcā
• Mācītāja Valtera Korāļa kāzu un bēru stāsti

Iegādāties izdevumu