«Mūsu dārzā aug pelašķi, nātres, gārsa un citas nezāles – gluži kā kultūraugi! Daudzas nezāles ir arī labas zāles, tāpēc vajag ņemt no dabas, ko tā dod, mazāk būs jāpērk veikalā. Nātres, protams, ir klasika, tās var ēst salātos, kartupeļu biezenī, samalt kokteiļos utt., bet var salasīt arī pavairāk (jo vērtīgākas ir tieši jaunās nātrītes), izžāvēt un saberzt pulverī.
Kolīdz nokūst sniegs, dārza dobēs salasu veselīgos salātu baldriņus (sauktus arī par rapunceļiem) – sasējušies vairumā, aukstuma tie nebaidās, un, tā kā es pārstāvu dārza neravētāju pārliecību, jau februārī varu iziet un saplūkt svaigus.
Ar to neravēšanu ir tā – starp tā dēvētajām nezālēm lielākā daļa ir veselīgas un visnotaļ ēdamas zālītes.
Daudz ko šajā jomā esmu apguvusi, tiekoties ar zāļu sievu Līgu Reiteri. Piemēram, ka zaļumu salātus nevajag gatavot pēc receptes, bet gan skatīties, kas tobrīd labs dārzā un mežā pieejams. Tā es, piemēram, februārī tepat piemājas mežā pie avotiņa salasīju avotkreses – ļoti garšīgas un pikantas, var likt pie biezpiena un vēl visur kur.
Ikdienā uz veikalu neeju. Ja kādu dienu mājās rodas noskaņojums izcept picu, skatos, kas atrodams ledusskapī un plauktos – tā, mocarellas nav, bet ir mazs gabaliņš cita siera un drusciņ biezpiena, bazilika arī nav, toties ir lociņi!
Dārzeņus, olas, pienu, krējumu un biezpienu pērku no kaimiņu zemniekiem, zaļumus salasu pļavās, mežā un piemājas dārzā, gaļiņu kādam laikam uz priekšu iegādājos no medniekiem, maizi cepu pati. Kad sākās pandēmija ar mājās sēdēšanu, feisbukā iesaistījos maizes cepēju grupā un kopš tā laika arvien mācos ko jaunu un eksperimentēju.
Pat uztaisīju speciālas melnās keramikas formas tieši maizes cepšanai – tās joprojām ir pieprasītas, tātad spriežu, ka maizes cepšana mājās arvien ir aktuāla. Es pati parasti kombinēju rupja maluma pilngraudu rudzu vai kviešu miltus ar smalkākiem miltiem, pievienoju dažādas sēkliņas, pa reizei izcepu arī saldo maizi ar datelēm un medu.»
Visu rakstu un gardas receptes no Lindas lasiet zemāk!