Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Maestro Raimonds Pauls sadarbojies teju ar visiem Latvijas teātriem, tāpēc labāk par daudziem zina, cik muzikāli ir tajos strādājošie aktieri. «Slikti ir tad, kad aktieri sāk domāt, ka viņi ir dziedātāji. Tad viss aiziet šķērsām,» vaļsirdīgi atklāj Maestro Raimonds Pauls, neslēpjot, ka nebūt ne visiem Latvijas skatuves māksliniekiem ar dziedāšanu veicas tik labi, kā izskatās no malas.
«Piemēram, Jakovs Rafalsons ir lielisks aktieris, esmu viņam bieži spēlējis pavadījumu, taču
viņš ik pa brīdim ir antimuzikāls. Es viņam spēlēju, bet viņš pēkšņi apstājas un publikai paziņo: «Jūs man ne to nospēlējāt…»
Neko pateikt nevaru, jo visa publika zviedz. Skatītāji droši vien arī noticēja, ka es viņam kaut ko ne to nospēlēju,» smaidot atminas Pauls.
Dziedāšana izaicinošs pārbaudījums bijis arī izcilajai Latvijas Nacionālā teātra aktrisei Elzai Radziņai. «Viņa nevarēja noturēt meldiņu, taču mēģināju spēlēt viņai līdzi.
Radziņa tomēr bija ne tikai cienījama māksliniece, bet arī ļoti labs cilvēks,» atminējās Pauls.
Viņš uzskata, ka aktierim ne tik daudz svarīgs ir vokāls, kā spēja līdz skatītājiem aiznest melodiju. «Tu vari dziesmu vienkārši norunāt. Labs piemērs ir aktieris Andris Keišs. Mums ir izrāde «Vīrieši labākajos gados», kurā redzu, kā cilvēki pusotru stundu no vietas smejas, dzied un dzīvo visam līdzi. Tas ir veiksmīgs darbs, lielākoties pateicoties Keišam.
Gribēju, lai uz Jaunā Rīgas teātra sienas Smiļģa portreta vietā labāk liek Keišu.
Taču neviens šo manu ideju neatbalstīja,» joko Maestro.
