Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Saule, Pērkons, Daugava
EDIJS HERMANSONS, Nacionālo Bruņoto spēku karavīrs
«Kad dzirdu kori izpildām dziesmu Saule, Pērkons, Daugava, man vienmēr skrien skudriņas un uzmetas zosāda, ir emocionāls pacēlums. Tas man liek domāt par to, kam mūsu senči vēsturē gājuši cauri, kam mēs esam ticējuši un par ko cīnījušies un ka es tam visam piederu. Pieļauju, ka zemessargi un karavīri, arī rezerves karavīri šo dziesmu izjūt spēcīgāk, jo apzinās – viņi būs tie, kam būs jāiet aizstāvēt savus mīļotos cilvēkus, savu tēvzemi. Un pašlaik drošība ir vēl aktuālāks temats nekā pirms dažiem gadiem.
Šo zīmējumu savulaik radīja mākslinieks Dainis Rudens, lai lielā formātā to veidotu Rīgā, Tallinas ielā, uz mājas sienas.
Mirklī, kad es to ieraudzīju procesā topam uz sienas, uzreiz sapratu: tas ir perfekts salikums, ko vēlos sev! Nebija nekādu šaubu.
Mākslinieks ar lielāko prieku iedeva skici, un tā es tiku pie sava tetovējuma. Ar šo Sauli, Pērkonu un Daugavu sajūtu emocionālu saikni, piederību. Senlatviešiem tas viss bija spēka un drosmes avots. Saulei rokās ir kokle, Pērkonam zobens, Daugavai ūdens krūze, un visu apvieno Lielvārdes josta – visas nianses zīmējumā ir perfekti saliktas. Man tas ir tuvs sirdij, kā radīts man.
Savu tetovējumu neafišēju, bet, kad cilvēki pamana, viņiem tas patīk. Nekādu negatīvu komentāru nekad nav bijis. Darbā man sanāk strādāt kopā ar citu tautību karavīriem, un, piemēram, amerikāņi uztver to kā simbolu, ka piederu konkrētai nācijai un valstij, senču pieredzei. Daudzi cilvēki ir pārsteigti, ka mans tetovējums ir tāds pats kā zīmējums uz mājas sienas Tallinas ielā.
Cik man zināms, tik apjomīgs – pa visu muguru – šis tetovējums ir man vienīgajam. Protams, pats to neredzu, bet tas pat nav nepieciešams – man patīk tā apziņa, ka tas tur ir, tas ir izjūtu līmenī. Esmu ievērojis, ka daļai sieviešu lieli tetovējumi šķiet vīrišķīgi. Un vispār – šā tetovējuma vēsts būs mūžīga, tur nekas nevar mainīties. Kad man būs 80 gadu, tas joprojām nozīmēs to pašu! Man kā karavīram tas raisa spēcīgas izjūtas.»
Latvija, kas vienmēr līdzi
JUTA OPSE, airBaltic darbiniece
«Šis ir vissvarīgākais no maniem četriem tetovējumiem – Latvijas formā. Jau sen gribēju sev īpašu tetovējumu, kas būtu saistīts ar Latviju, latviskumu, taču sākumā nezināju – ko, kur un kā. Līnijas ar latvju zīmēm arī ir forši, bet man gribējās kaut ko personīgāku, īpašāku. Pagāja laiks, un īstā ideja pie manis atnāca pēkšņi. Tā vienkārši atausa prātā – aši ķēru papīru, zīmuli un centos uzzīmēt savu ideju. Meistare to uzlaboja, un tā tapa šis zīmējums.
Tur ir Latvijas kontūra un tās vidū kabatas pulkstenis, kādus vecās filmās redzam kungiem, iekārtus ķēdītē. Tikai ķēdītes vietā ir lentīte, un uz tās ir redzams mans dzimšanas datums. Pulkstenis rāda laiku, kad piedzimu, – pulksten 6.15 no rīta, un abu pulksteņa rādītāju viducis Latvijas kartē atrodas vietā, kur piedzimu – Jūrmalā.
Latvijas kontūrā iekšā ir manis izvēlētas stilizētas latvju zīmes – saule, jumis, skujiņa, Mārtiņa zīme. Tas viss man ir ļoti personiski. Latvija ir manas mājas, te ir mana ģimene, mani draugi, te man vienmēr patīk atgriezties.
Strādāju aviokompānijā, sanāk diezgan bieži ceļot, un man patīk, ka Latvija ir vienmēr ar mani, un ne tikai gabaliņš Latvijas – man uz pleca ir visa zeme!
Lai kur es būšu pēc gadiem desmit, divdesmit, tā vienmēr būs ar mani. Kāpēc tieši uz pleca? Tur āda mazāk tiek stiepta, tāpēc arī vecumdienās vai svara izmaiņās mana Latvija vienmēr paliks Latvija, nevis kādā brīdī pārtaps par Itāliju! Prieks, ka manu ideju par šādu tetovējumu atbalstīja gan ģimene, gan draugi. Viņi saprot, ka tetovējums ir personīgs stāsts par mani un manu dzimto zemi.»
Kokles un puzuri
LAIMA BAUERE, mārketinga speciāliste, aizraujas ar vēsturiskajām rekonstrukcijām
«Uzskatu sevi par Latvijas patrioti. Mani ļoti interesē Latvijas vēsture – brīvajā laikā nodarbojos ar vēstures rekonstrukciju un folkloras izpēti, man ir pašas darināts latgaļu arheoloģiskais tautastērps un 14. gadsimta viduslaiku tērps. Šis hobijs sevī ietver ļoti daudzas tā izpausmes – mēs ne tikai saģērbjamies pašdarinātajās seno laiku štātītēs, bet arī mācāmies senos amatus un tradīcijas. Tā ir lieliska iespēja aizbēgt no tehnoloģijām pārpilnās ikdienas.
Uzskatu, ka, nezinot vēsturi, sabiedrības virzība uz progresu nav iespējama.
Man ir vairāki tetovējumi, un daļa ir saistīti tieši ar latvisko – man ir divi auseklīši, vēlā dzelzs laikmeta latgaļu sakta no Kristapiņu kapulauka un šīs divas kokles, aiz kurām ir puzuri. Koklītes tapa tieši pirms gada – izstāstīju meistarei ideju, un viņa to godam īstenoja. Kokles izvēlējos tāpēc, ka man patīk mūzika un kokle ir īpaši mīļš instruments, kas, manuprāt, sevī iemieso latvieša būtību – šķietami vienkāršs, tomēr pārsteidzoši daudzpusīgs.
Savukārt puzuri man asociējas ar tādu siltu, mājīgu sajūtu. Man uz kājām uztetovētās ir Kurzemes etnogrāfiskās koklītes, kaut mājās spēlēju Latgales kokli, kuru man darināja brīnišķīgs kokļu meistars. Man pašai šis tetovējums ļoti patīk, arī ome novērtēja – teica, ka smuks, bet vai esot vajadzējis tik lielu? Atbildēju: jā, vajadzēja, bet ikdienā jau tas nav redzams. Tas ir man pašai par prieku!»
