Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
1
-
Pirms braukšanas uz Juglas dzīvnieku patversmi Labās mājas mājiniekiem pasaku, ka došos intervēt suni. Neesmu samelojusi. Mājīgajā konferenču telpā mani sagaida trīs brīvprātīgās darbinieces, kuras Patriku pazīst vislabāk, – Līva Šmaukstele, Inese Bundule, Laila Smeltere – un pats Patriks, kas mūsu sarunas laikā izstaigā un izošņā telpu, atrod našķu kasti, kam pieeja gan uzreiz tiek noliegta, un pagūst arī nedaudz nosnausties. Kad intervijas beigās meitenes saka Patrikam, ka viņš būs žurnālā, suns nedaudz paceļ galvu, un viņa sejā lasāma izteiksme – okei, dāmas, ja jau jums tā labpatīk, varu būt arī žurnālā.
Mājas zaudē šķiršanās dēļ
Skaistais, uzticīgais un labsirdīgais suns zaudēja mīlošus saimniekus un labas mājas cilvēku nesaticības dēļ. Šķiršanās rezultātā suņa saimnieks zaudēja dzīvesvietu, un diemžēl viņam neizdevās atrast jaunas mājas, kurās varētu uzturēties gan viņš, gan suns. Patriks ir liela auguma suņuvīrs, ko nevar vienkārši ielikt kabatā un doties pie paziņām.
Suņa saimniekam nebija viegli pamest savu draugu, bet toreiz patversme esot bijis vienīgais risinājums, kas neliktu sunim ciest.
Uz patversmi viņu atveda ar barību, šampūnu, ķemmi un citām mantām cerībā, ka toreiz vēl piecus gadus vecais suns ātri atradīs gādīgus cilvēkus. Diemžēl cēlais un gudrais dzīvnieks kļuva par vienu no patversmes ilgdzīvotājiem, kuru apbrīno, bet neņem... Galvenie neņemšanas iemesli ir suņa lielais izmērs un jau krietnais pusmūžs. Tā ir kombinācija, kas tikai nedaudziem cilvēkiem nav problēma, un tādus cilvēkus pagaidām Patrikam nav bijusi laime sastapt. Tomēr Patriks nav ziloņa izmērā, un arī vēl savi krietni 6–7 gadi viņam šajā saulē jāpavada.
Pastaigas – lielākā laime
Patrika ikdiena šobrīd nav no tām aizraujošākajām. Patversmes kārtība nosaka, ka divas reizes dienā ir barošana un divas – došanās ārā laukumā. Brīvdienas tiek ļoti gaidītas, jo tad patversmē rosās vairāk brīvprātīgo un arī ciemiņu, kad suņiem ir iespēja tikt pastaigā.
Diemžēl nav tā, ka ar Patriku pieteiktos staigāt daudz cilvēku, jo viņi vienkārši baidās, ka nespēs lielā auguma zvēru novaldīt. Inese teic, ka pirmajā abu tikšanās reizē pieteikusies izvest Patriku, jo viņš visretāk piedzīvo tādu laimi. Suns, labi pazīdams savu pastaigu maršrutu, bet ne Inesi, vilcis brīvprātīgo darbinieci kā spalviņu sev līdzi – sak’, ja jau tu tur pavadas galā karājies, tad karājies vien.
Taču ar katru nākamo reizi Patriks aizvien vairāk pierada un pieņēma savu jauno paziņu. Reiz, kad abi ar Inesi bija mežā, Patriks aizrāvās ar zāles ēšanu, bet Inese pagāja nedaudz nostāk. Mirklī, kad suns uzmeta aci vietai, kur iepriekš stāvēja Inese, bet viņas tur nebija, nabags salēcās ne pa jokam, kamēr ieraudzīja, ka viņa kompanjone turpat netālu vien ir, un nomierinājās.
Patīk peldēt
Vaicātas par Patrika mīļākajām nodarbēm, Līva, Inese un Laila ir vienisprātis – pirmām kārtām tā ir peldēšana. Peldēt šim sunim patīk ne tikai nežēlīgi karstā vasarā, kad biezais apmatojums sagādā tikai mokas, bet arī ziemā. Pēc peldes gan jāļauj sunim pamatīgi izskrieties un izžūt, jo pretējā gadījumā brangā apmatojuma dēļ uz ādas, kur netiek klāt gaiss, var veidoties izsutumi.
Līva stāsta, ka Patriks ir ne vien labs, bet arī pieklājīgs peldētājs, un, ja dodas peldē kopā ar viņu, nekad nepeld virsū cilvēkam un neslīcina. Kā jau katram normālam sunim, arī Patrikam patīk skriet. Skriet vienkārši, lai skrietu, un skriet pakaļ kociņam. Viņam nav bail no brauciena automašīnā, tieši otrādi – kad vasarās brīvprātīgās darbinieces šad tad vizina Patriku uz jūru, viņš rātni sēž pie loga un vēro, kas notiek pasaulē.
Absolūts teicamnieks
Lai arī sākumā bija bažas, vai nu tādam suņu onkulim varēs ko jaunu un noderīgu iemācīt, Patriks ātri vien sevi pierādīja kā ļoti apķērīgu studentu, triju mēnešu apmācībās pie kinoloģes Jūlijas Bogomolovas apsteidzot visus par sevi jaunākos suņus. Izlaidumu Patriks sagaidīja kā absolūts teicamnieks.
Tam par godu patversmes brīvprātīgās darbinieces Patriku sapucēja – izmazgāts un izķemmēts suns izskatījās pēc pūkaina, gaisīga mākonīša.
Kā punktiņš uz i tika uzlikta kaklasaite. Visas neierastās procedūras rezultātā, redzēdams svinīgi satrauktos patversmes darbiniekus un fotoaparātu zibšņus, suņuvīra satraukums par lielo sasniegumu laikam tapa tik liels, ka Patriks saēdās zāli un viņam kļuva nelabi. Tad nu Inese vēl mirkli pirms izlaiduma ceremonijas dabūja turēt Patrika kaklasaiti uz augšu, lai suns vemjot to nesasmērētu.
Lai arī ar suņuvīrs ir ar stabilu psihi, reizēm atbildīgos gadījumos Patrikam uznāk satraukums, ko viņš mēdz remdēt, graužot zāli, nevis, piemēram, plucinot Ziemassvētku rotājumus vai segas, kā to mēdz darīt citi suņi. Kinoloģe skaidrojusi, ka no zāles suņi iegūst glikozi, kas viņus nomierina.
Labo māju brīvprātīgā darbiniece Līva smejas, ka Patriks reizēm pārvēršas par milzu lempi, klūpot arī aiz tā, aiz kā īpaši jāpacenšas paklupt. Sevišķi, kad sanāk būt pie dabas, suns uzņem vienu maršrutu un to nemaina – metas taisnā ceļā uz savu mērķi, un, ja nu gadās kāds šķērslis, ko nogāzt vai aiz kā aizķerties, tas nekavē Patriku braši doties tālāk. Ja Patriks sācis lēkšot, labāk ir stāvēt uz vietas un strauji nemainīt savu trajektoriju, jo Patriks jau nu noteikti to nedarīs.
Ganu suņa gēni
Labo māju brīvprātīgās darbinieces izpētījušas, ka Patrika tālos senčos varētu būt bijis kāds franču briārs. Tam nevar nepiekrist, jo ir gan vizuāla līdzība, gan – un tas varētu būt izšķirošais arguments – rakstura atbilstība. Briāri ir ganu suņi, kuru dzīves moto ir sargāt.
Arī Patriks ir izteikts sargātājs un ganāmpulka (lasīt – savas ģimenes) kopā turētājs, bet atšķirībā no briāriem Patriks ir arī ļoti, ļoti mīļš bez īpašas radināšanas pie mīlestības izpausmēm un pieskārieniem. Patriks ir draudzīguma un labsirdības iemiesojums, taču nav uzmācīgs. Viņa labākā draudzene Līva saka, ka suņi, ko audzinājuši vīrieši, nekad nebūs kaprīzi uzmanības pieprasītāji par katru cenu.
Ja tos samīļo, tie ir laimīgākie suņi pasaulē, bet, ja kādu brīdi saimnieka uzmanība ir pievērsta kam citam, suņi to akceptēs un pacietīgi gaidīs nākamo iespēju patrakot vai samīļoties ar savu cilvēku.
Aicinātas nosaukt Patrika izteiktākās rakstura īpašības, Līva un Inese vienojas, ka Patrikam ir pamatīgi stabila nervu sistēma (pērkons un bremžu kaukšana šo suni nespēj pārbiedēt), viņš ir draudzīgs un lojāls (bet ne akli uzticīgs), ar labām manierēm (ar vislabākajām sekmēm absolvējis suņu skolu) un kārtīgs (reiz pat divas dienas nenokārtojās, jo karantīnas dēļ netika ārā). Savukārt Laila, kura bija tā, kas par Patriku pastāstīja ASTĒM, smaidot vien nosaka, ka viņš ir burvīgs bumbulītis un viņam steidzami ir vajadzīgi rūpīgi un mīloši saimnieki, lai sunītis patversmē nenonīktu.
Mājas bija jau tik tuvu...
Līva, kas agrāk bija suņu kopēja, bet šobrīd patversmē darbojas kā brīvprātīgā, zina teikt, ka trīs gadi patversmē sunim ir ļoti ilgs laiks. Viņa Patriku tā iemīļojusi, ka pati pirms kāda laika mēģinājusi adoptēt. Diemžēl šis mēģinājums nav izdevies.
Līvas mājās jau dzīvo Siāmas kaķenīte, kas nekādi nevarēja pieņemt vēl vienu dzīvnieku savā karalistē, ar visām četrām mezdamās cīnīties pret ienācēju, kaut arī starp viņiem bija stikla durvis... Par spīti Līvas argumentiem, ka suns un kaķis ar laiku atradīs kopīgu valodu vai vismaz iemācīsies būt neitrāli viens pret otru, arī Līvas mamma, bailēs no asinspirts, iebilda pret Patrika adopciju.
Patriku mēģināja adoptēt arī kāda ģimene ar bērniem, taču sunītim atkal nepaveicās… Pie audžuģimenes bieži ciemojās draugi un bērnu klasesbiedri. Taču, lai arī Patriks bija mīļuma iemiesojums pret savu jauno ģimeni, viņam bija iebildumi pret svešiniekiem.
Iebildumi gan nekad nav izpaudušies kā atklāts uzbrukums vai košana, bet gan brīdinoša rūkšana: te ir manas ģimenes mājas, es tevi nepazīstu, tu te neesi vēlams. Ģimene, atvedot Patriku atpakaļ, teica – suns pārāk labi sargājis. Līva, kas suni labi iepazinusi, saka, ka «pārāk labi sargājis» ir pārspīlēti teikts. Patriks gluži vienkārši ir apzinīgs mājas un savējo aizstāvis, un dzīvniekam vienkārši nepieciešams ilgāks iepazīšanās laiks.
Viņasprāt, ja Patriks satiktu ciemiņus vairākas reizes un uz ilgāku laiku, viņš zaudētu savas aizdomas pret tiem. Bet šī ģimene saskatīja risku un nolēma nemēģināt. Var jau saprast, jo ģimenēs ar bērniem vienmēr situācija ir sarežģītāka – bērni piemirst aiztaisīt durvis, izskrienot pagalmā sasveicināties ar atnākušajiem klasesbiedriem, bet Patriks kā astīte seko līdzi, pieskatot savus cilvēkus. Tad atkal atnākušie bērni grib pabužināt suņa biezo kažoku, taču Patriks nav nekāda lellīte, bet mājas sargs.
