Abi piestāj pie majestātiskās Kristus statujas, kur, baudot divvientulību un Lisabonas panorāmu, Paula negaidīti atklāj Sandim sāpīgu savas pagātnes posmu, stāstot par laiku skolas gados, kad viņai esot bijis tik smagi, ka viņa vēlējusies nebūt.
«Kaut kādā dzīves posmā smagākā es nevarēju vairs eksistēt. Bija nenormāli pārdzīvojumi un es mēģināju tikt prom no šejienes pati, bet visu laiku kaut kas bija tāds, kas mani apstādina,» atceras Paula, stāstot par saviem pašnāvības mēģinājumiem, ko izraisīja sajūta, ka viņa ir nepieņemta un pastāvīgi tiek iebiedēta.
Tomēr Paula uzsver, ka šī pieredze viņai ir devusi svarīgas mācības. «Un tas ir vieglākais variants aiziet tagad izlekt pa logu ārā un pēc tam tas viss tāpat tiks atdots taviem tuviniekiem, tiem taviem cilvēkiem. Un vai tiešām tu esi gatavs viņiem atstāt to visu vainu? Tomēr tu saņemies, saproti, tu izcīni un dodies tālāk. Un tagad es esmu šeit,» spriež Paula.
Sandis ar empātiju un atbalstu uzklausa Paulas atklāsmi. «Pats galvenais, ka viņa ir šeit un ka viņa ir guvusi mācību no tā,» aizkadrā saka Sandis un pauž cieņu pret Paulas spēku un atklātību.