Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta 2020. gada augustā (žurnālā Privātā Dzīve).
– Parasti Latvijā esi sastopama reti, bet šovasar Jūrmalā esi uzstājusies jau divos koncertos.
– Man ir daudz koncertu šeit. Latvijā ir forši, jo visi ievēro nepieciešamos piesardzības noteikumus. Spēlēju Rundāles pilī un Dzintaru koncertzālē, viens koncerts bija arī Tallinā kopā ar Kremerata Baltica. Mana māsa arī ir atbraukusi uz Latviju, atlidos arī brālis (čelliste Margarita Balanas un vijolnieks Roberts Balanas – PDz), un mēs veidosim kopēju koncertierakstu. Mums ir lieli plāni! Būs gan audio, gan videoieraksts. Esmu uzņēmusies to menedžet, jo man patīk visu kontrolēt. Var būt gan labi, gan slikti, taču paļaujos tikai uz sevi.
– Kā tavu dzīvi ietekmēja pandēmija?
– Bija dīvaini gandrīz pusgadu nekoncertēt. Martā mums ar māsu bija ieplānoti koncerti Barselonā. Noritēja veiksmīgi mēģinājumi, divi koncerti jau bija izpārdoti. Taču pēc mēģinājuma orķestra menedžere paziņoja: «Koncerti ir atcelti.» Bija paredzēts, ka uz koncertiem ieradīsies mūsu ģimene, daudz kas bija saplānots…
Palikām abas tukšajā Barselonā, pastaigājāmies un beidzot redzējām pilsētu bez tūristu bariem. Varējām mēģināt tukšā koncertzālē.
Pasaule bija dīvaina, pārvērtusies. Bija sajūta, ka iestājies vakuums.
Cits pēc cita tika atcelti koncerti Lielbritānijā, Izraēlā, Bahreinā, Denisa Matsujeva festivālā Krievijā un Liepājas koncertzālē Lielais dzintars. Paspējām aizmukt no Barselonas un nedaudz padzīvojām Londonā, pēc tam apmetāmies Berlīnē, manā dzīvoklī. Ļoti pietrūka dabas, tāpēc uz divām nedēļām aizbraucu arī uz Serbiju.
– Tu darba dēļ daudz ceļo pa pasauli, kāpēc par savām mājām izvēlējies Berlīni?
– Tur ir ļoti aktīva mūzikas dzīve, un Vācija ir klasiskās mūzikas zeme. Tur dzīvo daudz latviešu mūziķu – Iveta Apkalna, Vineta Sareika, Gunārs Upatnieks, Ainārs Rubiķis un daudzi citi, ar kuriem ik pa laikam tiekos. Ir savējo sajūta. Tur ir sakārtota infrastruktūra un dzīves kvalitāte, manuprāt, daudz labāka nekā Londonā, kur dzīvo mana māsa un brālis.
– Kā pavadi laiku šeit Latvijā?
– Cenšos daudz staigāt kājām – kādus 10 kilometrus dienā. Ļoti patīk Tērbatas iela, kas tagad izveidota par gājēju ielu. Gribas izbaudīt vienkāršus latvieša priekus – aizbraukt sēnēs! Rīgā mums ir arī savs dārziņš ar gurķiem un tomātiem. Esmu apmetusies tēta mājās, ik pa laikam pavingroju, īpaši pēc koncertiem. Man ir pārāk daudz enerģijas, mēģinu to iztērēt sportojot.
Mani ģimenes locekļi visi bijuši sportisti, vectēvs bija profesionāls paukotājs.
Jebkuram mūziķim, bet īpaši vijolniekam, kuram ilgstoši jāieņem viena poza, nepieciešama laba fiziskā sagatavotība – stāja un muskuļi.
Arī mana mamma Inguna ir sportiste, taču bērnībā viņa mūsu ģimenē lielākoties bija stiliste. Kad piedalījāmies Cālī vai Olgas disenītē, mamma mūs ģērba, krāsoja, pucēja. Atceros, jau bērnībā mēs – bērni – kopā ar tēti ģitāristu Vitautu Balanas uzstājāmies dažādos labdarības koncertos bērnunamos un pansionātos. Kopš sevi atceros, mūsu mājās vienmēr bijusi mūzika.
– Un pucēties tev arī vēl aizvien patīk.
– Kā jau sievietei! Ar māsu sadarbojamies ar dažādiem zīmoliem, kādu laiku mūs atbalstīja zīmols La Perla. Speciāli mums tika dizainēti tērpi, un šuvējas vairākkārt lidoja no Boloņas uz Londonu.
Viena kleita izmaksāja desmit, dažkārt pat divdesmit tūkstošus eiro.
Galvenais, lai tērps netraucē uztvert mūziku, jājūt, ka tas radīts tieši tev. Ja nejūtos ērti skatuves tērpā, man šķiet, arī skatītājs to jūt. Kleitas man patīk medīt arī dažādās pasaules pilsētās. Lielākoties tas notiek pirms koncertiem. Arī par grimu paļaujos tikai uz sevi.
Reiz mēs ar māsu Londonā nolēmām par dārgu naudu aiziet uz labu salonu, lai mums uzliek grimu un sataisa frizūras skatuvei. Tā bija prestiža vieta, daudz samaksājām, bet pretī saņēmām rupju attieksmi. Atnācām mājās ar pusslapjiem matiem. Tagad visu lielākoties daru pati. Jūrmalas festivālā man matus sakārtoja stiliste un mūziķe Anita Intaite. Taču man pašai ir uztrenēta roka, protu sataisīties piecpadsmit minūtēs. Ja blakus ir māsa, viņa no malas novērtē, vai viss ir kārtībā.
– Tev ir interesants uzvārds. Kāda ir tā izcelsme?
– Tas ir lietuviešu uzvārds. Tētis ir lietuvietis, taču piedzimis Latvijā. Mēs gājām latviešu skolā Dobelē. Pētot dzimtas koku, secināju, ka mums rados ir lietuvieši, latvieši un krievi. Mans uzvārds ir dažādi locīts. Ārzemēs bieži par mani joko, sauc par Bananas. Latvijā citreiz esmu ananass un kas tik vēl ne – Balanda, Balode, tikai ne Balanas! Lietuvā es būtu Balanīte.
– Taču tev ne uzreiz izdevās sevi nodrošināt ar mūziku.
– Kad augām, dzīvojām starp kūku kastēm, jo mani vecāki 90. gados cepa un tirgoja medus kūkas. Mēs, bērni, vienmēr bijām paēduši no kūku atgriezumiem. Pusaudze būdama, lai nopelnītu studijām, spēlēju uz ielas Rīgā, vēlāk arī Londonā.
Vēl tagad ir cilvēki, kas mani atceras kā meiteni, kas spēlēja uz ielas.
Rīgā biju sakrājusi naudu meistarklasēm Londonā, uz kurām biju pieteikusies. Kad aizbraucu, studijām pietika, bet vajadzēja arī transportam un dzīvošanai. Arī aicinājums mācīties Londonas Karaliskajā akadēmijā bija ļoti vilinošs, tāpēc strādāju par naktssardzi un programmiņu dalītāju. Šeit, Latvijā, savācu no paziņām adītas zeķes un latviešu dizaineru drēbes un mēģināju notirgot Londonā. Pieteicos aģentūrā, kur piedāvāja darbu korporatīvajos pasākumos.
Atceros, kā spēlēju kādas sievietes 60. dzimšanas dienā, un man liels pārbaudījums bija tas, ka jāstaigā ap galdiņiem un jāspēlē katram viesim. Vēlāk spēlēju Vīnes valšus, un visi dejoja. Bija jauki, bet man kā klasiskās mūzikas izpildītājai tā bija izkāpšana no komforta zonas.
Taču, spēlējot uz ielas, norūdīju raksturu.
Ir bijis tā, ka man no rokām izrauts lociņš. Bija arī jāstrīdas ar citiem ielu muzikantiem par labāko vietu spēlēšanai.
Es spēlēju Londonas centrā, kur nebija stingri iedalītas vietas. Draudzējos ar policistiem, lai viņi ļauj man ilgāk paspēlēt. Par laimi, šis laiks jau ir pagātne.
– Tev jau divus gadus ir draugs. Kas viņš ir?
– Cilvēks, kas labi saprot mana darba specifiku – Jūdžīns Birmans (2013. gadā viņš radīja finanšu operu jeb kantāti Nostra culpa, iedvesmojoties no bijušā Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa un amerikāņu ekonomikas zinātnieka Pola Krugmana asās viedokļu apmaiņas internetā – PDz). Viņš ir Daugavpilī dzimis mūziķis un komponists, attāls radinieks modes dizaineram Bruno Birmanim.
Mācījies Amerikā, tagad dzīvo un strādā Honkongā, bet drīzumā mēs satiksimies Londonā, jo viņam tur ir vairāki pasākumi. Mums ir līdzīgi raksturi, viens otru lieliski papildinām. Attālums mums netraucē, jo nav rutīnas, turklāt esam vienpaši. Viņš arī dzīvo savā mūzikas pasaulē. Satikāmies Londonā, bet jau iepriekš viens par otru zinājām. Mans draugs ir inteliģents un ambiciozs.
