Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
10
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Īsumā par Annu Lauderi
- Dzimusi 1983. gadā
- Baletu sākusi apgūt Rīgas Horeogrāfijas skolā un turpinājusi Hamburgas baletskolā.
- Kopš 2001. gada dejo Hamburgas baleta trupā, 2008. gada kļūstot par solisti un 2011. gadā – par vadošo solisti.
- Viņas lomu sarakstā ir zināmākie horeogrāfa Džona Noimeijera baleti. Hamburgas baleta sastāvā kopā ar vīru Edvīnu Revazovu dejojusi uz pasaules svarīgākajām baleta skatuvēm.
- Šā gada maijā Maskavas Lielajā teātrī saņēma par baleta mākslas Oskaru dēvētā Benois de la Danse konkursa īpašo Benois-Massine prēmiju.
- Tētis – rotu mākslinieks Andris Lauders, mamma – gleznotāja Ingūna Laudere (aizgājusi mūžībā).
Brīdi pirms ierašanās Anna man atraksta Whatsapp: «Būšu ar suni. Viņš ir mazs un mierīgs.» Pa durvju stiklu vēroju Annu nākam pāri pagalmam. Viņa pārvietojas tā, it kā slīdētu pa ūdens virsmu, nevis ietu. Un viņai pie rokas mierīgā gaitā soļo viņš – kavaliera karaļa Čarlza spaniels Zigzags. Sunim viss kārtīgi jāizošņā un jāatrod piemērota vieta gulēšanai. Bet, kad viņš ilgi nevar iekārtoties, Anna stingri iesaucas: «Zigzag, come here!» Viņu komunikācija lielākoties notiek angliski, jo Hamburgas operas internacionālajā baleta trupā vāciski tikpat kā nesarunājas. Mūsu sarunu pavada aizmigušā Zigzaga šņākšana, dažbrīd pat iekrākšanās, un, šķiet, šīs skaņas Annu nomierina.
Kā satikāties ar savu Zigagu?
Citi lasa
Cik sevi atceros, mums mājās vienmēr bijuši dzīvnieki, un arī Hamburgā man gribējās suni. Zigzagu vīrs pirms septiņiem gadiem man pasniedza kā pārsteiguma dāvanu dzimšanas dienā. Es vienmēr visu rūpīgi pārdomāju, izdomāju un izplānoju, bet Edvīns galīgi ne. Sākumā bija traki – vīram ir alerģija no dzīvniekiem, un no Zigzaga tā bija tik liela, ka Edvīns nevarēja paelpot. Bija vai nu jādod prom suns, vai jāiet ar visu suni prom no vīra. Par laimi, atradām alternatīvās medicīnas metodi – biorezonansi –, un jau pēc četrām procedūrām alerģija pārgāja.
Sunim sākumā bija lielas problēmas ar vēderu. Smejos, ka viņa ārstēšana man izmaksāja tikpat, cik neliels Porsche. Mocījāmies piecus mēnešus, ārsti jau gribēja viņam veikt operāciju. No tā, ka sunim slikti, stresoju vēl vairāk nekā parasti. Taču tad mums bija jādodas vairākas nedēļas garā tūrē, un suni aizvedām papa draugiem. Pēc trim nedēļām, kad atgriezāmies, suns bija vesels!
Mana draudzene veterinārārste teica: Anna, tas viss bija tikai tava stresa dēļ. Ievēroju – arī tagad, ja sāku stresot, sunim sākas problēmas. Pateicoties viņam, esmu kļuvusi daudz mierīgāka.
Zigzaga dēļ tagad arī vairāk esam dabā, izbraucam ārpus Hamburgas, iepazīstam vidi un pie reizes izvēdinām galvu.
Šis gads jums ir īpašs. Maijā Benois de la Danse balvas ietvaros saņēmāt Benois Massine prēmiju.
Godīgi sakot, notikušā svarīgumu pa īstam aptvēru tikai tad, kad ar balvu rokās jau stāvēju uz skatuves. Tagad gan ik pa laikam iedomājos – es to esmu saņēmusi! Zvaigžņu slimība man vispār nepiemīt, mana prioritāte ir darbs zālē, skatuve, man svarīgi izdzīvot to lomu, ko tēloju. Protams, esmu ļoti priecīga par šo balvu, taču manas baleta dzīves lielākais notikums tomēr ir Annas Kareņinas loma. Izdzirdot, ka Hamburgas baletā tiks iestudēta šī izrādē, pirmo reizi dzīvē tik ļoti ilgojos pēc kādas lomas. Kad sezonas pirmajā mēģinājumā uzzināju, ka man piešķirta Annas loma, biju kā spārnos. Līdz ar to visa sezona pagāja tādā kā sapnī, ļoti gaišā, patīkamā darba gaisotnē, un piedzīvotās izjūtas man neviens nevar atņemt.
Kāpēc tieši Anna Kareņina bija tas lielais sapnis?
Tāpēc, ka man viņa ir ļoti tuva. Man, tāpat kā Annai, mīlestība ir pats galvenais dzīvē. Anna kļūdījās, viņu nepieņēma – tas viss man ir pazīstams. Man, tāpat kā Annai, arī nācies būt dažādu izvēļu priekšā.
Kuras bijušas jūsu grūtākās izvēles?
Katram bail pieņemt nopietnus lēmumus, bet reizēm dzīve piespiež. Kad sešpadsmit gadu vecumā aizbraucu uz Hamburgas operu, man bija milzīgas bailes. Esmu vienīgais bērns ģimenē, man apkārt vienmēr bijuši mamma, paps, ome, divi kaķi un suns. Bet ceļā bija jādodas vienai. Ļoti negribēju braukt, bet mamma pierunāja.
Palīdzēja tas, ka ap mani vienmēr bijuši cilvēki, kuri man tic un kuri vienmēr ir manā pusē.
Pirmkārt, mani vecāki un ome. Katru dienu sazvanos ar savējiem. Liela nozīme bijusi arī maniem pedagogiem Kevinam Heiginam un Irinai Jakobsonei, kura jau ir mūžībā. Šie divi pedagogi man deva drošības izjūtu uz skatuves un dzīvē. Strādāja ar mani ne tikai darba, bet arī brīvajā laikā, ticēja manam talantam un vienmēr teica taisnību. Un, protams, pasaulslavenais horeogrāfs Džons Noimeijers, kurš Hamburgā mani izaudzināja. Kad ar balvu rokās stāvēju uz skatuves, domāju par to, cik gara notikumu un cilvēku ķēde ir aiz manis.
Jūsu tētis stāstījis, ka tolaik raudājāt vienā laidā.
Laikam esmu raudātāja pēc dabas. Irina Jakobsone, kad savulaik sazvanījāmies, man prasīja: «Aņečka, ti ješčo plačeš?» Atbildēju: «Da, plaču.» – «Nu i duročka.» (Smejas.)
Ir brīži, kad jūtu – sakāpis kamols kaklā, un tur sēž. Tādās reizēs vētru var izsaukt vismazākais sīkums. Nekad neaizmirsīšu kādu šķietami ikdienišķu rītu. Ikreiz brokastīs ēdu mīksti vārītu olu. Torīt, to nesot, ola pēkšņi izkrita man no rokām. Izšķīda uz grīdas. Kā es sāku raudāt! Vīrs uztraucies vaicāja, kas noticis. Tā taču esot tikai ola, viņš man uzvārīšot citu!
Bet stulbā ola vienkārši bija pēdējais punkts garā izjūtu ķēdē. Tādos brīžos vajag izraudāties.
Un arī piezvanīt uz mājām, uz Miķeļtorni, kas ir mana miera osta. Liels atbalsts ir tas, ka ir iespēja sazināties, redzot vienam otru. Piemēram, ēdam vakariņas – esmu pie galda ar vīru, paps ar sievu Antru pie sava galda.
Mums, cilvēkiem, kas tikai skatās baletu, grūti saprast baleta vidi. Kāda ir jūsu ikdiena?
Solistiem brīvdienu nav vispār, mēs strādājam septiņas dienas nedēļā. Ja arī ir brīva diena, abi ar vīru tik un tā ejam un strādājam, jo repertuārs ir plašs – aptuveni četrpadsmit dažādas izrādes, vidēji 120 izrādes sezonā.
Darbs man ir vislabākās zāles pret dažādiem dēmoniem, es patiešām mīlu strādāt.
Protams, ne jau vienmēr ļoti gribas, ne vienmēr ir prieks to darīt. Kādreiz gribas atpūsties, bet nevaru, jo man ir izteikta – reizēm pat pārāk – atbildības izjūta.
Esam vērojuši baleta pasaules dramatiskās kaislības filmā Melnais gulbis. Vai jums ko līdzīgu nācies pieredzēt arī dzīvē?
Nē. Man ir paveicies, jo, strādājot ar Džonu Noimeijeru, viss ir citādi. Jaunam iestudējumam viņš var izvēlēties jebkuru dejotāju – tam noteikti nav jābūt kādam daudz pieredzējušam. Piemēram, mans vīrs tikko bija ieradies trupā, bet jau tika izvēlēts jaunam iestudējumam. Kad saproti, ka tas tā ir, nav iemesla ne apvainoties, ne dusmoties. Ja konkrētajā iestudējumā neesi izvelēts, tāpēc neesi ne labāks, ne sliktāks. Ja paredzama kāda nopietnāka loma, parasti ļoti nervozēju un miegā kasu kājas. Kad aizeju pie sava masiera, viņš, tās ieraugot, vienmēr ironizē: «Un tu vēl saki, ka Melnais gulbis nav taisnība.» (Smejas.) Bet nē, neviens man nav lentītes griezis un kurpēs stiklus bārstījis.
Lasīju, ka mēnesī varat nodejot neskaitāmas puantes.
Daudz, ļoti. Dienā man aiziet pāris, bet, ja ir kādi nopietnāki iestudējumi, tad pat divi trīs pāri dienā. Pa sezonu tiešām sanāk diezgan daudz.
Kas ir jūsu dēmoni?
Bailes, nepārliecība, nervozums. Taču, izejot uz skatuves, viss pāriet. Kas tad var notikt? Vari paklupt, dabūt traumu. Jaunajām meitenēm parasti saku: tā nav sirds operācija, neviens nenomirs! Tavs uztraukums neko nemainīs. Jo vairāk nervozē, vairāk sāc par sevi šaubīties, jo drošāk, ka nesanāks.
Tavas domas ir puse no tā, ko tu spēj uz skatuves.
Esot ar Džonu, dejojot viņa baletus, zinu – viņš nepiekrīt ārišķīgai tēlošanai. Tev ir jātic tam, ko dari. Bet, lai ticētu tam, ko dari un kas esi uz skatuves, viss jāizlaiž caur sevi. Ja ļauj tam iziet caur sevi, sāc iepazīt sevi arvien vairāk un vairāk. Vismaz man sevis iepazīšana sākās ar brīdi, kad iegāju trupā.
Ja runa ir par dēmoniem… Zinu, ka ikvienā darbā ir skaudība, tas ir cilvēciski. Bet man šķita – ar mani tas nekad nevar notikt. Taču notika gan. Tas bija traģiski. Man bija tik grūti, pašai no sevis pretīgi! Tad sākās cīņa uz dzīvību un nāvi ar šo dēmonu. Cīnījos kādu pusgadu, kamēr uzvarēju. Ceru šo dēmonu nekad vairs neredzēt.
Teicāt – trupā sākāt iepazīt sevi. Ko jūs sevī ieraudzījāt?
Kādreiz daudz laika pavadīju kopā ar daudz cilvēkiem, bet tagad zinu – mans laiks ir limitēts, tāpēc gribu to pavadīt tikai ar cilvēkiem, kas man patiešām ir tuvi. Mainījās tas, ka nesēžu kantīnē un nerunājos, nepļāpāju, bet eju zālē un strādāju. Man kļuvis neinteresanti, ka un ko par mani runā. Zinu, ka runā par visiem. Mainījies arī tas, ka mani vairs neinteresē kritika. Pats svarīgākais ir, ka strādāju pie Džona Noimeijera, ka daru savu darbu no sirds, ka man ir jaunas lomas. Kāda starpība, ko kāds uzraksta!
Balets ir visa jūsu dzīve, no tā gūstat gandarījumu un baudījumu. Tomēr balets zināmā mērā ir arī ķermeņa mocīšana.
Mana omīte, papa mamma, kurai ir deviņdesmit gadu, saka: jā, sāp tas un tas… Vienmēr atbildu, ka man šādu problēmu nebūs, jo man jau tagad sāp. Visiem dejotājiem, kurus zinu, pēc trīsdesmit jau ir tā – pamosties un īsti nezini, kā no gultas izkāpt un pirmos soļus spert.
Ķermenis jau nav mūžīgs, tas nolietojas. Bet – kamēr varu, ir jādara.
Man reizēm saka – kā, tu arī brīvdienās ej un strādā?! Jā, jo pulkstenis iet, un man dāvātais skatuves laiks nav mūžīgs. Ja gribi kaut ko sasniegt, izdarīt to, ko esi iedomājies, citādi nevar. Un tāpat tu nekad neesi ideāls – dejotājs vienmēr var labāk…
Bet pēc ceļa traumas, arī ikra plīsuma gan bija sajūta, ka vairs nekad neieiešu formā.
Kā tikāt pie traumām?
Pirms tam jutu, ka man kārtīgi jāizmasē ikri, bet nepievērsu tam uzmanību. Dejoju ar savu partneri un numura laikā – paldies Dievam, uz beigām – jutu, ka man kāds iemetis ar svina bumbu. Mana pirmā doma bija – kuram muļķim ienācis prātā izrādes laikā kaut ko sviest no kulisēm?! Dueta beigās man bija jānoguļas skatuves vidū, bet pēc tam no tās jānoiet. Sapratu – uz priekšu iet nespēju, gāju atpakaļgaitā. Pēc tam sešas nedēļas pavadīju nekustīgi. Vispār neko nevarēju darīt, bija jāsēž un jāgaida.
Ceļa traumu guvu mēģinājuma laikā. Kādā kustībā nokritu uz grīdas, sadzirdēju knikšķi celī un jutu – kaut kas manī ir kropls. Nekas nesāpēja, tikai šī drausmīgā sajūta. No tās sāku šausmīgi kliegt un raudāt. Parasti uz vietas ir fizioterapeite, bet tieši tajā dienā viņa jau bija devusies prom, un tā bija mana veiksme, jo viņa nebūtu ļāvusi nevienam mani aiztikt. Ar celi ir tā – tas pāriet pāri kaulam, un kopā ar to saites. Ja celi rauj atpakaļ un to dara nepareizi, visas saites plīst. Savukārt, ja celi laikus neieliek vietā, saites izstaipās, un var palīdzēt tikai operācija.
Tobrīd ap mani sanāca cilvēki, arī viena jauna meitene no Austrālijas. Viņa sauca, ka celis tūlīt jāliek atpakaļ, kamēr vēl nav par vēlu. Viens puisis turēja manu kāju, meitene vilka un celi ieriktēja vietā. Man tiešām paveicās. Bet to jau sapratu tikai vēlāk. Tai brīdī biju sagrauta. Man bija tikai divdesmit viens gads, pavisam nesen bija nomirusi mana mamma, un nu pašai celis pagalam. Turklāt mana mamma nomira tieši ceļa operācijas dēļ, un tobrīd nezināju – man tas būs jāoperē vai ne.
Kad melnās svītras sākas, tās nebeidzas un nebeidzas. Drīz pēc tam slimnīcā nokļuva ome. Vienā brīdī pacēlu acis pret debesīm un godīgi pateicu – es vairs nevaru. Viss.
Saka – Dievs dod tikai tik, cik tu vari izturēt.
Laikam jau. Jo, kad atzinu, ka vairs nevaru, man nav spēka, viss beidzās. Palēnām viss atgriezās savā ritmā.
Kā atgriezties dzīvē pēc sāpīgiem notikumiem?
Pēc mammas aiziešanas man ļoti palīdzēja darbs. Tomēr… Skatoties atpakaļ, saprotu – man bija depresija, turklāt ļoti nopietna. Bet man nebija spēka iet pie kāda, meklēt palīdzību. Es biju pilnīgi sagrauta un nezināju, kā dzīvot tālāk. Mans skolotājs Kevins Heigins paņēma mani dzīvot pie sevis, jo saprata – citādi es sajukšu prātā. Paps bija pilnībā sagrauts, nevarēja saprast, kas ar viņu būs. Ome, kura pēkšņi zaudēja meitu… Un ja vēl abiem uz kakla būtu es? Sapratu – man jābūt stiprai viņu dēļ.
Kopš mammas aiziešanas pagājuši jau daudzi gadi. Un tomēr – vai viņas aiziešana atstājusi kādus robus?
Protams! Kad vēl aizgāja ome, mammas mamma… Bieži domāju, kā būtu… Kā būtu, ja mamma mani redzētu uz skatuves (Annas balss kļūst klusāka, līdz izdziest pavisam.) Ļoti bieži dejojot domāju par savu ģimeni. Iztēlojos – gan mamma, gan vecmāmiņa ir tur, augšā, un mani redz. Un vēl es domāju par Miķeļtorni.
Kāda bija mamma?
Mamma bija īpaša, ļoti interesanta. Viens no tiem cilvēkiem, kuru vai nu ļoti mīl, vai nevar ciest. Viņai viss bija melns un balts, nekad pa vidu. Mamma teica tieši acīs visu, ko domāja. Ļoti talantīga gleznotāja. Man iespiedies atmiņā brīdis, kad abas gulējām mammas gultā, runājāmies, spēlējām ēnu spēles un smējāmies.
Mamma vienmēr teica: es tevi mīlu vairāk par visu.
Viņa pie manis atnāca sapnī nedēļu pēc bērēm. Mamma teica: piedod, nevarēju atnākt ātrāk, man bija tik daudz cilvēku jāapstaigā. Arī pirms mammas nāves man bija sapnis. Mēs Maļorkā braucām mašīnā pa serpentīnu, un mamma bija pie stūres. Lija lietus, mamma nepaņēma līkumu, un mēs kritām. Mammai bija šausmīgi bail, bet es atkārtoju: viss būs labi, viss būs labi. Mēs nokrītam, sākumā ir tumsa, tad pēkšņi gaisma.
Mammas nav. Taču man blakus stāv kāds vīrietis, apkārt ir daudz bērnu, kas rausta mani un saka: Anna, Anna, Anna! Šis vīrietis apsēžas uz motocikla un saka: Anna, braucam! Bet es nezinu, kas tas par vīrieti un kurp mums jābrauc. Kad pamodos no sapņa, mamma bija slimnīcā, viņai jau bija veikta ceļa operācija. Izstāstīju mammai par šo jocīgo sapni. Vienīgais, ko viņa uzprasīja, bija: tas beidzās labi vai slikti? Sameloju, ka labi, taču es zināju, ka viņa zina – es meloju. Tā bija mūsu pēdējā saruna… Tad koma. Viņa vairs nenāca pie samaņas. Kad atlidoju, viņa vēl bija dzīva, bet ne pie samaņas.
Tas sapnis – ko īsti tas nozīmēja?
Ilgi nevarēju saprast, kas tas par vīrieti, kas tie par bērniem. Un tad pienāca vasara. Mammai Ventspilī bija paziņa, kuram piederēja antikvariāts. Viņa ļoti gribēja mūs iepazīstināt, jo man viņš noteikti patikšot. Kādā dienā Ventspilī pa ceļam iegājām antikvariātā, un tā es satiku Dzintaru un piedzīvoju nesaprotamu mīlestību. Abi kopā pavadījām visu vasaru.
Kādā dienā Miķeļtornī gulēju pie jūras, kad pēkšņi nāca bērnu bars. Tie bija bērnunama bērni. Neesmu bērnu cilvēks, bet šie bērni bija tik jauki, un katrs ar savu stāstu. Tik patiesi… Tā es visu vasaru pavadīju gan ar bērniem, gan Dzintaru. Bijām nodraudzējušies divas trīs nedēļas, ciemojāmies pie viņa omītes, un Dzintars pēkšņi saka: «Anna, es tevi izvizināšu!» Pagriežu galvu, un viņš sēž uz motocikla. Tai brīdī gan man šermuļi noskrēja pār kauliem. Nebiju zinājusi, ka viņam ir motocikls.
Kas notika ar Dzintaru?
Viņš joprojām ir mūsu ģimenes draugs. Bet mūsu ceļi pašķīrās. Es aizbraucu uz Hamburgu, viņš palika šeit. Es nevarēju braukt pie viņa, un viņš pie manis.
No savas vecmāmiņas, kad viņa aizgāja mūžībā, īsti nepaspēju atvadīties. Par to jutu vainu, bet reizē arī meklēju kādu zīmi no viņas. Esat izjutusi ko līdzīgu?
Man ir sirdsapziņas pārmetumi attiecībā uz omi. Visu dienu nevarēju viņu sazvanīt. Tobrīd domāju – varbūt viņa ir izgājusi. Tikai vakarpusē piezvanīju kaimiņiem, lai aiziet paskatīties, vai nav kas noticis. Bieži domāju – nu kāpēc es jau no paša rīta nezvanīju kaimiņiem? Kāpēc?! Par to ļoti ilgi sevi šaustīju. Šķiet – varēju izmainīt notikumus, bet to neizdarīju. Bet laikam jau mēs neko nevaram izmainīt, notiek tas, kam jānotiek.
Kā pārvarēt vainas izjūtu… Kad sāku par to domāt, sāku raudāt, pārmest sev, man acu priekšā sāk rādīties bildes… Es tiešām nezinu, ko ar to iesākt. Godīgi sakot, vienkārši cenšos par to nedomāt, un tā nav pārvarēšana.
Viens no tuvākajiem cilvēkiem jums ir vīrs Edvīns.
Viņš man ir ļoti īpašs cilvēks. Pat ja mūsu ceļi aizies uz dažādām pusēm – tpu, tpu, tpu! –, mēs vienmēr būsim ļoti tuvi. To, kas mūs saista, nav iespējams izjaukt.
Mūs nevar izšķirt nekas, starp mums valda beznosacījumu mīlestība.
Un tomēr mums ir sarežģīti būt kopā, jo esam ļoti dažādi, bet ir kaut kas pārāks par to. Reizēm par kaut ko sakreņķējos un tad stāstu savu bēdu stāstu omes māsai Maijai. Viņa tad vienmēr saka: «Iedomājies, meitiņ, ja viņš būtu tāds pats, kā tu…» Un bakstītu mani?! Nu nē! (Smejas.)
Kāds ir jūsu vīrs?
Ļoti patiess, tīrs cilvēks. Viņš ir introverts, daudz nerunā. Edvīnam pietiek ar dažiem vārdiem dienā. Savukārt es esmu pilnīgi citāda, man jārunā daudz. (Smejas.) Jā, kā jau teicu, – esam ļoti atšķirīgi, mūsu attiecības ir sarežģītas. Bet īpašā saikne ir. Mums visādi gājis, bet es zinu, ka viņš mani nenodos, man ar viņu ir ļoti liela drošības izjūta. Esmu sapratusi, ka šī drošības izjūta man ir ļoti būtiska.
Un kas slēpjas aiz vārdiem «visādi gājis»?
Esam kopā kopš 2004. gada, piecpadsmit gadu. Nebija tā, ka no pirmā brīža un uz visu dzīvi. Te mēs bijām kopā, te uz kādu brīdi pašķīrāmies. Bet tagad… Kad notiek kāds strīds, pēc brīža paskatāmies viens uz otru un vienkārši sākam smieties.
Manam vīram ir burvīga īpašība – viņš netur ļaunu prātu.
Es varu dusmoties vēl divas trīs dienas! Bet viņš… Ja esam sastrīdējušies, man nav bijusi taisnība un es neesmu atvainojusies, varu pieiet pie viņa pieglausties, un viss ir nokārtots, aizmirsts. Mēs par strīdu vairs nerunājam.
Edvīns ir manas ģimenes daļa. Un laikam jau nevar būt citādi. Ja cilvēki nodzīvo kopā piecpadsmit gadu un nav kļuvuši viens otra ģimenes daļa, tad kaut kas ļoti ir aizgājis greizi.
Baletdejotājas profesija īsti nepieļauj bērnus karjeras laikā.
Man šķiet, ka bērnus vajag vai nu pašā karjeras sākumā, vai beigās. Vienu brīdi man par to bija stress, bet tagad esmu nomierinājusies. Jo esmu sapratusi – bērnus nevajag tikai tāpēc, ka tā vajag. Un, protams, ja bērns neradīsies tuvākajos gados, ir risks, ka tas var nenotikt vispār. Tad uz brīdi uzrodas bailes – ja nu palaižu garām īsto brīdi. Taču arī šai ziņā esmu sapratusi – neko nav iespējams palaist garām. Jādzīvo šodien, tagad. Un šodien es neredzu savā dzīvē vietu mazai būtnei. Paies kāds laiks, tad jau redzēs… Mazliet apskaužu savu kolēģi, kurai bērns piedzima divdesmit divu gadu vecumā, tagad jau ir krietni paaudzies, un viņa var turpināt karjeru. Viss ir Dieva rokās, kā būs, tā būs.
Visu sarunas laiku skatos uz jūsu krāšņajām rotām – tām droši vien ir dubulta nozīme.
Jā, gan skaistums, gan papa klātbūtne. Šī man, piemēram, ir dāvana vārdadienā (rāda gredzenu), šis gredzens uz Annas Kareņinas pirmizrādi. Toreiz paps iedeva kastīti un teica: Anna Kareņina nedrīkst būt bez briljanta. Katrā ziņā nejūtos labi, ja man nav vismaz kāda papa darināta rota. Nepatīkami bija, kad darbā pazuda divi papa darināti gredzeni, – biju tos nolikusi uz klavierēm un aizmirsusi.
Kas jums palīdz brīžos, kad ir sajūta – ak, kaut atnāktu kāds un mani paceltu aiz čupra?
Ir brīži, kad fiziskā pārguruma dēļ neko vairs negribas. Tai sajūtai pa virsu vēl ir milzīgā sevis šaustīšana – kā tu vispār tā vari justies?! Tu domā – ja būtu trauma vai vēl kaut kas, tad gan būtu šausmīgi… Taču tāpat gribas sevi sapurināt.
Man palīdz, ja izbraucu kaut kur pie dabas, tad es nomierinos un viss vairāk vai mazāk sastājas savās vietās.
Kādreiz palīdz brīvs vakars vai brīva diena. Bet arī ne vienmēr. Ja ir daudz darāmā, brīvais vakars vēl vairāk sanervozē. Tāds ātrais variants ir izstaigāties ar Zigzagu un piezvanīt papam uz mājām.
