Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
It kā ar to nepietiktu, Lolitas radītā Dvēseļu puteņa mūzika tikko nominācijā Publikas izvēle nominēta arī Pasaules filmu mūzikas balvai World Soundtrack Awards! Nu ļoti prestiži.
IEVAI Lolita atzinās, ka patiesībā viņai šis bija liels mīlestības darbs: «Esmu ļoti pagodināta par balvu un nomināciju. Taču es tāpat biju laimīga, ka man tika dota iespēja komponēt mūziku šai filmai un sadarboties ar fenomenāli labiem pasaules līmeņa mūziķiem. Un koris Latvija, Māris Sirmais pacēla šo tautas lūgšanu līdz debesīm.
Sadarboties ar režisoru Dzintaru Dreibergu un radoši pārrunāt katru ainu un katru noti nebija vienmēr viegli, bet par gala rezultātu mēs un visa Latvija varam būt lepni. Pat nemaz nevaru saskaitīt, cik reižu no Holivudas draugiem un paziņām esmu dzirdējusi: «Vai filma tiks iesniegta Oskariem? Kur mēs varam to redzēt?» Mēs ar Dzintaru Dreibergu diezgan ātri izveidojām tādu kontaktu, ka viņš varēja man visu pateikt tieši un neuztraukties, ka par kādu teikumu sabrukšu. Un es rakstīju mūziku, kurai ir emocijas un apakštoņi, nevis tikai maiga glazūra. Filma ir par latviešiem ļoti svarīgu un komplicētu laiku, un ir milzīga māksla to izstāstīt filmā.»
Kāzas kovida laikā
Patiesībā šī saruna sākās pavasarī, kad Lolita un Marks kopā ar amerikāņu mūzikas producenti Eimiju Andersoni bija atbraukuši ierakstīt skaņu Amerikā topošai filmai par sieviešu tiesībām. Amerikas profesionāļiem bija paticis Dvēseļu puteņa skaņu ieraksts un Latvijas Radio 1 skaņotāju darbs, un viņi gribēja tādu pašu kvalitāti. Laiks bija saskaitīts pa minūtēm, un Lolita sarunai ziedoja pusdienlaiku starp ierakstiem. Taču īsi pēc sarunas viss tik strauji mainījās, ka interviju nācās uz laiku noglabāt plauktā, un sarunu turpinājām jau rudenī.
Kā Lolitas ģimene pārdzīvo pandēmijas laiku? Lolita un Marks dzīvo Amerikā, Losandželosā, Studio City – tā ir viena no mazām pilsētiņām milzīgās Losandželosas robežās. «Mums Amerikā pandēmija ir vēl ļoti aktuāla. Klausām zinātniekus un ārstus, obligāti lietojam maskas un ievērojam distancēšanos. Mūsu ģimenē jau vairākas reizes esam izveidojuši tādu kā drošības burbuli – uz laiku izolējamies, tad veicam kovida pārbaudi, sagaidām rezultātus, un tad satiekamies. To darījām, pirms mana mamma uz mēnesi pārcēlās padzīvot pie mums, un tā rīkojāmies arī tad, kad precējās mūsu meita Aija,» stāsta Lolita.
Kāzās sākumā bija paredzēti 220 viesi, taču pandēmijas dēļ klātienē ieradās tikai 20.
«Vairums radu un draugu piedalījās ar ZOOM starpniecību. Kāzas notika manas mammiņas dārzā, bija nenormāli karsti, bet pasākums izvērtās ļoti aizkustinošs. Pašlaik daudz laika pavadām vienkārši mājās vai mūsu vasarnīcā. Reizēm sanākam kopā un rīkojam tematiskās vakariņas, piemēram, astoņdesmito gadu stilā. Es komponēju un piedalos sanāksmēs ar ZOOM, arī mans vīrs Marks visu dara caur ZOOM.»
Lolitas un Marka bērni ir tikpat radoši kā vecāki. Meita Aija spēlē mežragu, un viņas jaunais vīrs Ēriks – trompeti. Ēriks ir no Salvadoras, un viņi satikās augstskolā, kur Ēriks ieguva doktora grādu trompetes spēlē. Aijas dvīņumāsa Ilze kļuvusi par jaunāko klašu skolotāju, bet brīvajā laikā dejo. Dēlam Andrim ir mūzikas grupa Moonchild, ar kuru kopā viņš koncerttūrēs izbraukājis teju visu pasauli. «Tagad Andris ieraksta jaunu mūzikas albumu un brīvajā laikā cep maizi, meita Ilze ar ZOOM māca 3. klasi, jo strādā par skolotāju, un katru dienu šādā pat attālinātā veidā arī dejo, jo brīvajā laikā dejo deju kolektīvā un vada deju kopu. Meitai Aijai un viņas vīram Ērikam ir privātskolēni, bet simfoniskie darbi un studijas ieraksti pandēmijas dēļ vēl nav atsākušies,» stāsta Lolita. Amerika pamazām pielāgojas jaunajai situācijai.
Latvisko savu amerikāņu vīru
Apbrīnojama ir Lolitas ģimenes prasme Amerikā saglabāt latviskumu. Viņas vecāki piederēja tiem trimdiniekiem, kuri ļoti daudz darījuši Latvijas labā, taču Lolita nāk no citas paaudzes, un viņas vīrs Marks Mattsons ir amerikānis. Marks runā latviski, kā skaņu režisors iesaistījies daudzos latviešu projektos, un viņu trim bērniem ir latviešu vārdi.
«Es uzaugu ļoti latviskā ģimenē, un doma apprecēt kādu, kas nav latvietis, likās gandrīz noziegums. Lai gan – kādas bija manas izredzes apprecēt latvieti?
Uzaugot Oregonā, es pazinu tikai četrus vai piecus latviešu puišus manos gados.
Un Latvija nebija brīva, tāpēc šurp es nevarēju atbraukt. Latviešu vasaras vidusskolās un Dziesmu svētkos bija daži vasaras romāni, bet tas arī viss,» stāsta Lolita.
Marks bija viņas skolasbiedrs, gadu vecāks, un viņu attiecības sākās, kad Lolita mācījās izlaiduma klasē. «Biju nopietna un diezgan kautrīga, un man bija uztraukums: ko lai iesāk, es taču esmu iemīlējusies amerikānī! Bet mans tētis jau uzreiz teica: «Mark, tev būs jāmācās runāt latviski!» Marku tas nebiedēja. Rietummičiganas universitātē bija latviešu valodas kursi, kur vienā vasarā varēja diezgan daudz iemācīties, un vēl viņam kādu laiku bija privātskolotāja. Viņš arī nebaidījās runāt. Marks bija skaņu meistars mūziklam Tas vakars piektdienā, ar kuru mēs atbraucām uz Latviju 1990. gadā. Pārējā skaņotāju komandā reti kurš runāja angliski, tāpēc nācās runāt latviski.
Otrais lēciens notika, kad bijām apprecējušies un piedzima pirmais bērniņš Andris, bet pēc gada un pāris mēnešiem meitas Aija un Ilze. Marks vienkārši runāja ar viņiem latviski – tāds mazs bēbītis taču nepārmetīs, ja tu kaut ko pateiksi nepareizi. Tā viņš mācījās latviešu valodu, runājot ar saviem bērniem.» Bērnu vārdi ir latviski, jo viņiem tika tēva uzvārds Mattsons. «Uzreiz nolēmām, ka puisītis būs Andris, bet meitiņai Marks izdomāja vārdu Aija, viņam tas ļoti patika. Bet es jau 12 gadu vecumā biju uzrakstījusi šūpuļdziesmu Ilzītei! Taču piedzima dvīnītes un varējām ielikt abus vārdus,» smejas komponiste.
Svarīgais bucket list
Losandželosā Lolitas ikdiena pirms pandēmijas un mājās sēdēšanas laika sākās agri – viņi reizē ar Marku nokāpa pa kāpnēm un tad devās katrs uz savu pusi, katrs uz savu biroju. Tad – komponēšana, daudz pasūtījuma skaņdarbu. Lolita nereti dala darbu ar diviem citiem komponistiem, viņi izveidojuši apvienību projektiem, kur vienam komponistam darba par daudz, piemēram, pie televīzijas seriāla Young justice, kuram jau rit ceturtā sezona. Pavasarī bija paredzētas arī Lolitas vieslekcijas par filmu mūziku Čikāgas universitātē, taču tās notika virtuāli.
Lolita strādā ļoti daudz. «Taču man patīk arī citas lietas dzīvē. Mums abiem ar Marku ir savs bucket list – saraksts par lietām, kuras gribam pagūt izdarīt vai redzēt šajā dzīvē. Saraksts ir garš. Pirms divarpus gadiem bijām burvīgā ceļojumā Austrālijā. Bet tas izrādījās dārgs prieks, – nevar tikai ceļot, ir jāpelna nauda! Un dzīvot Losandželosā ir ļoti dārgi.
Te ir ļoti augsti nodokļi, un dārga veselības apdrošināšana – mums abiem kopā veselības apdrošināšana vien izmaksā 1500 dolāru mēnesī.
Tāpēc daudz jāstrādā, lai gan dažreiz gribas apstāties un vienkārši būt. Bet mēs esam paraduši, ka varam ceļot, varam atbraukt uz Latviju, un nedomāt tikai par to, kur vairāk un ātrāk nopelnīt. Tas darītu dzīvi seklu un tukšu.»
Vēl Lolitas sarakstā ir lietas, kas vienkārši jāizdara. «Man ir viena liela kaste ar notīm, un zinu, ka Markam arī tāda ir. Tie ir mūsu komponētie skaņdarbi, kas uzrakstīti uz maziem papīrīšiem, bet tagad jāpārraksta datorā. Kad man palika 50 gadi, es brīnījos – pa kuru laiku tas notika? Man visu laiku bija 18! Un sākas neliela panika par to, ka jāsaved viss kārtībā. Es negribētu, ka maniem pēcnācējiem jārakņājas pa papīriem un jāmeklē, kas vērtīgs, kas ne. Tāpēc pamazām mēģinu lieko mest ārā un atstāt tikai to, kas ir nozīmīgs. Man ir arī daudz grāmatu, kas jāizšķiro. Kad mājās nav krāmu, tad es arī jūtos tāda vieglāka. Kārtošanas meistarei japānietei Marijai Kondo ir padoms tām reizēm, kad tev grūti šķirties, piemēram, no vakarkleitas, kura tev izskatījās labi 17 gadu vecumā – vajag domās pateikt šai lietai paldies, un atdot projām ar labu sajūtu, ka kāds cits varēs par to priecāties,» savu filozofiju stāsta Lolita.
Kur latviešu milži pulcējas
Lolitas ģimene devusi lielu ieguldījumu Latvijas kultūrā, un daudz kur iesaistījies arī Marks. «Markam ir liels nopelns mūzikla Eslingena tapšanā – mēs ar Albertu Legzdiņu un manu papu uzrakstījām vārdus un mūziku, bet visus ierakstus gatavoja Marks. Viņš bija arī skaņu meistars, kad mēs to uzvedām šeit, Nacionālajā teātrī. Vietējā latviešu sabiedrībā Marku bieži aicina, kad nepieciešama skaņu režisora vai producenta palīdzība. Tomēr daudziem mūsu tuvākajiem draugiem ir līdzīgs stāsts, kad viens no pāra ir latvietis, bet otram cita tautība. Marks nav unikāls kā viens amerikānis latviešu jūrā, nē, mūsu sabiedrībā mēs visi esam sajaukušies.
Taču pašiem aktīvi jāmeklē, kā latvietību iesaistīt ikdienā. Kad ar bērniem runāju latviski, viņi ne vienmēr tāpat atbild, dažreiz jāpiekodina – mums jārunā, citādi jūs aizmirsīsiet valodu! Vislabāk ir tad, kad ir kādi Dziesmusvētki, uz ko gatavoties.» Iepriekšējos latviešu dziesmu svētkos Toronto tika dziedāta Lolitas dēla Andra Mattsona komponēta dziesma, Aija spēlēja orķestrī, bet Ilze dejoja un pati vadīja tautas deju kopu. Lolita Amerikā ir atzīta komponiste, viņa ieguvusi prestižo Daytime Emmy balvu par mūziku animācijas seriālam, un vairākkārt nominēta Emmy balvām. «Tas, kas saistīts ar Latviju un latviešiem, nav mans maizes darbs. Mēs ikdienā esam tie, kas esam, un es neesmu tikai latviete, bet arī amerikāniete un esmu dzimusi Amerikā. Taču latvietība ir sirdslieta un asinsbalss, kaut kas, ko vārdos nemaz īsti nevar aprakstīt, tā ir daļa no manis,» teic Lolita.
Lolitas tētis Andris Ritmanis kopā ar meitu Brigitu sarakstīja dziesmu Manai tautai, kas kļuva par vienu no Atmodas simboliem. Andris mira pirms 2 gadiem, tieši pēc Latvijas Dziesmusvētku simtgades. «Pēdējais gads ar tēti bija ļoti spēcīgs. Viņš negribēja mirt, viņš gribēja dzīvot simts gadus, viņam bija jauna dvēsele. Tagad es tēti redzu mākoņos. Viņi abi ar mammu bija spēcīgs pāris. Viņu draugi jau visi tai saulē. Tie latviešu milži, kas okupācijas laikā ārpus Latvijas cīnījās par Latvijas brīvību, vairums jau ir aizsaulē. Mēs reizēm runājam, ka tur, kaut kur debesīs, notiek latviešu Dziesmusvētki vai cits liels notikums, kur viņi visi pulcējas,» smaida Lolita. Viņas vecāki bija precējušies 72 gadus. Asjai Ritmanei tagad ir 96 gadi, un joprojām možs prāts. Bet Lolitas tēvs lūdzis, lai pēc mammas aiziešanas abas viņu urnas apglabā kopā – Latvijā.
Ar Marku varu būt visīstākā
Lolita ar Marku precējusies jau 30 gadus: «Bija pierasts, ka vienmēr esam pieci, bet bērni pabeidza augstskolas un sāka paši savu dzīvi, un tagad speciāli jāplāno, kad varam būt visi kopā.»
Lolitas un Marka meita Ilze pirms septiņiem gadiem izcīnīja nopietnu cīņu ar vēzi. «Tagad pateicamies par katru gadu, kurš pagājis mierīgi. Kad kaut kas tāds notiek tavam bērnam, nākamajā dienā dzīve ir pilnīgi mainījusies. Mēs ar Marku varētu stāties priekšā vilcienam, lai tikai mūsu bērnam nebūtu jācieš.
Atceros, ka Marks tajā laikā bija stiprs, bet es biju pilnīgi nelietojama – katru reizi, kad bija jāgaida atbilde kādai Ilzes veselības pārbaudei, es pat nevarēju runāt un burtiski slēpos zem segas.
Agrāk es pat baidījos izrunāt vārdu «vēzis». Bet tik daudzi cilvēki pilnīgi izārstējas. Tāpēc ļoti svarīgi regulāri veikt pārbaudes, arī jauniem cilvēkiem un arī tad, ja agrāk ģimenē nav bijis krūts vēža gadījumu. Ir jāiet pārbaudīties. Kad mēs uzzinājām par mūsu meitu, arī citi sāka stāstīt savu pieredze. Viena latviešu dāma, kas man korī stāv blakus, teica – jā, man arī pirms 60 gadiem bija krūts vēzis. Tagad viņai ir 80, bet agrāk par tādām lietām bija kauns runāt. Taču, jo vairāk par to runā, jo vairāk uzzinām, ka var izārstēties,» pārliecināta Lolita.
Bet Marka atbalsts viņai šķiet neizsakāmi svarīgs.
«Markam blakus es varu būt visīstākā es. Es dažreiz pati sevi uztveru pārāk nopietni, bet pat no tā, kā viņš patur manu roku, saprotu, ka viss nemaz nav tik sarežģīti. Marks nenesīs man ziedus sirsniņdienā, bet atnesīs desmit dienas pirms sirsniņdienas – viņam nepatīk, ka kāds pasaka priekšā, kas jādara. Ja manas domas sāk griezties pārāk ātrā ritmā, viņš mani spēj nomierināt. Un tīri no romantiskā viedokļa – mums ir tik jauki kopā! Mums patīk darīt vienas un tās pašas lietas, un reizēm patīk neko nedarīt. Ir tāda tradīcija – slinkā svētdiena. Tad mēs izguļamies, izdomājam, kuru šovu skatīsimies, reizēm aizbraucam uz vasarnīcu, – mums ir tāda vienkārša būdiņa pie jūras. Marks ir ļoti mīļš un dziļi domājošs, viņš mani saprot un necenšas mainīt.»
Vissvarīgāk ir pieņemt pašai sevi
Pat grūti noticēt, bet komponēt Lolita sāka jau 11 gadu vecumā. «Cits jautājums, vai vienmēr izdodas kaut kas labs, bet man vienmēr galvā ir melodijas. Kad sāku apzināties, ka citiem tā nav, man likās savādi. Bet tik un tā bija svarīgi mācīties mūzikas teoriju un mācīties no klasiķiem, nevis tikai priecāties par savām spējām. Sākumā daudz palīdzēja māsa Brigita, kas pierakstīja manu dziesmu notis, kamēr vēl pati nemācēju,» stāsta komponiste.
Lolitai ir 58 gadi, bet tie, šķiet, viņu nav īpaši skāruši. Kāda ir viņas, losandželosietes, attieksme pret vecumu un izskatu? «Pirmkārt, es jau sen nedzeru alkoholu. Jau gadus divdesmit. Mūsu ģimenē no abām pusēm diezgan daudziem bijušas alkoholisma problēmas, un es sapratu, ka to nevaru darīt.
Tajā ziņā esmu garlaicīgs cilvēks, jo nebūšu tā, kas ballītēs dejos uz galda. Vēl man ļoti svarīgi katru dienu daudz staigāt. Ar ēšanu vienmēr ir jācīnās – ar tām 10 vai 20 mārciņām liekā svara. Un, jo vecāka es kļūstu, jo mazāk man ir jāēd. Vēl viena lieta, ko es aptvēru – man neder diētas. Ja es vairs nekad mūžā nedrīkstētu apēst nevienu tortes gabalu, tad man liktos, ka tas ir šausmīgi, un ļoti to gribētos. Es varu visu, tikai ar mēru. Cenšos vairāk ēst dārzeņus un augļus, mazāk gaļu. Mūsu dēls ir vegāns, tāpēc ģimenes vakariņās ir daudz pilnīgi vegānisku ēdienu. Taču svarīgāk par visu ir pieņemt pašai sevi, tik daudz neuztraukties, un nekautrēties prasīt palīdzību, kad tā vajadzīga. Un vēl man nav bail teikt, ka esmu pret mūsu pašreizējo prezidentu Trampu, mēs abi ar vīru esam ļoti uztraukušies par to, kas notiktu, ja viņš vēl četrus gadus būtu prezidents. Ceram, ka kaut kas mainīsies!»
