– Ne dzīvē, ne bildēs neesmu redzējusi tevi vienkāršos džinsos un T kreklā.
– Man ļoti patīk džinsi, bet… man vairs nav tāda figūra. Bez jokiem!
– Kad tu brauc uz savām meksikām un ņujorkām, tev taču čemodāns ar drēbēm līdzi! Ar divām vienkāršām kleitiņām – tas nav tev?
– Jā! Tas apgrūtina tuviniekus, kam jāstiepj čemodāni, bet man to vajag. Un tikai un vienīgi sev! Par savu labsajūtu es rūpējos, un, ja jūtos labi, apkarinājusies ar auskariem, krellēm un ietērpusies ekstravagantās drēbēs, tad to arī velku. Man nav problēmu iet arī trenuškās un neuzkrāsojoties, taču tas nerada kaifu un nesagādā prieku. Ilgi tā nevaru.
Mana enerģija rodas no tā, ja forši sapucējos, ielieku auskarus, kas ir manas mīļākās rotaslietas, un jūtos super!
Komandējumos daudz velku latviešu dizaineru drēbes, jo tas man palīdz un mentāli stiprina. Dod spēku.
– Vecums ir tēma, ar ko veido kaut kādas attiecības?
– Tā ir tēma, kas mani neiepriecina. Mani neinteresē citu viedoklis, tikai es pati zinu, vai izskatos labi vai ne tik labi. Ir dienas, kad sev dikti patīku, un dienas, kad nepatīku. Bet tā ir mana izvēle. Jo «var jau vienmēr kaut ko darīt, nevis čīkstēt», kā man bērns teica. Meitas vienmēr aizrāda, ja sev veltu kādu kritiku!
– Tu vienmēr esi bijusi tik stipra savā pārliecībā kā šajā sarunā?
– Tas ir rūdījums. Un daudz rūdījuma devis mans darbs. Foršas emocijas nevar notēlot. Darbs iemāca būt tādam, kāds tu esi. Man palīdz mani gēni, kas liek nevis slīkt depresijā, bet meklēt risinājumu. Un enerģija ir Dieva dāvana, kas man dota. Es negaidu, ka kāds manu dzīvi padarīs labāku. Negaidu princi baltā zirgā. Manī ir pārliecība un uzticēšanās sev. Dzīvoju tādu dzīvi, kā patīk man, un tas dod labu sajūtu. Un, ja esmu labā sajūtā, eju mājās – un bērni sauc savā istabā, un mēs dejojam.
Visu interviju lasi Santa+ vai žurnāla IEVA jaunākajā numurā!