Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
12
-
3
-
0
-
17
-
0
-
2
-
0
-
Ieklausās sajūtās
Skatuves māksliniece Kristīne Brīniņa un viņas vīrs Pēteris no Rīgas burzmas uz namiņu Cīravas pagastā, patiešām meža vidū, pārcēlās pirms trim gadiem. Pavisam simboliski – savā kāzu dienā. Tā bija arī pirmā reize, kad ciemos atbrauca vecāki un teju visi draugi.
Viņi virzās pa dzīvi, ieklausoties sevī. Un nākas piekrist, ka šādā veidā patiešām visas vēlmes agrāk vai vēlāk piepildās.
«Mazliet bija tāda senču sajūta. Pirms tam ar Pēteri divus mēnešus tikpat kā neredzējāmies. Man bija pirmizrāde, kārtoju arī autovadītāja tiesības. Bet Pēteris ļoti daudz bija šeit, būvējot māju. Bija nostrādājies, lai uzņemtu sievu un viņas vecākus,» Kristīne iesmejas un tūlīt uzsver: «Mēs ikdienā neesam senču tradīciju piekopēji, drīzāk darām to intuitīvi, pēc izjūtas.» Viņi virzās pa dzīvi, ieklausoties sevī. Un nākas piekrist, ka šādā veidā patiešām visas vēlmes agrāk vai vēlāk piepildās. Var teikt, ka arī Cīravā Brīniņi nonāca nejauši-jauši.
Reiz, braukdams no Ziemupes mežonīgās piekrastes uz mājām Rīgā, Pēteris izvēlējās neierastu ceļu un ieraudzīja Cīravas dzirnavas. Drīzumā tapa biedrība Cita Abra, kas tās izraudzījās par savu mājvietu. Jau pēc viena no pirmajiem pasākumiem jaunajā neformālās kultūras centrā Kristīne un Pēteris saprata, ka izbraukāt aptuveni divsimt kilometru no Rīgas ir sarežģīti. Lai realizētu tik vērienīgu projektu, jādzīvo turpat tuvumā. kad Brīniņi ieradās Mežērmaņos, uzreiz sajuta – šī ir viņu vieta.
Ne mirkli nedomājot, telefoniski tika panākta vienošanās ar īpašniekiem par tās iegādi.
Un patiesībā to ir diezgan viegli saprast. Te valda īpašs miers un piepildījums. Praktiskas sarunas par māju un tās iekārtošanu pie Kristīnes lasītas zāļu tējas tases ātri vien aizvirzās uz pārdomām par dzīvi, latvieša dabu un politiskajām peripetijām. Pēteris ir arī Aizputes novada domes deputāts. Bet vasarā kopā ar domubiedriem izmēģinās roku ēdināšanas biznesā – sērferu paradīzē Pāvilostā atvērs restorānu.
Ar simtgades elpu
Māja būvēta pirms gadiem simt, un tajā savulaik dzīvojuši mežstrādnieki. «Šeit bija četrpadsmit istabas – viņi visi siļķītē gulēja. Vēl bija kūts ar lopiem, lai varētu iztikt,» Pēteris sniedz nelielu vēsturisku atkāpi. Tolaik ceļa uz Mežērmaņiem nebija vispār – visticamāk, cauri biezokņiem veda vien kāda taciņa. Vēl pirms gadiem divpadsmit, kad māju iegādājās tās iepriekšējie īpašnieki, uz to gājušas vien divas iebrauktas sliedes.
Līdz mūsdienām saglabājusies tikai daļa no sākotnēji būvētās ēkas, tā degusi vismaz divas reizes – Pēteris norāda uz ķieģeļiem apjozto un ar zāli aizaugušo paaugstinājumu aiz loga. To tagad izmanto kā terasi. «Māja sevi jau daļēji bija atvērusi. Un iepriekšējie saimnieki nevis uzmūrēja sienu, bet izveidoja astoņus metrus garu skatlogu. Tajā ziņā mums redzējums sakrita,» viņš saka. Tomēr bijuši nepieciešami arī daudzi uzlabojumi un izmaiņas. Un vēl nekas nav galā.
«Šī māja ir kā Rīga, kas nekad nebūs gatava,» ar smaidu piebilst saimnieks. Iepriekš Mežērmaņus izmantoja kā vasaras māju, tāpēc to vajadzēja pielāgot pastāvīgai dzīvošanai. Ievilkt ūdensvadu, kanalizāciju, izbūvēt otro stāvu, ierīkot kāpnes, izbetonēt pagrabu.
Saskatīt romantiku ikdienā
Ēkas pielāgošanu ziemai un ērtākai ikdienai veikuši pārsvarā pašu spēkiem. «Ja sauc labu speciālistu no Liepājas vai Aizputes, izmaksas ir solīdas. Jo jāmaksā arī par ceļu. Tādēļ bieži vien ir vieglāk visu darīt pašam, lai arī tas ir laikietilpīgāk,» secinājis Pēteris. Kristīne papildina: «Mēs cenšamies lietas izmantot otrreiz. Skatāmies, kur kādi materiāli jau ir, izsveram, vai tiešām jāpērk jauni.»
Piemēram, vienā no telpām izbūvēta starpsiena no piecu ēku ķieģeļiem.
Tajā ir materiāli arī no Cīravas dzirnavām un pils. Daži no ķieģeļiem iebūvēti šķērsām, veidojot plauktiņus. Uz viena no tiem novietots sens pulkstenis.
«Pulksteņi mūsu mājā netikšķ,» paskaidro Kristīne. Te nav arī televizora, un zona ir tikai vienam mobilo sakaru operatoram. Patiesībā nebija arī tam, tomēr uzņēmums izrādīja pretimnākšanu. Ar moderno tehnoloģiju atbalstu mobilie sakari tagad ir nodrošināti. Kūti tagad izmanto kā noliktavu saimnieciskām vajadzībām un darbnīcu. «Ja tev ir laba, sakārtota vide, kur darboties, daudz ko vari pats saviem spēkiem izdarīt,» Pēteris rāda paša gatavotu kafijas galdiņu, plauktus un konstrukciju ar gāzes plīti virtuvē.
Dzīvoklī tas prasītu daudz vairāk liekas enerģijas. Kristīne piebilst: «Mēs dodam priekšroku veidot vidi paši savām rokām. Tas jaunās dzīves iekārtošanai piešķir papildu romantiku.» Te Pēteris atceras gadījumu no mājas remontdarbu laika.
Vīri, kas tos nesa prom, katru reizi, pienākot pie bedres, teikuši: «Nē, nu šito mēs neesam redzējuši, ka pats saimnieks sūdu bedrē lien iekšā!»
Ēkā bijusi gadus divdesmit nelietota sausās atejas bedre. Izsūknēt to nebija iespējams, jo iekšā atradās daudz dažādu lietu. «Biju ataicinājis palīgus – vietējos vīrus. Tā kā tas bija lielais, nezināmais, melnais,» viņš pasmaida, «tad es pats līdu iekšā un ar spainīšiem devu visu uz augšu.» Vīri, kas tos nesa prom, katru reizi, pienākot pie bedres, teikuši: «Nē, nu šito mēs neesam redzējuši, ka pats saimnieks sūdu bedrē lien iekšā!» Cīravnieki nu zina, ka Brīniņi nav nekādi pilsētas švīti – nebaidās rakt zemi un dabūt melnumus aiz nagiem.
Brīniņi iesaka
Pēc iespējas mazāk iejaukties dabā. Brīniņu mājas pagalmā nekad nebūs izlīdzināts, mākslīgi uzskaistināts mauriņš. Lai gan saimniekiem nebūtu iebildumu dzīvot arī pļavā, praktisku iemeslu dēļ zāli tomēr nopļauj. Tā ir vienīgā iespēja sevi pasargāt no insektiem, piemēram, ērcēm. Paredzēts, ka pēc gada ēka būs autonoma no apkārtējās pasaules – elektrību nodrošinās saules enerģija.
Lietas izmantot otrreiz. Cilvēki blokmājās bieži vien atsakās no vecajām čuguna vannām. Tās var izmantot apsildāmas āra vannas izveidošanai, ja neesi gatavs izbūvēt baseinu vai kublu. Tikpat vienkārši ir izveidot dārza dušu – nepieciešams tikai trauks, kur uzkrāties lietusūdenim, un krāns.
Nebūvēt mājiņas un šķūnīšus dažādu priekšmetu un lietu novietošanai. Tad teritorija vairs nav pārskatāma. Vieglāk visu saorganizēt lielā ēkā, ierīkojot plauktu sistēmu. Tas nozīmē, ka āmurs un dēlis stāv vienā un tajā pašā telpā. Nav jāskraida iekšā un ārā, lieki jātērē enerģija.
Laiku ceļā pavadīt kvalitatīvi. Arī Rīgā sanāk braukt no vienas vietas uz citu, taču tur ceļš ir daudz haotiskāks. Braucot no mājām līdz Liepājai, Rīgai, Valmierai vai jebkurai citai vietai, daudz mierīgāk var risināt savas radošās idejas vai pārdomāt dzīvi.
Nopirkt īpašumu ārpus pilsētas. Par Rīgas īres cenām laukos var nopirkt pat māju. Un tā dod sajūtu, ka tas, ko dari, nav īslaicīgs, ka tas ir vides dēļ, kurā uzaugt taviem bērniem.
