Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
Desmit gadus viņa bija bioloģijas skolotāja un zooloģiskā dārza darbiniece. Bet 40 gadu vecumā tā aizrāvās ar fitnesu, ka ieguva planētas stiprākās sievietes titulu. Tagad viņai ir 53 gadi, bezmaksas treniņu kanāls un pašai sava sporta apģērbu līnija. Bet viņa nav nekāda smalkā dāmiņa, kā varat nojaust. Viņa ir pabrutālas natūras būtne, kas pārsteidz ar siltu emocionalitāti un viedumu.
Annu iepazīt man ieteica kāds no Ventspils rakstnieku mājas viesiem, kad meklēju iedarbīgus vingrojumus muguras veselībai. Ukrainā Annu pazīst ne vien kā stiprinieci un Donbasa karā cietušo dzīvnieku aizstāvi, bet arī kā talantīgu fitnesa influenceri un rehabilitoloģi. Galvenais – viņas ieteikumi darbojas! Anna palīdzējusi uzlabot veselību tūkstošiem sieviešu un traumas guvušiem bērniem. Āfrikā piedalījusies Zimbabves prezidenta sievas labdarības projektā – devusies uz ciematiem trenēt bērnus… Paskatījos Annas online treniņus… Un pielipu kā dadzis: viņas robustā personība ir apburoša. Ļoti vēlējos par to izstāstīt arī jums. Zināju, ka Anna dzīvo ostas pilsētā Nikolajevā. Liku lietā detektīves talantus, līdz šovasar man izdevās Annu sameklēt dzīvē.
Uzlūkojot šo cilvēku, pirmajā brīdī nav šaubu: visīstākais čalis. Kultūrists platiem pleciem un absolūti vīrišķīgu, viegli aizsmakušu balsi.
«Esmu sieviete. Un man patīk sievietes,» Anna Kurkurina atbruņojoši pasmaida un neslēpj savu netradicionālo gaumi.
Viņa daudz smaida, joko un staro samiegtām acīm. Bilst, ka pirmo un pēdējo reizi kleitā tērpusies 8. klasē. Vīrieša prāts sievietes ķermenī, ko visiem spēkiem centusies padarīt atbilstošu savai iekšējai izjūtai. «Pateicos vecākiem, ka viņi neierobežoja manu izvēles brīvību un nemēģināja lauzt.»
***
Anna dzimusi Kramatorskā – pilsētā, kas atrodas divu stundu brauciena attālumā no Doņeckas. Tēvs ir inženieris metalurgs, mamma – skolotāja. «Viņa strādāja internātā, kur nonāca nelabvēlīgu ģimeņu atvases. No tā laikam manī ir spēcīga empātijas spēja: viņa pastāvīgi veda uz mājām nelaimīgus bērnus, mēs viņus barojām, mācījām… Mamma nomira 2014. gadā, kad Kramatorskai pāri gāja Austrumukrainas karš. Slimnīcas bija pilnas ar ievainotajiem, nebija, kas ārstē vēža slimniekus… Man ir milzīgs naids pret iebrucējiem… Kad Krievija beidzot aizrīsies?»
Annai ir slāvietes dvēsele un Hērakla asinis: viņas tēvs ir grieķis, kura senči cara laikā nomitināti Doņeckas apgabala Mariupolē. Mamma ir Ukrainas krieviete. «Grieķim jāprec grieķiete, tādēļ tēva vecāki nespēja mammu pieņemt, kā bērns to jutu. Man bija pieci gadi, kad nomira grieķu vecmāmiņa. Tā bija pirmā no divām reizēm mūžā, kad redzēju tēvu raudam. Otrreiz viņš izplūda asarās, kad mājās atnesu ievainotu mirstošu kaķēnu… Man ir bērnības trauma, kas laikam izskaidro kvēlo tieksmi aizstāvēt dzīvniekus.
Padomju laikos bija tādas brigādes, klaiņojošo suņu un kaķu ķērāji, – atbrauca ar smago mašīnu, nogalināja, sameta kravaskastē un aizbrauca… Kādā rītā izgāju pagalmā, un pēkšņi man pretī lidoja kaķēns, caururbts ar arbaleta raidītu bultu… Nabadziņš vārtījās sāpēs… Stāvēju, sastingusi šausmās, nespēdama saprast, kas notiek, un mana āda pārklājās izsitumiem, kuru rētas redzamas joprojām…»
Jau bērnībā Anna atšķīrās no citām meitenēm. Kamēr viņas spēlējās ar lellēm un krāsoja lūpas, Anna bija vārtsargs brāļa futbola komandai. Anna glāba slimus baložus un sapņoja par pieradinātu lauvu. Toreiz viņa pat iedomāties nevarēja, ka pēc gadiem tiešām auklēs pati savu lauvēnu: kad Nikolajevas zoodārzā vecā lauvene atteicās barot tikko dzimušo mazuli, viņu kā mamma izaudzināja Anna. «Gribēju dzīvi veltīt faunas aizsardzībai, tāpēc Doņeckas Universitātē izstudēju bioloģiju.»
***
Ilgus gadus Anna sev nepatika. Viņas iekšējā izjūta pagalam nesakrita ar ārējo tēlu. «Gribējās, lai dibens būtu mazs kā puisim, lai bikses izskatītos glītāk… Un krūtis man nebija vajadzīgas.
Nē, negribēju būt vīrietis, gribēju tikai čaļa figūru.
Bet man bija sievišķīgi šauri pleciņi, tievas rociņas un plati gurni, mantoti no mammas. Varēju uzkačāt plecus, bet ko iesākt ar platiem gurnu kauliem? Un vēl tās līkās kājas… Cik nu ar sportu varēju, tik gadu gaitā iztaisnoju – akmenscieti, uztrenēti muskuļi un gludā āda novērš uzmanību no kāju formas. Tagad varu staigāt īsos šortos un cilvēki manas kājas apbrīno. Esmu izveidojusi figūru, kādu vēlējos visu mūžu, un kompleksi palikuši pagātnē. Nevis tāpēc, ka man būtu unikāla ģenētika, bet tāpēc, ka bijusi milzīga vēlēšanās. Palīdzēja arī bioloģijas studijās gūtās zināšanas.
Augstskolu pabeidzu ar sarkano diplomu, bet pēc sadales mani nosūtīja strādāt uz lauku skolu. Biju ārkārtīgi dusmīga. Mani aizvainoja netaisnība: daudzas kursabiedres mācījās daudz vājāk par mani, reti nāca uz lekcijām, bet veiksmīgi apprecējās ar armijniekiem un tādēļ dabūja tā dēvētos brīvos diplomus, kas ļāva strādāt, kur grib. Man jānolien laukos par učeni, kaut diplomdarba praksi esmu strādājusi zoodārzā un vēlos tur darboties arī turpmāk? Tas bija burvīgs privāts zoodārzs pie Doņeckas. Izbijis autoinspektors tur glāba un ārstēja uz ceļiem traumētus zvērus – vilkus, zaķus… Augstskolā bija mācīts, kādai jābūt pareizai dzīvnieku barībai, bet tur kā ģimenē – lāci lutināja ar lielām zaptes maizēm!
Dekanātā tā arī teicu – mans sapnis ir dzīvnieki, kāpēc gribat nospīdzināt skolā? Nobļāvos, ka nekur nebraukšu, aizcirtu durvis un aizgāju. Bet bija padomju laiki, 1988. gads, trūka bioloģijas skolotāju. Dekāns teica, ka varu dabūt skolotāja vietu arī pilsētā Ukrainas dienvidos – Nikolajevā. Tur atrodas viens no Ukrainas labākajiem zooloģiskajiem dārziem! Uzreiz piekritu un pa taisno aizskrēju uz to zoodārzu.»
***
«Zoodārzā vakanču nebija, nācās vien pastrādāt skolā, kur man piesolīja arī dzīvokli. Gariem zobiem apmetos skolotāju kopmītnē, saņēmu stundu sarakstu un gāju atkal uz zoodārzu. Lūdzos – ņemiet mani darbā uz brīvdienām, darīšu vienalga ko, kaut mēzīšu mēslus, tikai gribu būt pie dzīvniekiem! Paņēma. Gluži par kopēju strādāt nelika, biju plēsoņu nodaļas zootehniķa statusā. Desmit gadus rāvos starp divām pasaulēm – nemīlamo skolu un sirdsdarbu pie tīģeriem un lauvām. Brīvdienu nebija: četras dienas skolā, trīs – zoodārzā, kur atpūtās dvēsele. Darīju ļoti svētīgu darbu – biju būrī ieslodzīto dzīvnieku labklājības gars. Laikā un atbilstoši baroju, iepriecināju ar rotaļām… Mani sildīja izjūta, ka šiem zvēriem ir vieglāk, jo viņiem esmu es. Ieeju būrī un uzreiz sajūtu tīģera noskaņojumu – grib komunikāciju vai šodien labāk ne. Mērkaķis ir viltīgs – viņš var smaidīt un tūliņ arī iekost, bet plēsoņas ir godīgi – viņi rāda garastāvokli un brīdina. Ir tikai jāsaprot. Lauva lēca manās tievajās rokās kā pie mammas, laizīja seju… Piespiedos sienai, lai pusotrgadīgais zvērs maiguma lēkmē nenotriektu no kājām. Drīz jau sapratu – tas nekur neder, ja 54 kilogramus vieglā mamma sagumst zem divreiz smagāka bērna svara! Man vajadzēja būt atbilstošai, lai šo mīlestību noturētu. Gāju trenēties. Arī skolēniem patiku.
Kļuvu ne vien par augstākās kategorijas pedagogu, bet arī vairākus gadus saņēmu vismīļākā skolotāja diplomu.
Nesaucu uz skolu vecākus, neliku sliktas uzvedības atzīmes… Man bija sava metode – ārmreslings. Ja kāds nogrēkojās, teicu viņam: «Baigais varonis jūties, ja? Bet tu uzvari mani, sievieti, roku cīņā!» Neviens šo kauna cīņu negribēja piedzīvot. Visi zināja, ka vienmēr vinnēšu es. Un puiši mani klausīja, jo negribēja izjust spēka pazemojumu. Tik vienkārši! (Smejas.)
Toties bērni uz manu kabinetu droši nesa kaķīšus ar savainotu actiņu, kucēnus ar lauztu ķepiņu… Kopīgi ārstējām, nesām pie ārsta, barojām… Bieži stundas organizēju zoodārzā. Bērni nesa banānus, un mēs tos kopīgi izbarojām mērkaķiem. Pļavās lasījām pienenes tīģeru gremošanas veselībai.» Un tad Anna nodibināja savu fitnesa centru, trenējās pati un palīdzēja arī citām sievietēm. «Bija tik daudz darba un naudas, ka zoodārzam vairs laika nepietika.»
***
Sākotnēji pauerliftings bija vīriešu sporta veids, kopš 2000. gada tajā piedalīties atļauts arī sievietēm. «Protams, lai būtu tāda, kāda esmu, es lietoju ķīmiju. Tieši tādēļ mīlu pauerliftingu, ka tas ir godīgs sports. Sacensībās mums nav dopinga kontroles, jo esam atklāti paziņojuši, ka lietojam steroīdus. Pārējā sporta pasaule melo. Interesanti gan – pasaulē ražo miljoniem tonnu steroīdu, bet tos lieto vienīgi pauerliftingisti? Mums taču vajag tikai pāris flakonu, kur paliek pārējais? Ja visu citu sporta veidu publika ziņo, ka ķīmiju nelieto… Paskaties uz sievietēm svarcēlājām, kas olimpiādē smagatlētikas disciplīnā paceļ 200 kilogramus un vizuāli līdzinās man! Domā, viņas ir saēdušās kartupeļus, ka tik stipras? Kāpēc bodibilderes ir tik tievas, bez nevienas tauku krociņas, ja sievietei taču normāli ir jābūt taukiem? Kāpēc pēdējo divdesmit gadu laikā tik krasi pieaudzis olimpisko skrējēju ātrums? Vai cilvēkiem kājas izaugušas garākas? Pēdas izstiepušās?
Steroīdi mūsdienās ir dažādi – vieni liek augt muskuļiem, citi dedzina taukus, citi stimulē veiklību, ir arī tādi, kas piešķir vairāk spēka.
Pazīstu futbolistus un cīkstoņus, kas ķīmiju pērk somām vien… Mūsdienu pasaule taču ir zinātnes un tehnoloģiju cīņa. Vieni izgudro jaunus un jaunus preparātus, citi strādā pie tā, lai tos padarītu asinīs neatklājamus. Bet tikai pauerliftings ir legalizējis, ka lieto speciālas vielas. Un mēs godīgi citām sievietēm sakām: «Meitenes, neatdariniet mūs! Jo ir sliktas sekas.» Es esmu sportiste, sacenšos ar līdzīgiem. Mēs visi lietojam steroīdus, un mums ir visas veselības problēmas, kas tam seko. Balss kļūst rupjāka, augums kļūst vīrišķīgs… Man, protams, tas tieši patīk, jo esmu taču netradicionālas orientācijas cilvēks ar attiecīgu virzienu. Man pauerliftings ir bijusi iespēja beidzot padarīt sevi tādu, kāda vēlos būt. Apzinos, ka, salīdzinājumā ar daudziem vīriešiem, izskatos vairāk pēc stiprā dzimuma nekā viņi. Tomēr tās ir viņu problēmas, nevis manas.
Kad šķērsoju valsts robežu, man vienmēr ir problēmas ar dokumentiem. Man prasa: «Bet kur tad ir Kurkurina? Jūs?» – «Jā, powerlifting, bench press,» atbildu. «O, pati stiprākā planētas sieviete!» Viņi ir iegūglējuši, un tad man palīdz tituls.»
Jautāju Annai, vai arī sadzīvē nācies lietot spēku. Viņa atbild apstiprinoši – dažreiz nav spējusi savaldīties. «Kad dzērājs tramvajā uzmācas meitenei, bet visi veči sēž un izliekas neredzam… Bļāviens! Es cēlos kājās… Vienreiz čali piesitu kārtīgi. Par to, ka iemeta sunim ar tik cietu sniega piku, ka viņš iekaucās. Ar puisi kopā bija pulciņš sīkuļu, kuriem viņš demonstrēja, cik spēcīgs. Mans vadzis lūza, un riktīgi samaucu pa muti. Tas notika pats no sevis, atjēdzos tikai tad, kad kāds man uzlika roku uz pleca. Un visi skatījās. Ir nelietīgi darīt pāri vājākam. Nelietīgi! Cerams, šo incidentu neaizmirsīs neviens, kurš to redzēja.»
***
Bet arī ikdienā Anna cīnās. Līdzīgā frontē. «Laimīga un nomierinājusies būšu vien tad, kad cilvēks pārstās ņirgāties par dzīvniekiem. Man ir kauns par to, kas manā valstī pēdējos gados notiek. Ukrainas nācija ir labestīga un jautra, tauta ir viesmīlīga, nevienam nav uzbrukusi. Tā pelnījusi dzīvot cieņpilni. Bet iet bojā meži, upes, cilvēku sejās maz prieka. Mēs ļoti ceram, ka jaunajam prezidentam būs ciets mugurkauls attiecībās ar kaimiņvalsti… Un ka viņš sapratīs arī dabas aizsardzības tēmu, ka jāiegulda līdzekļi, lai apturētu dzīvnieku nekontrolētu vairošanos. Mēs, dabas aizstāvji, par savu naudu veicam neskaitāmu klaiņojošu kaķu un suņu sterilizāciju. Viena izmaksā 350 grivnas. Ja alga ir vidēji 3000 grivnu, iznāk ļoti dārgi. Diemžēl ukraiņu sabiedrības apziņā šī tēma vēl ir zīdaiņu autiņos. Cilvēki ir tik nedomājoši, nesterilizē, bet vienkārši izmet jaundzimušus kucēnus… Kad nevar glābties, klejojošu kaķu vairošanās problēmu risina… ar žurku indi! Dzīvnieks cieš ilgstošas mokas, velkas pilsētas ielās, krampjos savilkts un akls… Barbariska un neizglītota valsts mēs esam… Bezspēcības agresiju izlejam pār suni, kurš nespēj paiet, kurš apčurājas dzīvoklī, jo ir slims vai nav mācīts. (Acīs asaras.) Vismaz beidzot ir pieņemts dzīvnieku aizsardzības likums, drīkstu izsaukt policiju.
Donbasa kara teritorija ir bēdu ieleja arī dzīvniekiem – tūkstošiem pamestu un cietušu suņu, kaķu… Kad ir karš, cilvēki bēg, pametot suni pie ķēdes… Man ir patversme Artemivskā – divos šķūņos dzīvo 95 suņi. Savācu naudu, veidojam voljērus. Gribu, lai šiem suņiem tur būtu cieņpilnas vecumdienas, cenšamies viņiem atrast jaunus saimniekus. Visa nauda tur aiziet. Nodibinājām organizāciju, kas agresijas skartajās teritorijās izglīto cilvēkus par situāciju ar faunu.»
***
Kad Arnold Classic sacensībās Annai plīsa krūts muskulis, viņa bija spiesta apstāties. «Arī savas traumas vienmēr esmu dziedējusi ar sporta palīdzību. Visu, ko vēlējos pauerliftingā, sasniedzu. Tagad palīdzu uzlabot veselību bērniem ar kustību traucējumiem un stājas problēmām, trenēju dažādu vecumu sievietes, lieku vietā plecus džekiem… Rīkoju fotosesijas, kur rādu ķermeņa estētiku – ka dažādos vecumos cilvēks var radīt tādu augumu, kādu vēlas. Es savējo radīju pēc 40 gadu vecuma.» Vairākus gadus Anna ukraiņu televīzijā vadījusi rīta vingrošanas raidījumu, darbojusies arī programmā Create Yourself Ukraine. Anna brauca arī pie Donbasa karavīriem, ņēma līdzi smagatlētu jostas un dalīja tās puišiem, mācīja, kā salikt atpakaļ izsistos muguras skriemeļus. «Ierakstu video, lai katrs var vingrot kopā ar mani. Man jauni vingrojumi ienāk prātā kā citiem dzeja. Pamostos – un ir.»
Annas fitnesa sistēma sievietēm ir vienkārša, bet pārsteidzoši iedarbīga.
Viņa māca radināt organismu pie veselīgas ēšanas un ikdienas vingrošanas, lai izvairītos no locītavu sāpēm. Viņa grāmatvedēm skaidro, kā likvidēt ieilgušu atraitnes kupri, kā pareizi pietupties, lai uzlabotu atsēdētā dibena formu, bezpiedurkņu kleitu valkātājām – kā mazināt augšdelmu peļu vēderiņus… «Sieviete prasa: «Kā tā varbūt, ka mēnesi pildu jūsu vingrojumus, un man pārgājušas galvassāpes?» Atbildu: «Tas tādēļ, ka pareiza kustība ārstē.» – Bet nevaru izārstēt ķermeni, ja neizārstēju dvēseli. Tas ir savstarpēji saistīts. Un sievietes man uzticas. Stāsta pat to, ko nemūžam neatklātu vīram.»
Anna saņem pateicības vēstules – simtiem dienā, arī mīlestības apliecinājumus no svešiniecēm. «Cenšos atbildēt. Dažreiz uzrakstu ko garāku, citreiz īsi atjokoju. Bet ja man e-pastā dienā sakrājas pa 120 neatbildētām svētulēm, un vēl jau ir arī Instagram… Tad vienkārši atmetu ar roku un klusēju. Lūdzos: neuzdodiet stulbus jautājumus. Bet vai katrā vēstulē man prasa šo vienu vienīgo jau apnikušo jautājumu, kā novākt apaļīgu vēderu… Meitenes! Veidoju desmitiem video par šo tēmu, publicēju arī soctīklos, bet tik un tā jūs man to prasāt un prasāt. It kā katrai sievietei būtu atšķirīgs vēdera resnuma iemesls. Nav! Nav nekāda prese jākačā. Sievietei pietiek ar ievilkta vēdera statisku slodzi, neko speciāli trenēt nevajag.
Ne jau vēderpreses vingrojumu trūkums vainīgs, ka tev ir tauki uz vēdera, bet gan – nepareizs uzturs un tu pārāk maz dzer ūdeni.»
Kad Annai prasa, kā uz kājām dabūt tikpat gludu ādu kā viņai, atbilde ir – taisi skrubi no sāls un sodas. Bet ko iesākt ar to atraitnes kupri? «Izvingrini zonu starp lāpstiņām, tad uzsmērē mitrinošu krēmu un izklauvē muskuļus ar plastmasas vai koka nūjiņu.»
«Bet zini, kādēļ es dzīvoju? To vēstuļu dēļ, kurās man lūdz padomu tiešām slims cilvēks. 29 gadus vecs puisis, kuram pēc mugurkaula blokādes neklausa kājas… Izlasīju, ka mokās jau pusgadu, un braucu ciemos. Tagad kopīgiem spēkiem ar ārstu cenšos viņu piecelt kājās. Piecus gadus strādāju ar meitenīti, kurai sakārtojām skoliozi. Kādai dāmai ar kustībām vien un labu ēdienu mazinājām cukura līmeni asinīs.» Prasu Annai, kāds būtu viņas galvenais ieteikums sievietēm. «Ēst tikai to, kas nāk par labu ķermenim. Rītos un vakaros – kvalitatīvu olbaltumu! Man laimīgā kārtā saldumi negaršo, bet citas sievietes čīkst pēc mīļā zefīriņa. Mazliet drīkst, bet – tikai līdz pusdienlaikam, citādi aizies taukos. Arī klimaksa kontrolei galvenais ir daudz kustību, svaiga gaisa un ļoti pārdomāts uzturs, kurā ir pietiekami daudz olbaltuma. Rītos, piemēram, omletīte, biezpiens, kāda zivs ar dārzeņiem.»
***
Mūsu saruna kļūst arvien atklātāka, un es uzdrošinos pajautāt, kad Anna sevī atklāja atšķirīgo seksuālo orientāciju. Viņa atbild, ka to bija grūti saprast. «Mums jau Padomju Savienībā nebija ne tādu grāmatu, ne televīzijas raidījumu, kas izskaidrotu, ka vispār eksistē sava dzimuma mīlestība. Vienkārši… Skolā skatījos tikai uz skaistām meitenēm. Man patika smalkas, skaistas brunetes ar labu augumu. Pareizi vai nepareizi – neaizdomājos. Viņas gan man nepievērsa ne mazāko mirkli romantiskas uzmanības. Kāpēc – nesapratu. Bet zēni neinteresēja. Dzimumnobriedums atnāca vēlu. Īstā iemīlēšanās – kad prāts pieauga, jau skolā strādāju. Iekāroju savu audzēkni. Laikam jutu, ka arī viņa nav vienaldzīga. Kad viņa pabeidza skolu, sākām tikties, mums bija attiecības.»
Kad Anna iznāca no skapja? «Nebija pēkšņa lēciena, pamazām. Bet pavisam mainījos pēc tam, kad pabiju Holandē. Tolaik zoodārzā nodarbojos arī ar dzīvnieku loģistiku: pie Ukrainas robežas sagaidīju atsūtītos zvērus un pavadīju uz jauno mītni. Reiz braucu sagaidīt zvērus no Nīderlandes – lauvas, pērtiķus…. Atnāca milzīgs treilers. Pie stūres transporta firmas īpašnieks. Viņš manī iemīlējās, uzaicināja ciemos. Skolā mums tolaik pa pusgadam nemaksāja algu, naudas tādam ceļojumam man nebija. Tad šis vīrietis nopirka aviobiļetes, atsūtīja uz zoodārzu un lūdza vadību atbalstīt manu ceļojumu. Un es aizbraucu. Pabiju pasakā. Puisis dzīvoja mazā lauksaimnieku pilsētiņā, katru rītu viņš jautāja:
«Anna, ko tu gribētu apskatīt šodien?» Katru reizi atbildēju: «Zoodārzu.»
Un mēs apceļojām visus Holandes zooloģiskos dārzus. Ar iznomātu lidmašīnu viņš mani aizveda uz salu, kur pavairo retu sugu roņus. Un tad vienu rītu puisim teicu: «Šodien vēlos piepildīt savu otru sapni – pabūt Sarkano lukturu kvartālā.» Divas dienas pavadījām Amsterdamā, izstaigāju gan seksa muzeju, gan sēdēju seksa teātrī, kur uz skatuves veic dzimumaktu… Pirmo reizi redzēju atklātu, brīvu homoseksualitāti. Man kā padomju cilvēkam bija milzīgs kultūršoks. Mana dvēsele Holandē kļuva brīva. Ukrainā atgriezos jau pavisam citāda. Vairs negribēju slēpties, justies vainīga par to, ka atšķiros. Gribēju drīkstēt būt tāda, kāda esmu. Ja nepatīk, tad nedraudzējieties, nekontaktējieties ar mani. Esmu piemērs, kad atklātība nenokauj, bet spārno, savieno ķermeni un dvēseli. Tā ir laime. Un man ir daudz sekotāju. Daudzi tomēr joprojām slēpjas, iekapsulējas un dzīvē tā arī neko dižu nesasniedz. Iekšējās brīvības apzināšanās man ļāvusi pa īstam sevi realizēt. Tomēr Ukrainā daudzus šāda atklātība ir arī sabradājusi.»
***
Ar vecākiem Anna nekad par šo tēmu nav runājusi. Viss noticis bez vārdiem. «Viņi nejaucās manā personiskajā dzīvē. Man nevajadzēja raudāt spilvenā kā citām lesbietēm. Mamma, būdama skolotāja, manuprāt, visu saprata jau agri. Un pieņēma. Viņai bija svarīgi tikai tas, kā jūtos. «Vai ir labi, Anna?» viņa jautāja, un viņas sirdij pietika ar manu atbildi: «Jā.»
Anna, protams, ir izjutusi arī visa spektra homofobu agresiju. «Sociālajos tīklos, dzīvē nē. Kad sāku runāt par dzīvnieku humānu sterilizāciju, komentētāji atcerējās, kāda esmu nenormāla, cik končennaja… Manām sociālajām aktivitātēm mēģina piesaistīt manu orientāciju. Bet vairs par to nebrīnos.» No publikas acīm Anna neslēpj arī neskaitāmās draudzenītes, glītās fitnesa meitenes, kas liptin salipušas ap Kurkurinas vārdu… «Tā nav mīlestība. No visām Ukrainas sievietēm man visvairāk patīk dziedātāja Tīna Karola. Viņas dvēseliskums, maigums, biometriskie parametri – īsta sieviete… Bet… Viņu dabūt es nevaru… Tādēļ līdz galam laimīga nevaru būt. (Pasmaida.) Esmu vienlīdz sieviete un vīrietis. Varu sentimentāli apraudāties kā skuķis, esmu lieliska draudzene, esmu līdzcietīga. Tomēr manī ir jaudīgs vīrišķīgais gars, kad jādodas uz mērķi, par kuru esmu pārliecināta. Un man ne no kā nav bail.»
Pirms kāda laika Ukrainas medijos plaši aprunāja Annas attiecības ar 24 gadus jaunāku sievieti. Anna tumšā uzvalkā, Jeļena – maigi rozā zīda kleitā… Kopā pozēja, kopā gāja uz intervijām. Anna Jeļenu sauca par sievu. Tā bija ilga savienība, kas beidzās ar skaļu, naidpilnu šķiršanos. «Jeļenas laiks man bija mācība, ka nevajag savu dzīvi pakļaut svešinieku ķidāšanai. Mūs izšķīra greizsirdība. Briesmīga lieta! Viņa labprāt tērēja naudu, ko nopelnīju fitnesa treniņos, bet pastāvīgi turēja mani aizdomās par neuzticību. Es apgrābstot savas sporta kluba klientes, es mīcoties ar viņām ģērbtuvēs… Pašlaik mana sirds ir brīva. Saproti, man ir grūti ar kādu dzīvot kopā, jo neesmu ģimeniska. Reti esmu mājās. Pat ja sākumā sieviete ar to samierinās, ar laiku viņa sāk protestēt. Zvana un tincina, cikos būšu, bet man ir filmēšana, semināri, konsultācijas… Sieviete neiztur to, ka darbs kā misija man vienmēr būs svarīgāks par privāto dzīvi.»
***
Annai jautāju arī par pēcnācējiem. Bērnus nevēlos, viņa atbild. «Man nemaz nevar būt bērni, jo ar vīriešiem nav intīmu attiecību. Nekad. Ne ar vienu vīrieti. Arī ar to holandieti tuvības nebija. Man vīrieši kļūst draugi. Un tikai. Sievietes mīlu, ar džekiem draudzējos. Kā reiz man teica numerologs: «Tu esi dzimusi bez dzimtas turpināšanas līnijas.» Man šie kanāli ir slēgti. Citādi nevaru izskaidrot to, ka manā galvā ne sekundi nav bijusi doma, ka vēlētos dzemdēt. Bērnībā domāju, ka esmu radīta tāpēc, lai palīdzētu dzīvniekiem. Tagad, pēc 40 gadu vecuma, domāju – lai palīdzētu cilvēkiem. Man bija audžudēls. Jeļenas dēls. Kad sieviete šķiras, ko viņa dara? Ņem bērnu līdzi un aizliedz tikties. Un viss. Lai varētu saglabāt skaistas attiecības ar bērnu, vajag ar viņa māti izšķirties skaisti. Mēs nemācējām.»
Atvadoties Anna novēl vairākas reizes dienā vingrot – ja ilgi jāsēž pie datora. «Kaķēn, plecus uz priekšu un atpakaļ, līdz jūti, ka starp lāpstiņām audi sāk gurkstēt!» – Annas ieteikums darbojas.
