• Pāris, kas dabūja «Michelin» zvaigzni! No vecas noliktavas līdz dārgam restorānam

    Slavenības
    Zane Strūberga
    24. novembris, 2023
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No izdevniecības «Žurnāls Santa» arhīva (Aiga Rēdmane)
    RestorānsMax Cekot Kitchen ir pirmais valstī, kuram nupat izdevies iegūt prestižo «Michelin» zvaigzni. Tas ir šefpavāra un fotogrāfes mīlestības un veiksmes stāsts. Kad pirms četriem gadiem Maksims un Natālija uzticēja savu stāstu žurnālam «Santa», viņi vēl nenojauta, kādos augstumos pacels savu lolojumu.

    Kad 2019. gadā viņi sniedza interviju žurnālam «Santa», šefpavārs Maksims Cekots un fotogrāfe Natālija Golubova jau bija mediju vidē pazīstami vārdi. Cekota uzvārds bieži tika pieminēts saistībā ar restorānu jaunumiem, savukārt Natālijas fotogrāfijas jau daudzus gadus tika publicētas Latvijas dzīvesstila žurnālos. Viņu mīlestības stāsta kodols ir restorāns «Max Cekot Kitchen». Pirms četriem gadiem tas tika atzīts par labāko jauno restorānu valstī, bet šogad ieguva visaugstāko novērtējumu – «Michelin» zvaigzni.

    ***

    Ir pulksten desmit no rīta, kad stāvu pie zilā krāsā nokrāsotām durvīm Torņakalnā, kādas izbijušas rūpnīcas pagalmā. Šobrīd tā ir ieeja restorānā un arī manu sarunas biedru privātajā dzīves telpā. Vakarā durvis tiks vērtas restorāna viesiem, bet rīta stundā šeit ir kluss, un mūsu balsis atduras septiņmetrīgajos griestos. Natālija un Maksims šeit izveidojuši vienotu telpu dzīvei un darbam, kurā rada, mīl, sapņo un audzina dēliņu. 

    – Vai varētu teikt, ka šī vieta ir jūsu pirmais kopīgais bērns?

    Maksims: Es to drīzāk sauktu par dzīvesveidu. Piecus gadus meklēju īsto vietu savam restorānam, kurā varētu parādīt, ko protu un kas man patīk. Man bija svarīgi atrast vietu, kas neierobežo. Tādu vietu, kura nav jāpārveido, tikai jāatdzīvina.

    Natālija: Es šeit kādreiz īrēju telpas fotografēšanai. Un, kad meklējām vietu restorānam, likās, ka jāatbrauc apskatīties. Vienkārši tāpat atbraucām, nebija sarunāta nekāda tikšanās, bet pie mums pienāca kāds vīrietis, kurš pazina saimnieku un iedeva viņa telefona numuru. Vēlāk noskaidrojās, ka šis vīrietis tur esot ļoti reti. It kā būtu atbraucis tieši mūsu dēļ. Viss tā saslēdzās! Tajā pašā vakarā sazvanījām saimnieku, izstāstījām savu ideju, un viņš bija priecīgs – beidzot vieta esot atradusi īstos cilvēkus. Tā mēs te saimniekojam, pieskatām arī teritoriju – zāli stādām, mazdārziņu ierīkojām, rūpējamies, lai viss ir sakopts un mājīgs.

    “Max Cekot Kitchen” Rīgā.
    “Max Cekot Kitchen” Rīgā.

    Maksims: Ēkai ir simts gadu, un pirms tam te bijušas noliktavas, sviesta ražotne, arī kokapstrāde notikusi. Bet man personīgi pat nav svarīgi, kas te agrāk bijis – galvenais ir sajūta, kas rodas, ienākot telpā. Strādājot dažādos restorānos, esmu pieredzējis, ka ir vietas, kurās cilvēki vienkārši negrib uzturēties, un to bieži vien nevar racionāli izskaidrot. Bet, kopš brīža, kad šeit ienācām, zinājām, ka šī ir īstā vieta. Jā, tā bija nolaista – bez apkures, bez ūdens, daudzas lietas un risinājumi bija jāizdomā. Joprojām nesaprotu, kā mēs to paveicām! 

    – Vai paši visu darījāt? 

    Maksims: Sākumā atvedām dizainerus, stāstījām ideju, bet drīz vien bija skaidrs, ka viņi mūs nedzird, jo grib šo vietu pārveidot, bet tāds nebija mūsu mērķis – mēs to vēlējāmies tikai mazliet uzlabot un pievienot stāstu.

    Beigās visu paši izdomājām un daudz ko arī izdarījām. Tīrījām sienas, krāsojām kāpnes.

    Daudzi draugi palīdzēja. 
    Nataša redz, kā lietām jāizskatās. Un man ir tāpat. Tas mūs vieno. Par virtuvi man uzreiz bija skaidrs, ka gribu to uztaisīt atvērtu, lai nav nekā lieka, lai var pienākt jebkurā brīdī pakomunicēt. Tāpēc arī nosaukumā ir vārds kitchen. Un vēl gribējām radīt meža sajūtu. Augstie griesti iedod plašumu, sastādījām podos kokus, un tagad mums te ir pašiem savs mežs. Astoņus mēnešus no rīta līdz vakaram darbojāmies, kamēr visu pabeidzām. Gāja jautri!

    – Ļoti vērienīgs projekts, bail nemaz nebija?

    Natālija: Man jau sen bija doma, ka vajag izdarīt kaut ko lielu, kaut ko grandiozu, tā, lai visi pamana. Bet kam man tas vienai? Izdarīšu un viena pati priecāšos? Bet, kad ir otrs cilvēks un to grandiozo var darīt kopā, tā jau ir pavisam cita lieta.

    Maksims: Kad ar Natašu iepazināmies, ne jau par kopdzīvi sākumā domājām – kaut ko kopā gribējās darīt! Mums abiem tas bija kaut kas jauns. Viņa ir profesionāla fotogrāfe, bet es līdz šim biju strādājis tikai kādam citam, ne sev. Un mums bija šis kopīgais jautājums – kāpēc ne? Ko mēs varam zaudēt? Rokas, kājas mums ir, neesam nemaz tik veci. Ja neizdarīsim, nepamēģināsim, ko pēc tam bērniem teiksim? 
    Kad esi viens, bailes no neizdošanās ir daudz lielākas. Un mūsu spēks ir tajā, ka esam divi. Esmu tik laimīgs, ka man ir cilvēks, kurš dala ar mani visu smagumu. Bez viņas šis nebūtu iespējams. Bet, ja par bailēm, – visas bailes taču mēs paši izdomājam. Kad piedzimstam, ne no kā nebaidāmies. Un no kā mums šeit būtu jābaidās? Ka kāds uzrakstīs – mums ir slikts restorāns? Tas rakstītājs jau arī ir tikai cilvēks. 

    Natālija: Bet kritiku tu tāpat uztver sāpīgi.

    Maksims: Jā, es to reizēm uztveru pat slimīgi. Jo cilvēki neredz visu kopējo bildi.

    Ķibilds Adresēs arī par mums teica – pats dārgākais restorāns. Un es viņam piekrītu,

    šis ir pats dārgākais restorāns, bet ne jau par naudu ir runa – tas ir pats dārgākais, jo esam šeit sakoncentrējuši tik jaudīgus cilvēkus, idejas. 

    Natālija: Cilvēki mēdz uzdot nekorektus jautājumus. Kā jūs šo kuģi velkat? Kur ņemat naudu? Mani šie jautājumi kaitina, jo šis ir kas daudz vairāk par naudu – šeit tik daudz cilvēku ir ieguldījuši savu darbu un laiku. Ģimene un draugi nākuši un fiziski palīdzējuši. Un viss, ko jūs pajautājat – cik tas maksā? 

    Maksims: Mēs šeit necenšamies miljonus nopelnīt un noparkot Ferrari pie ieejas. Tas nav mūsu mērķis.

    Natālija: Nē, nu, gribētos jau arī Ferrari. Vismaz vienu. (Smejas.)

    Maksims: Nu, jā, vienu varētu. Bet uz to fokusēties kā uz galveno mērķi būtu muļķīgi, tam nav jēgas.

    Natālija: Mērķis nekad nedrīkst būt materiāls – nopirkt dzīvokli vai nopirkt mašīnu. Kas tas par mērķi? Mērķim jābūt lielākam, tādam, kas skar dvēseli. Bet dzīvoklis un mašīna tur kaut kur pa ceļam agri vai vēlu uzradīsies. 

    Maksims: Un riskēt vajag. Uz to mani arī Nataša ir iedrošinājusi. Jo es vienmēr esmu bijis tas rēķinātājs, kurš riskēt baidās. Bet kopā ar viņu man vairs baiļu nav. 

    Natālija: Mani tētis mērķtiecīgi audzināja, ka nevajag baidīties un vajag pašai par sevi pastāvēt. Es jau kopš skolas vecuma vienmēr esmu bijusi ļoti neatkarīga, patstāvīga. Man ir tāds raksturs – darīt, kā gribu, un darīt pašai. Un varu arī pati naglu sienā iedzīt, ja vajag.

    Maksims: Jā, man blakus ir sieviete – vikings. Ļoti spēcīgs cilvēks visādās nozīmēs. Var arī armatūras stieņus nēsāt, ja vajag. Saukt celtniekus? Tas taču ir sarežģīti! Tāpēc man ir Nataša! (Smejas.)

    – Tad viņa tikai izskatās trausla!

    Maksims: Trausls cilvēks šādā ritmā, kādā es dzīvoju, nevarētu izturēt. Jo, kad sāku fokusēties uz darbu, aizmirstu par visu pārējo. Un man Natašai tas nav bijis jāskaidro. Tā ir vienreizīga sajūta. Slodze restorānā ir liela – viena vakara laikā katram apmeklētājam pasniedzam desmit ēdienus. Pat ja tie ir tikai desmit cilvēki, kopā ir simts ēdienu. Un man pie katra jāpieiet par katru ēdienu aprunāties. Ar katru to gribu darīt pa īstam, nevis atrunāt iemācītas frāzes. 

    Natālija: Man ir tāda nostāja, ka vīrietim nav viss jāvelk vienam. Viņam arī vajag aizmuguri, kas viņu piesedz. Arī sievietei reizēm ir jāspēj pastutēt savu vīrieti, jo mēs visi esam cilvēki, mēs visi reizēm slimojam, ar mums kaut kas notiek. Ja vīrietim jānes visa atbildība – saimniecība, naudas pelnīšana –, viņš to vienkārši neizturēs. Un arī Maksam vajag manu aizmuguri – šādā biznesā ir neiespējami to vilkt vienam. Ir tik daudz, kam pievērst uzmanību! Piemēram, par naudu es viņam pat nestāstu. Tas ir mans lauciņš. Ja sākšu viņam stāstīt arī par to, viņam uzsprāgs galva, jo pietiek savu lietu virtuvē, ar darbiniekiem, ar viesiem. 

    – Kāpēc jums bija svarīgi startēt ar šo tasting menu konceptu, kas pie mums ir mazāk zināms nekā citviet pasaulē?

    Maksims: Mans mērķis ir pamainīt uztveri.

    Citos restorānos man viss liekas vienāds. Produkti vienādi, ēdiens vienāds.

    Labi, dizains mazliet atšķiras, nosaukums cits, bet kopumā viss viens un tas pats. Es gribu piedāvāt latviešu virtuvi, produktus, kas audzēti šeit. Un man ir svarīga filozofija. Kas ir restorāns? Vieta, kur iedzert un kaut ko paēst? Tā domā vairums cilvēku, bet tikai kādi desmit procenti grib baudīt. Un es esmu par to. Tāpēc, pie manis atnākot, tu nedabū ēdienkarti, no kuras izvēlēties. Pirms maltītes uzdošu tikai vienu jautājumu – vai tev ir kādi alergēni. Mēs šeit piedāvājam vakaru, kurā vari atslābt un baudīt, un nedomāt par to, kurus no četriem salātiem izvēlēties. 
    Un es šo gribu darīt ne jau tāpēc, lai būtu labākais Latvijā, bet lai Eiropa uz mums, uz Latviju, paskatās. Man vienmēr sāp sirds, kad cilvēki nezina, kur ir Latvija. Prasa – vai tur kaut kas interesants arī ir? Nu, lūk, es gribu parādīt, ka ir arī šajā jomā.
    Man bieži prasa, kāpēc esmu Latvijā, nevis kaut kur citur. Jā, es pēc tautības neesmu latvietis, mani šurp atveda triju gadu vecumā, bet Latvija ir mana zeme, es šeit esmu uzaudzis, šeit aug mani bērni, un šeit gribu attīstīties. Latvijā varu dzīvot mierīgi, baudīt dzīvi, šeit ir četras sezonas, varu ceļot uz jebkuru pasaules malu, nodarboties ar savu profesiju un būt globāli pieejams. Piemēram, Londonā ritms ir vājprātīgs! Nesen aizbraucām uz piecām dienām un uzreiz sajutām, ka esam sākuši skriet. Tas ritms tā ierauj!

    – Tu pirms tam ilgu laiku nodzīvoji ārzemēs, vai ne?

    Maksims: Piecpadsmit gadus. Kad pabeidzu kulināro skolu, sapratu, ka šeit nav ko darīt. Cāli tabakā taisīt? Negribu! Sākumā aizbraucu uz ASV studentu apmaiņas programmā, bija paredzēta prakse restorānos Ņujorkā. Mana pirmā pieredze ar Ņujorkas restorānu bija īsākais restorānā nostrādātais laiks – tieši 15 minūtes –, jo viņi mūs aizveda uz Makdonaldu. Paņēmu formu, atdevu atpakaļ neuzvilcis un pateicu – uz redzēšanos. Man bija angļu valodas skolotājs, kurš palīdzēja tālāk iekārtoties. Mazliet padzīvojām Ņujorkā, arī citur Amerikā. Bet pēc Amerikas braucu uz Londonu. Gigantiska pilsēta ar tik daudziem dažādiem virzieniem! Tieši tur es sapratu, ko nozīmē būt šefpavāram, par ko viņu ciena. Ne jau par zināšanām, bet par pārliecību, par viņa nodošanos savai lietai. Diemžēl par pavāriem joprojām bieži domā, ka esam nesekmīgie, kam citu nav ko darīt. Nu, labi, es gan arī biju nesekmīgs! (Smejas.)

    Natālija: Tev vienkārši ir cits veids, kā tu uztver pasauli! Caur vizuālo, caur bildi. Bet padomju laika skolās jau to nesaprata. Tāpēc arī biji nesekmīgs. 

    Maksims: Turklāt, līdzko izdzirdēju vārdu eksāmens, tā man viss nobloķējās. Tā, starp citu, ir joprojām. Nesen liku motocikla braukšanas eksāmenu, kas beidzās ar traumu. Tik traki man ir ar tiem eksāmeniem.

    – Pastāstiet, kā jūs iepazināties!

    Maksims: Iepazināmies vienā pasākumā, kur abi strādājām. Es kā pavārs, Nataša kā organizatore.

    Natālija: Tas bija pirms trim gadiem laikā, kad biju izlēmusi fotografēšanu uz kādu brīdi nolikt malā un pamēģināt kādu citu nodarbošanos, gribējās jaunus cilvēkus apkārt. Biju izdomājusi, ka gribu organizēt pasākumus. Vienkārši aizgāju uz pasākumu aģentūru, piegāju pie īpašnieka un teicu – gribu pie jums strādāt, un viņš teica – labi, nāc –, jo viņam tieši tobrīd gāja projām darbinieks. Un tā Jaungadā organizējām divu dienu ballīti, kurā kā pavārs bija arī Maksims.

    Viņš mēģināja iepazīties, prasot: «Gribi, parādīšu tev savu tīģeri?» (Smejas.) 

    – Tīģeri?

    Natālija: Jā, viņam ir tāds tetovējums.

    Maksims: Pirmais, ko Natašā pamanīju, arī bija tetovējums – atpazinu rokrakstu, un tā arī izrādījās, ka mūs tetovējis viens meistars. Nu, un tad jau es viņai parādīju to savu tīģeri, un tā viņa iekrita

    Natālija: Es iekritu?

    Maksims: Nu, labi, mēs abi iekritām. Ā, un tur vēl bija tas nejaušais skūpsts!

    – Nejaušais? Kā tad tas notiek?

    Natālija: Bija jaunā gada pusnakts. It kā netīšām stāvējām blakus, šampanietis, salūts, visi cits citu bučo uz vaiga. Bet Maksims ņēma un pagrieza galvu, un sanāca ne uz vaiga. 

    – Tikai trīs gadi, bet jums jau ir savs kopīgs bizness, bērns. Viss noticis ļoti strauji!

    Natālija: Man liekas, tā tam arī jābūt. Ja viss ilgi notiek, ja ir kaut kāda vilkšana garumā, neizlēmība, tad labāk uzreiz pārtraukt. Bet, kad sajūti savu cilvēku, nav vairs nekādu jautājumu. 

    Maksims: Zināt, kā citreiz sākumā ir? Ziedi, dāvanas, uzmanība – mēģini sevi parādīt no vislabākās puses, lai tevi izvēlas. Bet mums kaut kā viss uzreiz darbojās, viss salikās savās vietās, nekas no tā nebija svarīgi. Ņem cilvēku aiz rokas un saproti, ka tavējais. 

    Natālija: Nu labi, izklausās kā pasakā, bet viss jau nebija gluži kā pasakā.

    Maksims: Jā, man vairs nav astoņpadsmit, un man bija citas attiecības, kurās ir piedzimušas divas meitas. Tāpēc, jā, nebija viss tik vienkārši. Visus nākamos gadus ilga šķiršanās process, tikai nupat tas ir noslēdzies.
    Biju mēģinājis dzīvot pēc principa, kā mani vecāki mani bija audzinājuši – ja esi ar kādu kopā, vajag arī bērnus. Nāc mājās no darba, saproti – it kā visu pareizi dari, bet kaut kas nav, līdz attopies, ka pats sevi jau kādu laiku māni. Bet es ļoti baidījos pats sev atzīt, ka man tas ir jāpārtrauc. Kad ir bērni, tas ir sarežģīti. Tieši tādā periodā biju, kad ar Natašu iepazināmies. Satiku viņu, un man viss saslēdzās.

    Natālija: Kaut kāds pozitīva lūzuma brīdis bija dēliņa piedzimšana. Tas mūs ar meitenēm vairāk apvienoja. Man ar viņām tuvošanās notikusi lēnām, un es arī saprotu, ka viņām vajag laiku, tāpēc neuzbāžos, gaidu viņu vēlmi un iniciatīvu veidot kontaktu. Un pamazām tas notiek.

    Maksims: Es negribētu, lai mani bērni aug ģimenē, kurā ir naids, nenovīdība. Bieži kāzās redzēta aina, kur jaunie precas, bet vecāki sēž katrs savā galda galā un nesarunājas. Ko jūs darāt? Kāpēc? Dzīve taču visu laiku iet uz galu, un nekad nezinām, kas būs rīt. Tērējiet savu enerģiju vērtīgām lietām, kaut kam interesantam, jēdzīgam, nevis naida uzturēšanai.

    – Dēliņš pats pie jums atnāca vai ieplānojāt?

    Maksims: Vienu vakaru Nataša man pienāca un teica – klau, varbūt vajag bērnu? Bet mēs tikai tikko bijām atvēruši restorānu, pirmajā brīdī likās, ka jāatvelk taču elpa. Bet tad pasēdējām, padomājām, ka nekad jau nebūs īstais brīdis, tad kāpēc gan ne tagad?
    Man ļoti patīk bērni. Man patīk, ka viņi mīl vienkārši tāpat, bez nosacījumiem. Mēs pieaugot to ar laiku zaudējam. Apaugam ar biezu ādu.

    Natālija: Manā uztverē bērni ir loģisks mīlestības turpinājums. Ja mīlestība ir, kāpēc nebūt bērniem? Bet vienlaikus man arī bija bailes, ka dzīve pēc bērna piedzimšanas ļoti stipri izmainīsies. Likās, ka vairs nevarēšu daudzas lietas darīt, bet man tas ir svarīgi, jo esmu aktīvs cilvēks.

    Man vajag pastāvīgi kaut ko darīt, naudu pelnīt.

    Bet tad pati ar sevi aprunājos – kāpēc gan manai dzīvei būtu jāmainās? Un tā arī ir – nekas daudz nav mainījies. Bērns ir tikai vairāk sastrukturējis dzīvi. Es pat tagad pagūstu izdarīt vairāk nekā pirms tam. 

    Maksims: Tev arī bija bailes, ka pārvērtīsies par mammuci.

    Natālija: Jā, par tādu cāļu mammu. Ka Maksimu sākšu par tēti saukt. Bet tagad ir skaidrs, ka tas vispār nav par mani. Kad puika piedzima, uzreiz sapratu, ka viņš ir viņš un es esmu es. Viņš ir atnācis pie mums ar saviem uzdevumiem, arī mums kaut kādā mērā palīdzēt. Un arī mēs viņam esam tikai palīgi, kas var iedot drošību, sarūpēt visu, kas viņam vajadzīgs, kamēr aug. Un es nemēģinu domāt pārāk uz priekšu – ja būs kādas grūtības, tad arī risināsim. Atceros, kad biju stāvoklī, man prasīja, kā gatavojos dzemdībām. Un es teicu, ka negatavojos – kā būs, tā būs.

    – Un kā bija?

    Natālija: Nu, ne visai. 

    Maksims: Mani pat izdzina no dzemdību zāles. Bija sarežģījumi. Es to uztvēru diezgan smagi, jo man pirmā meitiņa piedzima ar sirds defektu, un pusgada vecumā viņai taisīja operāciju. Pēc tam viņa arī lēnāk attīstījās. Tāpēc, kad mani izsūtīja no zāles, piedzīvoju lielas bailes, tas bija grūts brīdis. Viss beidzās labi, bet gaidīšana bija briesmīga. 

    Natālija: Man liekas, dzemdību namos bieži aizmirst par tēviem. Par to, kā viņi jūtas. Jo viņiem, iespējams, ir pat vēl grūtāk. Viņi tur sēž tādi bezpalīdzīgi, neko nevar izdarīt, ietekmēt. Neviens nepajautā, vai arī viņam nevajag kaut kā palīdzēt. 

    – Bet puika piedzima vesels, un saprotu, ka tagad aug restorāna virtuvē, ja?

    Maksims: Jā, mēdzu saviem pavāriem viņu iedot pieskatīt. Citreiz zvana: šef, netiekam galā, nāciet palīgā! (Smejas.)

    Natālija: Puika ir fantastiski pielāgojies, un arī man šī vide neļāva izlaisties. Man nebija pēcdzemdību pārejas perioda kā daudzām mammām, kad var pa māju pidžamā staigāt un atgūties. No dzemdību nama pārbraucām mājās piektdienā, un tā ir diena, kad restorāns ir atvērts. Viss kolektīvs arī tepat. Saģērbos, uzkrāsojos un nācu uz šejieni. 

    – Pareizi, jūs taču dzīvojat tepat zem restorāna, bet rīta kafiju vārāt restorāna virtuvē!

    Maksims: Daudzi brīnās – kā tas ir, dzīvot restorānā… Bet es šeit esmu pats laimīgākais cilvēks pasaulē. Vienmēr esmu gribējis dzīvot loftā. Un man ir 250 kvadrātmetru virtuve. 
    Pirms tam vairāk nekā gadu īrējām dzīvokli. Un tas guļamrajons, salīdzinot ar šīm telpām, likās neizturams. Bija sajūta, ka negribas no šejienes iet prom. Pa dienu esi šeit, tad brauc pārguli tajā dzīvoklī, no rīta brauc atkal atpakaļ. Kāda jēga? Tāpēc, līdzko bija iespējams, uzreiz pārcēlāmies. Dzīvokli iekārtojām ofisam paredzētajās telpās, jo sapratām, ka ofisu mums nevajag. 

    – Dzīvojat, strādājat kopā, vēl bērnu audzināt. Vai strīdēties sanāk daudz?

    Natālija: Maksim, drīkst, es pateikšu?

    Maksims kā vīrietis ir ļoti egocentrisks, viņam ir liels, liels ego. Un viņam ir ļoti svarīgs viņa darbs.

    Bet es arī zinu, ar kādu atbildību viņš to dara un cik daudz tas no viņa prasa. Tāpēc, ja reizēm viņš atnāk vakarā mājās sliktā garastāvoklī un viņam ir neiecietīgs tonis, es neleju eļļu ugunī. Nav jēgas atbildēt tādā pašā tonī, spēlēt kaut kādu apvainojumu futbolu. Visus šos asos brīžus spēju noķert un cenšos apiet. Domāju, ka mans raksturs palīdz, jo esmu mierīgs cilvēks. Cenšos arī viņu nomierināt vai arī dodu iespēju visu izrunāt. Kad mīli otru cilvēku, tad taču mēģini izdarīt nevis tā, lai būtu sliktāk, bet lai būtu mierīgāk, līdzsvarotāk. Manuprāt, svarīgi vienmēr atcerēties, ka mēs viens otram negribam darīt sliktu. Pat tad, ja ir strīds, tas nozīmē, ka vienkārši kaut kas ir sakrājies. 

    Maksims: Turklāt svarīgi atcerēties, ka neviens mūs nav ieslodzījis būrī, kurā mums obligāti kopā jādzīvo. Neviens mūs nepiespieda nodarboties ar šo biznesu vai radīt kopīgu bērnu. Paši esam pieņēmuši lēmumu šeit būt.
    Lielākoties visi cilvēku strīdi ir muļķības. Bet mums ar Natašu strīdu praktiski nav. Tas ir kaut kāds cits informācijas pārstrādes veids. Strīdus ir izdomājuši cilvēki, kuri lēmumus pieņem un rīkojas emocijās. Bet tā nevar. Gatavojot ēdienu emocijās, pat omlete nesanāk! Vai, piemēram, maize. Ja tev ir slikts garastāvoklis, maize nekad neizdosies, kaut tu viņu simtiem reižu ceptu. Un ģimene šajā ziņā ir kā maize. 

    Natālija: Es agrā vecumā zaudēju abus vecākus, sākumā vienu un pēc laika otru. Domāju, ka šī mana dzīves pieredze dod man gudrību nestrīdēties ar saviem mīļajiem cilvēkiem, jo zinu, ka dzīvē visādi gadās. Mēs ar Maksimu, protams, mēdzam sastrīdēties, bet tie tiešām ir sīkumi.

    – Strādājat kopā, vai atpūšaties arī kopā?

    Natālija: Mūsu atpūtas dienas ir svētdienas, kad kopā ar bērniem braucam ārpus pilsētas, dabā. Vienalga, kāds ārā laiks, galvenais pareizi saģērbties.

    Maksims: Es līdz šim vienmēr biju mājdzīvnieks. Dīvāns, televizors. Nepratu citādi atslēgties. Bet izrādījās, ka var arī šādi. Un, protams, sports ir svarīgs. Nodarbojos ar free diving, braucu uz ārzemēm, bet Latvijā to darīt nevar, nav kur. Gribas, lai tad, kad man būs četrdesmit, bet dēlam četrpadsmit, varam kopā futbolu uzspēlēt. 

    Natālija: Paga, paga, tev jau tagad ir gandrīz četrdesmit! (Abi smejas.)

    – Precējušies jūs neesat?

    Maksims: Nu, tikko tik izšķīros! Dodiet ievilkt elpu! Bet mēs esam par šo tēmu runājuši, tieši pirms pāris dienām, starp citu. Vai to vispār vajag? Mums ir jāciena vienam otrs, jāmīl un tā arī kopā jādzīvo, tas ir pats svarīgākais. Visam pārējam nav nozīmes. Cilvēki tērē milzu naudu kāzām, rīko svētkus. Bet kāpēc? Katra diena taču ir daudz svarīgāka. Citreiz saka – ja kaut kas ar otru notiks, tevi slimnīcā neielaidīs. Ja manai ģimenei būs slikti, mani neviens neapturēs. 
    Bet nav jau tā, ka es laulībai neticu. Un Nataša jau laikam grib precēties.

    Natālija: Kaut kad, kad uzšķilsies sajūta, ka ir īstais brīdis. 

    Maksims: Bet tad būs tā, ka mēs ar tevi aiziesim uz zagsu un mums liks gaidīt mēnesi. Bet mēs jau gribētu tā uzreiz… Un tad vēl tā ceremonija: dārgie kāzu viesi, mēs esam sapulcējušies šeit, lai savienotu šīs divas sirdis, kas ir klīdušas tumsā… Man kļūs nelabi, un es sākšu smieties. 

    Natālija: Esmu kāzas daudz fotografējusi, un, ja godīgi, reizēm šīs ceremonijas var būt arī ļoti aizkustinošas. Pat tik ļoti, ka bildējot gribas raudāt. Man taču būtu jābūt vienalga! Esmu tikai fotogrāfe. Bet es bildēju un raudu! Labi, ka var aizslēpties aiz fotoaparāta.

    Maksims: Tu jau man vienmēr raudi. Atzīšos gan, ka man tas mazliet patīk, tad tev acis kļūst vēl zilākas.

    Natālija: (Smaida.) Bet, ja es kādā dienā pateikšu – appreci mani! Tu taču mani apprecēsi, vai ne?

    Maksims: Protams, pat neaizdomāšos!

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē