Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Šī saruna žurnālam «Privātā Dzīve» tapa pērn maijā. Tas Diānai ir liktenīgs mēnesis Maijā viņa traģiski zaudēja māti, un šajā mēnesī viņa cieta liktenīgajā autoavārijā, pēc kuras nokļuva ratiņkrēslā. Taču maijā viņa arī iepazinās ar savu vīru.
Šogad maijā aprit 11 gadi, kopš pārvietojies ratiņkrēslā. Kas toreiz notika?
Tolaik dzīvoju Vācijā un braucu pie draugiem uz citu pilsētu. Kādā brīdī, mainot autobāni, kādas kundzītes auto man priekšā strauji nobremzēja. Bija stiprs lietus, un tieši tajā ceļa posmā nesen bija uzliets asfalts, tas šausmīgi slīdēja. Ietriecos priekšā esošajā mašīnā. Biju iztaisnojusi abas kājas, vienlaicīgi spiežot sajūgu un bremzi, un saņēmu spēcīgu triecienu pa muguru.
Citi lasa
Bija jocīga sajūta, taču es izkāpu no mašīnas.
Atbrauca policija un jautāja, vai vajag saukt ātro palīdzību. Teicu, ka man nevajag, ja nu vienīgi tai kundzei, bet arī viņa atteicās. Aizbraucu mājās un jutu sāpes mugurā. Nākamajā dienā sāpju dēļ vairs nevarēju izkāpt no gultas. Devos pie daktera, un viņš neuztaisīja ne magnētisko rezonansi, ne rentgenu, tikai ielaida mugurā divas šprices sāpju remdēšanai. Mans stāvoklis pasliktinājās – nevarēju vairs noiet garus gabalus, tad sāka atmirt kreisā kāja, pēc tam arī labā. Kājas kļuva nejutīgas, aukstas…
Negribēji šo nolaidīgo ārstu iesūdzēt tiesā?
Tajā brīdī par to nedomāju. Svarīgāk bija saprast, kas ar mani notika. Pēc mēneša man veica magnētisko rezonansi, taču ārsti neieraudzīja, kāpēc manas kājas kļuvušas nejutīgas. Tikai ar laiku sapratu, ka tas, kas ar mani notika, savā ziņā bija ārsta nolaidība. Turklāt tas notika it kā pedantiskajā Vācijā. Taču es negribēju ar tiesāšanos bojāt ne savu, ne ārsta dzīvi. Kā smejos, man tagad jādzīvo līdz 113 gadiem, jo Vācijā saņēmu invaliditāti uz mūžu – līdz 2099. gadam.
Pa šo laiku esi noskaidrojusi, kāpēc nevari staigāt?
Jā, man bija ielūzis mugurkauls, izveidojies asinsizplūdums, kas ar laiku uzsūcās. Taču lauztā vieta sabojāja muguras smadzenes – aizskāra nervus. Ar paprāvu kaudzīti analīžu rezultātu devos uz klīniku Minhenē, kur dakteris uzreiz pateica – ja četrus piecus mēnešus pēc avārijas būtu nekustīgi gulējusi uz cietas virmas, tad būtu 80 procentu iespēja, ka es varētu staigāt. Tad mani, protams, pārņēma šoks, jo jau biju apradusi ar dzīvi ratiņkrēslā.
Tu pieņēmi to kā savu likteni?
Var skanēt jocīgi, bet – varbūt šī avārija mani pasargāja no neceļiem, pa kuriem aizejot es būtu kļuvusi par narkomāni vai nonākusi cietumā.
Tas ir stāsts par to, ka tevi apstādina, lai tu padomātu – ko vajadzētu darīt citādi? Pat ja sitiens šķiet ļoti smags, nekad neuzzināsim, kāds būtu tas otrais variants, no kura varbūt šādi tikām pasargāti. Arī mana māsa, kas ir 14 gadus vecāka, pārvietojas ratiņkrēslā. Viņa cieta autoavārijā, kad man bija 13 gadi. Mums abām ir dažādi tēvi, un māsai ir brāļi, kuriem problēmu ar mugurkaulu nav. Arī tas liek domāt – viss, kas ar mums noticis, iespējams, pārmantots no mammas. Neesmu gājusi pie zīlniecēm, jo negribu rakāties pagātnē. Un man nebija paraugmammas – viņa lietoja alkoholu, nedzīvoja pašu labāko dzīvi.
Ja man jautā, kādu mācību esmu guvusi no mammas, saku – to, kā nedarīt. Tādu mammu, kāda man palikusi atmiņā līdz septiņu gadu vecumam, kad es viņu zaudēju, nevienam nenovēlu. Man pietrūka mammas mīlestības un rūpes. Cik vien sevi atceros, par mani rūpējās māsa. Piemēram, pirka drēbes. Mamma mani agri no rīta izlaida ārā un vēlu vakarā pasauca uz vakariņām. Noskatījos «Arlabunakti, mazuļi», un bija jādodas gulēt. Tāda bija mana ikdiena. Bet mēs mammu neizvēlamies – kādu iedod, ar tādu jādzīvo.
Pirms 30 gadiem kādā maija dienā notika traģēdija. Tavu acu priekšā mammu nogalināja.
Es vēl šodien detaļās varētu izstāstīt, kā tas notika. Tas nebija mans tētis. Viņš bija mammas civilvīrs. Patēvs, kuru par tēti tā arī ne reizi nenosaucu. Mans tēvs aizgāja no mammas, nesagaidot manu piedzimšanu. Todien patēvs pārradās mājās sadzēries, bez iemesla sāka sist mammu. Tā nebija pirmā reize, kad kaut kas tāds notika, bet diemžēl kļuva liktenīga. Patēvs sita ar rokām un kājām. Vienistabas dzīvoklis, kur tobrīd mitinājāmies, pēc tam izskatījās šausmīgi. Tā kā biju piedzīvojusi patēva agresiju brīžos, kad mēģināju aizstāvēt mammu, šoreiz neskrēju abiem pa vidu un neko nedarīju. Paņēmu padusē kaķi un gulēju uz sava matracīša.
Kaimiņi uz šo traci nereaģēja?
Kaimiņi jau bija pieraduši, ka pie mums notiek jandāliņi, un vairs nepievērsa tiem uzmanību. Cik atceros, policija pie mums gan nekad nebija braukusi. Todien, kad viss bija galā, patēvs man teica, lai eju pie māsas un saku, ka mamma guļ. Māsa tobrīd bija astotajā grūtniecības mēnesī… Pēc tam es nonācu māsas aizbildniecībā.
Kas notika ar slepkavu?
Viņu ielika cietumā uz septiņiem gadiem. Ar mani sociālajos tīklos mēģināja sazināties viņa meita no pirmās laulības, lai atvainotos tēva vietā. Zināju aptuvenu laiku, kad viņam jāiznāk no cietuma, un baiļojos. Domāju – cik droši es varēšu staigāt pa ielām, kad viņš būs brīvībā. Jo tieši manu policijā sniegto liecību dēļ viņš nonāca cietumā.
Un tad es uzzināju, ka viņš cietumā ir miris – no kuņģa čūlas. Dieviņš nav mazais bērns.
Tu savai mammai esi piedevusi to, ka tava bērnība bija šāda?
Nevienā brīdī neesmu vainojusi mammu, jo uzskatu – dzīves ceļu katrs izvēlamies pats. Jā, vecāki mums dažkārt iedod kādu virzienu, bet lielākoties tomēr viss ir atkarīgs no mums. Ja dzīvē kaut kas neizdodas, nav jāvaino mamma vai tētis. Jāmeklē kļūdas sevī. Mums katram dzīvē dots savs ceļš. Tu atver vienas durvis, mēģini pa tām ieiet un, ja neizdodas, ver nākamās. Es ne uz vienu ļaunu prātu neturu. Visas dzīves situācijas uztveru kā mācību. Arī no citu nepareizajiem soļiem var mācīties.
Ko tu domā par vardarbību ģimenē?
Es uzskatu tā – ja tev gadu vai divus kāds čakarē prātu un tu neej no šīs situācijas prom, tātad tevi tā saista. Tā ir līdzatkarība. Domāju, tāda bija arī manai mammai – atkarība no tā, ka vīrietis viņu regulāri iekausta. Mamma arī tika iebiedēta ar vārdiem: ja aiziesi no manis, vairs nedzīvosi.
Kā tava bērnības pieredze ietekmējusi tavas attiecības ar alkoholu?
Atzīšos, skolā pamēģināju gan iedzert, gan uzpīpēt. Tagad man pret alkoholu ir riebums. Pieļauju – arī tādēļ, ka dzēra mana mamma. Varu iemalkot vienu vīna glāzi kopā ar draugiem, bet tas notiek labi ja reizi gadā.
Kā tev klājās, kad par tavu mammu kļuva māsa?
Kad man bija 13 gadi, māsa iekļuva autoavārijā un nonāca ratiņkrēslā. Es iemācījos gatavot ēst, tīrīt māju, mazgāt veļu. Vedu māsas meitu uz dārziņu, pati devos uz skolu. Aktīvi sportoju – tā man bija kā meditācija, kas palīdzēja aizmirst ikdienas rūpes. Bija dienas, kad klājās grūti.
Nācās izvēlēties – samaksāt komunālos maksājumus vai ielikt ko ēdamu ledusskapī. Uzkrājās parādi.
Bet bija arī labi notikumi – jauka sociālā dienesta darbiniece palīdzēja sarūpēt pirmo veļasmašīnu. Līdz tam veļu mazgāju ar rokām. Atceros – kad pirmo reizi iedarbinājām veļas mašīnu, ar māsu sēdējām pie tās un skatījāmies gluži kā televizorā.
Zinu arī to, ko nozīmē mobings, kādu arī mūsdienās bērni piedzīvo skolā. Manā laikā bija jāiet skolā, kas bija vistuvāk dzīvesvietai, un tā bija kāda elitāra Rīgas skola. Man nebija tās labākās drēbes, nevarēju atļauties «krutāko» mugursomu. Man viss bija pirkts tirgū. Biju pelēkā pele, kuru klasē apcēla. Bija vēl viens puika, kuru apcēla resnuma dēļ. Bērni ir nežēlīgi. Man skolā nebija draugu, tāpēc biju laimīga, kad pēc 9. klases devos no šīs skolas prom. Tagad labprāt braucu uz skolām un stāstu par cilvēkiem, kas pārvietojas ratiņkrēslā. Atgādinu bērniem, ka otrs ir jāciena neatkarīgi no tā, cik bagāts vai nabags, resns vai tievs viņš ir. Bērni to, ka esmu ratiņkrēslā, uztver pieņemoši. To gan ne vienmēr var teikt par pieaugušajiem. Lielāko pārsteigumu piedzīvoju lielveikalā, kur iepirkās mamma ar trīs četrus gadus vecu meitu. Mazā, ieraugot mani, sāk raustīt mammu un sacīja: «Mammu, paskaties, tante ratos!» Mamma atbildēja: «Neskaties, viņa ir slima!» Temperatūras man nebija, es todien pilnīgi noteikti nebiju slima.
Cilvēki, ieaugot kādu ratiņkrēslā, bieži vien grib palīdzēt, bet nezina, kā.
Vienmēr vajag pienākt klāt un pajautāt, vai vajag palīdzēt, nevis bez prasīšanas kaut kur stumt. Pa šiem gadiem esmu iemācījusies būt gana žiperīga un visur nokļūt pati. Mana ratiņkrēsla, ar kuru pārvietojos jau sesto gadu, platums ir ap 60 centimetri. Reti kuram tie ir tik šauri, bet es ar tiem spēju iekļūt gandrīz visur – sākot ar lielveikalu, beidzot ar lidmašīnu. Pat nezinu, ko nevaru. Varbūt vienīgi uzkāpt pa trepēm. Nobraukt lejā varu – pieturos pie margām un atpakaļgaitā virzos. Ikdienā pārvietojos ar auto, kuram ir īpaši pielāgota stūres vadība.
Vai kādreiz ir gadījies ar ratiņkrēslu arī apgāzties?
O, jā! Esmu mājās parāvusi ratus un aizlidojusi. Uz ielas gan nav nācies krist.
Esmu spēlējusi ratiņbasketbolu, un tur iemācījos pareizi krist. Ja tā notiek, vienkārši nolieku vietā ratus un iekāpju tajos. Man tas šķiet ikdienišķi.
Pērn vasarā no Dadzītes kļuvi par Krūmiņu. Nebija žēl šķirties no uzvārda?
Dadzīte ir manas māsas tēva uzvārds. Kad mamma no viņa šķīrās, paturēja šo uzvārdu. Manā dzimšanas apliecībā ierakstīja māsas tēva uzvārdu, un uzskatu, ka 36 gadus to nesu ar godu. Zinu, ka māsas tētis lepojās ar maniem panākumiem. Pērn viņš devās mūžībā. Krūmiņa ir vīra uzvārds, un ar to jūtos ļoti labi. Aiz tā varu forši paslēpties, jo tagad, kad zvanu kādam un saku, ka esmu Krūmiņa, ne visi mani uzreiz atpazīst. Daudziem turpinu asociēties ar uzvārdu Dadzīte. Kā man fizioterapeite smejoties teica: «Nekur tālāk jau no zemes neesi tikusi, tikai nedaudz augstāk!»
Tavs īstais tētis nav mēģinājis ar tevi sazināties?
Nezinu. Man zināms tikai viņa vārds. Kad man bija 18 gadi, viņš pēc kāda raksta avīzē it kā esot mēģinājis mani uzmeklēt. Ja godīgi, nemaz negribētu viņu satikt. Viņa manā dzīvē nav bijis. Es varbūt aizietu uz satikšanos un pajautātu, kāpēc viņš aizgāja no mammas, lai gan jau biju pieteikusies es. Tas ir vienīgais, kas mani interesē. Kā tēvu viņu vairs nespētu pieņemt.
Kā tu satiki savu vīru?
Abi mācījāmies vienā skolā. Bija izveidots skolas biedru čatiņš, kurā viens otram izpalīdzējām. Kādā reizē pajautāju, vai viņš var man izpalīdzēt ar kāda priekšmeta apguvi, jo darba dēļ šo to biju iekavējusi. Teicu: «Būšu tev parādā kafiju!» Uz kafiju satikāmies maijā, aizrunājāmies bez jebkādiem nākotnes plāniem. Trīs gadus biju no attiecībām brīva meitene un jaunas tolaik nemeklēju. Tomēr jau pēc pirmās tikšanās pieķēru sevi pie klusas cerības – vai viņš man vēlreiz uzrakstīs? Viņš uzrakstīja un jautāja, vai vēlos satikties. Tā viss pamazām sākās.
Kā viņš uztvēra to, ka esi ratiņkrēslā?
Pirms mūsu satikšanās viņš jau to zināja, bet nezināja, kas esmu un ko daru. Tas man šķita baigi forši.
Par to, ka esmu ratiņkrēslā, viņš man uzreiz paziņoja: «Man tava kariete bijusi nebijusi. Mani tu interesē kā cilvēks.»
Man šad tad izsprūk, ka vīram esmu apgrūtinājums, bet viņš uzreiz atbild: «Ko tu teici?» Un tad es parasti novelku: «Neko, neko…» Vīrs neļauj man nodoties čīkstēšanai. Viņš mani nežēlo, un tas ir fantastiski.
Kas tevi pašu iedvesmo?
Kā sportistei mana iedvesma ir Latvijas karogs un himna. Nevaru vārdiem aprakstīt, ko jūtu, kad esmu ieguvusi pirmo vietu, tiek pacelts Latvijas karogs un skan mūsu valsts himna. Tādos brīžos jūtos lepna, ka esmu latviete. Mēs esam maza, bet stipra tauta. Varam sasniegt lielus mērķus, tikai jābeidz čīkstēt.
Piekrīti teicienam, ka Dievs neuzliek vairāk, kā cilvēks var nest?
Uzskatu, ka jebkurš no mums var nest visu. Nekad neesmu žēlojusies, vienkārši eju uz priekšu kā buldozers. Labi, dažreiz mazliet pačīkstu. Tāpēc ir svarīgi, lai blakus ir cilvēki, kuri atgādina: «Nav taču viss tik slikti!» Un tiem, kas man līdzās sāk čīkstēt, cik slikti viss ir, parasti jautāju: «Kas tieši tev ir slikti? Tev ir divas kājas, divas rokas, tu redzi un dzirdi. Tev viss ir labi!»
