Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ainaru Virgu dēvē par pēdējo līvu, Latvijas roka karali - viņš patiesi ir spilgta personība Latvijas mūzikā. Slava gan dažkārt nāk ar savām ēnas pusēm, par kurām arī Virga allaž bijis atklāts. Mūziķis žurnālam «Klubs» uzticējis savu dzīvesstāstu, kurā ir gan jaunības trakie gadi, gan atkarības, gan grupas biedru nāves un paša negaistošie un ambiciozie nākotnes plāni.
Raimonda Rudzāta saruna ar Ainaru Virgu žurnālā «Klubs».
Internetā skatās lekcijas
Citi lasa
Ainaru Virgu apciemojam Liepājā saulainā pavasara dienā. Tikšanās vietas izvēli atstāju viņa ziņā. «Runāsim un fotografēsim tev zīmīgās Liepājas vietās,» Ainaram skaidroju pa telefonu. Viņš izvēlas Rožu laukumu.
Par Latvijas roka karali savulaik dēvētais Virga, bruņojies ar pandēmijai piederīgo sejas masku, kas nostumta uz kakla, lai netraucētu cigaretes baudīšanai, uz tikšanos ierodas uz sava gadiem ilgi lolotā un pucētā velosipēda. Motocikls, ar ko viņš brauca Es karājos tavā bizē videoklipā, jau sen ir vēsture. Arī autovadītāja apliecība palikusi tur.
Taču ar savu velosipēdu viņš lepojas. «Pats uzķīlēju,» viņš izrāda. «Ik pa laikam nesu detaļas dzīvoklī un lieku kaut ko klāt. Braucu katru dienu. Šādā laikā pati labākā nodarbe.»
Virga aicina uz sarunu piesēst kādā vietā, kur var atstutēt muguru, liekot noprast, ka intervijās daudzkārt pieminētās
muguras sāpes nekur nav pagaisušas un pēdējos gados mazinājušas arī kustību amplitūdu uz skatuves.
Tomēr skatuve joprojām ir Virgas patvērums un lielākais dzinulis.
Ģitāru viņš joprojām spēlē katru dienu. «Man patīk to darīt,» viņa skaidrojums ir vienkāršs. «Daudz laika pavadu, vērojot Youtube, apgūstu dažādas ģitāras spēles tehnikas, kuras iepriekš neesmu izmēģinājis. Mājās spēlēju kārtīgā skaļumā. Kaimiņi nesūdzas. Vienreiz bija gadījums, kad zvanīja pie durvīm. Jau nodomāju, ka būs problēmas, taču kaimiņš tikai palūdza, vai viņa bērns var paskatīties, kā es spēlēju.»
Youtube satura pārlapošana aizņem lielu daļu Virgas ikdienas. Paralēli ieniršanai mūzikas dzelmē, viņš pievērsies arī dažādām interneta lekcijām. «Nesen noskatījos stundu garu lekciju par ķīmiju,» Virga mani pārsteidz. «Stundas laikā sapratu vairāk, nekā pabeidzot 8. klasi. Lūk, ko nozīmē, kad informāciju talantīgi pasniedz.»
Nenokaujams
Nezinu, kāpēc atkal esmu šajā vietā,
Kur sex, drugs & rock’n roll.
Nevajag nekā – tikai mūziku vēl skaļāk,
Nevajag nekā – gan jau labi būs.
Tās ir rindas no Ainara Virgas un Guntara Rača Līviem radītā skaņdarba Var jau būt. Ar to «gan jau labi būs» reālajā dzīvē bija, kā bija…
2000. gadā iznāca narkomānijas problemātikai veltīta dokumentālā filma Nāves mušpapīrs, kurā par savu rūgto pieredzi ar narkotikām stāstīja arī Ainars Virga. To, ko šaurākas aprindas zināja jau sen, viņš beidzot pauda arī publiski, un kopš tā laika viņš sabiedrības acīs ir asociējies ne tikai ar paveikto mūzikā, bet arī kā atkarību gūsteknis.
Līgas Blauas grāmatā Ainars Virga. Pēdējais Līvs plaši ir aprakstīta viņa pieredze ar alkohola un narkotiku atkarībām un gadiem ilgo cīņu par izraušanos no to žņaugiem. Tumšākajā dzīves posmā Liepājas slimnīcas Narkoloģijas nodaļā Virgam bijusi atvēlēta pat sava palāta, kurā viņš ievests ar baisu regularitāti.
«Man nav saprotams, kā organisms no komas stāvokļa spēj tik ātri savākties un atkopties,» grāmatā citēta narkoloģe Jeļena Sorokina. «Ainars patiešām ir bijis uz nāves robežas, un ne reizi vien…»
«Visas problēmas, kas man dzīvē ir bijušas, ir izraisījis alkohols,» Virga lēni nosaka,
apcerīgi lūkojoties Rožu laukuma apstādījumos. Pēdējos gados sanācis noenkuroties rāmākos ūdeņos. Palīdzējusi saruna pašam ar sevi vienā no savām dzimšanas dienām. «Es sapratu, ka esmu viens laimīgs mazafaka! Viss, ko es vēlos, man ir. Man ir ļoti laba sieva, man nav problēmu ar naudu, cilvēki mani mīl, riteni varu atstāt nepieslēgtu jebkurā Liepājas vietā. Man nav, par ko gausties,» mūziķis secina. Iespējams, pats pat nepamanot, kā atturīgais runas tembrs šajā brīdī kļuvis emocionālāks.
Ainars Virga lēš, ka vismaz desmit savas dzīves gadus viņš pavadījis, sērojot par brāļa Daiņa traģisko bojāeju autokatastrofā 2003. gada 26. jūlijā.
Pats Ainars atradās automašīnai pie stūres. Sērošana izpaudās milzīgā sevis dedzināšanā ar apreibinošām vielām, visā šajā burzmā tomēr pamanoties īstenot arī kādu brāļa aizsāktu ieceri – Līvu koncertus ar Liepājas Simfonisko orķestri. Runājot par spilgtākajiem brīžiem mūzikā, mēs ātri vien nonākam līdz šiem koncertiem.
Dziesmas Zelta sirds aranžēšanu simfoniskajam orķestrim Ainars min kā vienu no darbiem, ar ko viņš visvairāk lepojas. Es atbildu, ka viņš to varēja pat neteikt, – Youtube atrodamajā koncerta ierakstā Latvijas Nacionālajā operā, orķestrim sākot spēlēt Zelta sirds ievadu, Virgas ierasti skarbā skatuves grimase pēkšņi atmaigst. Ātri izvelku no kabatas telefonu un kopīgi noskatāmies šo brīdi. «To tu labi esi pamanījis. Es pats nebiju,» Virga nosaka un pirmo reizi intervijā pasmaida.
Turpinot tēmu par īpašām kompozīcijām, nonākam līdz dziesmai Dieva dēls. «Tā ir īpaša dziesma,» viņš pārliecinoši saka. «Kad neviens vēl nebija aizgājis, tā likās vienkārši laba dziesma. Pēc traģiskajiem notikumiem tā dziesma ieguva pavisam citu jēgu.»
Teju neviena Virgas uzstāšanās – Līvu sastāvā vai solo – neiztiek bez šīs dziesmas izpildījuma. Pēc visa tā, kas dzīvē pārciests, tagad viņš šo dziesmu reflektē uz savu dzīvi. «Nenoliedzami – es jūtos kā Dieva dēls. Nezinu, vai tā ir lielīšanās, bet – es tā jūtos.» Jautāju tieši – vai viņš pats sev ir radis izskaidrojumu, kā viņš tomēr ir palicis starp dzīvajiem? «Acīmredzot man vēl ir daudz kas jāizdara,» viņš spriež.
Mūzika kā terapija
Mūsu sarunas vieta – Rožu laukums – Ainaram Virgam ir īpaša. Tieši šeit viņš 2010. gadā izkaisīja ilggadējā cīņubiedra Jāņa Groduma pelnus. No Virgas laika Līvu zelta sastāva viņsaulē bez brāļa Daiņa un Jāņa Groduma ir arī Aivars Brīze un skaņu operators Juris Jakovļevs, kurš gāja bojā tajā pašā 2003. gada negadījumā.
Par Līvu zelta sastāva cīņubiedriem Virga ikdienā piedomā bieži, turklāt laiku pa laikam visi kopīgi saspēlē. «Es reizēm Youtube uzlieku kādu koncertu un uz ģitāras spēlēju līdzi,» viņš atklāj.
Pēc Groduma nāves Virga paziņoja, ka Līvi vairs nepastāv, jo bez Groduma tie vairs nevar pastāvēt. Ilgu laiku viņš koncertēja ar savu apvienību Virga Hard Orchestra un izdeva arī soloalbumu Dziesmas par dzīvi un mīlestību. Vēlāk Līvu vārds tomēr apritē atgriezās apvienības Līvi un Buks nosaukumā, līdzīgi kā to dara Queen dalībnieki Rodžers Teilors un Braiens Mejs, pašreizējo koncertu grupu nodēvējot par Queen + Adam Lambert, tādējādi it kā nodalot no oriģinālā sastāva un vēstures. Bet pēdējos gados Virgas izveidotā mūziķu apvienība atkal saucas vienkārši Līvi.
Kopš Līvu ziedu laikiem ir pagājis krietns laiks, un pa šo laiku ļoti daudz kas ir mainījies. Vispirms jau grupas nozīme Latvijas mūzikā, kā arī publikas pieprasījums pēc tāda stila mūzikas. Šodien būtu grūti iztēloties Līvus koncertējam Daugavas stadionā Liepājā (Virgam gan tāds mērķis ir) vai Latvijas Nacionālajā operā. Radiostacijas labprātāk atskaņo viņu vecos gabalus, nevis svaigāko veikumu. Arī grupas vizuālais veidols videoklipos ataino būtiskas pārmaiņas: no motocikliem un smagajām automašīnām dziesmas Es karājos tavā bizē videoklipā 90. gadu vidū līdz ģitāras spēlēšanai pie Rokkafejnīcas miskastēm un bikšu priekšas aizvēršanas, iznākot no tualetes, klipā Kad aizeju ar draugiem – jau pašreizējā sastāva izpildījumā.
Daudzus kaitina tas, ka Virga joprojām savu radošo veikumu prezentē ar Līvu karogu. Taču viņu pašu tas neuztrauc.
«Līvi ir visa mana dzīve,»
Ainars ir lakonisks, piebilstot, ka kāpšana uz skatuves ir viņa spēcīgākā motivācija turēties uz sliedēm. Ainaram Virgam skatuve ir terapija. «Man ir ļoti svarīgi izdzirdēt aplausus, piedzīvot, kā publika dzied līdzi dziesmām,» viņš atzīst. Līvu uzticamākie klausītāji joprojām ir gatavi ar savu klātbūtni viņam salutēt. Kā konkrētas paaudzes, laika posma un mūzikas stila vienam no karognesējiem. Uzgavilēt labām epizodēm, cieņpilni paklusēt par neveiksmīgām.
Ainars mūs ar fotogrāfu aizved uz otru viņam zīmīgo vietu Liepājā – Līviem veltīto videsobjektu Spoku koks koncertdārzā Pūt, vējiņi! «Es bieži šeit atbraucu. Reizi divās nedēļās noteikti. Vienkārši pasēžu un uzpīpēju,» viņš stāsta. Spoku koks atskaņo četras Līvu dziesmas: Dzimtā valoda, Ozolam, Dzelzsgriezējs un Kādā brīnišķā dienā. Kamēr fotogrāfs Lauris strādā ar Ainaru, tikmēr kāds sirms kungs sēž uz soliņa un, viegli šūpojoties mūzikas ritmā, bauda vides objekta sniegto koncertu. Noklausījies visas 4 dziesmas, viņš dodas tālāk savās gaitās.
Tas ir raksturojošs piemērs Līvu statusam Latvijas kultūrā. Grupu, zem kuras nosaukuma dažādos laikos spēlējuši ap pussimts mūziķu un joprojām ir strīdi par to, kad tā ir sākusies un kad ir vai nav beigusies, grūti pat uztvert kā grupu.
Līvi – tās ir izjūtas un asociācijas. Kādam – kā tam sirmajam kungam – tā ir sajūta, kas izskaistina saulainu pavasara pēcpusdienu. Vēl kādam tās ir asociācijas ar jaunību. Citam tā ir brīvdomības sajūta. Un netrūkst arī tādu, kam Līvi izraisa negatīvas asociācijas.
Tikpat pretrunīga attieksme allaž bijusi pret Ainaru Virgu pašu. Pretrunas viņam piestāv. Un izskatās, ka šajā dzīves nogrieznī – vairs nerūp.
Kad dodamies prom no Spoku koka un grasāmies atvadīties, mūs pavada dziesma Kādā brīnišķā dienā no albuma K. M. K. V. P. «Tas ir saīsinājums no: Kas mums ko var padarīt,» Virga izskaidro albuma nosaukumu.
«Tik tiešām,» pie sevis nodomāju, no mūziķa atvadoties, «kas viņam ko var padarīt?»
