Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
2
-
Pirms nāves stiprina dzimtas kodolu
«Protams, ir skumji. Bet tagad, pārvērtējot pēdējos trīs mēnešus pēc tam, kad mammīte smagi krita, un līdz pat 12. janvārim, kad viņa tā pa īstam vairs nepiecēlās no gultas, jāsaka – viss notiek uz labu… Var jau runāt, ka viss, iespējams, būtu citādi, ja nebūtu, manuprāt, mediķu kļūdu, neuzmanības, manas un citu neizdarības, kad viņa noasiņojusi no slimnīcas tika palaista mājās… Bet tagad ir tā – viņa dus Ziemeļu kapos, blakus savai mammai, tētim, brālītim… Skaistā, saulainā smilšu kalniņā,» PDz saka Lilijas vecākais dēls mediķis Mārtiņš Šics.
Mārtiņš stāsta, ka mammīte pat savos dzīves pēdējos mēnešos teju vai noorganizējusi, lai dzimta būtu kopā. «Īstenībā viņa visu mūžu bija tā, kura mūs, Šicus, saturēja kopā. Un mūsu nav maz. Mammītei dzīvi mēs esam pieci bērni, 16 mazbērni, 22 mazmazbērni un četri vēl punčos,» saka vecākais dēls.
«Mēs visa ģimene bijām kopā ar mammīti praktiski 24 stundas diennaktī. Visi bērni – trīs māsas, mēs ar brāli –, un mazbērni. Mums bija grafiks, kad, kurš un cik ilgi būs pie viņas trīsistabu dzīvoklī Krimuldas pagasta Sunīšos. Katrs ar mammīti šajā laikā izrunājām daudzas lietas – kā bijis dzīvē, ko vajadzēja labāk, ko citādāk. Kad es biju pie viņas, pārrunājām visus jaunumus arī māsu un brāļa ģimeņu dzīvē. Tagad man ir skaidrs, kurš no manas dzimtas un cikos jāved uz bērnudārzu, kur ir mūzikas skolas, kur mazdēlam treniņi, kā kamaniņbraucēji Šici nostartējuši… Man šķiet, šis laiks nostiprināja ģimenes kodolu,» stāsta Mārtiņš.
Viena no Lilijas Šicas pēdējām intervijām:
Dzīves smagākais kritiens
Kā uzsver dēls, bēdu sākums bija Lilijas gatavošanās Sunākstes skolas 140. jubilejai. «Viņa bija skolas vecākā skolniece, vienīgā, kas palikusi no pirmskara Latvijas laika. Mammīti uzaicināja uz jubilejas pasākumu. Viņa savā grāmatā bija sarakstījusi veltījumus, salika paciņas, sakārtoja tautastērpu, kuru vilks nākamajā rītā uz balli. Naktī viņa bija kaut ko atcerējusies, kas vēl nav nolikts līdzņemšanai. Bija pa kāpnītēm kāpusi, lai kaut ko paņemtu antresolā, un krita. Slimnīcā veica pārbaudes un konstatēja, ka iekšējas asiņošanas nav. Atļāva braukt mājās. Līdzi bija mana māsa, viņa nav mediķe, es varbūt rīkotos citādāk, jo bija jau nojaušams, ka pēc kritiena zaudēts daudz asiņu… Atveda mājās, mammīte pati uzkāpa pa trepēm un… noģība. Ilgāku laiku bija bezsamaņā. Pēc tā arī sākās smagas dienas, kad mammīte neko nesaprata. Bija vajadzīgs mēnesis, lai viņa atgūtos,» stāsta Mārtiņš.
«Kad stāvoklis jau bija stabilāks, es aizbraucu uz Centrālameriku. Biju prom 40 dienas. Kad atgriezos, mammītei bija diezgan labi. Vajadzēja palīdzēt, pamasēt kājas, ēdienu sagatavot, gultu pārklāt, pieskatīt, kad iet uz tualeti. Viņa pati ar kraķīti gāja. Nosvinējām Ziemassvētkus, Jaungadu. Bez pārmērībām. Tomēr no tās traumas pa īstam viņa neatjēdzās, jo asiņu bija zaudēts pārāk daudz. Man pašam droši vien toreiz vairāk vajadzēja pieslēgties. Taču mammīte aizgāja. Ilgu un piedzīvojumiem bagātu mūžu bija nodzīvojusi. Apgūlās un nepamodās,» stāsta Mārtiņš Šics.
Par vecmāmiņas nāvi uzzina 40 minūtes pirms starta
Kamaniņbraucēji Juris un Andris Šici laikā, kad aizgāja vecmāmiņa, aizstāvēja Latvijas karoga krāsas Pasaules kausa posmā Norvēģijā. «Mammīte bija viņu kvēlākais fans. Viņa vienmēr zināja, kad puikām sacīkstes, un cītīgi tām sekoja pa televizoru, jo trases malā skatīties viņai nepatika. Tur jau īsti nevar redzēt ne braucienu, ne to, kas brauc,» stāsta Mārtiņš. «Tieši todien viņiem bija starts komandu stafetē. Naktī mammīte bija aizgājusi, un ģimenē nolēmām pirms starta puikām to neteikt. Bet tā sanāca – kāds paziņa bija uzzinājis un brāļiem īsziņā izteica līdzjūtību. 40 minūtes pirms starta! Turklāt iepriekšējā dienā brāļi taču piedzīvoja neveiksmi – kritienu. Puikas raudāja. Arī pērn Lillehammeres posms viņiem nebija ar pozitīvu noskaņu – viņi toreiz netika uz tuva cilvēka bērēm!»
«Jurim un Andrim vecmāmiņa bija kā talismans. Viņa puikām pati bija uzaudusi olimpisko segu, darinājusi spilvenus, vienmēr, dodoties uz mačiem, līdzi deva kaltētas rupjmaizes garoziņas. Brāļi no sacensību vietām viņai veda dāvanas un pirms došanās uz sacensībām vienmēr iebrauca pie vecmāmiņas. Smagi droši vien puikām bija saņemties pirms starta… Bet viņi to izdarīja un Latvijai izcīnīja medaļu. Nešaubos, ka tas bija viņu veltījums vecmāmiņai,» stāsta Lilijas dēls.
«Bērēs Juris un Andris nesa lielo dzimtas vainagu, lai gan tieši todien bija treniņu diena pirms Pasaules kausa posma, kas notika mājas trasē Siguldā. Tajā pašā trasē, kur pirms nepilniem desmit gadiem, pārsniegusi 90 gadu vecumu, viņa pa kluso nobrauca ar vučko,» teic Mārtiņš.
Par to, kā ģimene bija izplānojusi svinēt vecmāmiņas 100 gadu jubileju, lasi žurnālā Privātā Dzīve.
