Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Latvijas atjaunošanas svētkos 4. maijā bijušajai politiķei, Latvijas neatkarības aizstāvju piemiņas kopējai bija jābrauc uz Rīgu, lai saņemtu Triju Zvaigžņu ordeni. «Es domāju, tas ir par Masļenkiem,» viņa saka. Kopš 1990. gada Palmira Lāce katru vasaru brauc pāri Latvijai un organizē piemiņas brīdi Masļenku robežsargiem, kurus 1940. gada 15. jūnijā noslepkavoja iebrukušie sarkanarmieši no Krievijas.
Dzimusi zem ozola
«Manai mammai bijusi skolotāja Palmira, ļoti skaista un gudra. Nezinu, ko mamma bija sadomājusies, ka man tādu vārdu ielika. Tas vārds mani visu mūžu nes. Atliek man to pateikt, visiem liekas interesanti.
Esmu dzimusi zem ozola, 1948. gadā. Vecmātes tur laikam nebija, Lubānas klānos, mūsu ciema nosaukums ir Osa, mēs bijām osenieki. Tas ir ļoti latvisks, nacionāls apvidus. Tajā apkaimē kādreiz bijusi lauksaimniecības skola ebrejiem, kuri brauca uz Palestīnu. Kārlis Ulmanis arī tur ciemojies. Mamma atcerējās, kā viņam ziedus dāvinājusi.
Kādus 20 metrus no tā ozola izraka jaunu upīti, Aiviekstes pieteka Piestiņa nebija vairs tik līkumota. Mēs, bērni, tur atradām rakstainas lauskas un aiznesām uz skolu.
Skolotāji saķēra galvu, izsauca arheologus, izrādījās, ka tur, kur ir manas tēva mājas, ir bijusi viena no Austrumeiropā senākajām cilvēku apmetnēm.
Rakstnieks Alberts Bels arheoloģiskajā ekspedīcijā bija zīmētājs, pēc tam uzrakstīja stāstu Akmens laikmeta smaržas. Vārdiņus pamainīja, mani nosauca par Palmitu.» Stāstā autors apraksta izrakumus, kuros piedalījās arī vietējie jaunieši, meitene Palmita atradusi dzintara piekariņu gandrīz plaukstas lielumā, un «sajūsmai nav robežu».
«Tos sauc par Baltajiem klāniem. Tur arī radies pirmais Latgales koris. Un pāris kilometru tālāk ir dzimusi mana tante, mammas māsīca Broņislava Martuževa. Viņa man teica, ka vajag iegaumēt radu rakstus: «Mans tēvs ir tavas vecmāmiņas brālis, atceries!»
Mans tēvs ir ārlaulības bērns. Esmu laimīga un pateicīga sava tēva mātei Rozālijai Lācei, ka viņš ir piedzimis. Iedomājieties, cik tas bija sarežģīti pagājušā gadsimta sākumā! Viņa strādājusi par guvernanti. Pateicībā vecmāmiņai es savu uzvārdu nemainīju. Tētis Jānis bija romantiķis, tāds smukulītis. Izvēlējās manu mammu. Jaunībā viņš pludinājis kokus. Mani vecāki bija vienkārši cilvēki. Tētis strādāja kolhozā, mamma Jadviga auda, bija mājsaimniece. Auda un dziedāja. Reiz viņa notēloja, ka kaut kas sāp, es iesēdos viņas vietā stellēs. Man tā iepatikās! Viņas tēvs arī bija daiļamatnieks, mums bija viņa taisītās stelles. Kad precējos, mana vīramāte bija pārsteigta, ka dāvināju pašaustu segu: tāda vīramātēm bija jādāvina!
Gan mana vecmāmiņa Rozālija, gan mana mamma visu laiku dziedāja. Es neesmu muzikāla, bet saviem bērniem arī mācīju tautasdziesmas, jādzied, vienalga! Un viņi zina tautasdziesmas. Kaimiņos dzīvoja tante, arī Broņislava, liela dziedātāja un traka uz ballēm. Kā kādam jubileja, tā taisīja balles. Atbrauca Marta Šmite, Latvijā ievērojama teicēja, un abas nepārtraukti dziedāja! Bija viena liela dziedāšana, aušana un adīšana.
Mācījos Eglaines skolā, pēc tam Rugājos. Mums, bērniem, bija ļoti romantiski. Tētis mūs iesēdināja laivā, kādus divus kilometrus braucām pa upi ar laivu, pēc tam tālāk gājām uz skolu. Upe mēdza pārplūst, reizēm mums istabā arī ūdens nāca. Vecākiem, protams, tas nemaz nebija romantiski. Tagad arī Osā viss ir ūdenī. Es saprotu, kā tas cilvēkiem ir, kad viņiem applūst mājas.
Svētdienu rītos tēvs brauca uz Lubānu, pāri Aiviekstei ratos, kādu kuro reizi bērnu ņēma līdzi. Es biju ļoti nepaklausīga, kāds zēns man teica: «Ak tu, nabadzīte, tevi droši vien ne reizi nepaņēma līdzi!» Dzīve klānos bija ļoti interesanta. Brieži, stirnas, vilki staigāja ap māju. Gāju uz mežu viena pati sēnēs. Reiz satiku milzīgu briedi ar lieliem ragiem. Bērnam jau ne no kā nav bail. Klāni – tās ir kā palienes pļavas, bet tas ir arī purvs ar dzērvenēm. Ar klāniem var saslimt! Kad mēs sākām dzīvot vīra dzimtajā pusē, tad Zāļu dienas vakarā viņš mani veda uz lanku Durbes ezera galā, tur tāda ieleja. Kad tur upīte pārplūst, es tik laimīga, man tik laba sajūta! Imants tad vienmēr smējās.
Reiz, spēlējot rokasbumbu, biju izmežģījusi kāju. Aizveda mani uz slimnīcu. Pie manis pienāca māsiņa – tik skaista, tik balta, kā eņģelis! Es arī tāda gribēju būt! Aizgāju uz 4. medicīnas skolu. Mamma bija ļoti dusmīga, jo māsas beidza augstskolas, bet es ne. Mēs ģimenē bijām četri bērni.
Mamma mūs visu laiku spieda: «Mācieties, mācieties!»
Atnācu uz medicīnas skolu, visi brīnījās – kā tu nezini krievu valodu? Bet es pirmo krievu savā dzīvē ieraudzīju tikai 16 gadu vecumā. Man šie ienācēji ir sveši. Skolā bija liels negods, man vienai pašai reizi nedēļā nāca skolotāja mācīt krievu valodu. Viņa piespieda mani ar vārdnīcu izlasīt vienu grāmatu, un tā es iemācījos. Vēlāk uzzināju, ka šī ir bijusi arī Lidijas Lasmanes (Doroņinas) skola, kurā viņu arestēja tajā gadā, kad es piedzimu.
Izmācījos, strādāju Rīgas 5. poliklīnikā, biju procedūru māsa. Bet man sākās alerģija, dabūju no medicīnas aiziet. Mācījos daiļamatniecību Tautas universitātē un sāku strādāt ražošanas apvienībā Daiļrade, audu dekorus, radu bērniem esmu noaudusi tautastērpu brunčus.»
Imants un draugi, dzīves skolotāji
«Rīgā, Daugavmalā, satiku savu vīru Imantu Burģi. Viņš bija jūrnieks. Brauca uz zvejnieku kuģiem par stūrmani, arī uz Amerikas krastiem. Viņš nāca no reisa. Es īrēju istabu pie tantes Miesnieku ielā. Gājām pa ielu, es pa priekšu, Imants aiz manis. Viņš pēc tam man stāstīja: «Skatos un skatos, tāda smuka meitenīte!» Strēlnieku laukumā trolejbusa pieturā nostājāmies blakus. Viņš uz mani paskatījās, un es uz viņu. Un tā 50 gadus. Uzreiz. Laikam otrā vai trešā dienā sākām kopā dzīvot. Kad mums ģimenē bija kādas jubilejas vai bērni sāka skolā iet, mēs tad vienmēr fotografējāmies tajā vietā, kur abi pirmoreiz satikāmies.
Atceros, nebijām vēl precējušies, Imants pārnāca no reisa, atnāca pie manis uz poliklīniku, bija saņēmis naudu un arī mazliet iedzēris, izņēma no kabatām visu, kas viņam bija, un deva man, tas viss nokrita uz grīdas, es tik ļoti samulsu. Tās māsiņas, kas tur bija, teica – neuztraucies, nekas slikts taču nav.
Viņam tādi traki vīrieša gājieni, tie jau patiesībā ir patīkami, ka var būt ļoti vīrišķīgs, patiesībā arī ļoti maigs.
Es tāda pa gaisu, cīnītāja, viņš it kā mierīgs, pie zemes, liels vērotājs. Viņš bija traks uz dzeju. Mīļākais dzejnieks bija Ziemeļnieks, Aleksandru Čaku viņš no galvas zināja un lielus gabalus runāja.
Vedējtēvs mums bija operdziedātājs Ilmārs Šēnfelds, viņa tēvs Voldemārs Skaistlauks bija leģionāru pulkvedis. No Ilmāra daudz mācījos, viņš ļoti daudz stāstīja. Imants zināja vēsturi daudz labāk par mani, man daudz stāstīja.
Daiļradē 1990. gadā iepazinos ar nacionālu onkulīti, ar klūgu pinēju Ojāru Krieviņu (darbojies Daiļrades Latvijas Tautas frontes nodaļā Austra). Es viņam likos simpātiska, varbūt redzēja, ka es tāda nacionāla, teica: «Es tev daudzas lietas iemācīšu, klausi mani, vecu komunistu!» Viņš bija pazīstams ar Eduardu Berklavu (valstsvīrs, 50. gados nacionālkomunistu kustības organizētājs, vēlāk – viens no Latvijas Neatkarības kustības dibinātājiem). Vēl nebija bijis 4. maijs. Viņš teica, ka 26. janvārī ir Latvijas atzīšanas diena, sarunāja lektoru un telpas, bet saslima, pašiverējos viņa vietā. Uzaicinātais ciemiņš nolasīja lekciju, bija dziesminiece Maija Cālīte ar kokli, visi kopā dziedājām Bēdu manu, lielu bēdu. Man tas viss likās interesanti.
Pulcējāmies pie Maijas, kura ir Gunāra Astras līdzgaitniece, izplatījusi nelegālu literatūru, sadarbojās ar Gunāru Freimani (disidents, trīs reizes notiesāts par pretpadomju darbību), gadiem bija pazīstama ar Lidiju Lasmani, ar kuru arī sadraudzējāmies. Esmu pateicīga Dievam, ka man ir bijuši tādi skolotāji un draugi. Tur nāca dzejnieki, iepazinos ar Martu Bārbali un Skaidrīti Kaldupi. Ņigu ņegu gāja, cits ar citu kā brāļi un māsas. Mūsu kompānijā bija arī patologanatome Vija Tipaine, kuras tētis bija rūpnīcas VEF dibinātājs, viņus visus izsūtīja. Un tajā bariņā bija arī 1949. gadā represētā Māra Meijere, kas man reiz ir ļoti palīdzējusi. Sadraudzējos ar vecajiem leģionāriem, ar Edgaru Skreiju un Nikolaju Romanovski. Bez Skreijas tādas Lestenes piemiņas vietas mums nebūtu. Precīzi vairs neatceros, kā mēs visi sapazināmies. Mēs ar vīru gājām uz Arkādiju, kur dibinājās LNNK. Pēc tam biju 18. novembra savienībā. Pēc tam kopā ar apvienību Tēvzemei un Brīvībai.»
Gājiens uz Masļenkiem
«Tajā pašā gadā, nelikumīgo vēlēšanu dienā 21. jūlijā (1940. gada vasarā, sākoties padomju okupācijai, Latvijā visiem bija jāpiedalās nelikumīgās, viltus jeb piespiedu vēlēšanās.), mēs, daudzi entuziasti, braucām likt Latvijas robežstabiņus. Iezīmējām robežu – nepareizi! Pēc tam Latvijas valsts sodu maksāja… Vēlāk redzējām, ka mūsu robežstabiņi samesti upītē. Stāvēju, raudāju, domāju – to nevar piedot. Es jau nezināju, ka šur tur bijis kļūdaini. Nolēmu – jābrauc uz Abreni (tagad – Pitalova)! Bet Imants, ļoti gudrs, jūrā izlasījis vēstures grāmatas, saka: kas tur Abrenē, brauc uz Masļenkiem! Tur taču apšāva mūsu robežsargus. Man šī doma ļoti palika prātā.»
1940. gada 15. jūnijā PSRS armijas vienības uzbruka vairākiem Latvijas robežposteņiem un tos iznīcināja – tas bija ievads Latvijas okupācijai. Masļenkos krita divi robežsargi un civilpersona – robežsarga sieva, vēl ievainota viena sieviete un 14 gadus vecs zēns, kurš vēlāk miris. Pavisam tonakt pāri robežai uz PSRS teritoriju aizvesti divi sardžu priekšnieki, deviņi robežsargi, viena robežsarga sieva un 27 citi apkaimes iedzīvotāji – vēstī vietne vesture.eu. Reizē bijis uzbrukums arī Latvijas robežsardzes mītnei Šmaiļos, blakus Masļenkiem, bet rītausmā uzbrukums arī robežsardzei Žuguros. Tagad visas šīs vietas ir Krievijas teritorijā. Pēc Otrā pasaules kara sešus Latvijas pagastus no mūsu valsts austrumiem iekļāva Krievijas teritorijā, līdz ar Abreni, Latvijai piekrišanu neprasot.
«Biju LNNK biedre, aizgāju uz valdi, teicu – jābrauc uz Masļenkiem!
Berklavs teica – tu taču brauksi arī tad, ja mēs tev neatļausim. Nu tad atļausim!
Un es sāku organizēt. Ja nemaldos, braucām kādi trīs autobusi. Cilvēku, karogu bija ļoti daudz. Sievietes tautastērpos. Dabūju vecu karti, un braucām. Izkāpām Šmaiļos, iznāk no savas mājas krievu onkulis ar tanti, saka: «Piecdesmit gadus mēs jūs gaidījām!»
Tas bija 1990. gada 23. augusts. Vedām ļoti lielu, skaistu Jāņa Lasmaņa taisītu ozolkoka krustu ar metāla zīmīti nogalināto robežsargu piemiņai. Vīri nesa uz pleciem to krustu no Šmaiļiem līdz Masļenkiem, iznāca tāds kā krusta gājiens, pa priekšu nesa lielu, garu ozolzaru vītni, kuru bija novijusi Vija Tipaine kopā ar savu lēģera biedri. Tā Annastante no Šmaiļiem nāca mums līdzi, no bērnības zināja to vietu, kur robežsargi Masļenkos apšauti, lūdzu to parādīt. Ierakām krustu, cik nu labi var. Dziedājām himnu. Pa to laiku čekisti arī bija klāt. Pēc tam aizbraucām uz Abreni, gājām uz kapiem – protams, tur robežsargu kapus neatradām. Mēs jau neviens neko daudz nezinājām, dzīvojām un mācījāmies. Abrenē vietējie mūs sāka apmētāt ar akmeņiem. Tad vietējie miliči lika mums sakāpt autobusos un līdz Viļakai mūs atveda tā kā ar eskortu.
Pēc mēneša, septembrī, Ojārs Krieviņš sarīkoja citu braucienu uz Masļenkiem. Mūsu krusts bija nocirsts un sadedzināts, un pie tā atstātas saplēstas glāzītes, dzēruši laikam. Sāku raudāt, krusta šķēpeli atvedu, ceru, ka tā ir nodota Okupācijas muzejam. Pēc tam braucām to vietu sakopt, stādījām rozes. Aizbraucu nākamajā gadā 21. jūnijā, ģenerāļa Ludviga Bolšteina nāves dienā (Viņš vadīja Latvijas robežapsardzi un Masļenku traģēdijas izmeklēšanu, atteicās sadarboties ar okupācijas varu, pēc tikšanās ar jauno iekšlietu ministru Vili Lāci nošāvās 1940. gada 21. jūnijā.) Biju saplūkusi viņam jāņuzāļu pušķi, tāds Jānītis uz motocikla mani aizveda uz Masļenkiem. Tad tā Šmaiļu Annastante man teica: «Nerādies, nerādies!»
Bet no 1992. gada katru vasaru – parasti 17. jūnijā, citu gadu citā simboliskā datumā – braucu uz Goliševu, kur ir Aizgāršas robežpunkts. Noauju kājas, iebrienu Ludzas upē, ielaižu ozolzaru vainagu, jo tā ir robežupe, un izdomāju, ka upe to vainagu aiznesīs uz Masļenkiem. Vienmēr man ir kādi līdzbraucēji. Šogad arī braukšu, negribat līdzi braukt? Reiz Lestenē man pienāca klāt kāds zemessargs, teica paldies, viņa mazdēls vēl tagad atceroties šo piemiņas braucienu, tagad dienot armijā. Maija Cālīte ar kokli brauca, pašas vijām vainagu, Marta Bārbale ar mums ir braukusi, pēc tam uzrakstīja skaistu dzejoli. Lidija brauca un Vija.
Kad biju jau 7. Saeimas deputāte (2000. gadā), uzrakstīju Krievijas vēstniekam, lai atbild par to nocirsto krustu, vai izpostītā piemiņas vieta ir atjaunota. Viņš man atbildēja, lai prasot caur Ārlietu ministriju. Pieprasīju, lai frakcija uzraksta Ārlietu ministrijai, bet mūsu ministrija gļēvi iztirzāja, kā mēs tur braukuši, nevis – ka vajag Krievijai pieprasīt. Tas gļēvums ir ārprāts! Ja nebūtu tagad notikusi traģēdija Ukrainā, mūsu gļēvuļi nenoņemtu ne [okupantu] pieminekli, nekā.
1991. gada augustā vēsturnieks Ainārs Bambals organizēja ekspedīciju uz Noriļsku, piedalījos arī tajā: tad bija 50 gadu, kopš latviešu virsnieki bija aizvesti uz Noriļsku. Toreiz kopīgi igauņi, lietuvieši un latvieši Šmita kalna pakājē uzstādīja trīs krustus.
No rīta, no pilsētas ejot uz Šmita kalnu, gājām cauri visai pilsētai. Es biju tautastērpā, tāpat arī igauniete un lietuviešu meitenīte gāja tautastērpā.
Dreļļa maisiņā man bija līdzi mūsu jūrmalas smiltis. Ierokot krustu, atsedzās kauli, ieraudzīju tos un noģību. Kauliem uztaisīja zārciņu, sabēra tajā tos kaulus, apbedīja. Sarunājām, ka skaitīsim tēvreizi katrs savā valodā. Nu, tur sirdi aiz pārdzīvojumiem var izraut. Bija virsnieku radi, atraitnes, bērni, visus tik labi nepazinu. Mums, gan latviešiem, gan igauņiem, gan lietuviešiem, līdzi bija savi mācītāji. Pēc tam vēl mēs vairāki kopā ar rakstnieci Anitu Liepu braucām uz Taišetu, meklējām viņas tēva kapavietu. Mana tante Broņislava Taišetā sarakstīja dzejoli: «… un kamēr trijas zvaigznes stāv, mēs nepiederam šķirstam…». Kapus atradām, no bērziem sataisījām krustu. Mana māte bija izcepusi rudzu maizi, nogriezu riciņu un to nolikām pie krusta…
Tajā braucienā es devos ar Latvijas pilsoņa apliecību. Vairs labi neatceros, kas organizēja PSRS pasu dedzināšanu, bet savu es sadedzināju. Kā Ainārs Bambals toreiz tika ar maniem dokumentiem cauri, es apbrīnoju. Latvijas pasi nokārtoju tikai tad, kad kandidēju uz 5. Saeimu. Atgriezāmies Latvijā, un izrādījās, ka ir noticis pučs! Bija 1991. gada 19. augusts.»
Vārds jātur
«Vīrs man ļāva nodarboties ar politiku ar tādu norunu, ka mūža galā mēs dzīvosim Durbē, jo viņš ir durbenieks. Mani vecāki ir iemācījuši – ja esi pateicis, tad jātur vārds. Es Imantam apsolīju, ka dzīvošu šeit. Omamma Imantam norakstīja mantoto zemi, kas bija piešķirta par brīvības cīņām. Imantam bērnībā bija lieli pārdzīvojumi: viņam bija tikai astoņi gadi, kad vecmāmiņu izsūtīja. Imanta tēvs atbalstīja partizānus. Imants atcerējās, kā stāvējis ceļa malā, skatījies, kā tēvu ved uz čeku un kā krievu zaldāts sit viņam ar laidni pa galvu. Liepājas zilajā brīnumā (Tā pilsētā iesaukta māja, kurā atradās PSRS Valsts drošības komitejas nodaļa.) Imanta tēvu spīdzinājuši, bijis zils sadauzīts. Kad veda uz tiesu, viņu nopūderējuši. Bet tēvam pazīstamais mežabrālis teicis par viņu – pirmoreiz redzu, kas tas tāds? Tā Imanta tēvs ticis ārā.
Kad gāju prom no politikas, dēls teica – lai nesajuktu prātā, mācies! Iestājos juristos Turībā, dabūju diplomu.
Pārvācos šurp, un reiz, 2006. gadā, sapnī pie manis atnāk mežabrāļi un žēlojas – viņiem nav kapavietas.
Tūdaļ zvanīju tantei Broņislavai Martuževai, un viņa saka – jā, vai tad tu nezini? Mūsu Balto klānu apkaimē pēc kara bijuši 120 mežabrāļi, vīrieši no katras mājas, un daudz atbalstītāju. Ļoti nežēlīgas cīņas, viņi iznīcināti. Mans vīrs piekrita, ka ar 3500 latiem finansēju, un uzcēlām Bērzpils un Lazdukalna nacionālajiem partizāniem pieminekli. Tante bija tik priecīga, lai gan pati bija saslimusi, uz atklāšanu nevarēja būt, bet man teica: «Varēji neko citu savā dzīvē nedarīt, bet tas, ka uzliki pieminekli Latgales partizāniem, tas ir labi!» Nacionālo partizānu apvienība mani atbalstīja, biju ļoti laimīga, ka es to varu. Tagad varēšu gulēt vīram blakus Durbes kapos ar tīru sirdsapziņu. Vīrs mani atbalstīja un man palīdzēja.
Man šī vieta vairs nav sveša. Te esam jau vairāk nekā 25 gadus, Imants atnāca šurp pirms manis, sākumā es braukāju no Rīgas. Viņš pagājušajā gadā 21. jūlijā nomira. Visi domāja, ka es pēc opīša bērēm braukšu prom. Bet mārtiņrozes tik skaisti ziedēja. Visas puķes ir manis stādītas, viss manis iekopts. Radusies piederības sajūta. Kaimiņi arī labi, ir iepazīti, vienmēr: «Vai nevajag ko palīdzēt?»
Mans dēls Voldemārs ir nosaukts Imanta tēva vārdā, kurš mani par mīļo meitiņu sauca. Tagad Voldemāram ģimenē ir mazs puisītis Imants. Viņam ielikts baznīcas vārds Filips, jo vedeklai vectētiņš ir Filips. Bet Voldemāra meitām vienai baznīcas vārds ir manas mammas vārds Rozālija, otrai – Veronika, manas mammas mamma bija Veronika Martuževa. Mazbērniem šeit, Durbē, ļoti patīk.
