Regīnas Devītes mūžs sākās Krievijā. Viņas vecāki iepazinās izsūtījumā, un Regīna piedzima tālajā Amūras novadā. Ģimene atgriezās dzimtenē, un par savam mājām Regīna sauc Valmieru. Lai kā dzīvē gājis, viņa allaž spējusi saredzēt mākonim zelta maliņu.
«Ja man jautā, kurš ir manas dzīves vislabākais laiks, varu atbildēt tikai vienu – tas, kurā dzīvojam.
Pagātnē pati biju jaunāka, stiprāka, smukāka. Bet to pazemojumu pilno laiku, tukšos veikalus, es negribu atpakaļ,» teikusi Regīna.
Popularitāti Devītei atnesa aušīgās kalpones loma seriālā UgunsGrēks. Tā burtiski saauga ar Valmieras teātra aktrisi, un viņas Zentiņa tika pati pie sava seriāla. Ne katrai aktrisei uzspīd tāda veiksme! «Reizēm esmu teikusi savam dēlam Artūram, ka
man gribētos nospēlēt arī kaut ko nopietnu.
Mums, aktieriem, jau visiem gribas Hamletu. Bet tiek Zentiņa. Tad dēls mani noliek pie vietas: «Mammu, bet vai tu saproti, ka ir aktieri, kuriem visā mūžā nav tādas Zentiņas? Kāpēc tu nenovērtē to, kas tev dots?» Un Zentai es tiešām par daudz ko varu sacīt paldies. Bez viņas man nebūtu ne papildu darbu, ne interviju, ne žurnālu vāku… Kamēr tā visa nebija, tiešām gribējās izbaudīt, kā tas ir. Es
teātrī jau biju ilgi nostrādājusi, un tad, uz 50 gadu jubileju, bija mana pirmā intervija rajona laikrakstā.
Tad redz, kā tas ir, toreiz nodomāju,» žurnālam Ievas Stāsti pirms pāris gadiem atzinās Regīna Devīte. «Vienmēr arī esmu apzinājusies, ka slava un
popularitāte ir kā ziepju burbulis. Smuks, bet pārplīst, un tā vairs nav,»
piebilda aktrise.
Regīnas atvērtība un sirsnība viņu padarījusi par tautā mīlētu mākslinieci, un viņai nekad nav bijis par grūtu nobildēties kopā ar faniem, iedot autogrāfu vai vienkārši parunāties. «Uzskatu, ka jebkuram cilvēkam pieklājīgi jāatbild,» tā Regīna. «Paldies cilvēkiem par mīlestību!» teic viņa.