Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kad dzimtene palika aiz jūras
Padomju laikā no cilvēku atmiņas mēģināja svītrot ne tikai Aleksandra Grīna, bet arī Jāņa Grīna vārdu. Viņam izdevās kara beigās no Latvijas aizbraukt. Dēls Ervīns Rīgas 1. ģimnāziju bija beidzis kara laikā un 1943. gadā iesaukts darba dienestā, pēc tam Latviešu leģionā, no kura nokļuva gūstā. Kad ar vecākiem izdevās nometināties Stokholmā, viņam bija divdesmit.
Zviedrijā Grīns turpināja strādāt žurnālistikā un rakstniecībā, cik vien spēja, iesaistījās latviešu emigrantu sabiedriskajā dzīvē, bet mūža nogalē, slimodams ar cukurslimību, rakstīt un lasīt vairs nevarēja. Būdams Latvju Ziņu redaktors, viņš atkal meklēja jaunus talantus. Nav brīnums, ka tēva iespaidā par žurnālisti kļuva Rasma, viņa jau Rīgā bija pastrādājusi laikrakstu redakcijās, un Ervīns, kura pirmie sacerējumi parādījās tēva rediģētajā avīzē Stokholmā.
Alvīne arī Zviedrijā turpināja strādāt par zobārsti, viņas pacienti bija ne tikai latvieši, bet arī citu tautu trimdinieki, un reizi nedēļā uz zobārstniecības kabinetu viņa gāja līdz pat dzīves nogalei.
Viņa mira nepilnu gadu pēc vīra nāves.
Ervīna jaunākais dēls Tots Grīns stāsta: «Mana saite ar vecajiem Grīniem satrūka, kad 1984. gadā mira tēva māsa Rasma. Zinu, ka manā bērnībā viņa bija strādājusi Latviešu palīdzības komitejā Stokholmā, bet piecdesmitajos gados gados arī Amerikas Balsī, kas man arvien licies ļoti dēkaini. Rasma 1984. gadā nomira, un es Stokholmā pārņēmu viņas dzīvokli, to pašu, kurā bija dzīvojuši Jānis un Alvīne. Kad man 1990. gadā dzima dēliņš Miks, izdevās samainīties tā, ka brālis Jēkabs šo dzīvokli dabūja sev, un viņš vēl šodien tur dzīvo. Vecvecāki šais mājās, ko cēla pēc kara, bija saņēmuši īres dzīvokļus.
Mans tēvs centās uzturēt dzimtas kopīguma sajūtu. Otrajos Ziemassvētkos arvien ciemos gaidīja Jēkabu, kuram agri radās sava ģimene, Aleksandru – Ali – ar ģimeni un Rasmu. Alis bija palicis bez vecākiem, un tas bijis Alvīnes lēmums – pieņemt viņu par audžudēlu, viņam pagājušajā decembrī palika 80. Viņš strādāja par celtniecības inženieri, pārsvarā dzīvoja zviedru sabiedrībā, kamēr mēs ar brāli tomēr vairāk esam uzturējuši saiknes ar latviešiem.
Es gan uzaugu ar mātes radiem, ar kuriem bija ļoti ciešas saites. Mana māte Ināra, dzimusi Eihe, bija bibliotekāre un piecus gadus jaunāka par Ervīnu, un tēvs teica, ka apprecējis Stokholmas skaistāko sievieti. Starp viņiem bija arī nesaprašanās, tāpēc kādu laiku viņi dzīvoja šķirti, tomēr vēlāk māte atzina, ka citu nav tā mīlējusi kā Ervīnu. Mani bērnības draugi slavē tēvu kā vienu no labākiem skolotājiem latviešu skolā, jo viņš prata interesanti stāstīt.
Kad ar latviešu draugiem sarunājāmies zviedriski, tētis allaž no otrās istabas rājās, un vajadzēja runāt latviski.
Atceros, ka viņš man taisīja vītola svilpi, ko esot iemācījies Latvijas laukos. Viņam patika sēņot, un vēl mēs gājām uz muzejiem. Vēstures muzejā bija Rīgas makets un arī kaulu zāģis, ar ko tētis karā šāvis. Mazam man likās traki, ka tētim kājā ievainojuma rēta. Tēvs devās uz Vāciju strādāt laikrakstā Latvija, kad man bija vienpadsmit, pēc tam Ņujorkā bija viens no laikraksta Laiks redaktoriem. Tur viņš 1979. gada 4. jūnija rītā mira. Man tad bija četrpadsmit, tāpēc nesanāca viņu vairāk izprašņāt par ģimenes vēsturi.
Zinu, ka tēva māsa Rūta bija mācījusies glezniecību, taču 1957. gadā Londonā, kur atveseļojās pēc nervu slimības, izlēma aiziet no dzīves pati. Ģimenē maz par to runāja, zinu, ka tēvs dusmojās uz māsu, bet ko nu dusmoties, bija grūti laiki.
Jēkabs izvācās no mājām, kad man bija pieci gadi. Mums ir trīspadsmit gadu starpība. Viņš saka, ka abi esam uzauguši vienbērna ģimenē, lai gan ar manu dzimšanu ļoti esot cerējis, ka varēsim futbolu spēlēt. Tas prasīja daudzus gadus, kamēr pie tā tikām! Viņš ir ķīmijas doktors, visu mūžu nostrādājis Stokholmas Universitātē. Jēkabam ir trīs bērni: Aigars, Maira un Jana. Bija precējies ar Aniku, Alberta un Valentīnes Lasmaņu meitu.
Aigaram ir divi bērni, pats strādā informācijas tehnoloģiju jomā. Maira kādreiz studēja drāmas pedagoģiju, arī kādu laiku Latvijas Kultūras akadēmijā. Viņa ir daudzbērnu māmiņa, pārgāja pareizticībā, un vīrs ir Azerbaidžānas izcelsmes mācītājs, Jana ir studējusi angļu valodu un psiholoģiju, nav precējusies. Pats uzaugu Sulnā, kas tagad saaugusi ar Stokholmu, skolā bija zviedru draugi, nedēļas nogalēs biežāk latviešu.
Reizēm šķitis, ka esmu latvietis, dažreiz – ka tomēr zviedrs, beidzot laikam samierinājos, ka esmu divu kultūru maisījums.
Jau trīsdesmit gadu strādāju ar informācijas tehnoloģijām. Ģimenē pirmais apprecēju sveštautieti Annu. Spriedām, uz kurieni doties, kad Baltija būs brīva. Tā kā sieva bija izdarīgāka, nonācām Igaunijā. Mums ir trīs bērni: Miks mācās semiotiku Dānijā, Lauris filoloģiju un literatūras vēsturi un Marta jurisprudenci Igaunijā. Anna nomira 2013. gadā, bet esmu paguvis no jauna apprecēties, tāpēc Igaunijā esmu uz palikšanu. Igaunija ir starp Zviedriju un Latviju, tāpat kā es.»
