Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Laimīgie gadi
Kamēr Jānis vēl bija Cēsīs, Jēkabs, nu jau neoficiāli saukts par Aleksandru, aizdevās uz Tērbatu studēt medicīnu. Kad Latvijai nāca virsū lielinieki, brauca mājās, bet te 1919. gada martā viņu mobilizēja, un nu bija jākalpo par pretgāzu aizsardzības pārzini Dubultos, kur viņš uz brīdi kļuva par sarkano strēlnieku.
Kad lielinieki atkāpās, Grīns slēpās Taurkalnes mežos, tad pārbēga Baloža brigādes 2. Jelgavas rotā, ar kuru ienāca Rīgā. Bermontiādes laikā viņš Rīgā strādāja Operatīvās daļas Preses nodaļā par Kara cenzūras nodaļas vadītāju. Šai laikā viņš imatrikulējās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē.
Tomēr karš un strēlnieku dzīve bija viņa mūža lielākais piedzīvojums, no kura viņš nevarēja tikt vaļā, jo tas bija veidojis raksturu un atraisījis iedzimtās dēku dziņas.
Jau 1920. gadā tika publicēts viņa pirmais stāsts Iz leitnanta Vanaga dienasgrāmatas. Pēc tam vēsturiskie stāsti seko cits aiz cita. Pēdējais amats Latvijas armijā viņam bija žurnāla Latvijas Kareivis redaktora palīgs, no tā viņš pēc savas vēlēšanās 1924. gadā demobilizējās kapteiņa dienesta pakāpē un vēl pēc gada apprecējās ar Alūksnē dzimušo Alīdi, kura arī bija medicīnas studente.
Abi satikās uz universitātes kāpnēm, samainījās pāris ķircinošiem teikumiem, un jaunā studente virsleitnantam iepatikās. Ikdienā mazrunīgajam džentelmenim šī satikšanās izrādījās liktenīga un laimīga. Alīde līdzdarbojās korporācijas Gundega dibināšanā un aktīvi tajā darbojās, bet gundegu piecpadsmit gadu jubilejā Aleksandrs Grīns veltīja noveli Trīs un viena. Tostarp savu kāzu gadā viņš rediģēja un izdeva arī jautru žurnālu Vecpuisis, izmantojot segvārdus Homo Grisenbergensis un Skribanovičs. Bet viņa humoreskas un feļetoni parādījās ne tikai te.
Avīzē Latvis ir atrodama viņa feļetonu sērija par Antiņu zemes (Latvija) un Sumpurnijas (PSRS) attiecībām.
Abu pirmā meita Zenta piedzima 1926. gada 25. decembrī. Jaunākā meita Ilze –1935. gada 17. decembrī. Par Grīna ģimenes dzīvi Jānis Sudrabkalns vēlāk Atpūtā rakstīja, ka Grīna dzīvoklī Zaubes ielā ienācēju sagaidīja mājīgums, sirsnība un saliedēts ģimenes gars. Alīde bija viesmīlīga un atsaucīga, laba saimniece, un daudzi bieži iegriezušies pie Grīniem pusdienās. Kad mājās bija viesi, skanēja mūzika, jo bija patafons un plates.
Alīde bija arī laba izpalīdze vīram. Kā mašīnrakstītāja viņa pierakstīja visu, ko rakstnieks diktēja, – no romāniem līdz līgumiem. Viņa bija arī padomdevēja un pirmā vērtētāja, un viņas spriedumam vīrs uzticējās. Neviens medicīnas studijas gan nebeidza un ārsta diplomu nedabūja, taču zināja, kāda terapija vajadzīga cilvēku dvēselēm. Kad Grīns, tekstus diktējot, bija izceļojies pa dažādām zemēm, kad viņa galvai izauļojuši cauri vēstures karapulki, viņš laimīgs modās savā mājā, kārtīgi paēda un paņēma klēpī mazo Ilzīti un sapņoja par laukiem. Lai gan to gadu Rīgai piemita maģisks pievilkšanas spēks, Grīns īpaši nepriecājās par pilsētas izpriecām, kas gribēja aprīt viņa laiku.
Paralēli vēsturiskajiem stāstiem viņš rediģēja un praktiski uzrakstīja Pasaules vēsturi, paralēli atainojot atbilstošo laiku Latvijā. Pasaules ģeogrāfijas atlantos dažādu zemju kartēs viņš bija iezīmējis to robežas atšķirīgos vēstures posmos. Pēc tam kopā ar zinātniekiem tapa Zeme un tautas par pasaules ģeogrāfiju. Ap 1932. gadu sākās grūtāki laiki, bet paglāba lielā romāna Dvēseļu putenis iespiešana un vēlāk iestāšanās Brīvās Zemes redakcijā. Pēc tam viņš rediģēja laikrakstu Rīts, un, kad 1934. gadā pēc 15. maija uzvirmoja Aleksandra Grīna popularitāte, materiālie apstākļi uzlabojās. Aizstāvot Ulmaņa 15. maija apvērsumu, sauca to par trešo Atmodu.
Šai laikā Grīnu ģimene Valmieras tuvumā iegādājās lauku mājas Pikāti, kur atpūsties rāmā mierā. To solīja lielā apšu, ošu un liepu gatve, rīdziniekiem māju pirmo reizi ieraugot. Zeme kādreiz bija piederējusi Matīšu krodziniekam un veikalniekam. Te lauku klusumā Grīns varēja ražīgi rakstīt un domāt, arvien tik nosakot: kaut visu varētu uzrakstīt!
Laukus apstrādāja rentnieks, bet mājā viņš ieguldīja naudu, ko saņēma par romāniem, lugām un vēstures grāmatām.
Pikāti viņa sapņos solījās būt meistardarbs, kur romantika un dzeja savienojas ar praktiskiem zemes labumiem, mēnesnīca un rozes ar sviestu un sivēniem.
Arī Alīdei likās, ka tik laba skata uz mēnesi nav nekur citur pasaulē. Grīnam pašam pievakarē vislabāk patika nosēsties uz mazā balkoniņa kāpnēm mājas otrā pusē, kur redzēja upīti, milzīgus melnalkšņus un tālumā laukus. Viņam likās, ka izdodas pagriezt muguru ne vien lielceļam, bet visai pasaulei. Grīns sapņoja, ka upīti varēs aizdambēt, ierīkot salas, uzcelt lapenes, un tur veidosies Versaļa vai hercogu Jelgava. Viņš cerēja dzīvot mierīgu dzīvi savā dārzā. Arī pie šīm mājām šobrīd ir piemiņas akmens, bet māja nepieder Grīniem.
Zenta tobrīd jau bija pusaudze un vēlākās atmiņās atzina, ka tēvu labi atceras, jo viņš bija mīļais tēvs, taču allaž ļoti aizņemts. Mamma bija stingrāka, un reizēm nācās no viņas saņemt arī kādu sodu. Tas likās nepelnīti, un Zenta sūdzējās tēvam. Viņš vienmēr ļoti diplomātiski strīdu izlīdzināja. Ja svētdiena tēvam bija brīva, abi labprāt staigāja pa Vecrīgu un vēroja skatlogus, ieejot kādā no daudzajiem antikvariātiem.
Zenta no piecu gadu vecuma mācēja lasīt, bet tēvs arvien pamācīja, ka grāmatas ir dzīvas, tās jāmīl, tāpēc nedrīkst burzīt vai šķirstīt taukainiem pirkstiem.
Labprāt stāstīja par vēsturi un ieinteresēja iemācīties vācu valodu, vēl pirms Zenta sāka iet skolā. Pats taču bija daudz no vācu valodas tulkojis, tai skaitā Remarka romāns Rietumu frontē bez pārmaiņām ir viņa tulkots. Arī par Latvijas vēsturi daudz stāstīja, un Nameja gredzenu Zenta gandrīz no galvas zināja. Gatavojoties romānam Atdzimusī cilts, viņš bija savācis plašu grāmatu klāstu par meža zvēriem un putniem, pats zīmējis pēdu nospiedumus. Mājās bija arī franču grāmatas.
1939. gadā sāka iznākt viņa kopotie raksti, un viss gads solījās būt gaišs laiks. Viņš bija norīkots par Brīvās Zemes korespondentu Parīzē, tāpēc abi ar Alīdi apmeklēja franču valodas privātstundas. Kara dēļ tam nebija lemts piepildīties, un laika pulkstenis tikšķot vēstīja, ka Aleksandra Grīna radošajam darbam atvēlētie divdesmit gadi iztek. Viņš manīja, ka ir daudz vietējo kangaru un nodevēju, bija par to satriekts un, lai gan bija cenzūra, jau togad bija uzrakstījis rakstu par draudiem Baltijas valstīm.
Analizējot situāciju, viņš tomēr neticēja, ka draudošās briesmas būs tik lielas.
«Ja vectēvs būtu zinājis par patiesajām briesmām, viņš, visticamāk, būtu izglābies un aizbraucis, bet viņš neticēja, ka būs tik traki – visu atņems, pašus izsūtīs, nošaus,» šodien vērtē viņa mazmeita Nora.
