Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
No Jēkaba par Aleksandru
Drīz pēc tam, kad 1914. gadā iznāca Jāņa otrais dzejoļu krājums Rožu ugunī, bet Jēkabs laukos gatavojās latīņu valodas eksāmeniem, lai ietu studēt uz Tērbatu, aizsākās tālaika jauniešiem liktenīgais pasaules karš. Jēkabs aprīlī devās savā pirmajā garākajā braucienā uz Maskavu, kur iestājās Alekseja karaskolā, kuru pabeidzot viņu aizsūtīja vispirms uz rezerves bataljonu, bet pēc tam uz Galīcijas fronti un iedalīja kājnieku pulkā.
Vēlāk viņš no šī krievu pulka pārcēlās uz latviešu strēlnieku rezerves bataljonu Tērbatā. No tā viņu aizsūtīja uz Rīgu un ar visu rotu sākumā nometināja Kalna ielā 4.
Te Jēkabs iepazinās ar Rīgas pašpuikām, viņu bravūrīgo omu un bezbailību briesmu priekšā.
Citi lasa
Pēc piecām nedēļām viņu nosūtīja uz 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu, kas stāvēja pie Smārdes. Te Jēkabs sastapās ar Aleksandru Plensneru, vēlāko pulkvedi un žurnāla Latvijas Kareivis redaktoru, kurš vēlāk viņa dienesta lietā atstāja raksturojumu: «Virsleitnants Grīns pieder tiem nedaudzajiem virsniekiem, kas Latvijas patstāvības idejas propagandējuši jau pirms Latvijas valsts proklamēšanas.» Un te viņš no Jēkaba tapa par Aleksandru. Arī tāpēc, lai ar brāli nebūtu vienādi paraksti J. Grīns un par to notiktu ne tikai vārdu kaujas.
1916. gada slavenās Ziemassvētku kaujas viņu tieši neskāra, bet jūlijā, kādā rītā atgriežoties no lauku sardzes, vāciešu lode no sāniem ieurbās viņa plecā, izskrēja caur kaklu un mutes dobumu un iespiedās degunā. Kāds strēlnieks viņu pār pleciem iznesa no ugunslīnijas. Rīgā Grīnu operēja, bet, kad Rīgai tuvojās vācieši, pārveda uz Pēterpili. Pēc izveseļošanās medicīniskā komisija viņu atzina par nederīgu ierindas dienestam. Ievainojums atstāja runas defektu un dziļu rētu.
Jānis šai laikā ar Alvīni dzīvoja Cēsīs, netālu no pasta, palīdzēja bēgļiem un bija iesaistījies avīžu darbā, rakstīja stāstus un ar Jāni Ezeriņu sakārtoja lasāmo grāmatu Valoda un ābeci Valodiņa, no kurām mācījās divdesmito un trīsdesmito gadu Latvijā. 1918. gada 17. janvārī piedzima viņa un Alvīnes vecākā meita Rasma.
1919. gadā Jānis no Cēsīm pārnāca uz Rīgu, sākumā viens pats un dzīvoja Skolas ielā. Kad beidzās bermontiāde, rakstniekus pulcēja armijas virspavēlnieka štāba Informācijas nodaļā, visi tur esošie kļuva par kareivjiem. Arī Jānis šai laikā uzvilka karavīra tērpu, tomēr viņš nepiedalījās ne strēlnieku kaujās, ne cīņās pret Bermontu.
Viņš pārzināja karavīru dzejoļus un stāstiņus, prata jokot un pat kādam pamanījās iestāstīt, ka krievu dēku stāstu autors A. K. Grīns esot viņa, latvju Grīna, tēva brālis.
Šai laikā Latvijas Kareivja redakcijā kūsāja dzīvība, rakstnieki un mākslinieki nāca un gāja. Jānis vēlāk atcerējās, ka bohēmiskākas, jautrākas redakcijas par šo latviešiem nav bijis.
Jāņa un Alvīnes otra meita Rūta piedzima jau Rīgā, 1921. gada 19. janvārī, bet rudenī Jānis aizgāja par Literārās nodaļas vadītāju jaunajā laikrakstā Latvis un cītīgi studēja tieslietas Latvijas Universitātē. 1925. gadā Jaungada dienā pasauli ieraudzīja dēls Ervīns, bet Jānis kļuva par Valtera un Rapas akciju sabiedrības apgāda direktoru un gādāja, lai firma izdod vērtīgas grāmatas, pēc tam – par vadītāju literārajā žurnālā Daugava, kuram viņš atdeva savu sirdi un dvēseli.
Viņš prata ieraudzīt talantus. Reiz īgnumā gan bija atzinis, ka lielie un mazie nederīgu manuskriptu blāķi apnikuši tāpat kā viņa kundzei cauri zobi. Alvīne šai laikā Rīgas sabiedrībā bija iecienīta zobārste. Dažas dzejnieces esot pie viņa galda gauži raudājušas par noraidītiem darbiem. Bija arī ceļojošs daugaviešu salons, kas nozīmēja pulcēšanos pusnopietnās, pusjautrās sanāksmēs dažādos dzīvokļos. Mājastēva un mātes pienākums bija kafija, maizītes un dažas dzērienu pudeles.
Jo īpaši Jānis Grīns necieta valodas kļūdas. Par valodas nepareizībām viņš varēja iekaist.
Reiz, kad Aleksandrs Čaks atnesis sludinājumu, kur kāda izdevuma tituls minēts nepareizā locījumā, sitis kāju pie zemes un kārtīgi sakliedzis. Arī vēlāk, uzņemdamies Nacionālā teātra vadību, kur sabija trīs gadus un pirmizrādēs vilka fraku, gribēja iznīdēt aktieru runas klūdas, ieskaitot Rīgas žargonu «kā es satikos ar viņas»… Visi līdzgaitnieki, kas vēlāk par viņu rakstīja, atcerējās Jāni kā gaišu un humora pilnu cilvēku, taču viņš varēja iedegties dusmās, ja kāds ieņēma vietu, kas neatbilda viņa spējām vai arī bija liekulīgs.
