Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ieva» 2021. gada 20. numurā.
Latvijā dzīvot nevarēja
Oskara mamma atnāk smuka, forša un ļoti stipra. Ilze ir bijusī rīdziniece, pēc profesijas – skolotāja, triju dēlu mamma. Šķīrusies, kopā ar otro vīru Stīvenu jau ilgstoši dzīvo Skotijā. Vecākā dēla Oskara slimības laikā viņa izgājusi smagu ceļu un tagad ir vietā, kur spēj paskatīties pasaulei acīs un teikt: «Nē, man nav kauns par savu dēlu, jo viņš nav ne zaglis, ne dzērājs. Viņš ir slims, un slimību, kā zināms, neizvēlas. Ar savu stāstu gribu uzrunāt ģimenes, kas cenšas savu tuvinieku garīgo slimību noslēpt. Nav jāslēpjas! Ir jārunā! Cilvēki ar garīgām kaitēm starp mums bija, ir un būs, turklāt viņu kļūst arvien vairāk.»
Pēc vairākkārtējas ārstēšanās Oskars Latvijā dzīvot nevarēja – invaliditātes pabalsts bija sasodīti mazs. Saprotot, ka dēls jāpieskata, mamma viņu aicināja pie sevis uz Skotiju. Ilze un viņas vīrs Stīvens, kas arī no sirds rūpējās par Oskaru, ātri vien pamanīja, ka Latvijas un Skotijas speciālistu attieksme pret slimību būtiski atšķiras. Latvijā Oskaram bija noteikta diagnoze paranoidālā šizofrēnija, bet Skotijā pārdesmit minūšu laikā mediķi noteica krietni vieglāku diagnozi – bipolārie traucējumi. «Kam lai es ticu? Neesmu speciāliste – nevaru strīdēties,» saka Ilze. Kas zina, Skotijas speciālisti strādāja ķeksīša pēc vai arī tiešām nesaprata, cik nopietna ir slimība, – Oskars runāja četrās valodās, bija īsts džentlmenis. «Latvijā mediķi ļoti ieklausās tajā, ko saka psihiski slimā cilvēka ģimene, Skotijā visu izlemj speciālisti. Latvijā ieskatās reģistros un saka: nē, tu nestrādāsi, bet Skotijā ierosina neatklāt savu slimību un pat mudina mācīties vadīt kuģi,» stāsta Ilze.
Traģēdiju varēja novērst
Oskaram Skotijā sākotnēji bija dzīvoklis mājā, kur viņu pieskatīja. Īsti nebija, ko darīt, tāpēc mamma mudināja: raksti grāmatu! Un Oskars rakstīja. Atrada vislabāko redaktoru, vislabāko mākslinieku un pats visu finansēja no Skotijas valsts izmaksātajiem dāsnajiem invaliditātes pabalstiem. Oskars pat uzrunāja vairākas izdevniecības par plašāku grāmatas izdošanu, bet viss apstājās, jo viņš atkal nonāca slimnīcā – šoreiz Glāzgovā. Turklāt, lai cik tas dīvaini, pēc iznākšanas no slimnīcas speciālisti Oskaru mudināja dzīvot patstāvīgi, ierādīja viņam citu dzīvokli, un pēc laika viņš mammai teica: «Tu esi vienīgā, kas nezina, ka es jau septiņus mēnešus nedzeru zāles.»
Patiesībā galvenais iemesls, kāpēc Ilze piekrita mūsu sarunai, ir tas, kas ar Oskaru notika pēc grāmatas izdošanas un kur viņš ir tagad: «Kad pirms trim gadiem interneta meklētājā ierakstīju sava dēla vārdu, biju lepna lasīt par viņa sasniegumiem gan sporta dejās, gan piedaloties TV šovos un teātru izrādēs. Ja viņa vārdu interneta meklētājā ierakstu tagad, Anglijas, Skotijas un arī Latvijas medijos var lasīt, ka Oskars ir slepkava. Pilnībā pieņemu, ka mans dēls ir slims, bet to, ka viņš ir slepkava, – nē, to es nepieņemu, jo tā nav viņa vaina. Visu izšķīra piecas dienas, kurās šo traģēdiju varēja novērst. Joprojām meklēju atbildi jautājumam: kā varēja notikt tas, kas notika, un kāpēc tie, kam bija jārīkojas, neko nedarīja?»
Visu rakstu lasiet portālā «Santa+».
