Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Orientieristi vēl pirms dažiem mēnešiem teju ik nedēļu tikās dažādās sacensībās un kopā devās mežā, lai pēc iespējas ātrāk veiktu nolikto orientēšanās distanci, reģistrējoties kontrolpunktos.
Orientēšanās sporta entuziasts Matīss Ratnieks atzīst – vīrusa dēļ nav pieļaujama pulcēšanās un sacensības, un viņu dzīve ir mainījusies: «Taču neesam pārtraukuši nodarboties ar to, ko mīlam. Mūsu dzīve nav apstājusies. Tieši pretēji. Nav sacensību, kur vienkopus piedalās dalībnieku simti, bet ir individuālie treniņi, kur katrs sportists var startēt viens vai kopā ar kolēģi.
Tagad trasēs redzēti cilvēki, kuri līdz šim tajās nebija manīti. Tas ir saprotami – nekā cita jau nav, ko darīt, bet uzturēt sevi formā gribas.
Orientēties ir interesantāk nekā vienkārši staigāt vai skriet pa mežu.»
Matīss saka – tagad nodarboties ar orientēšanos kļuvis pavisam vienkārši: izdrukā karti, kuru var atrast federācijas mājaslapā, un mežā iekšā – var skriet pilnā ātrumā, bet var arī ar ģimeni vienkārši iziet trasi. Rīgā ir uztaisīta trase Mežaparkā, kur kontrolpunkti ir izveidoti, lai varētu reģistrēties, izmantojot QR kodus. Tāpat ir trīs stacionārie orientēšanās poligoni, kas pieejami visu gadu.
«Katru nedēļu Rīgas apkārtnē tiek rīkots viens no seriāla E-LOF posmiem – no ceturtdienas līdz svētdienai interesenti treniņu režīmā var individuāli veikt orientēšanās distanci. Tur reģistrēšanās kontrolpunktos ir ar QR kodiem vai arī kontrolpunkti atzīmēti ar vienkāršām lentītēm. Jau notikuši treniņi Mežaparkā, Vārnukrogā, Pumpuros, Jūrmalā, tagad ir trase Baldonē. Ceļojam pa mežiem ap Rīgu, bet arī teju katrā Latvijas pilsētā ir pa trasei,» stāsta Matīss.
Neizpaliek arī sacensību gars. Orientieristi apkopo rezultātus, un tie ir publicēti Orientēšanās sporta federācijas mājaslapā, lai var salīdzināt veikumu un mēģināt uzlabot savus rezultātus. «Katru nedēļu izlozes kārtībā sportisti arī tiek pie veicināšanas balvām,» uzsver Matīss.
Sandija Šēnberga
Izdevniecības Žurnāls Santa radošā direktore un žurnāla Pērle galvenā redaktore
«Katru nedēļu izskrienu divas Latvijas Orientēšanās federācijas marķētās trases – vidējo un garo ap Rīgu, kurās kontrolpunkti ir atzīmēti ar QR kodiem, un vienu vai divas trases ap Siguldu. Man mazās kodu lapiņas atrast ir grūtāk nekā tradicionāli atzīmētos kontrolpunktus, bet es pat teiktu, ka interesantāk.
Ap Rīgu skriet ir patīkamāk, jo meži ir tīrāki. Vēl man patīk, ja mežs ir skrienams, nevis lielākā distances daļa jābrien pa purvu vai jālaužas cauri brikšņiem. Liels pluss ir tas, ka atšķirībā no ikdienas sacensībām, visticamāk, ja arī kādu cilvēku satiksi, tad redzēsi viņu pa gabalu. Pārsvarā vari trasi izskriet vienatnē.»
Pēteris Apinis
Ārsts, TV raidījuma Dr.Apinis vadītājs
«Drīz būs 50 gadu, kopš orientējos. Savulaik esmu ticis pie dažām Latvijas čempionāta medaļām. Esmu arī vadījis Orientēšanās federāciju, un man izdevās atvest uz Latviju pasaules čempionātu un divus Eiropas čempionātus, kā arī Pasaules veterānu čempionātu.
Tagad divas reizes nedēļā skrienu pa mežu, un, tiklīdz atsāksies Magnēts, skriešu ar karti. No epidemioloģijas viedokļa, nezinu neko drošāku par orientēšanos individuāli, jo mežā vīrusu pārnest nevar. Tāds skrējiens nozīmē izvēdinātas plaušas, labu nespecifisko imunitāti, sirdsdarbības profilaksi. Arī depresijas un trauksmes profilaksei un ārstēšanai nav izdomāts nekas labāks par orientēšanos, kuras laikā var pilnībā atslēgties no ikdienas raizēm un stresa.
No skriešanas viedokļa, Pierīgā, manuprāt, jaukākā trase ir Bumbukalns–Vārnukrogs. Bet jaunībā, kad skrēju pa īstam, purvi bija manas iemīļotās distances.»
Kendija Aparjode
Olimpiete, Latvijas izlases kamaniņbraucēja
«Šķiet, man bija astoņi gadi, kad pirmo reizi devos trasē. Vienmēr, ja ir iespējas un laiks, esmu skrējusi pa mežu. Tas ir forši un interesanti pavadīts laiks dabā. Orientēšanās pluss ir tas, ka tiek attīstīta arī domāšana, kur un kā labāk skriet.
Tagad, kad sacensības nedrīkst notikt, individuāli trenējos mežā – vienatnē baudu dabu, skriešanas prieku. Kad notika sacensības, bija patīkami, protams, sastapties ar pārējiem orientēšanās sporta dalībniekiem, kuru vidū man ir draugi.
Tā kā dzīvoju Saulkrastos, mums te ir savas trases, kuras arī esmu veikusi ne reizi vien. Gadījies būt arī citās. Kopumā Pierīgā vairāk ir tā dēvējamie skrienamie meži, Siguldā ir sarežģītāk – tur vairāk džungļu. Man jau labāk patīk tie džungļi!»
