Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Soliste uz beņķīša
Marlēnas brālis Rihards ar manu dēlu trenējās kopā hokejā, un reiz ledus halles gaitenī Riharda mamma Lolita mani iepazīstināja ar hokejista mazo māsu, spridzīgu tumšmati pelēkzilām acīm. «Marlēnai ir skaista balss, kā radīta operai,» Lolita teica. Hm, meitenītes Marlēnas vecumā parasti sapņo par popdīvas karjeru, nevis savu dzīvi saistīt ar akadēmisko mūziku – toreiz nodomāju. Taču mammas vārdi bija pravietiski – Marlēna, vēl studējot Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā, jau debitēja uz Igaunijas Nacionālās operas skatuves. Drīz viņas skanīgo soprānu, dabisko šarmu un iedzimto aktiermeistarību pamanīja Latvijas opermūzikas aprindās, un talantīgās jaunās mākslinieces vārds parādījās arī uz Latvijas Nacionālās operas afišām.
Marlēnas Keines zvaigzne uzmirdzēja agri, lai gan, apgūstot mūziku un akadēmisko dziedāšanu, sevi pierādot konkursos, bija noiets garš ceļš. «Mīlestība uz mūziku man ir no mazotnes,» atceras Marlēna. «Radi nebija īpaši priecīgi, jo Ziemassvētkos, dzimšanas dienās un citos dzimtas saietos biju sagatavojusi ap stundu garu programmu un, pakāpusies uz beņķīša, dziedāju. Mamma spēlēja pavadījumu uz klavierēm. Zināju visas dziesmiņas no galvas, un viesiem vajadzēja klausīties, lai gan daži gribēja ātrāk tikt pie galda (smejas).
Jau trīs gadu vecumā mamma mani aizveda uz mazo dziedātāju konkursu Cālis, un es iekļuvu labāko trijniekā. Panākumu spārnota, viņa sarunāja privātskolotāju un pēc bērnudārza mani veda mācīties dziedāt. Nākamajā Cālī dziedāju Mazo pērļu gliemezīti. Vēl tagad atceros šo dziesmiņu – tik dziļi tā manī iesēdusies. Mazo pērļu gliemezīt,/ Vai tu vari pasacīt,/ Kāpēc zvaigznes, kuras spīd,/ Nespēj mani sasildīt… Gadu apmeklēju privātstundas, taču konkursā neieguvu nevienu balvu! Abas ar mammu dikti raudājām. Mamma pārdzīvoja vairāk nekā es, taču sev apsolīja nekad vairs tā neraudāt.
Mūzikas skolā iestājos piecu gadu vecumā.
Paldies opapam, kas mani trīs reizes nedēļā veda uz mūzikas skolu, un vecākiem, kas uzņēmīgi sekoja gan brāļa hokeja gaitām, gan manai muzikālajai izglītībai. Mēs nekad neesam izjutuši spiedienu no vecākiem, ka brālim jāspēlē NHL līgā un man jādzied uz operas skatuves. Kad mācījos 9. klasē, mamma teica – tā ir tava izvēle: turpināt mācības mūzikas vidusskolā un pēc tam Mūzikas akadēmijā vai mācīties vispārizglītojošā skolā. Es izvēlējos mācības Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolā. Pēc vidusskolas man atkal bija dilemma – studēt Universitātē, jo es ļoti labi mācījos, vai turpināt mūzikas ceļu.»
Pirms pieciem gadiem Marlēna ar izcilību absolvēja Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmiju un ieguva maģistra grādu akadēmiskajā dziedāšanā. Viņa ir piepildījusi savu sapni – dziedāt uz Baltā nama skatuves. Arī šī sezona ritēja veiksmīgi: februāra beigās pirmizrādi piedzīvoja Pētera Čaikovska Pīķa dāma, kurā Marlēna dzied Priļepas lomu, bet tad… Mēģinājumi Cerlīnas lomai Volfganga Amadeja Mocarta operā Dons Žuans Covid-19 pandēmijas dēļ tika atcelti. «Dona Žuana iestudējumu veido vācu trupa, aprīlī bija paredzēti mēģinājumi, taču kultūras dzīve apstājās. Bet ne pati dzīve.
Patiesībā man nav bijis laika atpūsties. Man ir savs ikdienas režīms – no rīta veicu elpošanas vingrinājumus, pēc tam dodos pastaigā, tad apgūstu jaunu materiālu, ārijas, operā man ir mēģinājumi kopā ar koncertmeistari, kā arī pasniedzu privātstundas akadēmiskajā dziedāšanā.
Pandēmijas laikā iemācījos Cerlīnas lomu no galvas, sagatavoju jaunas ārijas, kuras vēlējos apgūt jau sen. Mūzika ir manas dzīves viena daļa, otra ir ģimene – vīrs, vecāki, brāļu bērni, kuriem cenšos veltīt laiku un uzmanību.
Mājā visu laiku ir ko darīt, ir reizes, kad palīdzu arī mammai kafejnīcā. Mans laiks ir piepildīts. Ir grāmatas, ko gribu izlasīt, mani interesē medicīna. Man patīk mācīties. Mana profesija ir samērā egoistiska, nepārtraukti sevi jāizglīto. Mākslā tāpat kā sportā ir jābūt labākajam un vienmēr jāgrib vairāk, labāk, augstāk. Vēlos maksimāli virzīties uz priekšu, tāpēc piedalos konkursos un apgūstu jaunu repertuāru.
Man ir sava sistēma, kā apgūstu jaunu mūzikas materiālu. Vispirms iztulkoju savu lomu, kura var būt gan franču, gan itāļu, vācu un citā valodā. Lai izprastu domu, uzrakstu atsevišķi katra vārda izrunu. Pēc tam izlasu libretu. Man svarīgi zināt, kāda ir bijusi komponista iecere, rakstot operu, kā viņš to radījis, kurā laika posmā, vai bijis jauns vai brieduma gados, vai ietekmējies no citiem komponistiem. Pēc tam es mācos ritmu, melodiju, izdziedu mūzikas materiālu oktāvu zemāk un tikai tad dziedu pilnā balsī, lai saudzētu balss saites un neiedziedātu kļūdas, atkārtojot frāzes vairākas reizes.
Dziedātāji zina, ko nozīmē termiņš muskuļu atmiņa un ir svarīgi, lai tā atceras pareizi, tāpēc zelta likums – mērenība it visā, ko darām. Dziedāšanā labāk viena kvalitatīva stunda pilnā balsī, nekā trīs, kad balss ir nogurusi un nespēj noturēt vajadzīgo fokusu, enerģiju. Protams, dažreiz jādzied vairāk nekā stunda, bet tad gudri jāsadala spēki, lai balss labi funkcionētu arī nākamajās dienās.
Kad lasu libretu, cenšos iedzīvoties lomā, izprast pašas smalkākās nianses. Es lomu nespēlēju, es to no sirds izdzīvoju. Neesmu mācījusies aktiermeistarību, tā man dota no dabas. Kurā lomā visvairāk izjūtu sevi? Visspilgtāk manī dzīvo Lelde Imanta Kalniņa operā Spēlēju, dancoju. Manī stipri iesakņojies arī mūķenes Konstances dzīvespriecīgais tēls no F. Pulenka operas Karmelīšu dialogi. Man tuva ir Maijas loma Zigmara Liepiņa operā Turaidas roze.
Mēģinājumu process bija sarežģīts, jo man vajadzēja lauzt savu skatījumu uz Maijas lomu, kas atšķīrās no režisora ieceras. Es daudz jauna iemācījos, sapratu, ka māksla ir subjektīva.»
Pamazām pandēmijas noteiktie ierobežojumi tiek atcelti un jaunās dziedātājas plānotājs sāk aizpildīties ar koncertiem. «Esmu uzaicināta dziedāt Starptautiskajā senās mūzikas festivālā Rundāles pilī, augustā man paredzēti koncerti ar koncertprogrammu Dienvidu saules promenāde Liepājā Lielajā Dzintarā. Duetā ar tenoru Mihailu Čuļpajevu izdziedāsim Vidusjūras dienvidniecisko komponistu skaistākās mīlas dziesmas, ārijas un duetus. Pie klavierēm brīnišķīgā un virtuozā pianiste Agnese Egliņa. Man paredzēta uzstāšanās arī Siguldas opermūzikas svētkos, taču neesmu informēta, vai pasākums notiks vai ne.»
Katram savs paksītis
Ne tikai dziedātājas balss, arī vārds neatstāj vienaldzīgu. «Vārdu izvēlējās mamma,» Marlēna izstāsta, kā tikusi pie stiprā vārda. «Vecāki laulājās Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīcā, un par godu dievnamam manā vārdā ir apvienoti vārdi Marija un Magdalēna.
Mamma ir mans iedvesmas avots.
Neliekuļojot varu teikt – man ir labākā mamma pasaulē. Es viņu mīlu, cienu, apbrīnoju. Viņa man ir kā motors, kas dod enerģiju.
Ārēji esam līdzīgas un balsis mums vienādas. Cilvēki mūs jauc, runājot pa telefonu. Ir gadījies, ka neesmu kompetenta kādā jautājumā, un manā vietā pa telefonu runā mamma. Zvanītājs pat nenojauš, ka sarunājas ar mammu, nevis mani. Pat brāļi nespēj mūs atšķirt pa telefonu (smejas).»
Dziedātāja ar vīru dzīvo divstāvu koka mājā Čiekurkalnā. Namu pašu spēkiem atjaunoja Marlēnas vecāki. «Tā ir Dieva vadība, kā vecāki pirms 15 gadiem iegādājās šo 1903. gadā celto ēku, kas piederējusi kādam vācu ārstam. Tajā dzīvoja mana vecvecmamma ar ģimeni, te pasaulē nāca vecmamma un mamma. Padomju gados ēkā izveidoja komunālos dzīvokļus. Katrai ģimenei mājā bija mazs paksītis, uz visiem viena virtuve, laukā ūdens pumpis un tualete. Apstākļi ļoti spiedīgi, bet visi sadzīvoja. Omītei piešķīra dzīvokli daudzdzīvokļu mājā, un ģimene pārcēlās uz Pļavniekiem. Mani vecāki vēlējās atgriezties Čiekurkalnā, iegādājās zemi un plānoja būvēt māju.
Kādu dienu mamma nejauši gāja garām namam, kurā bija pavadījusi bērnību un pusaudzes gadus. Viņai iesāpējās sirds, redzot, kādā stāvoklī ir ēka, – izdemolēta, degusi, to bija paredzēts nojaukt. Mamma sāka interesēties, kam pieder nams, lai varētu to atpirkt. Viņa noskaidroja, ka daļu mantojis vācu ārsta radinieks, bet otrs īpašnieks ir kāds Latvijas pilsonis. Pēkšņi viņa laikrakstā pamanīja sludinājumu, ka viens mājas īpašnieks savu daļu pārdod, un vecāki iegādājās pusi grausta. Viņiem izdevās atrast arī vācieti, kurš savu ēkas daļu bija norakstījis māsai Latvijā. Pēc neatlaidīgām sarunām sieviete īpašumu pārdeva. Sākās ēkas renovācija.
Rūpes par ēkas atjaunošanu uzņēmās tētis. Viņš ir prasmīgs mēbeļu meistars, pašmācības ceļā apguvis mēbeļu restaurāciju. Tētis māk visu – špaktelēt, flīzēt, krāsot. Pats savām rokām izgatavoja koka durvis un logus.
Ēkas atgūšanas un atjaunošanas process nebija viegls, taču vecākiem viss izdevās, jo šī māja ir Dieva svētīta. Laikā, kad bija aizliegta kristīgā ticība, šajā namā tika noturēti dievkalpojumi, kristīgās sapulces, skanēja baznīcas mūzika. Mana vecvecmamma kara laikā deva maizi gan vācu, gan krievu karagūstekņiem. Mājas sienas uzsūkušas labestību no cilvēkiem, kas te dzīvoja. Mamma teica: «Es vienmēr ēdu brokastis, jo tētis katru rītu man tās gatavoja.» Mums ar vīru otrajā stāvā ir atsevišķs divistabu dzīvoklis, blakus dzīvo mamma un tētis, bet pirmajā stāvā iekārots mājoklis vecmammai. Ēkā atvērta ģimenes kafejnīca un bistro Mr. Bobs. Vecākais brālis Rihards dzīvo netālu no mums, bet jaunākais brālis Oskars ar sievu un diviem bērniņiem ir atgriezušies Latvijā no Dānijas. Tā ir bezgala liela dāvana, ka varam būt kopā.»
Ilgais ceļš mīlestības Olimpā
«Savu nākamo vīru Arvīdu pirmo reizi ieraudzīju kristīgās nometnes Mīliet cits citu noslēguma koncertā. Man bija 15 gadi, biju atbraukusi no sporta nometnes, un mamma pierunāja aiziet uz kristīgās nometnes noslēguma pasākumu. Bija jauka vasaras diena, koncerts notika brīvā dabā, un es piekritu. Tajā dziedāja skaists, gara auguma puisis gaišiem matiem. Viņam mugurā bija balts krekls, kājās gaiši džinsi. Viņš spēlēja ģitāru un dziedāja. Man pazīstama dāma teica – viņš tev būtu labs vīrs! Nosmējos, bet biju droša meitene, un pēc koncerta piegāju puisim klāt. Teicu, ka viņam ir skaista balss, ka koncertā dziedāja brīnišķīgas dziesmas. Paldies – viņš sacīja, un ar to mūsu saruna beidzās. Man viņš likās iedomīgs. Nedomāju ar viņu draudzēties, gribēju cilvēcīgi parunāties par mūziku, kas mūs abus interesēja. Nākamreiz mūsu ceļš krustojās Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas ballē.
Arvīds mācījās Ventspils mūzikas vidusskolā, un mums bija kopīga balle. Viņš jau bija pazīstams mūziķu aprindās, ieguvis galvenās balvas akadēmiskās dziedāšanas konkursos Latvijā. Ballē ne es, ne Arvīds viens otram nepievērsām uzmanību. Nākamā tikšanās notika 17 gadu vecumā. Gatavoju pirmo solo koncertu, gribēju parādīt, ko esmu apguvusi mūzikas vidusskolā. Arvīds bija pametis Mūzikas akadēmiju, un es viņu uzaicināju dziedāt kopā ar mani duetus no Mocarta operām Fiagaro kāzas un Dons Žuans, kas rakstīti soprānam un baritonam. Kopīgās sadarbības laikā viņš aicināja mani uz kino, kafejnīcām, bet tad es biju noskaņota tikai uz koleģiālām attiecībām. Man viņš likās savdabīgs.
Taču liktenis lēma citādi.
Kādudien Arvīds mani uzaicināja pie sevis uzcept pankūkas. Piedāvājums likās tik sirsnīgs, ka nevarēju atteikt. Šajā vakarā manī pamodās simpātijas.
Pierunāju Arvīdu turpināt mācības augstskolā. Teicu – mums jāstājas Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā! Mēs abi, studenti no Latvijas, tikām budžeta grupā. Arvīds mācības apvienoja ar darbu Igaunijas Nacionālās operas korī, bet es mācījos un pasniedzu privātstundas dziedāšanā. Prāgā romantiskā atpūtas braucienā ar kuģīti Arvīds mani bildināja. Kad precējāmies, man bija tikai 21 gads, bet tas likās dabiski un pašsaprotami. Salaulājāmies Rīgas Golgātas baptistu baznīcā.
Es esmu māksliniece ar savu skatījumu, kas ar abām kājām stāv stingri uz zemes, bet Arvīds ir īsts mākslinieks, kurš atrodas dažus centimetrus virs zemes. Viņam ir ļoti labas ausis, un es ieklausos viņa viedoklī. Vīrs kādu laiku strādāja Latvijas Nacionālās operas korī, bet tas nav viņa aicinājums. Teicu – dzīve ir pārāk īsa, lai tu darītu to, kas tev neiet pie sirds. Kad Arvīds aizgāja no kora, viņam pavērās vairākas iespējas – sāka strādāt Rīgas Golgātas baptistu baznīcā par muzikālās kalpošanas daļas vadītāju, viņš ir kora vokālais pedagogs, pasniedz privātstundas.
Arvīds ir ļoti daudzpusīgs – spēlē klavieres, ģitāru, akordeonu, bungas. Viņš spēlē grupās, pavada mani uz klavierēm. Pēdējā laikā vīrs atradis jomu, kurā redz sevi nākotnē, – tā ir kino mūzika. Pandēmijas laikā viņš uzrakstīja vairākus skaņdarbus, kas piemēroti filmu skaņu celiņiem. Atsaucoties konkursam, uzrakstīja mūziku filmas treilerim. Tagad gaidām rezultātus. Es lūdzu Dievam palīdzēt viņam pavērt tās durvis un ceļus, kas sniegtu vīram piepildījumu un jaunus izaicinājumus.
Ir bijušas nesaskaņas, kamēr pieslīpējāmies. Mums katram ir savs redzējums, abi vēlamies dominēt, būt līderi. Mīlestībā jānoliek savs ego malā un otram jādod labākais no sevis, jāpalīdz, neko neprasot pretī. Kā rūpējoties par vecu cilvēku – tu redzi viņa vajadzības, nejautājot, ko palīdzēt, kā palīdzēt. Lai iegūtu sirds skaidrību, ir jāatsakās no savām baudām, vēlmēm otra labā. Tā ir beznosacījumu mīlestība.»
Krusta ceļš
«Mamma piezvanīja man pirmajai un pateica, ka ar tēti notikusi nelaime. Kad sākās ekonomiskā krīze, tētis kopā ar mammas brāli devās uz Norvēģiju peļņā. Viņi atjaunoja mājas un bija ieguvuši labu slavu, jo strādāja akurāti, precīzi, kvalitatīvi. Bija pēdējā darbdiena, nākamajā dienā viņi plānoja atgriezties Latvijā. Pūta spēcīgs vējš, bet saimnieks lika tētim kāpt uz jumta pabeigt beidzamos darbus. Tētis atteicās strādāt uz jumta bez drošības aprīkojuma, taču viņu pierunāja. Viņš nenoturējās un nokrita no četru metru augstuma, ar galvu atsitoties pret betona plāksnēm. Tētim bija lauzts galvaskauss, smadzenēs asinsizplūdums. Pēc pirmās operācijas viņš atmodās no komas un ārstu prognozes bija optimistiskas, taču sākās saasinājums. Tajā naktī mamma redzēja zīmīgu sapni. Balss miegā viņai teica: «Jurim ir vajadzīga operācija.» Mamma pamodās un saprata, ka viņam kļuvis sliktāk, taču neuzdrošinājās trijos naktī zvanīt uz slimnīcu. Kad sešos no rīta sazinājās ar klīniku, viņai pateica, ka vīru operē. Pateicoties tam, ka tētis atradās intensīvās terapijas nodaļā, viņu izglāba.
Tolaik studēju Tallinā un, kad tēti pārveda uz Latviju, mēs uz maiņām sēdējām viņam blakus slimnīcā, pēc tam – mājās. Mums ļoti palīdzēja mammas brālis Bruno, kas vienmēr bija klāt, uzņēmās rūpes, veltīja daudz laika, lai šajā brīdī būtu kopā ar tēti un mums. Kad sapratu, ka tētis lasa man no lūpām, nevis uztver skaņu, apjautu, ka viņš nedzird.
Mācīju viņam lasīt, pielietoju mūzikas terapiju, lai atjaunotu spēju sadzirdēt skaņas. Lai veicinātu smadzeņu darbību, mēs dejojām, sitām ritmu, klausījāmies klasisko mūziku. Tētis ir iemācījies lēnām pateikt vārdus, parādīt, ko vēlas, bet mēs nevaram sarunāties kā agrāk. Viņš atpazīst cilvēkus, var ļoti daudz ko izdarīt, jo fiziski ir vesels, taču bieži ir grūtsirdīgs, nocietinājies. Mēs mīlam viņu tāds, kāds viņš ir, vēlamies, lai viņš smaida, priecājas. Palīdz mūzika. Cenšos viņu ņemt līdz uz koncertiem, operas izrādēm. Dažreiz tētis nāk man līdz uz mēģinājumiem. Mūzika un Opera – tas ir viņa dzīves piepildījums. Pēc izrādēm viņš jūtas labāk, ir pacilāts, viņam ir labs noskaņojums, laimes sajūta.
Esmu bieži domājusi, kāpēc tā notika, par ko mammai tāda rēta, kas nekad dzīvē nesadzīs. Viņa nevar izrunāties ar savu vīru, attiecības vairs nav tādas, kādas tās bija pirms nelaimes. Esmu sapratusi, ka cilvēkiem, kas izgājuši cauri nopietniem pārbaudījumiem, plecos ir krusts, ko viņi nes. Es redzu to krustu.
Ticība palīdz pārvarēt grūtības.
Mēs, četras paaudzes, apmeklējam Rīgas Golgātas baptistu baznīcu. Tā ir manas vecvecmammas, vecmammas, mammas, mana un brāļa meitiņas baznīca. Ticība Dievam – tā ir mana izvēle no bērnības. Raugoties uz savu dzīvi, esmu jutusi Dieva vadību, svētību, žēlastību, klātbūtni. Bez paļāvības uz Dievu es būtu citādāka, man būtu citas vērtības, uzskati. Kādreiz šķiet, ka esmu stipra, visu varu, man pašai savs plānotājs un pati visu paveikšu, taču lielās lietās Dievs mani ir izvedis cauri. Ne vienmēr mans ticības ceļš bijis kalnā kāpjošs, ar virzību augšup. Ir bijušas šaubas, ticības krīze, bet, līdz ko atvirzos prom no ticības, kļūstu citādāka un saprotu, ka negribu tāda būt. Mana omīte teica: «Man ir vienalga, vai, pametot laicīgo dzīvi, Dievs būs vai ne, bet mana dzīve ir tāda, kāda ir, pateicoties ticībai.»
Dievam par godu
«Kad maza dziedāju uz beņķīša, neviens nedomāja, ka kļūšu par operdziedātāju, bet es sekoju savam aicinājumam, daudz strādāju un man izdevās piepildīt sapni. Nākotnē sevi redzu kā brīvmākslinieci, kurai ir labi kontrakti,» jaunā māksliniece iezīmē savas nākotnes aprises. «Man patīk mācīt dziedāt citus, un es jau to šobrīd daru. Tas palīdz man dziļāk izprast savu profesiju.
Sevi redzu kā mammu diviem bērniem. Es nevaru savu dzīvi iedomāties bez bērniem. Nedomāju, ka bērni traucē karjerai, tieši otrādi – viņi manī ienesīs vairāk miera. Varēšu dāvāt savu mīlestību ne tikai skatītājiem, bet arī bērniem. Esmu diezgan emocionāla, un, ja kaut kas nav izdevies, sanāk pārdzīvojumus atnest uz mājām.
Esmu pateicīga vīram un ģimenei, kas mani atbalsta, māk atrast īstos vārdus, nomierināt. Lai pa īstam neuzņemtu sevī neveiksmes, rūgtumu, aizvainojumu, ir jābūt labām, veselīgām attiecībām ar Dievu un ģimeni.
Ikvienā kolektīvā ir intrigas, varbūt mākslā tas ir izteikts vairāk. Nekad neesmu uzskatījusi, ka es esmu labāka par citiem, ka man ir augstāki principi, vērtības. Nevienam neesmu norādījusi, kā jādzīvo, jādzied. Es cienu katru cilvēku, viņa skatījumu, izvēli, cenšos veidot cilvēcīgas attiecības ar visiem.
Man ir brīnišķīgi kolēģi operā ar kuriem varu sirsnīgi parunāt, gūt iedrošinājumu un paprasīt padomu. Baltais nams un enerģija, kas tajā mīt, instinktīvi rosina pilnveidoties un strādāt no sirds par visiem 100%. Jau ienākot operā tu dzirdi kā solisti trenējas un pilnveidojas, un uzreiz ir lielāka motivācija iet un darīt!
Mēs, mākslinieki, īpaši soprāni un tenori, esam jūtīgās dvēseles.
Ķermenis ir jāsagrupē tā, lai dziedājums skan brīvi, dabiski, ērti, lai gan skaņas diapazons, kurā dziedam, nav dabisks. Tāpēc ir spriedze. Mēģinājums var ilgt stundu, bet domāšana, balss un ķermeniskā atdeve prasa tik lielu koncentrēšanos, ka pēc tam jūties kā izžmiegta švamme.
Lai atbrīvotu ķermeni un prātu, es pēc mēģinājuma dodos pastaigā vai uz sporta zāli. Man patīk sportiskas aktivitātes. Pēc trešās klases sāku nodarboties ar sportu – skrēju, spēlēju volejbolu, pat mazliet basketbolu. Kad ar klasi gājām uz karjeras centru, lai noteiktu nākotnes profesiju, man pateica, ka būšu sportiste. Ir labi, ja cilvēkam ir vairākas intereses, aizraušanās, jo tad viņš savā jomā jūtas spēcīgāks.
Mana vieta ir uz skatuves. Skatuve ir mana būtība, izpausmes veids, mans virsuzdevums. Dziedot es jūtos patiesi laimīga. Tā nav tīksmināšanas par sevi, man ir svarīgs vēstījums, ko caur mūziku varu dot citiem. Es dziedu Dievam par godu un cilvēkiem par svētību.»
