Operdziedātāja Kristīne Zadovska: «Esmu iepazinusi absolūtu beznosacījumu mīlestību»

– Kāpēc tika pieņemts lēmums aiziet no operas?

– Šis lēmums bija dziļi personīgs un manī urdēja jau ilgāku laiku. It kā mūsu bērni jau ir lieli – dvīņiem Ādamam un Magdai ir vienpadsmit gadu, un ar viņiem daudz ko var sarunāt. Tomēr nav noslēpums, ka mūsu meitiņai Magdalēnai nepieciešams ikdienas pavadonis – auklīte, cilvēks, kas viņu izņem no skolas.

Kopš bērnu sešu mēnešu vecuma līdz pat viņu desmit gadiem mums bija viena vienīga auklīte – Ingrīda. Pārāk bieži darba dēļ biju prom no mājām. Turklāt pēdējā laikā biju sākusi arī auklīti pārāk raustīt – nevarēju pateikt, kad konkrēti viņai būs jānāk, gadījās, ka to uzzināju tikai iepriekšējā vakarā. Iepriekšējā operas direktora vadībā operā bija blīvi noslogots repertuārs, un ja vēl saslima kāds kolēģis… Bieži strādāju tādu kā izsaukuma darbu. Proti, manas balss priekšrocība ir tā, ka varu nodziedāt ļoti atšķirīgas lomas, un šī priekšrocība nereti tika izmantota, arī kādu aizstājot. Un tā nu kādā brīdī konstatēju, ka esmu noslogota sešas dienas nedēļā. Turklāt samaksa par šādu darbu tolaik bija neadekvāti zema. Situāciju apdomājot, sapratu – nav normāli, ka auklīte dzīvo manu dzīvi kopā ar maniem bērniem. Ar milzīgu vīra atbalstu pieņēmu lēmumu no operas aiziet. Sanāca gan tā jocīgi, ka atlūgumu iesniedzu jaunajam operas direktoram Zigmaram Liepiņam, kas ar šo lietu vispār nebija saistīts.

– Roka netrīcēja, atlūgumu rakstot?

– Ļoti trīcēja. Man šķita, ka esmu nodevusi savus skunstes brāļus. Jo ir cilvēki, kuriem no skatuves jāaiziet pēkšņu veselības problēmu, piemēram, zaudētas balss, dēļ, bet es to izdarīju it kā bez iemesla. Mazliet palīdzēja tas, ka sezonu beidzu tieši ar Verdi mūziku, kas ir īpaši skaista. Taču ar visu to bija sajūta, ka varbūt esmu darījusi nepareizi, varbūt nebūšu nevienam vajadzīga. Taču mans lēmums, par kuru biju domājusi piecus gadus, izrādījās pilnīgi pareizs. Man ir pilnīgi citas attiecības ar maniem bērniem, beidzot es zinu, cik maksā piens un cik gaļa, nevis auklīte atnāk un to visu noliek man priekšā. Savulaik intervijās stāstīju, ka es ar visu tieku galā, visu paspēju. Muļķības! Pašu galveno – būt ar saviem bērniem – es nepaspēju. Jā, bija jau viegli tikt ar visu galā ar auklītes un omītes – manas mammas – rokām… Taču tās nebija manas rokas.

Nenoliegšu, bija brīdis, kad sajutos kā mājas pele, mazliet no laivas izmesta. Taču man raksturīgi izbļaustīties, izraudāties un ar optimismu atkal iet uz priekšu.

Runāšanās, kopīga burzīšanās, iziešana – bērniem tas tik ļoti ir vajadzīgs. Pēdējā skaistā iziešana ar gatavošanos un pucēšanos bija Homo novus pirmizrāde. Skaidri zinu – ja es vēl būtu operas štatā, uz pirmizrādi, visticamāk, netiktu. Bet tagad mēs, lieliskais četrinieks, varējām visi kopā iet un svinēt. Bērni aug tik ātri…

Un Magdalēnas sagaidīšana no skolas – nekas tai nespēj līdzināties. Kad viņa mani ierauga, saņemu tik daudz beznosacījumu mīlestības! Magdalēnas izsauciens «Mamma!» un skatiens tai brīdī ir tāds, it kā viņa būtu ieraudzījusi Dievu. Un to visu es iepriekš biju palaidusi garām…

Arī attiecībā uz darbu – nu kur es varu aiziet no operas, kur esmu nostrādājusi divdesmit piecus gadus?! Sevišķi mūsu mazajā valstī… Turklāt paralēli visiem ikdienas darbiem regulāri uzstājos kopā ar komponistu Jāni Lūsēnu, kurš speciāli manai balsij sarakstījis daudz dziesmu. Ļoti īpaša ir programma, kurā uzstājos kopā ar Ingu Pētersonu – Mazu brīdi pirms. Šogad tai svinēsim jau desmit gadu un rīkosim īpašu koncertu Jāņa baznīcā.

Nenoliegšu, bija brīdis, kad sajutos kā mājas pele, mazliet no laivas izmesta. Taču man raksturīgi izbļaustīties, izraudāties un ar optimismu atkal iet uz priekšu.

– Optimisms bija ļoti nepieciešams brīdī, kad piedzima jūsu dvīņi un izrādījās, ka Magdalēnai ir veselības problēmas. Veselības problēmas bija arī jums pašai.

– Jā, jo man bija ķeizargrieziens, un dziedātājai tā ir samērā liela katastrofa. Grieziena rezultātā – vismaz manā gadījumā – elpošanas aparāts atteicās strādāt tā, kā tas bija pirms dzemdībām. Nevarēju paelpot, man ļoti sāpēja. Atpakaļceļš pie manas iepriekšējās formas bija sarežģīts. Apmeklēju fizioterapeitu, osteopātu, uzcītīgi vingroju. Kad beidzot ķermenis bija daudzmaz savests kārtībā, uzmeklēju skolotāju Margaritu Gruzdevu, kas man palīdzēja tikt galā arī ar balsi. Pateicoties speciālistiem, skolotājai, diezgan ātri atgriezos uz skatuves. Bet tas tiešām prasīja lielas, ļoti lielas pūles.

Joprojām mans «kāpēc» ir lielāks par iespējamo atbildi.

Ja runa ir par Magdalēnu… Briesmīgākas izjūtas savā dzīvē neesmu piedzīvojusi, kā tajā brīdī, kad manā palātā ienāca Andris kopā ar dakteri. Jau pēc Andra sejas sapratu, ka ir baigās ziepes. Magdalēna piedzima ar trisomiju, taču ilgi, gadiem ilgi šo vārdu abi ar Andri neizrunājām, jo uzskatījām – vārdam ir spēks, un nav nepieciešamības šo slimību visu laiku piesaukt. Tagad varu pateikt, ka mūsu Magdalēna ir lielākā laime, kāda dzīvē varētu būt. Taču tai brīdī… Labi, ka blakus bija ne tikai Andris, bet arī mans tuvākais cilvēks – māsa Anda. Viņa mani atbalstīja gan morāli, gan fiziski. Ar kuru vēl cilvēku es varētu aiziet uz pirmo mazgāšanos pēc operācijas. Ar kuru vēl es varētu justies tik labi un droši, bez jebkāda mulsuma zinot – viņa palīdzēs visā, ko vien vajadzēs.

Šoks par faktiem, kas saistīti ar Magdalēnu, bija tik liels, ka pārsteidzīgi paziņoju: es vairs nekad nedziedāšu. Bet man tas vispār raksturīgi. Mana lidmašīna uzlido augstu debesīs un tad atkal var nākt lejā. Vienīgi ar gadiem esmu mācījusies regulēt to brīdi, kad tā sāk laisties lejup, un neļaut lidmašīnai krist.

– Abi ar Andri esat palīdzējuši vecākiem, kuru bērniņi piedzimst ar veselības problēmām. Kāpēc jums tas tik svarīgi?

– Kad vēl atradāmies slimnīcā, saņēmām informāciju, ka Liepājā ir vieta, kur iespējams bērniņu atstāt. Toreiz emocijas par šo gāja pa gaisu. Taču vēlāk, ar vēsāku galvu, sapratu – varbūt empātijas, iejūtības trūkuma, varbūt nezināšanas dēļ mediķi sāk no ačgārnas puses. Ar Andri runājām – cik labi būtu, ja vecāki, kuru bērniņiem ir veselības problēmas, uzreiz varētu saņemt bukletu, kur pretī konkrētajām veselības problēmām būtu uzrakstīts, pie kādiem speciālistiem vērsties un kur viņus meklēt. Tagad zinām, cik svarīgi mūsu gadījumā bija pēc iespējas ātrāk vērsties pie osteopāta, fizioterapeita, pēc iespējas ātrāk kaut ko darīt. Mūsu meitiņa jau trīs nedēļu vecumā pirmoreiz gulēja uz osteopāta galda pie dakteres Andas Polnas. Bet, ja nebūtu radu, draugu, paziņu, kas palīdz atrast vajadzīgos speciālistus, meklēt informāciju? Ir ļoti daudz vecāku, kas nezina, ka tepat Klaipēdas delfinārijā ir pieejama ļoti efektīva delfīnu terapija, kas nezina, kur meklēt osteopātu un citus speciālistus, tāpēc lūdzu Andai Polnai, lai dod manu telefona numuru vecākiem, kas ir apjukuši, nobijušies, neziņā.

Magdalēnai bija kādi trīs gadi, kad mums piezvanīja kāda ģimene, kam tikko bija piedzimusi pirmdzimtā – meitiņa ar līdzīgām problēmām kā Magdalēnai. Lūdzu, lai viņi visi trīs atbrauc pie mums parunāties, un biju izdomājusi – viņiem jāierodas brīdī, kad Magdiņa pati savām kājām no āra pastaigas sasārtušiem vaigiem pārradīsies mājās. Lai šiem vecākiem ir cerība – viss notiek, viss būs labi! Man bija sajūta, ka šie vecāki no mums aizbrauca mājās jau kā pilnīgi citi cilvēki. Pretēji man… Atceros, toreiz, kad piedzima dvīņi, Andrim tieši bija filmēšana, viņš aizbrauca prom, un es paliku viena ar bērniem. Viens bērns vienā padusē, otrs otrā, un prātā rosās visas iespējamās krāšņās domas.

Intuitīvi jutu, kas notiek aiz muguras, sevišķi pēc bērnu piedzimšanas. Izskaitļoju, kā cilvēki varētu rīkoties. Un gādāju, lai es vienmēr būtu stabila, punktuāla kā pulkstenis.

– Kad ar mums notiek kas sāpīgs, mēdzam vaicāt debesīm: kāpēc, nu kāpēc ar mani?! Piedzīvojāt ko līdzīgu?

– Tolaik kopā ar aktrisi Rēziju Kalniņu, kas ir dziļi ticīgs cilvēks, piedalījos izrādē Siseņi. Pēc izrādes sēdējām, runājāmies, un kādā brīdī Rēzijai sacīju: «Zini, ko, draudzenīt, esmu riktīgi dusmīga uz to tavu Dievu.» Joprojām mans «kāpēc» ir lielāks par iespējamo atbildi. Ja meklētu, varētu jau atrast kādu atbildi, kādu mierinājumu, aizbildinājumu, teoriju. Bet patiesībā jau atbildes uz lielo jautājumu «kāpēc?» nav.

Andris svētdienās dodas uz dievkalpojumu, bet es joprojām ne. Mana vienīgā saruna ar Visvareno ir dziedāšana baznīcā. Tad domās uzlieku sev roku uz pleca un saku sev: esmu malacis, esmu tikusi ar visu galā. Katru reizi dziedot Mazu brīdi pirms gaismiņas, pēdējā pantiņā ir sajūta, ka esmu parunājusies ar Dievu.

No otras puses – kādai vispār būtu jābūt atbildei attiecībā uz Magdalēnu? Varbūt Dievs Magdiņu mums atsūtījis tādēļ, lai es uzzinātu, ieraudzītu, iepazītu patiesu, absolūtu beznosacījumu mīlestību. Magdiņa nesaprot un nesapratīs naudas vērtību, un tāpēc pilnībā atkrīt jautājums – kas man par to būs. Tīra mīlestība. Turklāt patlaban ir tāds īpašs brīdis, kad šķiet – visas pūles, ko esam ieguldījuši Magdalēnas veselības veicināšanā, šobrīd atmaksājas. Kopā varam iziet sabiedrībā, meitiņa brīvi ēd ar nazi un dakšiņu, viņa nav jābaro. Mācās rakstīt burtus. Aug maza jauna dāma.

– Nereti ģimenē, kur vienam bērnam jāvelta lielāka uzmanība, otrs bērns jūtas mazliet apdalīts. Kā to risināt attiecībā uz Ādamu?

– Jā, reiz Ādams ir izsaucies: «Kāpēc viss vienmēr pakārtots tai Magdalēnai?» Taču Andris ļoti daudz laika pavada kopā ar Ādamu, abi cenšamies, lai neviens no bērniem netiktu apdalīts.

Kur vēl lielāku laimi, kā no rīta, kad bērni aizvesti uz skolu, ielīst atpakaļ gultā, palasīt neizlasītās IEVAS…

– Pašai sev arī sanāk veltīt laiku?

– Protams! Kur vēl lielāku laimi, kā no rīta, kad bērni aizvesti uz skolu, ielīst atpakaļ gultā, palasīt neizlasītās IEVAS… Andris man dāvina daudz laika sev, atļauj darīt, ko vēlos, nereti – atņemot to pats sev. Viņš mudina mani aiziet uz teātri, iepirkties. Tiesa, sanāk iet vienai, jo otram tad jāpaliek ar bērniem, taču jebkurā gadījumā šis vakars tiek ļoti jauki pavadīts. Un tad atkal ir vakari, kad mudinu Andri kaut kur aiziet.

– Daudz esat runājusi par sievietes intuīciju, kurai ļoti uzticaties, klausāt. Kā to attīstīt?

– Kad pēc dvīņu piedzimšanas uz slimnīcu atbrauca mana māsa, viņa pārsteigta vaicāja: no kurienes tev sirmi mati? Izrādās, vienas nakts laikā man matos bija parādījusies balta svītra. It kā kāds to būtu ievilcis ar otu. Tas nozīmē – aiz ārējā miera slēpjas ļoti daudz kas. Un šim «daudz kam» ir jāļauj izlauzties. Pēc dvīņu piedzimšanas arī man bija mirklis, kad vienkārši nespēju beigt raudāt – ja nebūtu mammas un māsas, pat nezinu, kā tas viss beigtos. Runāju un brīžiem raudāju gandrīz vai balsī. Vēlāk abas ar māsu vēl nostaigājām gar tēta stādītajiem ķiršiem, un atkal bija jāraud. Bija divi naktī, kad mamma mani aizsūtīja izgulēties, solot – viņa par visu parūpēsies.

Arī mana iekļūšana operā tētim šķita pašsaprotama. To uzzinot, viņš tikai noteica: «Tas bija skaidrs jau pašā sākumā.»

Biju pārliecināta, ka nākamajā rītā būšu kā salauzta. Taču notika pretējais – pēc izrunāšanās un izraudāšanās nākamajā rītā piegāju pie loga, un pēkšņi viss šķita tik dzidrs, tik tīrs. Bija sajūta, ka esmu uzlikusi kādas speciālas brilles. Šī izjūta man ir ļoti bieži – ka visu redzu skaidri, tīri, redzu cauri cilvēku meliem, viltum.

Intuīcija palīdzēja pieņemt pareizo lēmumu un ar Magdiņu aizbraukt pie fizioterapeita uz Maskavu. Pieņemt citus lēmumus attiecībā uz ārstēšanu, kas nesuši augļus.

Domāju, tieši intuīcija man palīdzēja divdesmit piecus gadus operā noturēties pašai savā, stabilā pozīcijā, nevis – kurš vējš pūš, zem tā lokās. Esmu redzējusi diezgan daudz mākslinieku, kurus šis mūžam mainīgais vējš salauž un pēc tam izspļauj. Es intuitīvi jutu, kas notiek aiz muguras, sevišķi pēc bērnu piedzimšanas. Izskaitļoju, kā cilvēki varētu rīkoties. Un gādāju, lai es vienmēr būtu stabila, punktuāla kā pulkstenis. Lai tā notiktu, bija nepieciešama pārliecība par sevi, darbošanās, par spīti visam. Ahā, viņi domā, ka būšu slima… Nekā, es kāpju tramvajā, braucu uz darbu un zinu, ka varēšu, par spīti slimībai.

Esmu redzējusi diezgan daudz mākslinieku, kurus šis mūžam mainīgais vējš salauž un pēc tam izspļauj.

Biju meitene no laukiem, un par manu otru mammu kļuva mana skolotāja profesore Brauna. Kad viņa gadu nastas dēļ aizbrauca dzīvot pie saviem bērniem uz Kanādu, bija ļoti grūti. Bija sajūta, ka no Rīgas aizbraucis mans vienīgais tuvais cilvēks. Cilvēks, kurš vienmēr atbalstīja, nomierināja ar vārdiem: «Krista moja, spokoino…» Kamēr profesore bija Rīgā, ikdienā pat varējām nesatikties, taču pēkšņi pēc kādas izrādes viņa varēja ienākt ģērbtuvē, pateikt: «Es visu dzirdēju» – un nodot uguņus. Kad viņa aizbrauca, domāju: ārprāts, kurš tagad mani aizstāvēs pret visiem vējiem?

Dziedātājam ļoti svarīga ir patstāvība – tu nevari skriet pie neskaitāmiem skolotājiem, izmantot visas iespējamās metodes, jo tas sajauc galvu. Sevišķi Andreja Žagara laikā mums bija iespējas darboties ar pedagogiem no visas pasaules. Izmantoju šo iespēju, taču kopš profesores Braunas aizbraukšanas gāju pati savu ceļu, ar nodarbību ierakstu vēlāk strādājot mājās vai klasē, taču izmantojot jau sen zināmu, pārbaudītu, man piemērotu tehnikas bāzi. Skolotāju man nav bijis daudz, bet katrs no tiem ir bijis īpašs. Irēna Milkevičūte, lietuviešu operdziedātāja, tāpat Margarita Gruzdeva, kas palīdzēja atgriezties no nesaprotamā stāvokļa, kad vairs nevari neko, ko iepriekš varēji.

Ja dziedātājs grib startēt uz lielās skatuves, lielajās lomās, ļoti jāpaļaujas pašam uz sevi, iegūtā informācija jāfiltrē un jāņem tikai tas, kas der man.

Manuprāt, vīrs un sieva nevar būt labākie draugi, jo vīrietim par sievieti nav viss simtprocentīgi jāzina. Noteikti jābūt mazajiem sieviešu noslēpumiem, meiteņu lietām.

– Man neliek mieru jūsu pieminētie ķirši, precīzāk, to stādītājs…

– Ķiršus Jaunpilī gar mūsu ielu savulaik iestādīja tētis. Viņam tie ļoti garšoja, un ķirši auga visur. Tēta vairs nav, bet viņa stādītie ķirši joprojām aug. Viena no manām mīļākajām dziesmām ir Zigmara Liepiņa Ķiršu lietus, un šogad man būs iespēja to dziedāt koncertciklā Melodiju serpentīns.

Tētis bija unikāls, ļoti neparasts cilvēks. Manu draugu, paziņu lokā visi pazina Andri Zadovski. Viņš bija muzikants, mednieks, savulaik arī sporta skolotājs, sagādnieks saimniecībā. Tētis dievināja mākslas pasauli. Kamēr insults nebija viņu nomocījis, tētis apmeklēja visas pirmizrādes, koncertus. Ja tētis zinātu, ka tiek izsludināts mans jubilejas koncerts, viņš tai pašā dienā vaicātu, kur un cikos jābūt («Viņš jau tagad sēdētu pie operas un gaidītu,» smejoties piebalso uz brīdi sarunā iesaistījusies Kristīnes māsa Anda). Un, ja viņš zinātu, kādi koncerti notiek Andas vadītajā koncertzālē, viņš nakšņotu tepat uz dīvāniņa un būtu klāt katrā no tiem!

Viss, ko darīja meitas, viņam šķita pareizi, tā bija absolūta beznosacījumu mīlestība, beznosacījumu ticība mūsu spēkiem. Arī mana iekļūšana operā viņam šķita pašsaprotama. To uzzinot, viņš tikai noteica: «Tas bija skaidrs jau pašā sākumā.» Un tas lepnums par to, ka esmu operdziedātāja un operas štatā!

«Kā, iegāju operas direktora kabinetā, teicu, ka esmu Kristīnes Zadovskas tētis un man vajadzētu izrādes afišu. Direktors to noņēma no sienas un iedeva man.»

Atceros izrādi Aīda, kur dziedāju Amnerisas lomu. Izskanot aplausiem, man uz skatuves tika uznesta neprātīgi gara, sarkana roze. Protams, man uzreiz bija skaidrs, ka dāvinātājs ir tētis. Tādu rozi var dāvināt tikai viņš. Togad viņa rožu dobē, kas tagad ir manējā, rozes bija izaugušas īpaši garas. Mūsu dēļ viņam nebija nekādu šķēršļu. Atceros, pirms daudziem gadiem viņš bija dabūjis kādas izrādes plakātu, uz kura biju redzama es. Kad vaicājām, kur viņš to ņēmis, tētis atbildēja tā, it kā tas būtu pats par sevi saprotams: «Kā, iegāju operas direktora kabinetā, teicu, ka esmu Kristīnes Zadovskas tētis un man vajadzētu izrādes afišu. Direktors to noņēma no sienas un iedeva man.»

Un vēl – abi ar Andri bijām vedēji Artūra Skrastiņa un Ilzes Ķuzules-Skrastiņas kāzās. Artūrs toreiz tēti uzrunāja, vaicājot, vai viņš būtu ar mieru būt par šoferi kāzās. Uz ko tētis atbildēja: «Kāda runa! Kur ir jābūt? Bet es jūs varu aizvest arī Vladivostoku. Ceļu es zinu!»

Tētim bija arī izteikta lielummānija, plašs vēriens. Bieži stāstām draugiem, kā tētis, pārdodot privatizācijas sertifikātus, bija nopircis televizoru mūsu lauku mājai. Toreiz abi ar Andri atbraucam, veram durvis, bet netiekam iekšā. Tām priekšā milzīgs televizors. Kad vaicāju, kas tas ir, tētis atbild: jūs taču redzat – televizors! Bet, kad pajautāju, kāpēc tieši šāds, ar to domājot tā milzīgo izmēru, tētis atbildēja: «Bet veikalā lielāka nebija.» Šis teikums par viņu pasaka visu (smaida).

Nu labi, vēl viens notikums. Tētis kārtējo reizi bija ieradies uz izrādi Aīda. Izrādes beigās Amnerisa sabrūk, un zālē valda pilnīgs klusums. Pēkšņi izdzirdu dobju būkšķi. Pie sevis nodomāju – nezin kas tas varētu būt. Ka tikai tas nav tētis… Pēc izrādes uzzināju – kamēr blakus kāda kundze izrādi vēro ar teātra binoklīti, mans tēvs uz izrādi ieradies ar milzīgu mednieka binokli kaklā. Tētis blakus sēdošajai sievietei lepni paziņojis: «Tā ir mana meita, kas tur dziedāja!» Tai brīdī binoklis izsprucis viņam no rokām un kritis, atsitoties pret balkona malu. Kad vaicāju, kāpēc viņam bija nepieciešams binoklis, tēvs paziņoja – esot gribējis izpētīt etiopiešu grimu.

Tētis bija tik unikāls, ka neviens, kas reiz saticis, nevar viņu aizmirst. Par godu bērnu dzimšanas dienai, ik gadu rīkojam tradicionālu ballīti, kurā sabrauc visi mūsu draugi. Katru gadu piecos no rīta visi vīriešu kārtas pārstāvji, kas vēl neguļ, ar mazo fufcihu iet pie tēta uz kapiem un pavada tur ilgu laiku. Ko viņi tur dara, man ir noslēpums, taču visiem šis gājiens ir pašsaprotams.

Andris saka: «Tie rīta monstri, kas te staigā pa istabu, man pavisam nepatīk.» Neizgulējies pusmūža cilvēks, kā tas ir manā gadījumā, nav patīkamākā kompānija.

Tēta bērēs uzzinājām ļoti svarīgu un aizkustinošu lietu. Tētim bija divi draugi – Jānis un Āris. Tēta draugs Jāņonkulis bija pieteicis, lai mums dara zināmu – tētis reiz bija izteicies, ka ir ļoti laimīgs. Kad viņam vaicāts, kāpēc, viņš atbildējis: «Es taču nevarēju iedomāties, ka mūža galā atradīšu sev vēl vienu labāko draugu.» Nu viņam esot vēl viens labākais draugs – Andris Keišs. Tētis esot sacījis: «Tik sakarīgu cilvēku laikam nemaz neesmu sastapis, un iedomājies – viņš ir manas meitas vīrs!» Kad to izdzirdējām, mums abiem ar Andri acīs bija asaras.

– Kristīne, bet vai Andris Keišs ir arī jūsu labākais draugs?

– Varbūt tas, ko sacīšu, izklausīsies neparasti, bet man par šo tēmu ir savs viedoklis. Manuprāt, vīrs un sieva nevar būt labākie draugi, jo vīrietim par sievieti nav viss simtprocentīgi jāzina. Noteikti jābūt mazajiem sieviešu noslēpumiem, sieviešu, meiteņu lietām. Citādi – tiklīdz būšu simtprocentīgi atklājusies, kur tad paliks noslēpums, noslēpumainība? Ar ko viņam būšu interesanta? Jā, mēs esam ļoti labi draugi, bet ne labākie. Jo esam vīrietis un sieviete.

Ļoti augstu vērtēju Andra sacīto: «Kristīne, lai ko tu darītu, es tevi vienmēr atbalstīšu.» Tas ir pats galvenais. Jo mēs visi esam ar iespaidīgu raksturu, sevišķi es – kas uz mēles, tas laukā. Un rīta stundas mums īpaši grūtas. Kā Andris saka: «Tie rīta monstri, kas te staigā pa istabu, man pavisam nepatīk.» Neizgulējies pusmūža cilvēks, kā tas ir manā gadījumā, nav patīkamākā kompānija. Rīta stundā sievišķību var ļoti ātri pazaudēt. Nē, viegli nav, bet mēs ļoti cenšamies, lai viss būtu labi. Pat ja uz brīdi šķiet, ka nav labi, tad atkal sapošamies, kaut kur izejam un atgūstam elpu. Man ļoti svarīgi, ka Andris pamana pat vissīkākās detaļas. Piemēram, atsegtu potīti. Tas laikam ir ieguvums no viņa profesijas. Tiesa, kad viņš pamana, ka zeķbikšu tonis nav īstais, gan neuzskatu to par ieguvumu (smejas).

Pieminēju sieviešu lietas, par kurām vīrietim nav jāzina. Nu to ielāgojusi arī Magdiņa, kura ik pa laikam, kad abas kopā pucējamies vai darām ko citu, vaicā: «Vai tagad ir meiteņu lietas?» Jā, tā ir. Un es vēlos, lai šīs meiteņu lietas starp mums abām saglabātos.