1. Veiksmei palīdz neatlaidība un intuīcija
To, ka man dzīvē veicies, noliegt nevar. Man ļoti palīdzējusi intuīcija. Ne tikai saistībā ar to, ko daru mākslā, bet arī – kurp dzīvē virzos kopumā. Dažkārt vienlaikus esmu saņēmis vairākus piedāvājumus un īsto esmu izvēlējies, sekojot intuīcijai, ne prātam.
Manī ir arī daudz neatlaidības. Ja esmu jutis, ka profesionāli kaut kā trūkst, interesējos, kuri būtu tie cilvēki, kas palīdzētu man papildināt iemaņas. Tam neesmu žēlojis ne laiku, ne līdzekļus. Vienalga, kurā Eiropas pusē atradies konkrētais speciālists, esmu pie viņa devies. Es neliekos mierā.
2. Latviešiem kaisle ir apslēpta, to uzreiz neredz. Mēs atveramies, kad esam uzsiluši līdz pašai serdei
Nāciju atšķirības nereti analizējam ar manu sievu, viņa ir spāniete, un spāņi ir atvērti un ekspresīvi. Viņi uz jebkuru ziņu reaģē momentāni un skaļi. Mēs, latvieši, dzirdēto filtrējam: jā, laba ziņa, bet ko tur tērēt enerģiju, pārāk sajūsminoties? Kādā brīdī jau pateiksim, ka priecājamies. Mūsu reakcija ir nokavēta, bet kaut kad tā tomēr seko.
Citi lasa
Šīs temperamenta atšķirības redzu arī darbā. Strādājot pie lomas, man vispirms svarīgi apgūt tekstu, justies pārliecinātam par režijas zīmējumu un sadarbību ar diriģentu. Tikai pašās beigās lomai uzlieku cepuri – emocijas. Redzu, ka līdzīgi rīkojas arī citi latviešu mūziķi, – mēs nesadegam pašā sākumā, netērējamies uzreiz. Latvietis ir racionāli piesardzīgs, taču viņš zina, kad vajag atvērties. Visbiežāk tas ir ģenerālmēģinājumā. Turpretī citu nāciju mūziķi nereti visu pulveri izšauj jau sākumā, bet īsi pirms pirmizrādes ir slimi, sadeguši, iztukšoti. Latviešu sākotnējais atturīgums nereti mums spēlē par labu.
3. Manī ir laimes, apmierinātības gēns – mana glāze vienmēr ir puspilna
Tas ir manā raksturā. Ir cilvēki, kam iet labi, tomēr viņi nav sevišķi apmierināti un mēdz sūdzēties. Gaušanās man krīt uz nerviem. Dzīvē ir ne tikai pozitīvi, bet arī negatīvi notikumi, taču ir jāatrod veidi, kā tikt tiem pāri. Pēc tam šūplāde jātaisa ciet un jāskatās tikai uz priekšu.
Arī ģimenē, ja kādam iet grūti, viss ir jāizrunā, un beigās ir jāpasaka arī kaut kas labs. Lai ir līdzsvars.
4. Man ir liela ticība sev
Pieredze ir pierādījusi, ko es varu un ko nevaru. Tas nāk ar gadiem. Taču jaunībā palīdz bezbailība: tu nezini, kas tevi gaida, bet esi gatavs mesties nezināmajā, lai virzītu savu dzīvi un karjeru.
Šobrīd mans postenis ir tāds pats kā politiķiem – ja nespēj paciest kritiku, tu neesi pareizajā vietā. Tas pieder pie mūsu amata specifikas: negatīvais ir jālaiž pāri kā pīlei ūdens. Nedrīkst sevī turēt gruzdēšanu, citādi pats sagruzdēsi.
5. Par sevi un tuvākajiem ir jāprot pastāvēt – šo īpašību esmu mantojis no savas mātes
Mamma mani daudz nekontrolēja, bet paļāvās. Kad biju pusaudzis, viņa sacīja, lai pats izdomāju, ko prātīgu varu mācīties Rīgā, jo Līgatnē nekādu dižo iespēju nebūs. Izšķīros par labu Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumam, taču jau pirmajā gadā mani no tā gribēja izslēgt. Par to, ka nēsāju garus matus un kļošenes. Tie bija padomju gadi… Mamma bija izsaukta pie direktores, un es dzirdēju, kā viņa skaļi teica: «Es puiku atpakaļ neņemšu! Gari mati nav nekāds iemesls, lai viņu izslēgtu no tehnikuma!» Un aizgāja, durvis skaļi aizcirzdama. Kad bija vajadzīgs, mamma varēja uzsist dūri galdā. Man ir līdzīgi.
6. Neviens no īsteniem operdziedoņiem nevar teikt, ka bijis labs tēvs
Uz Frankfurti strādāt savulaik devos kopā ar ģimeni: sievu un diviem bērniem. Jo gribējām būt kopā. Taču spēles noteikumi darbā nebija labvēlīgi ģimenes dzīvei. No rīta ir mēģinājums, vakarā – izrāde. Pa vidu gribi drusku atpūsties, bet, ja mājās ir dvīņi, kā tu atpūtīsies? Tagad domāju, ka varēju nebūt tik stingrs pret bērniem, bet nebija jau citas iespējas. Vai nu darbā man būtu vajadzējis nemitīgi atvainoties, ka neesmu labā formā, vai mājās bija jābūt stingram… No malas redzu, ka daudziem operdziedātājiem ir lielas problēmas ģimenē. Ja tev ir pastāvīgs līgums, ir vieglāk, bet, ja esi brīvmākslinieks, jārēķinās ar to, ka sešas nedēļas notiks mēģinājumi, bet pēc tam izrādes būs dažādu valstu teātros. Sanāk, ka bērnus audzini pa telefonu… Pārsvarā bērni nevis dzīvo, bet ciemojas pie operdziedoņiem, bet to nevar saukt par funkcionējošu ģimeni.
7. Daudz var paņemt līdzi no iepriekšējām attiecībām, mācīties no kļūdām
Esmu precējies trešo reizi, un tas, ko tagad ļoti novērtēju un kas krasi atšķiras salīdzinājumā ar iepriekšējām attiecībām, – mana sieva neviļus ik pa laikam man liek padomāt par to, vai mūsu attiecības ir tikpat stipras kā pašā sākumā. Mēs, latvieši, dažkārt sēžam uz veciem lauriem un pēc laulībām vairs necenšamies uzturēt iepriekšējo uzmanības līmeni citam pret citu. Mana sieva ir tā, kas atgādina: otrs cilvēks un attiecības nav pašsaprotami. Kad sazvanāmies, dažkārt sieva saka: mēs beidzam sarunu, bet tu man neko mīļu nepateiksi? Kad tevi mazliet pabaksta, tu pats arī sasparojies – tas ir ārkārtīgi nepieciešams attiecībās.
Pats bīstamākais ir noslīkt ikdienas rutīnā.
8. Jauniem iespaidiem ir jēga tikai tad, ja tev ir ar ko tajos dalīties
Tikai kādu nedēļu es varētu iztikt bez sievas, jo, vienīgi daloties iespaidos par redzēto, dzirdēto, sajusto, tu iegūsti tam jēgu. Dalīšanās jau notiek, arī runājot pa telefonu, tomēr otra klātbūtne rada citas izjūtas. Jauno pienākumu dēļ pārsvarā esmu Latvijā, bet mēs noteikti ieplānosim laiku, lai būtu kopā ar sievu. Tas man ir ļoti svarīgi.
9. Piederības izjūta Latvijai man vienmēr bijusi ļoti spēcīga
Kopš mammīte ir mirusi, man vairs nebija iemesla bieži braukt uz Latviju tāpat vien. Taču maksimālais laiks, ko izturēju, esot prom, bija piecas nedēļas. Mani uzlādēja kaut pāris Latvijā pavadītas dienas. Ārpus Rīgas cilvēkiem pieejamas pastaigu takas, tas ir kas tiešām sevišķs, citviet pasaulē šādas iespējas nav tik plaši izvērstas. Un, ja taka ir izveidota, tajā jūtama latviskā sirsnība. To atzīstu par ļoti labu esam. Pie mums pavasarī un vasarā pēc lietus daba tik svaigi smaržo! Kā nekur citur! Maz Eiropā ir vietu, kur priecāties par dabu. Braucot cauri Vācijai, redzu pārsakārtotu lauksaimniecību, žēl noskatīties. Lauki sadalīti vienādos kvadrātos, viss glīti nopļauts, bet tur bitei nav, kur nolaisties. Šajā ziņā Latvijas daba ir neskarta, tāpēc mežos un pļavās ir tik daudz putnu. Kad Spānijā cilvēki iet ar plakātiem demonstrācijās pret globālo sasilšanu, esmu domājis, ka labāk būtu rīkojušies kā latvieši: iestādījuši kādu koku un rīkojuši dabas sakopšanas talkas. No tā ir daudz lielāka jēga nekā no pļāpāšanas.
10. Ja nevēlies dziedāt Latvijā, vari nosaukt savu ārzemēs saņemto honorāru
Trīsdesmit gadu esmu strādājis ārpus Latvijas, bet mani bieži aicināja uzstāties Latvijā, un nav bijis tāda gada, kad to nebūtu darījis. Tagad kā operas direktors saskaros ar to, ka, aicinot ārzemēs dziedošos latviešus uzstāties uz pašmāju skatuves, ne visi grib pielāgoties finansiālām iespējām, kuras varam piedāvāt. Daļa mākslinieku skaidri pasaka: mans honorārs ir tāds, un viss. Bet, ja tu nekad negribi dziedāt Latvijā, tad vari teikt savu ārzemju honorāru. Man pašam svarīgāk bija, nevis cik es nopelnu un vai es nopelnu, bet gan kontakts ar Latvijas mūziķiem, publiku un mīļajām vietām: Cēsīm, Siguldu, Jūrmalu, Rīgu. Man tas bija un būs svarīgi.