Sāpīgā citādība
Taču ir reizes, kad Bopulu tomēr kāpj uz skatuves un runā par ļoti personīgu tēmu. Viņa cenšas mazināt rasismu Latvijā, jo tumšās ādas krāsas dēļ pati no tā cietusi jau kopš agras bērnības.
1993. gadā dienā, kad Lingitas mammai Sigitai dzima mazulis, Bauskas slimnīcas dzemdību nodaļā sapulcējās teju visi ārsti – gribējuši zināt, kāda būs bērniņa ādas krāsa. Arī vēlāk uzmanības meitenei netrūka. «Uz ielas cilvēki nāca klāt, taustīja manus dabiski kuplos afromatus. Neko sliktu jau negribēja, taču patīkami tas tomēr nebija,» atceras Lingita.
«Tagad, pateicoties modernajām tehnoloģijām un informācijas pieejamībai, jaunā paaudze ir daudz saprotošāka. Kad es piedzimu, bija maz populāru filmu un seriālu ar tumšādainu aktieru piedalīšanos,» secina viņa.
Toreiz mazā Lingita izcēlās pusaudžu vidū un kaimiņu bērni savās rotaļās meiteni neņēma.
Dažkārt centās aizskart ne tikai ar vārdiem, apsaukājot un mudinot doties uz Āfriku, bet reiz pat iesita ar pudeli pa galvu. Taču, kad Lingita nonāca tēva dzimtenē, atskārta, ka arī tur viņu nepieņem. Viņa uz pārējo fona bijusi pārāk bāla.
Intervijas turpinājums: