Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
AGNESE: No kurienes nāk tavs spēks?
OLGA: No zemes. Pēc tam, kad esmu daudz laika pavadījusi kopā ar cilvēkiem, eju un ravēju. Ielieku pirkstus zemē un gūstu spēku – jūtu, ka tieku uzlādēta.
Mans spēks nāk arī no tā, ka man patīk tas, ko daru. Pavisam nesen biju pie latviešiem Čikāgā un Ņujorkā, pie deju kolektīva Mantinieki, un arī tur guvu pamatīgu spēka pieplūdumu. Satiku cilvēkus, kas aizbraukuši deviņdesmitajos gados un joprojām dzīvo un strādā Amerikā. Daudzi no viņiem gadiem ilgi nav bijuši Latvijā. Gadiem nav satikuši, samīļojuši savu mammu, tikai redzējuši internetā. Bet latvietība, ko šie cilvēki uztur, ir ļoti spēcīga. Viņi divarpus stundu brauc uz mēģinājumu, jo ļoti grib būt kopā.
Citi lasa
Spēku dod mana ģimene, draugi. Lielais saimes galds, pie kura sēž laimīgi cilvēki. Es, Ivo, viņa dēliņš Edvards. Marija nu jau kādu laiku dzīvo atsevišķi, dzīvoklī, kurā savulaik dzīvoju kopā ar Marijas tēti, savu pirmo vīru Igoru Miglinieku. Starp citu, ļoti lepojos un priecājos, ka viņš šogad ar savu basketbola komandu kļuva par Ķīnas čempioniem.
Zini, kas vēl dod spēku? Tas, ka tu piedod cilvēkiem.
Vajag mīlēt citam citu, neturēt ļaunumu sevī. Daudzi nogurst un arī saslimst no tā, ka tur ļaunu prātu.
Kas tevi mācījis piedot?
Mana vecmāmiņa Sofija veda mani uz baznīcu, uz grēku piedošanu. Tur bija jāstāsta viss sliktais, ko esmu izdarījusi. Līdz ar to esmu pieradināta – ja izdarīts kas slikts, par to obligāti jāpalūdz piedošana. Ne tikai tāpēc, ka mani pēc tam moka sirdsapziņa, ne tikai tāpēc, ka pēc tam jūtos slikti. Arī tāpēc, ka viss sliktais, ko izdari, dzīvē nāk atpakaļ – par to esmu pārliecinājusies daudzkārt. Visas intrigas, nomelnošana, aprunāšana nāk atpakaļ. Ja to nesajūti attiecībā pret sevi, sajutīsi attiecībā uz saviem tuvākajiem. Tikai tāpēc, ka tu esi nekrietns cilvēks…
Savu vīru Ivo pazīstu jau daudzus gadus, un savulaik, kad piedalījos televīzijas šovā Koru kari, viņš apskaņoja mūsu Lielvārdes kori. No skatuves skaļi, visiem dzirdot, pateicu viņam lietas, ko nevajadzēja. Viņš pienāca man klāt un sacīja: tu vari teikt visu ko, bet tādas muļķības, lūdzu, nevajag! Tai brīdī man bija tik šausmīgs kauns! Es sapratu, ka esmu aizvainojusi cilvēku, ka man nevajadzēja tā darīt, ka esmu rīkojusies ļoti slikti. Turpmāk ikreiz, kad Ivo lika mums aparatūru, no viņa izvairījos. Un tad kādā pasākumā apsēdāmies pie viena galda. Es saņēmu drosmi un palūdzu piedošanu. Izrādās, viņš jau sen šo notikumu bija aizmirsis un pat nesaprata, par ko es runāju. Bet es taču zināju… Esmu karstasinīga lietuviete un itin bieži emociju uzplūdā sarunāju daudz lieka. Bet vienmēr palūdzu cilvēkiem piedošanu, ja esmu rīkojusies nepareizi. Ja viņi šo piedošanu nepieņem, ir apvainojušies, tā ir viņu problēma.
Tu pati savulaik varēji apvainoties par to skandālu, kas presē izskanēja saistībā ar tevi, Ivo, viņa bijušajām attiecībām un dēliņu Edvardu.
Nemaz negribu to atcerēties un pieminēt. Neturu sevī ļaunumu un tāpēc esmu laimīga.
Man ļoti patīk tautasdziesmas vārdi: «Dieviņš taisa zelta sētu apkārt manu augumiņu.»
Dievs sargā cilvēkus, kuri viņam tic un ir ar tīru sirdi. Man kaklā ir aizsardzības – Saules – zīme, par to ļoti piedomāju, un zinu, ka tā mani sargā. Tāpat kā to cilvēku mīlestība, kas gadiem par mani fano. Ir vīrieši, kas ar frēzijām – maniem mīļākajiem ziediem – brauc uz katru manu koncertu. Kā lai tas nedod spēku!
Šobrīd Edvards lielu daļu laika pavada pie jums.
Bet kā citādi! Viņš taču ir Ivo dēls. Ir sievietes, kas ir šausmīgi greizsirdīgas uz sava vīra bērniem. Bet tas ir pilnīgi nepareizi. Es ļoti mīlu savu vīru – ļoti! – un līdz ar to mīlu sava vīra dēlu. Daru un darīšu visu, lai palīdzētu Edvardam. Ļoti mīlu viņu.
Lai kā sāpētu sirds par kādu mīlestību, ko tu neesi varējusi dabūt vai kas kādreiz bijusi, neizliec savas negācijas uz bērnu, neaizliedz viņam kaut ko tikai tāpēc, ka esi nelaimīga! Tas viss sievietēm nāk atpakaļ, nevajag to darīt! Meitenes, visas sāpes reiz pāriet, visas! Galvenais – savu ļaunumu neizgāziet uz bērnu. Nesakiet, ka bērna mamma ir slikta vai vēl nezin kāda. Bērnam visu laiku ir jāatkārto: «Tava mammīte ir vislabākā, vienīgā. Vai tu mammītei uzdāvināji puķes? Vai tu uzzīmēsi viņai apsveikumu?» Es… Jā, es par Edvardiņu rūpējos un rūpēšos, bet mamma ir mamma. Es esmu tikai Ļaļis. Šobrīd mācāmies burtiņus, un vakar viņš uzrakstīja manu vārdu. Ne jau Olga – Ļaļis! (Smejas.)
Visu sarunu ar Olgu Rajecku lasi 17. jūlija žurnālā Ieva.
