Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Gandrīz nekas nenotiek automātiski
«Šizofrēnijai ir pozitīvā simptomātika, kas paplašina realitāti, piemēram, paranoja, halucinācijas, un delūzijas jeb ticēšana kaut kam pārdabiskam, kas patiesībā neeksistē, teiksim, citplanētiešu sazvērestībām vai ķirzakcilvēkiem.
Un ir arī otra puse – negatīvā simptomātika, kas manu dzīvi ir postījusi daudz vairāk nekā halucinācijas.
Man ir problēmas ar higiēnu, kārtību, dienas ritmu, ar elementārām darbībām, kas ir pašsaprotamas veseliem cilvēkiem, bet man prasa nenormālu piepūli. Man gandrīz nekas nenotiek automātiski. Tai skaitā zobu tīrīšana, kafijas gatavošana no rīta vai kāda lieta, ko darbā esmu darījusi neskaitāmi daudz reižu. Katram solim jādomā līdzi, jāatceras, kā tas ir jādara, un tas ļoti nogurdina. Man nav problēmu ar intelektu, skolā man bija desmitnieki, ja vien nebiju ielaidusi mācības jau pašā sākumā, bet sava domāšanas veida dēļ es neesmu pabeigusi vidusskolu, nevaru strādāt biroja darbus, jo tad vienkārši sabrūku un nespēju tikt galā.
Tāpēc ir vērts aizdomāties – varbūt kāds bērns vai pieaugušais, ko tu redzi, nav vienkārši slinks, agresīvs, nepatīkams vai netīrs, bet viņam ir psihiskās veselības problēmas.
Cilvēki mēdz teikt: mums visiem ir nedaudz depresija, nedaudz šizofrēnija, mēs visi esam nedaudz traki, jo praktiski nekas no tā, ko cilvēki ar mentālajām saslimšanām piedzīvo, nav absolūti ārkārtējs. Patiešām – lielākā daļa cilvēku piedzīvo līdzīgus, tomēr stipri piezemētākus simptomus. Gandrīz katrs ir izdzīvojis kādas depresijas izpausmes, kad neko negribas, ir trauksme, nomāktība vai apātija. Bet tas nenozīmē, ka katram ir depresija.
Atšķirība ir tajā, ka cilvēkiem ar psihiskām slimībām šīs izpausmes traucē dzīvot.
Es par savu slimību runāju, tādēļ cilvēki, kas ir man apkārt, saprot, ka tas tomēr ir nopietni, tā nav spēle ar vārdiem vai diagnožu pierakstīšanu. Manai ģimenei diagnozes uzzināšana bija atvieglojums, un es piedzīvoju milzīgu atbalstu un vēlēšanos izprast. Tomēr ir arī gana daudz to, kas nesaprot un nespēj pieņemt. Ja saku, ka man ir grūti, man ir šī slimība, tad it kā ir okei. Bet, nonākot aci pret aci ar slimības izpausmēm, cilvēki pārbīstas, nespēj pieņemt un dusmojas.»
Uz slimnīcu kā uz sanatoriju
«Kad saprotu, ka vairs nespēju normāli funkcionēt, jau laikus pati dodos uz psihiatrijas slimnīcu, nesagaidot brīdi, kad no malas sāku izskatīties nepieskaitāma. Parasti uz slimnīcu jābrauc tādēļ, ka esmu aizmirsusi dzert zāles. Man nekad nav bijusi sajūta, ka ir tik labi, lai iztiktu bez tām, bet reizēm aizmirstu aiziet pie psihiatra, pagarināt recepti vai esmu pazaudējusi zāles, jo slimība ietekmē arī atmiņu.
Vienā no epizodēm es sevi sodīju ar zāļu nelietošanu, jo uzskatīju, ka neesmu gana laba, lai būtu pelnījusi dzīvot normālu dzīvi.
Protams, tagad man šķiet, ka tās ir absolūtas muļķības.
Uz slimnīcu braucu tad, ja, pirmām kārtām, sāku redzēt vairāk halucināciju un tās kļūst arvien šausminošākas. Otrkārt, kļūst nepanesami smagi emocionālā ziņā. Mani iekšēji plosa sāpes, un ir histērisks izmisums vai milzīgs tukšums. Bipolārie traucējumi ir šūpošanās starp depresiju un māniju.
Ja man saasinās šizofrēnija, saasinās arī depresija, un abas diagnozes ir savijušās cieši kopā.
Pirmajā reizē izsaucu ātros, bet izrādījās, ka tas nav nepieciešams un varu uz Tvaika ielu doties pati. Bija kovidlaika trakākais periods, nodaļas bija pārkārtotas, un es nonācu 13. nodaļā, kurā bija nepārtraukta kliegšana, ārdīšanās, lamāšanās – gan no pacientu, gan personāla puses. Tiklīdz man atdeva telefonu, zvanīju savam psihiatram, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra Veldre vadītājam Mārim Taubem, un prasīju, vai mani nav iespējams pārvest uz Veldri.
Tur atrodas neirožu nodaļa, kurā ir mierīga atmosfēra un vairākas reizes dienā notiek dažādas nodarbības, piemēram, mākslas vai mūzikas terapija.
Šajā nodaļā galvenokārt uzturas pensionāri, kuriem ir miega problēmas, trauksme vai depresija. Es to saucu par sanatoriju, un tā tiešām arī ir. Turklāt Veldrē ir fantastiski ārsti! Un man ir ļoti paveicies ar dakteri Taubi – varu viņam uzticēties, viņš ir ļoti patīkams un saprotošs cilvēks.»
Ko iesaka Ofēlija?
- Maģiskās tabletes. Tā mēs ar māsu saucam skaistas grāmatas, kas ir uzrakstītas tik labi un interesanti, ka ieved pilnīgi citā prāta stāvoklī. Pabeidzot lasīt, tu vairs neesi tas pats cilvēks, kas biji. Manas labākās tabletes ir amerikāņu rakstnieka Patrika Rotfusa fantāzijas sāgas Vēja vārds un Vieda vīra bailes.
- Skaņu pasaule. Nav dienas, kad es neklausītos mūziku. Tagad vairāk esmu pievērusies lēnu skaņu pasaulei – stouner rokam, melnajam džezam, bet agrāk diezgan daudz klausījos metālu un elektronisko mūziku. Ļoti bieži mūzika skan manā galvā, tādēļ vēlos iemācīties spēlēt tradicionālo kokli, ko draugi solīja man uzdāvināt 30. dzimšanas dienā. Mani ļoti uzrunā Pink Floyd dziesma Shine On You Crazy Diamond, veltījums grupas bijušajam dalībniekam Sidam Baretam, kurš to pameta garīgās veselības pasliktināšanās dēļ. Par godu dziesmai man ir pat tetovējums – lukturis ar dimantu iekšā.
- Mākslas pašterapija. Ne tikai man, bet arī daudziem citiem šizofrēnijas pacientiem, ko pazīstu, ir iekšējs dzinulis izdabūt ārā to, ko jūtam. Zīmēšana ir ļoti relaksējoša nodarbe. Nesen iegādājos telefonu Samsung Galaxy S22, ko īsti nevarēju atļauties, bet tam ir irbulis un varu zīmēt arī digitāli. Gribu iemācīties uzzīmēt savus pūķus tā, lai tie izskatās tādi, kā es tos redzu.
- Profesionāls atbalsts. Man jau kopš bērnības ļoti ir palīdzējuši krīžu centra Skalbes konsultanti, kuriem pa tālruni 116123 var piezvanīt jebkurā diennakts laikā. Vispirms iesaku doties pie psihoterapeita un pēc tam – pie psihiatra. Lai gan jāgaida rindā, tagad ar ģimenes ārsta nosūtījumu var saņemt 10–15 valsts apmaksātas psihoterapeita konsultācijas. Psihiatram nosūtījumu nevajag, tas ir par brīvu, un zāles ir pieejamas ar kompensāciju.
- Nebaidies lūgt palīdzību. Kad uzzināju savu diagnozi, man nebija darba un naudas psihoterapijai, tāpēc ieliku Twitter aicinājumu pirkt manas kolekcijas grāmatas, lai varu ārstēties. Bet cilvēki vēlējās vienkārši ziedot un atbalstīt manu veseļošanos. Man saziedoja vairākus tūkstošus eiro, un par šo naudu vēl arvien finansēju savu terapiju. Esmu ļoti pateicīga katram, kas man ir palīdzējis!
Par Ofēlijas Spektores dzīvi ar slimību, Malaizijā piedzīvoto vardarbību un medikamentozo abortu lasi digitālajā žuirnālā Santa+!
