Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Santa» 2011. gada 4. numurā.
Ir agrs 2008. gada 14. novembra rīts. Šodien ir prinča sešdesmitā dzimšanas diena. Viņš gaida, kad pamodīsies Kamilla. Viņš gaida atbraucam dēlus ar savām draudzenēm. Gaida vakara svinības. Princis Čārlzs vienmēr ir pratis gaidīt. Visa viņa dzīve kopš triju gadu vecuma, kad viņa māte kāpa karalienes tronī un viņš kļuva par troņmantnieku, bijusi viena vienīga gaidīšana. Būt Velsas princim – tas nozīmē gaidīt dienu, kad tu kļūsi par karali. Čārlzs ir vecākais Velsas princis Anglijas vēsturē. Un, iespējams, tāds arī paliks – mūžīgi princis.
Diena, kad Čārlzs no savas mātes karalienes Elizabetes II mantos troni, var pienākt jau rīt.
Vai – pēc nedēļas. Pēc gada. Un tā var arī nepienākt. Karaliene savos astoņdesmit piecos gados ir izcili labā formā – viņa ir mundrāka par savu māti tai pašā vecumā, bet viņas māte, kā mēs visi zinām, ar smaidu uz lūpām nodzīvoja līdz 101 gada vecumam. Tādēļ iespēja, ka Elizabete pārdzīvos savu dēlu, ir reāla. Un Čārlzs to apzinās. Mūsdienu vēsturnieki raksta par Čārlzu ar zināmu līdzjūtību, jo ir pilnīgi skaidrs, ka viņš būs vecākais jaunais karalis Anglijas teju divtūkstoš gadu senajā vēsturē. Un tas nav nekas apburoši vilinošs, pēc kā tiekties. Tas ir tas pats, kas līdzināties Padomju Savienības galvai Konstantīnam Čerņenko, kuru iecēla par vadoni jau ar zārku padusē un kurš valdīja tikai vienu traģikomisku gadu.
Protams, Čārlzs vēl ir stalts, glīts, sprigans un pie pilna prāta, bet laiks vairs nav viņa pusē. Un savā sirdī viņš ir atmetis gaidīšanu. Tā vietā jau vairākus gadus nopietni gatavo karaļa gaitām savu dēlu princi Viljamu. Čārlzs ir mierā ar savu likteni un mierā ar dzīvi. Un sešdesmitā dzimšanas diena ir laimīgākā apaļā jubileja viņa mūžā. Izklausās neticami? Kad viņam palika desmit gadi, viņš bija vientuļš, sabijies un skolā izsmiets bērns. Divdesmit gadu vecumā viņu iecēla par princi ļoti pompozā ceremonijā, kuras dēļ viņš no stresa nedēļu nespēja ne ēst, ne aizmigt. Trīsdesmit gados ieguva vecpuiša zīmogu un izjuta milzīgu sabiedrības un karaļnama spiedienu – ātri jo ātri apprecēties, bet tikai ne ar to vienīgo sievieti, kuru viņš būtu vēlējies apprecēt. Četrdesmit gadi, kas vīrietim ir ziedu laiks, Čārlzam palikuši atmiņā kā pilnīgs murgs, jo bija sācies viņa un Diānas laulības sabrukums un britu prese ar gaismas ātrumu viņu padarīja par visvairāk ienīsto cilvēku valstī. Piecdesmito jubileju apēnoja Diānas nesenā nāve un absurdās baumas, ka autokatastrofu sarīkojis Čārlzs.
Tādēļ savas sešdesmitās dzimšanas dienas rītā princis jūtas tik labi kā vēl nekad dzīvē.
Viņš beidzot ir precējies ar sievieti, kuru mīlējis visu mūžu.
Viņa dēli ir izauguši par lieliskiem puišiem. Un Anglija viņu vairs neienīst. Nevarētu arī teikt, ka tā viņu mīl, drīzāk – ir kaut daļēji piedevusi un samierinājusies. Samierināšanās nav slikts vārds, tajā taču ir miers.
Čārlza makšķere
Dzimšanas dienā Kamilla viņam uzdāvināja sešdesmit mazas dāvaniņas – mīlestības pilnus veltījumus visām Čārlza vājībām un kaislībām. Tur bija jaunas dārza kurpes. Mākslas grāmata par Grieķijas pareizticīgās baznīcas senajām ikonām. CD formāta ieraksti ar visām Čārlza iemīļotajām Goon Show pārraidēm (tie bija trīs komiķu veidoti smieklīgi radioraidījumi, ko BBC raidīja no 1951. līdz 1960. gadam). Ak, un īpaši Čārlzam izgatavota makšķere! Cik gan labi Kamilla viņu pazīst un saprot – viņa vecmodīgumu, intelektuālismu un mīlestību pret laukiem un angļu humoru.
Čārlzs negribot atcerējās savu kāzu ceļojumu ar pirmo sievu Velsas princesi Diānu. Viņi devās Vidusjūras kruīzā ar karalisko jahtu Britannia. Diāna bija sapņojusi par romantiskiem saulrietiem uz klāja, kuros viņi abi nolūkosies, guļot viens otra apskāvienos. Viņa gaidīja to, ko būtu gaidījusi jebkura meitene, kļūstot par īsta prinča sievu, – šampanieti gultā, skūpstus mēnesnīcā… Bet tas itin nemaz nebija Čārlza garā! Čārlzs bija nūģis, karalisks nūģis! Viņš uz kuģa bija paņēmis līdzi grāmatas par arheoloģiju un savu veco makšķeri. Vai, manu dieniņ, – to ieraugot, Diāna izplūda asarās un ieslēdzās kajītē. Toreiz Čārlzs bija pilnīgā neizpratnē – ko viņš tik briesmīgu izdarījis? Tagad, būdams sešdesmit gadus vecs, viņš daudz ko bija sapratis. Nu labi, Dievs ar to nabaga makšķeri. Bet Kamillas fotogrāfiju gan nevajadzēja ņemt līdzi kāzu ceļojumā. To gan ne. Bet tāds viņš ir bijis vienmēr – ļoti ietiepīgs vienmīlis.
Antīks Betmens
Čārlzs Filips Atrūrs Džordžs piedzima 1948. gada 14. novembrī un bija karalienes Elizabetes II un Edinburgas hercoga prinča Filipa vecākais dēls. Todien Trafalgara laukuma strūklakā tika palaists zili iekrāsots ūdens, lai tautai paziņotu par zēnu. Viņš bija pirmais karaļu bērns kopš 17. gadsimta, kura dzimšanu klātienē nevēroja valdības ministrs.
Prinča bērnība beidzās dienā, kad viņa jauno, daiļo māti Elizabeti kronēja par karalieni.
Viņam bija trīs gadi. Čārlzs kopā ar auklēm pa pils logu noraudzījās, kā mamma iekāpj karietē un pamāj tautai. Šī ieturētā, vieglā rokas kustība kļuva par atvadu mājienu arī viņu kā mātes un bērna attiecībām. Turpmāk Čārlzs, tāpat kā viņa māsa un divi jaunākie brāļi, līdzinājās dzīvu vecāku bāreņiem. Viņus audzināja guvernantes un mājskolotāji, un ar vecākiem viņi tikās atbilstoši protokolam – reizi dienā, lai palocītu celīšus, noskūpstītu mātei un tēvam roku un izdvestu Jūsu Karaliskā Augstība…
Jau gadsimtiem ilgi karaļnama atvases bija saņēmušas vienīgi mājskološanu, taču Čārlza vecāki nolēma, ka viņš būs pirmais kroņprincis Anglijas vēsturē, kurš mācījies skolā. Astoņu gadu vecumā viņu nosūtīja uz privātu internātu. Viņš bija kluss, bikls un kompleksains bērns ar atļukušām ausīm. Protams, mazais kroņprincītis kļuva par skolas iecienītāko apcelšanas objektu. Iekaustīt viņu neuzdrīkstējās, toties emocionālais terors bija apbrīnojami intensīvs. Jebkura cita bērna vecāki būtu mēģinājuši iejaukties un pasargāt savu bērnu. Bet Čārlzs nebija bērns. Viņš bija britu monarhijas simbols. Tā nu viņš cieta viens.
Studenta gadi Kembridžā pagāja līdzīgi. Viņš bija visai neglīts jauneklis bez draugiem. Toties viņam bija karalienes piekomandēts slepens privātais detektīvs, kurš uzmanīja prinča mantas, īpaši drēbes un apakšveļu, jo sensāciju kāras meičas vairākkārt centās nočiept Čārlza apakšbikses.
Divdesmit gadu vecumā Čārlzu iesvētīja par Velsas princi. Tā bija fantastiska maskarāde. Laikā, kad apkārt plosījās Miks Džegers, Bītli un puķubērni, angļu karaļnams noturēja īstu viduslaiku rituālu īstās viduslaiku pilsdrupās. Čārlzs savam vecumam bija neparasti tievs, un viņa ausis izskatījās īpaši lielas. Viņš tupēja uz ceļiem savas karaliskās mātes priekšā, kura ap pleciem viņam aplika milzīgu kažokādas apmetni un garu, smagu zobenu, rokās ielika pamatīgu scepteri un galvā – kroni. Tas viss Čārlzam bija par lielu, un, kad viņš piecēlās kājās, šķita, ka nabaga princis apgāzīsies zem savas nastas. Viņš izskatījās pēc maza, antīka Betmena no 15. gadsimta. Kronis nodevīgi noslīdēja viņam uz acīm.
Tikai divi
Princis Čārlzs izauga atsaldēti vientuļš, kā jau troņmantniekam pieklājas. Viņam nebija siltu, emocionālu attiecību ne ar vecākiem, ne ar brāļiem un māsu. Viņa dzīvē bija tikai divi tuvi cilvēki, kurus viņš, nekā no mīlestības nesaprazdams un nekad to īsti nebaudījis, mīlēja.
Pirmais bija Čārlza onkulis lords Mauntbatens, Indijas pēdējais vicekaralis. Viņš bija arī Čārlza aizbildnis un padomdevējs, mūsdienās to sauktu par mentoru. Lords Mauntbatens bija skaists, sirsnīgs un izcili gudrs cilvēks Viņš bija tas, kurš politiskā un diplomātiskā nozīmē veiksmīgi novadīja Indijas neatkarības iegūšanu, neļaujot šim procesam kļūt vardarbīgam. Kad lordu Mauntbatenu 1979. gadā nogalināja Īru republikāņu armijas algoti slepkavas (lai gan viņš īriem nekā ļauna nebija darījis), Čārlzs bija pilnīgi sagrauts.
Otrs cilvēks, kuru viņš mīlēja, bija 1970. gadā kādās polo sacīkstēs sastaptā meitene. Viņa, tāpat kā Čārlzs, nebija diez cik skaista. Toties bija ieguvusi izcilu izglītību augstskolās Šveicē un Parīzē. Viņu, tāpat kā Čārlzu, interesēja vēsture, filozofija un literatūra. Viņa, tāpat kā Čārlzs, bija lieliska jātniece un aizrautīga medību dalībniece. Viņa bija Čārlza pirmais sirdsdraugs. Viņa vienkārši bija īstā. Mīlas dzirksteles lēca pa gaisu. Viņas vārds, protams, nebija Diāna. Tā bija Kamilla Šānda. Kad ziņas par šo sakaru nāca ausīs karalienei, māte Čārlzam skaidri pateica, lai nesapņo par kāzām ar šo nesimpātisko meiteni. Nākamā karaļa līgavai jābūt daiļai, piemīlīgai, no aristokrātu aprindām, turklāt nevainīgai. Čārlzu nosūtīja karadienestā Karaliskajos gaisa un jūras spēkos, bet Kamilla apprecējās ar pulkvedi Pārkeru-Boulzu – vislabāko iespējamo partiju meitenei, kuru izbrāķējis karaļnams.
Gultā ar ienaidnieci
Pēc desmit gadiem, kad Viņa Karaliskā Augstība Velsas princis Čārlzs veda pie altāra savu līgavu lēdiju Diānu Spenseri, viņš jau bija atjaunojis attiecības ar Kamillu. Visu savu laulības laiku viņš palika uzticīgs Kamillai.
Diānai nebija nekādu izredžu uz Čārlza mīlestību, un tas, protams, ir traģiski.
Labākais, ko viņa varēja darīt, – kļūt par Čārlza draugu. Taču tieši to viņa negribēja. Viņa gribēja sava prinča sirdi. Un, to neieguvusi, kļuva par prinča ienaidnieci.
Šī laulība bija neveiksmīga jau no paša sākuma. Kāzu ceļojuma laikā Diāna atrada Kamillas fotogrāfiju Čārlza mantās. Viņai bija pirmā bulīmijas lēkme. Pavisam drīz viņa bija pirmā bērna gaidībās. Grūtniecība noritēja ar komplikācijām, Diāna cieta no biežiem depresijas un histērijas uzliesmojumiem. Tā vietā, lai sniegtu atbalstu un mīlestību, Čārlzs novērsās kā sabijies skolas zēns. Viņam sievietes psiholoģija bija tumša bilde, bet grūtnieču psiholoģija – pilnīga citplanētiešu būšana. Viņa pasaule balstījās uz pienākumiem, protokolu un disciplīnu, un tieši to viņš pieprasīja no Diānas – solīdu uzvedību! Jo vairāk Diāna raudāja un pieprasīja uzmanību, jo vairāk viņš novērsās un noslēdzās sevī. Divdesmitgadīgā Diāna bija pārāk jauna un romantiska Čārlzam, kurš jau bija nobriedis vīrietis.
Diāna nebija sevišķi gudra un inteliģenta, toties ļoti naiva, emocionāla un mazliet zvaigžņu slimības skarta. Viņiem nebija, par ko runāt. Diānai patika pļāpāt par modi, popzvaigznēm un kino, bet Čārlzam tas viss šķita banāli un muļķīgi. Tas, par ko aizrautīgi interesējās Čārlzs, – arhitektūra, vēsture, dārzniecība – jauno Velsas princesi gaužām garlaikoja. Viņa attiecās izlasīt kaut vienu no Čārlza ieteiktajām grāmatām. Diānai patika princeses dzīves ārišķīgā, spožā puse, viņa baudīja preses uzmanību un kļuva arvien populārāka. Tauta par viņu sajūsminājās. Visi fotoobjektīvi bija pievērsti tikai Diānai – viņas smaidam, viņas skaistumam, skumjajām acīm, lieliskajiem tērpiem! Čārlzs, nākamais Anglijas karalis, stāvēja viņai līdzās kā pelēks, neizteiksmīgs fons. Sākumā tas Čārlzu mulsināja, vēlāk kļuva par iemeslu pamatīgam diskomfortam. Čārlzs jutās aizskarts.
Viņiem nekad neradās kopējas intereses, un tieši tā – nevis abu laulāto neuzticība – bija viņu lielākā kļūda. Vienīgais, kas pāri vienoja, bija dēli Viljams un Harijs. Taču arī bērnu audzināšana bija iemesls bezgalīgiem strīdiem un drāmām. Viņu dzīve bija nebeidzams karš.
Grēkāzis
Un šajā karalaukā Čārlzam jau atkal bija tikai viens cilvēks, ar kuru viņš varēja normāli parunāties. Tā bija Kamilla. Viņa nebija populāra un skaista kā Diāna, toties dzīvesgudra sieviete ar asu prātu un intelektu, arī ar stabilu nervu sistēmu. Viņa joprojām bija Čārlza vienīgais īstais draugs, un tieši tādēļ viņš aizvien mīlēja Kamillu. Viņa prata Čārlzu uzklausīt, un viņš augstu vērtēja viņas padomus. Viņi tikās arvien biežāk.
Princim Čārlzam bija savs patvērums – Haigrovas lauku rezidence, kuru viņš bija iegādājies jau pirms kāzām. Čārlzam ļoti patika lauku dzīve, zemnieki, lopiņi un dārza darbi. Haigrova kļuva par Čārlza miera ostu brīžos, kad gaisotne ģimenē kļuva nepanesama. Un šādu brīžu bija ļoti daudz. Visu cieņu Diānas piemiņai un viņas izcilajām cilvēciskajām īpašībām, tomēr jāteic, ka viņa nebija eņģelis. Diānai vajadzēja, lai visa ģimene, īpaši Čārlzs, viņu mīl un apbrīno. Lai viņa ir visu uzmanības centrā. Lai Čārlzs elpo un dzīvo tikai viņai. Kad tā nenotika, viņa krita izmisumā un rīkoja scēnas. Kliedza, raudāja, cirta durvis un plēsa traukus. Čārlzu tas burtiski stindzināja, jo neko līdzīgu viņš savā dzīvē nebija redzējis un neprata adekvāti reaģēt. Jau gadu pēc kāzām Diāna bija izvedusi no pacietības visus Čārlza ilggadējos kalpotājus – tie cits pēc cita uzrakstīja atlūgumus, un Diāna pieņēma darbā savus paziņas. Taču arī viņi drīz vien neizturēja princeses garastāvokļa maiņas. Diāna sabojāja attiecības arī ar savu tēvu un brāli, ar Čārlza brāli un Jorkas hercogieni Fērdžiju, kura bija pats labsirdības iemiesojums. Arī Čārlzs kļuva arvien nervozāks. Nemitīgā spriedze un scēnas viņu ar laiku darīja līdzīgu Diānai – depresīvu, neiecietīgu, niknu.
Haigrovā viņš slepeni tikās ar Kamillu. Bija ļoti, ļoti muļķīgi domāt, ka Diāna to neuzzinās. Protams, viņa zināja un bija uz nervu sabrukuma robežas. Viņa cieta no bulīmijas, astoņas reizes dienā nesātīgi pierijās un pēc tam vēma.
Sadzērās miega zāles un nokrita pa trepēm. Ar šķērēm graizīja savus augšstilbus un rokas. Tie bija palīgā saucieni, un Čārlzs jau nebija kurls – viņš dzirdēja.
Bet nepalīdzēja. Viņš bēga uz laukiem pie Kamillas. Par to visa Rietumu pasaule viņu bargi tiesā jau trīsdesmit gadus. Par Čārlza un Diānas laulību ir rakstīts un runāts tik daudz, ka šķiet, neko jaunu vairs nav iespējams pateikt. Ja nu vienīgi to, ka, sadegot divām pagalēm, sāp abām. Diāna jutās nemīlēta, vientuļa, nesaprasta. Un Čārlzs jutās tieši tāpat. Tomēr tieši viņš nonāca grēkāža lomā. Viņš bija bezsirdīgais briesmonis, kurš krāpis savu skaisto sievu ar vecu, nesmuku raganu un salauzis Diānas sirdi. Un punkts! Viņa bija upuris, viņš – mocītājs. Tas, ka arī Diāna piecus gadus krāpusi Čārlzu ar savu jāšanas instruktoru, tika viegli piedots un aizmirsts kā nabaga princeses vājība. Čārlzu ķengāja un lādēja. Kad 1996. gadā viņu laulība beidzot tika šķirta, bija neizsakāms atvieglojums.
Pēc gada Diāna mira traģiskā autoavārijā. Princis Čārlzs pretēji karalienes aizliegumam tūliņ devās uz Parīzi, lai pārvestu Diānu mājās. Viņš pieprasīja sarīkot karaliskas bēres, kas bija pretrunā ar protokolu un pat likumdošanu, jo Diāna vairs nebija karaliskās ģimenes locekle. Varbūt tas bija mēģinājums atgūt sabiedrības simpātijas (un viņam tas uz brīdi tiešām izdevās). Bet varbūt tas bija veids, kā bez vārdiem lūgt Diānai piedošanu.
Nācijas sapnis
29. aprīlī visa britu nācija svinēs ilgi gaidītās karaliskās kāzas – jaunais Velsas princis Viljams vedīs pie altāra savu līgavu Keitu Midltoni. Tas būs nozīmīgākais notikums karaļnama dzīvē kopš princeses Diānas bērēm. Karaliskā ģimene, kas beidzamajā desmitgadē nav baudījusi lielu piekrišanu, varēs uzspodrināt spalvas. Viņi izgreznosies ar savām briljanta diadēmām un ziediem rotātajām milzu cepurēm un smaidot mās gavilējošajai tautai no Bakingemas pilns balkona. Tauta jau tagad ir uzvilkusies kāzu gaidās. Sabiedriskās aptaujas liecina, ka 60 procenti pilsoņu vēlas, lai par nākamo karali un karalieni kļūst Viljams un Keita. Viņi ir jauni, skaisti, dzīves vētru nesaplosīti un neaptraipīti. Viņi ir nācijas jaunais sapnis, karaliskās pasakas varoņi – kā savulaik Čārlzs un Diāna. Saderināšanas fotogrāfijā viņi apskāvušies tādā pašā pozā kā Čārlzs un Diāna pirms trīsdesmit gadiem. Keitas pirkstu rotā Diānas saderināšanās gredzens. Un tauta ir ekstāzē. Cilvēki, šķiet, aizmirsuši, ka iepriekšējā pasaka izvērtās traģēdijā. Jo tāda ir cilvēku daba – mums vajag pasakas par prinčiem un princesēm… Anglijas tauta pieļauj cerību, ka Čārlzs varētu atteikties no troņa par labu savam dēlam. Taču realitātē tas ir pilnīgi neiespējami. Nekā sliktāka par atteikšanos no troņa nevar būt, tā ir ģimenes, visas dinastijas un sava goda aptraipīšana. Karalis būs Čārlzs.
Viņš vienmēr bijis ļoti labs tēvs saviem dēliem. Pēc princeses Diānas nāves viņš savus puikas kā tāda klukste ir turējis zem sargājošiem spārniem. Viņš ir vadājis dēlus ceļojumos, skatījies viņu futbola spēles un glābis viņus no preses uzbāzības, uzņemoties sliktā, iedomīgā aristokrāta lomu. Un viņam ir izdevies izaudzināt lieliskus zēnus. Ļoti ticams, ka tautas vēlme, lai par nākamo karali kļūst Viljams, dur kā ērkšķis vecā prinča sirdī. Tomēr vienlaikus tie ir aplausi Čārlzam kā tēvam un nākamā karaļa skolotājam – jo ne jau angļu tauta audzināja Viljamu.
Sirdī zemnieks
Čārlzs nekad nav bijis īpaši populārs, jo nav pēc tā tiecies. Viņš nedraudzējas ar slaveniem gejiem un kinozvaigznēm, neglauda galvas AIDS slimniekiem un bāreņiem. Prinča Čārlza draugi ir zemnieki, kas audzē bioloģiskos burkānus, – un šādā kompānijā slavu nav iespējams iegūt, ja nu vienīgi cieņu to cilvēku acīs, kuriem ir līdzīgas intereses un vērtības. Viņš ļoti dziļi interesējas par klasisko arhitektūru, dažādām Austrumu filozofijām, par pareizticīgās baznīcas vēsturi (jo viņa tēvs ir Grieķijas princis un dzimis pareizticīgais).
Katru gadu princis dodas svētceļojumā uz kādu Grieķijas vai Rumānijas pareizticīgo klosteri. Tomēr Čārlza dzīves lielākā kaislība ir ekoloģija. Jau trīsdesmit gadus viņš ir viens no aktīvākajiem vides aizsardzības karognesējiem pasaulē, jo uzskata, ka Rietumu civilizācija drīz šo planētu būs piebeigusi – meži būs izcirsti, okeāni izzvejoti tukši, gaiss piesārņots. Viņš, piemēram, panācis, ka netiks iznīcināti lietusmeži tūkstošiem kilometru garumā, lai būvētu starpvalstu maģistrāli. Princis ir ap 200 labdarības fondu un organizāciju dibinātājs un patrons. Viena no tām katru gadu apmaksā studijas vai palīdz sākt biznesu 40 tūkstošiem jauniešu invalīdu. Diemžēl katram no viņiem blakus nestāv bars preses fotogrāfu un pūlis negavilē.
Čārlza pūliņi nav pūļa gaviļu stilā.
Pirms divdesmit, trīsdesmit gadiem, kad Čārlzs sāka interesēties par organisko lauksaimniecību, cilvēki viņu uzskatīja par dīvaini. Viņš bija viens no pirmajiem ekoloģiskajiem zemniekiem Lielbritānijā – prese un sabiedrība bija vienisprātis, ka nabaga troņmantnieks aiz garlaicības zaudējis sajēgu. Toreiz kādā televīzijas intervijā, vaicāts par nodarbēm savā Haigrovas dārzā, viņš neapdomīgi atklāja, ka mēdz ar augiem aprunāties, jo tad tie labāk aug. Jēziņ, kādu vētru tas sacēla! Visa nācija zviedza, vēderu turēdama! Pat vāca parakstus un nosūtīja karalienei petīciju ar prasību nepieļaut Čārlza kļūšanu par karali, jo viņš ir nepieskaitāms – sarunājas ar brokoļiem! Tagad dabisks dzīvesveids ir labais stils, visu smalko restorānu pavāri gatavo ēdienu no ekoloģiski tīriem produktiem. Un Čārlzs bijis viens no šīs kustības aizsācējiem. Mūsdienās viņš ir viens no labākajiem un visvairāk cienītajiem dārzniekiem pasaulē, īsts organiskās zemniekošanas guru. Reizi gadā viņa milzīgie Haigrovas dārzi tiek atvērti publikai, un tad tos nudien gāž riņķī – gan vienkāršie cilvēki, gan profesionāļi, gan slavenības (bez Vivjenas Vestvudas un Stinga neiztikt). Viņa ilggadējais dārznieks reiz izteicās: «Ja manam princim būtu dota cita dzīve, viņš būtu izcils zemnieks.»
Īsts princis
Čārlzs vienmēr kritizēts par senilumu un nūģismu. Par to, ka viņš nelieto datoru, bet raksta vēstules ar roku. Ka neģērbjas mūsdienīgi, necieš moderno arhitektūru un atbalsta lapsu medības. Taču tieši šīs īpašības viņu atšķir no pārējiem miljoniem britu vīriešu. Tieši tādēļ viņš ir princis, nevis parasts, foršs čalis ar dīvainu ģimenes vēsturi. Viņš ir īsts angļu princis. Visīstākais. Ne tādēļ, ka smuks un baltā zirgā vai prot skaisti runāt. Tādēļ, ka ir lepns, neatlaidīgs, ar dziļuma dimensiju. Viņš nevalkā Dolce&Gabbana, bet vilnas žaketes kā misters Bīns – jo viņam tās šķiet visstilīgākās. Meditējot klosterī Rumānijas laukos, viņš nesniedz intervijas un nepozē ar gudru ģīmi, jo atbraucis svētceļojumā sevis, nevis televīzijas reitingu dēļ. Viņu ļoti interesē Kanādas indiāņu kultūra, viņš katru gadu brauc pie indiāņu virsaišiem un piedalās viņu svētajos rituālos ar spalvu rotu uz galvas.
Viņš zina, ka viņu nofotografēs, bildes būs puspasaules laikrakstos un viņš tajās izskatīsies pēc idiota – bet viņš tik un tā liek spalvas uz galvas un dejo.
Jo viņam tas ir svarīgi. Ja viņš par kaut ko iedegas, tad uz visu mūžu. Ja kādu mīl, tad visu mūžu.
Princis ir sapņotājs. Haigrovas pļavās zied puķes, kādas pirms simts gadiem rotāja Anglijas pļavas, bet tagad izzudušas, un ganās senas gotiņu (ar garu, lokainu spalvu) un cūku (angļu sarkanās, neticami smukas!) šķirnes. Princis ir pirmais uzņēmējs angļu karaļnama vēsturē, jo nodibinājis savu firmu Duchy Originals, kas ražo organisku pārtiku. Ienākumus, kas ik gadus lēšami sešu miljonu latu apmērā, viņš ziedo saviem labdarības fondiem. Princis ir pikants! Ne tikai tādēļ, ka reiz viņš Kamillai slepenā telefonsarunā čukstēja, ka vēlas būt tampons, lai vienmēr būtu viņā iekšā… Arī tāpēc, ka viņi ar Kamillu Haigrovā audzē 20 dažādu šķirņu čili piparus visās pasaules krāsās un formās. Jā, viņi ar Kamillu. Divi cilvēki, kuru mīlestība bijusi nevis vienkārši stiprāka par nāvi, bet stiprāka par princeses Diānas nāvi. Un tie nav nekādi joki. Pēc dievinātās, burvīgās Diānas nāves pār Kamillas galvu vēlās īsta elle.
Neviena sieviete Anglijā mūsdienās nav tikusi tā zākāta, lādēta, ķēmota karikatūrās un zaimojošos amatieru videoklipos. Kad viņi ar Čārlzu sāka publiski parādīties kopā publiskos pasākumos, viņus allaž modri gaidīja pūlis ar plakātiem «Pazūdi, ragana! Atdod mums Diānu!», «Mirsti, Kamilla! Atgriezies, Diāna!» un «Čārlz, ved to zirgu atpakaļ uz stalli!». Čārlzs savas garās prinča dzīves laikā jau bija pieradis pie visiem tautas un preses «mīlestības» veidiem. Reiz tālajos astoņdesmitajos Braitonā kāds demonstrants viņam bija godbijīgi palūdzis atļauju iemest sejā krēma torti. Princis cieņpilni atļāva – un pēc mirkļa ieelpoja un izelpoja krēmu… Bet Kamillai nebija šāda rūdījuma. Viņa, lai arī apzinājās, ka ir daļēji veicinājusi Čārlza un Diānas laulības izjukšanu, nebija gatava tik drausmīgam naidam. Bet Čārlzs viņu izveda cauri ugunij un apprecēja par spīti savas mātes, angļu nācijas un visas pasaules iebildumiem. Nebija nekādu karalisko kāzu, ko translē televīzija (Čārlza un Diānas laulību tiešraidi noskatījās 750 miljoni cilvēku!), un Kamilla nekad nebūs karaliene. Viņi nevarēja laulāties baznīcā, jo abi ir šķirteņi, bet princis ir baznīcas galva. Kamillai bija ļoti gaumīgs šampanieša krāsas tērps. Kāzu ierakstā redzams, cik Kamilla ir nobijusies. Viņa iet cauri ļaužu pūlim un pat nemēģina smaidīt, tikai ar lūdzošām acīm bailīgi skatās, vai nelidos kāds tomāts un ola, viņas ierastie «salūti». Princis viņu ved pie rokas. Lepns un drošs. Viņa mīlestība pret Kamillu ir kā viņa organiskie brokoļi – nesaprasta, grūti iegūta, reizēm šķība un nepareiza. Bet viņš tai vienmēr ir ticējis. Paliekot kopā ar Kamillu, viņš lielā mērā upurēja pēdējās tautas mīlestības drupačas. Bet viņš ieguva savu dzīvi. Dzīvi, kuru neviens cits viņa vietā nedzīvos. Pretrunu pilnu, tomēr apbrīnojamu dzīvi.
